Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Intervija ar fotogrāfu Andreju Strokinu. Te bučojas uz kāpnēm

Cilvēki fotogrāfijās ir brīvi, nepiespiesti, brīžiem pat neticami, ka tā ir Padomju Latvija. Fotogrāfs Andrejs Strokins stāsta par savas grāmatas Palladium tapšanu.

Jau vairākus gadus pašmāju fotogrāfs Andrejs Strokins aizrautīgi kolekcionē vernakulāro fotogrāfiju no aizgājušām desmitgadēm – šie materiāli atrasti tirdziņos, antikvariātos un pamestos dzīvokļos. Tekstgrupa Orbīta šoruden izdevusi viņa pirmo fotogrāmatu Palladium, kurā destilētā veidā redzams viens no Andreja Strokina kolekcijas arhīviem – kāda anonīma fotogrāfa fiksēta kādreiz populārā Rīgas kinoteātra ikdiena 50. un 60. gadu mijā.

2013. gadā Bolderājas grupas aktīvists Vladimirs Jakušonoks pamestā mājā Rīgas centrā atrada rullī satītus vairākus simtus negatīvu, kas uzņemti uz melnbaltas kinofilmas. Zinot par Andreja Strokina aizraušanos ar vernakulāro jeb tā saukto atrasto fotogrāfiju, Vladimirs Jakušonoks savu atradumu viņam atdāvināja. Izrādās, attēlos redzamas kinoteātra Palladium aizkulises. Gatavojoties pagājušā gada Rīgas Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF izstādei kinoteātrī Splendid Palace, Andrejs Strokins kopā ar arhitektu Zigmāru Jauju devās pa pēdām nezināmajam fotogrāfam.

Atšifrēt laiku, kad fotogrāfijas tika uzņemtas – starp 1957. un 1963. gadu –, nebija grūti. Kinoteātra ēka tika atklāta 1926. gadā, izdega Otrā pasaules kara laikā. Tā stāvēja tukša līdz 1957. gadam, kad par godu Oktobra revolūcijas 40. gadadienai tika nolemts to atjaunot. Kinoteātra interjeru ar tolaik populārajām koka līstītēm veidoja vēlāk slavenais modernisma arhitekts Modris Ģelzis sadarbībā ar arhitekti Veltu Reinfeldi. Taču jau 1963. gada augustā pēkšņa ugunsgrēka dēļ kinoteātra darbība atkal pārtrūka.

Taču tā arī nav izdevies atklāt, kas ir šo fotogrāfiju autors. Andrejs Strokins spriež, ka tas ir bijis viens no kinoteātra darbiniekiem, jo fotogrāfiju varoņi acīmredzami nav kautrējušies viņa priekšā un uzvedušies visai vaļīgi – cits pēc cita iemēģinājuši svešu darbagaldu, koķeti pozējuši, slēpjoties aiz dekorācijām, kaislīgi skūpstījušies kāpņutelpā un, nelikdamies traucēti, turpinājuši ikdienas darbus. Vārdu sakot, pilnā sparā baudījuši dzīvi. Kinoteātris tolaik pildīja arī kultūras nama funkcijas – līdzās ballītēm grāmatā atainoti arī šaha turnīri, leļļu teātra izrādes, jauno kinomehāniķu nodarbības, koru un deju kolektīvu uzstāšanās, modes skates un tikšanās ar partijas biedriem.

No paša fotogrāfa gan palicis vien neskaidrs atspulgs kinoteātra skatlogā pa vidu plakātā izzīmētajiem meksikāņu kinofilmas galvenajiem varoņiem. Taču Andrejs Strokins viņa uzņemtajiem kadriem piešķīris jaunu dzīvi. Iespējams, lielu daļu no tiem fotogrāfs būtu uzskatījis par publiskai lietošanai nederīgiem. Taču aizvērtās acis un neveiklās pozas kopā ar padomju propagandu un dzīves svinēšanu tai līdzās piedāvā atšķirīgu skatpunktu uz pagājušā gadsimta 60. gadiem Padomju Latvijā no oficiālajās hronikās redzamā.

Kā sāki interesēties par fotoarhīviem un vernakulāro fotogrāfiju?

Tas saistīts ar manu pirmo projektu, kuru veidoju Bolderājā, – Cilvēki kāpās. Tur iepazinos ar Vladimiru Jakušonoku, kurš pēta un apkopo apkaimes vēsturi, arī fotogrāfijas. Tāda veida materiāli mani jau sen interesēja, bet biju pārliecināts, ka Latvijā nekā tāda nav – ka nav iespējams atrast pamestās mājās pamestus arhīvus. Pie mums nav kā Amerikā, kur mazos tirdziņos uz katra stūra pa labi, pa kreisi tirgo bildes. Šeit tas ir paslēpts un pieejams ļoti nelielā daudzumā. Ir konkrēti indivīdi, kuri interesējas par konkrētām lietām, lielākoties par kara tematiku. Taču, ja pietiekami ilgi meklē, visu kaut ko var atrast. Vladimirs Jakušonoks lēnā garā mani ievirzīja, parādīja, kur ko var meklēt, sāku ar viņu konsultēties un pamazām krāt fotogrāfijas.

Kur tu atrodi fotogrāfijas savai kolekcijai?

Ir daži antikvariāti, grāmatu veikali. Vienreiz mēnesī notiek filatēlistu salidojums, kur sabrauc cilvēki, kuri kaut ko kolekcionē. Tur lielā daudzumā pieejamas fotogrāfijas, dažreiz arī negatīvi.

Kas tevi piesaista vernakulārajā fotogrāfijā?

Meklēju lietas, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet nebūtiskas, nesvarīgas, bet tajā pašā laikā ir amizantas vai īpašas, varbūt krīt ārā no kopējā vēstures konteksta. Mani interesē, kādi materiāli tiek uzskatīti par vērtīgiem, kādi ne. Interesē rakņāties materiālā, kas visdrīzāk aizies nebūtībā un nevienam nav vajadzīgs. Tikai paskatoties uz to caur citu prizmu, savācot lielāku kolekciju, attēlus ar līdzīgu tematiku, pēkšņi viss savelkas kopā, un tam ir kaut kāda vērtība.

Vienmēr meklēju pārsteiguma momentus, kas liek domāt, kāpēc kaut kas tāds būtu jāfotografē. Piemēram, izstādē Retina bija foto, kurā bērns ar māti sēž uz soliņa un abiem ir ar zibspuldzi pārgaismotas sejas. Un tāda kartīte ir saglabājusies līdz mūsdienām, tajā nav nekādas informācijas, tie cilvēki nav identificējami. Kāpēc tāda bilde jāsaglabā, kā tā radusies? Vai tur kaut kas kasīts nost, vai tā tiešām ir neveiksmīgi eksponēta. Pēc manām domām – veiksmīgi, bet varbūt fotogrāfa acīs neveiksmīgi. Taču citreiz defekti kļūst par efektiem.

Teici, ka tev amatierfotogrāfu uzņemtie attēli šķiet interesantāki par profesionālu fotogrāfu darbiem.

Jā, jo viņiem nav profesionāli māksliniecisku ambīciju. Profesionāļi seko trendiem, cits no cita ietekmējas, bet cilvēkam, kurš pa dienu strādā par šoferi un citreiz kaut ko mājās sabildē, gadās unikāli kadri, ko grūti pat iedomāties. Bieži vien amatieri pārspēj māksliniekus un atzītus fotogrāfus savā redzējumā. Vismaz tagad, paskatoties atpakaļ, tā noteikti var teikt.

Vai vari aprakstīt, ko tu meklē, kad aizej uz antikvariātu vai tirdziņu?

Nē, nevaru. Katru reizi man jautā, ko tad es gribu redzēt, un es atbildu, ka gribu redzēt visu, jo nezinu, kas jums ir. Nekad nezini, ko vari atrast. Kurš būtu domājis, ka ir tāds Palladium arhīvs vai ka, meklējot studijas telpas, atradīšu milzīgu Vladislava Rubcova arhīvu. Vai, kārtējo reizi ejot uz grāmatu antikvariātu, nopirkšu divas tējas kastes ar slaidiem, kuros redzams vīrs ar sievu, kuri ceļo apkārt pa Latviju ar moskviču. Tie varētu būt 60. vai 70. gadi. Protams, ir arī bildes bez moskviča, bet mani interesē ceļojumi un moskvičs – vai tas būtu kaut kur fonā pilnā izmērā vai tikai kāda daļiņa, lodziņš. Tas ir diezgan amizanti. Šī kolekcija drīz būs redzama izstādē Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Lai saprastu, ko darīt ar arhīvu, jāpaiet diezgan ilgam laikam. Jāpaskatās uz to, nedaudz jāatliek malā, jāpaskatās atkal.

Cik fotogrāfiju ir tavā kolekcijā?

Nezinu, bet nu jau ir par daudz. Vienam cilvēkam sāk kļūt par grūtu. Jo tas ir mans hobijs, ko daru brīvajā laikā.

Simtiem, tūkstošiem fotogrāfiju?

Precīzi nevarēšu pateikt, varbūt kopā ar negatīviem pāris tūkstošu ir.

Ar ko ir interesants Palladium arhīvs?

Neesmu redzējis daudz materiāla no Padomju Latvijas 60. gados, izņemot tipiskās propagandas smukbildes. Arī te cilvēks visdrīzāk ir fotografējis paralēli kādam citam amatam, ko viņš ieņēma kinoteātrī. Viņš taisīja gan "pareizās" bildes, gan bildes, iespējams, iekšējai lietošanai. Skatoties no mūsdienām, liekas, ka autoram bijis talants saredzēt lietas. Tam laikam neredzēts skatījums – kinoteātra sadzīve, ikdiena, iekšējā virtuve.

Cilvēki fotogrāfijās ir brīvi, nepiespiesti, brīžiem pat neticami, ka tā ir Padomju Latvija. Varoņi varētu būt izkāpuši no tām pašām filmām, kuras tika rādītas kinoteātrī. Liekas, tas varētu notikt arī kaut kur citur, ārpus padomju kinoteātra konteksta, kas, protams, bija unikāls Padomju Savienībā – kinoteātris kā kultūras pils un propagandas mašinērija.

Kā tu izvēlējies, kurus no aptuveni 300 atrastā arhīva attēliem iekļaut grāmatā?

Tas bija ilgs, sarežģīts process. Pirmkārt, ieskenējām visu, kas bija, un pamazām sākām likt kopā. Tas notiek instinktīvi. Man palīdzēja Vladimirs Svetlovs no Orbītas un Anna Volkova. Man ir svarīgi, ka ir cilvēki, kuri var paskatīties no malas uz to, ko esmu atlasījis, jo agri vai vēlu pienāk brīdis, kad tu vairs neredzi kopainu. Vari ieklausīties vai neieklausīties, bet ir iespēja nedaudz atkāpties un paskatīties uz to citādi.

Man bija svarīgi parādīt propagandas mašinēriju – caur cinisku, ironisku skatījumu. Tāpēc bieži vien tie cilvēki izskatās atsaldēti, attālināti, dīvaini. Negribēju romantizēt to laikmetu, jo šāda tipa materiāls uzreiz var ievilkt nostalģijas grāvī, kad liekas, ka toreiz viss bija smukāk un labāk. Man gribējās no tā maksimāli izbēgt. Palladium kļūst par abstraktu padomju laika kinoteātri, kas varētu būt arī jebkurš cits kinoteātris Padomju Savienībā. Tālāk jau no skatītāja atkarīgs, ko viņš tur redz, vai sagaida klišejisku padomju laiku propagandas fotogrāfiju.

Te cilvēki bučojas uz kāpnēm…

Dzīve turpinās, lai kāds režīms arī būtu. Šie mikrostāsti lielajā vēstures kontekstā, cilvēki ar saviem priekiem un bēdām man šķiet ļoti svarīgi.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja