Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Intervija ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni. Gandarījums virs ūdenskrituma

Zvaigznes varēsim izaudzināt tikai tad, ja labus mūzikas skolotājus varēsim aizsūtīt līdz vistālākajām Latvijas nomalēm. Saruna ar mūziķi, pētnieku un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni par viduslaikiem un mūsdienām.

Aizrautība un perfekcionisms, radoša dzirksts un pedantisms, mūzikas praktiķa un pētnieka būtība – tik paradoksāli pretējas cilvēciskās šķautnes bija nepieciešamas, lai astoņu gadu darba rezultātā taptu Guntara Prāņa doktora disertācija par gregorisko korāli viduslaiku Rīgā un Latvijai tik nozīmīgo, unikālo XV gadsimta Rīgas misāles manuskriptu Missale Rigense, kas vienīgais brīnumaini saglabājies līdz mūsu dienām. No fundamentālā zinātniskā darba tapis iespaidīgs, grezns izdevums Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā. Gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā, ko nesen laidusi klajā izdevniecība Neputns.

Sarunas sākumā Guntars Prānis vispirms dalās priekā, ka seno manuskriptu, kura pergamenta lapas viņš bibliotēkas retumu nodaļā drīkstēja šķirstīt tikai ar baltiem cimdiem, izdevies darīt pieejamu ikvienam. "Šī ir rokrakstu kultūra. Viss tikai vienā eksemplārā un daudz tuvāk katra cilvēka personībai, emocionālajai pasaulei nekā vēlāk radītā druka. Visas lapas ir no ādas. Tā ir arī lāpīta – šūta ar diegu un adatu, un arī to var skaisti redzēt jaunajā izdevumā. Tikai sadarbībā ar Neputnu šāda grāmata varēja tapt: ar zīmējumiem, iniciāļiem un attēliem. Tas iedvesmo ieiet viduslaiku pasaulē, tēmu un domu lokā. Lieliski, ka bija tik labs fotogrāfs – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Normunds Brasliņš. Tikai fotogrāfija spēj iedot dziļumu. Es arī to iemācījos tikai tagad, kopā ar mākslinieci Inesi Hofmani," Guntars Prānis staro laimē par izdevuma vizuālo un poligrāfisko kvalitāti.

Viņš pats ir kā viduslaiku universālais mūziķis, jo sevī apvieno gan zinātnieku, gan izpildītājmūziķi, kurš Ziemassvētku gaidīšanas laikā jo bieži koncertē kopā ar paša vadīto vokālo grupu Schola Cantorum Riga. Jau otro gadu viņš ir arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors.

 

Kas īsti ir Rīgas misāle, un kur to uzgāji?

Misāle ir grāmata garīdzniekam un kantoram. Tie ir liturģiskie teksti, kuri jādzied un jārečitē mesas laikā. Klasificējami divi formāti: Missale notatum, kurā var būt arī notis, un tāds, kurā ir tikai teksti. Ideālajā gadījumā šo grāmatu lietoja kopā ar graduālu, kurā bija tikai dziedājumi. Marginālijas jeb piezīmes uz lapas malām vēsta, ko vēl nedrīkstētu aizmirst. Tas liecina, ka šī misāle sniedzas tālāk par vienu paaudzi. Esmu salīdzinājis ar daudzām Eiropas misālēm – kolīdz tās sāk novecot, tiek radīts jauns dokuments, bet vecais kļūst par ievākojamo materiālu.

Rīgas misāle glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Aija Taimiņa, kura ir arī manas grāmatas recenzente, tur gadiem kopj šo mantojumu. Par pieciem pilnībā pierakstītajiem dziedājumiem informācija jau bija. Mans lielais atklājums bija marginālijas. Tām neviens nebija pievērsis uzmanību. Notis – kopumā 83 fragmentus – es transkribēju un atradu tur ļoti interesantu informāciju, salīdzinot, kā šie dziedājumi skanēja Hamburgā un Rīgā.

Vairākkārt esi uzsvēris, ka tev šī bija iespēja iekāpt citā laika upē un izbaudīt mieru, kas piemita dziedošajiem mūkiem. Kas ir visaizraujošākais Latvijas senākajā mūzikas vēstures liecībā?

Pilnīgi atmetot domu, ka šo grāmatu ikviens varētu lasīt no vāka līdz vākam kā Mariņinas kriminālromānu, es apzināti vēlējos, lai iespējami plašāks lasītāju loks varētu atrast kaut ko sev interesantu un saistošu. Zināmam lokam būs interesanta otrā nodaļa, jo tajā ir stāstīts par dzīvi viduslaiku Rīgā. Šādu apkopojošu izdevumu latviešu valodā par viduslaiku Rīgu vienkārši nav, izņemot dažas mazāka apjoma publikācijas.

Ko vispār par to zinām? Tāpēc gribēju, lai mans iedomātais intelektuālais lasītājs, kurš interesējas par Latvijas vēsturi, šo informāciju varētu atrast vienuviet. Piemēram, to, ka Rīga viduslaikos bija svētceļojumu mērķis, uz kuru devās no visas Eiropas, Rīgas katedrālē (Domā) bija konkrētas svētās relikvijas. Šodien mēs zinām ceļu uz Svētā Jēkaba atdusas vietu Santjago de Kompostelā, kristiešu svētceļojumu mērķus uz Bētlemi un Jeruzalemi, taču arī Rīga bija tāda vieta. Tie, kuri paši nevarēja atceļot, deva naudu citiem. Starp citu, grāmatā ir arī viduslaiku karte, kurā redzams, ka Rīga ir ziemeļaustrumu tālākais punkts.

Vari iztēloties, kāds bija un ko domāja viduslaiku rīdzinieks?

Tas ir plašāks jautājums par viduslaiku cilvēku dzīves uztveri vispār. Dzīves laiks nebija necik garš, un neviens nevarēja būt drošs par rītdienu. Līdz ar to cilvēki domāja, ka īstā dzīve būs tai pusē, mūžībā. Svētceļojums kā disciplīna viduslaiku cilvēkam bija kaut kas ļoti saprotams. Ceļojot ar zirgu vai kājām, tu fiziski šeit pat piedzīvo kaut ko no tā, kas notiek tavā garīgajā pasaulē, dodoties uz Debesu tēviju.

Grāmatā ir uzskaitīti visi Rīgas kantoru vārdi. Tie ir konkrēti cilvēki. Viena Rīgas dziedājuma notis pat ir trīs dažādās versijās, tātad mūsu kolēģis pirms 500 vai 600 gadiem dziedot improvizēja, viņa profesionālā varēšana ir salīdzināma ar mūsdienām, kad materiālu nevis reproducējam, bet interpretējam, katru reizi ieliekot kaut ko no sevis. Varam konstatēt, ka radošā spēle bija klātesoša jau viduslaiku Rīgā. Vai tas nav aizraujoši? Tradīcija ir pārtrūkusi, bet mēs to šodien atkal ievibrinām. Tā šis stāsts ir arī emocionāli piedzīvojams.

Varbūt vajadzēja pievienot mūzikas ierakstus?

Pirms diviem gadiem ar Schola Cantorum Riga šos dziedājumus ierakstījām un izdevām diskā Domus mea. Tas ir nopērkams atsevišķi. Pievienots grāmatas aizmugurē, tas tikai stāvētu bibliotēkas plauktā.

Kā restaurēt tik tālu senatni, ja šodien vairs īsti neuzticamies pat savām personiskajām atmiņām?

Jābalstās uz avotiem. Tas bieži vien tiek pārprasts. Pētīšanas gaitā esmu sapratis, ka, piemēram, Livonijas Indriķa hronika ir jāinterpretē, ņemot vērā, kā tapa tā laika hronikas. Tās netapa, lai vienkārši dokumentētu to, kas notiek.

Tas bija uzvarētāju stāsts?

Arī. Tas bija stāsts, kurā daudz tika kompilēts no tā, kas tajā laikā vispār atradās apritē. Jāsaprot, kā pareizi to tvert, lai gan vārds «pareizi», protams, ir pēdiņās.

Uzzināji par kādu īpaši spilgtu, romāna cienīgu likteni vai paradumiem?

Varētu izcelt XV gadsimta arhibīskapu Silvestru Stodevešeru, par kuru saglabājies daudz informācijas – gan par to, kā viņš tika iesvētīts amatā, gan par to, kā pēc ceremonijas viņu centās noindēt ar kausu. Skaudība bija arī baznīcas vidē. Cilvēciskais faktors ir bijis vienmēr. Interesanta ir mnemotehnika jeb memorijas: kad notika liturģija, Rīgas viduslaiku mūki pieminēja visus aizgājušos. To darot, apzinājās, ka, atceroties, dziedot, lūdzot par viņiem, viņi joprojām ir mūsu vidū. Acīm neredzami, bet dzīvi mūsu acu priekšā. Šie rituāli ir kaut kas vairāk nekā vienkārši dziedāšana vai lūgšana. Arī mūsdienās šādi ar vienu kāju izkāpjam ārā no hronoloģiskā laika un esam lielajā komūnijā, kopā ar visu laiku priekšgājējiem.

Uztvert šo ārkārtīgi nozīmīgo aspektu radošiem cilvēkiem ir vieglāk, jo vai tad muzicējot mēs neesam radošā komunikācijā ar komponistiem, kuru darbus interpretējam? Tās nav tikai nošu lapas. Pētot viduslaiku gregoriskos dziedājumus Rīgā, arvien vairāk sajutu netveramu saiti ar cilvēkiem, kuri tolaik te dzīvoja, dziedāja, pierakstīja notis, izzīmēja tajās iniciāļus un pat krāsainus ģīmīšus un groteskas. Tas nozīmē, ka cilvēks tur ieliek savu fantāzijas pasauli. Viens no ģīmīšiem pat ticis uz manas grāmatas vāka.

Viņi apzīmēja grāmatas lapas kā garlaikoti skolnieki?

Viduslaiku cilvēkiem bija ļoti bagāta fantāzijas pasaule. Slavenajā Carmina Burana un citos viduslaiku tekstos atrodam fantāzijas mežu un teiksmainus, realitātē neeksistējošus dzīvniekus. Cilvēki šādi projicēja savas emocijas. Viņi saprata, ka tas, ko redzam ar miesīgām acīm, ir tikai neliela daļa no patiesās realitātes, kas ir ap mums. Man tas liekas fascinējoši: nedegradēt līdz elementāram līmenim, bet pavērt kaut ko plašu, pat neierobežotu.

Paveicies, ka varēji koncentrēties tikai uz viena sena manuskripta pētīšanu?

Mums Rīgā un Latvijā nemaz vairāk avotu nav. Lietuviešiem un igauņiem vispār tik senas liecības nav. Tas ir brīnums un milzu veiksme, ka mums šis vienīgais vēstures dokuments, XV gadsimta Rīgas misāle, ir saglabājies cauri visiem kariem, ugunsgrēkiem, mērim, iekarotājiem, izlaupīšanām, reformācijas procesiem, režīmu maiņām. Tik daudz ir noticis, lai mums nebūtu jābrīnās, ja nekas nebūtu saglabājies. Protams, viduslaikos jātver kopā mutvārdu un rakstiskā kultūra. Pergaments (tātad āda) bija ļoti dārgs materiāls. Pašsaprotamo un zināmo uz tā nerakstīja.

Rīgas misālē atrodam daudz margināliju: pierakstīti tikai pirmie vārdi, un tālāk jau zinās – līdzīgi, kā šodien piefiksējam vien tik, lai atcerētos dziesmu. Veselas zinātnieku skolas pēta, kā tālāk zināt. Vēstures gaitā notīs sāka pierakstīt arvien vairāk.

Kāpēc tieši pēdējā laikā Latvijā top un tiek publicēti fundamentāli pētījumi?

Jo vairāk izzinām savu vēsturi, jo vairāk izzinām un saprotam paši sevi. Man liekas, ka šobrīd, kad svinam valsts simtgadi, tas ir ārkārtīgi nepieciešams process. Kā varam vērot vecajās demokrātijās, tur tam tiek atvēlēti milzu līdzekļi. Ir ārkārtīgi svarīgi mums kā nācijai, kā valstij apzināties vērtības un fundamentu, uz kā ir būvēta Latvijas valsts. Lielā mērā nekas nav mainījies.

Latvijas Mūzikas akadēmijas, tolaik Latvijas konservatorijas, dibinātāja Jāzepa Vītola izteiktās domas joprojām ir aktuālas. Piemēram, ka augstākās klases profesionālismu iespējams sasniegt, tikai ejot plašumā. Zvaigznes varēsim izaudzināt tikai tad, ja labus mūzikas skolotājus varēsim aizsūtīt līdz vistālākajām Latvijas nomalēm. Tikai tad spēsim identificēt talantus, kuri, manuprāt, Latvijā dzimst pārsteidzošā, konstantā progresijā. Mūsu uzdevums ir izaudzināt ne tikai talantu mūzikā, bet arī inteliģentu, Latvijai lojālu cilvēku. Manuprāt, tas nav atdalāms. Mūzikas akadēmijā pašreiz šie ir divi lielie uzdevumi: izaudzināt augstas klases profesionāli un raudzīties, lai šis profesionālisms viņam palīdzētu arī kā cilvēkam nodzīvot jēgpilnu un piepildītu dzīvi. Jo vairāk būs šādu cilvēku, jo labāk Latvijai. Tāpēc inteliģences slānis ir ārkārtīgi nepieciešams. Tas no visa spēka ir jāstiprina, jo tas noturēs mūsu Latviju arī nākotnē. Šis slānis šobrīd ir ārkārtīgi apdraudēts.

Kur tu redzi šo apdraudējumu?

Ja nestimulējam radošos procesus, cilvēku emocionālo pasauli, varam uzaudzināt vienkārši taustiņus klabinošu kosmopolītu, kurš brauc tur, kur viņam maksā vairāk. Zināmā mērā tas jau notiek. Cilvēki labprāt noslēdzas virtuālajā pasaulē un vispār vairs neskatās un nereflektē, kas notiek apkārt. Klātbūtnes piedzīvojuma, arī koncertu apmeklējuma, nozīme un jēga jaunā cilvēka dzīvē mazinās.

Es priecājos, ka mums kopīgiem spēkiem izdevās saglabāt mūzikas stundu skaitu pamatskolās. Ja sestklasniekam nogriežam vienu mūzikas stundu nedēļā, varētu likties: nu kas tur liels? Jāapzinās, ka tas ir laiks, kad veidojas cilvēka priekšstats par dzīvi, savu izcelsmi, valsti un ģimeni, līdz ar to – arī par savu nākotni. Es pat neatkārtošu zinātnieku sen pierādītās tēzes par cilvēka smadzeņu kreiso un labo puslodi un to, cik svarīga ir harmoniska to abu darbība. Manuprāt, tas ir vienīgais iespējamais modelis arī turpmāk: neskatīties šauri tikai uz savu mazo lauciņu – ja man šobrīd algu nesamazina, es neceļu ne ausi. Jāskatās ilgtermiņā. Ja krēsla viena kāja tiek zāģēta, tas agrāk vai vēlāk ietekmēs arī mūs šeit, augstskolā. Viena mācībstunda šķiet tīrais sīkums, bet, ja process būs sācies, to būs grūti apstādināt.

Jums izdevās!

Es pat neteiktu, ka tā ir milzu uzvara. Mēs tikai esam uz kādu brīdi ieguvuši atelpu. Sabiedrībai ir nemitīgi jāstāsta un jāskaidro, kāpēc tas ir tik svarīgi. Es arī redzu, ka, tuvojoties Mūzikas akadēmijas simtgadei nākamajā – 2019./2020. gada – sezonā, viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir rādīt, skaidrot un ļaut piedzīvot mūsu sabiedrībai, cik svarīga ir mūzika un mūzikas dzīve, cik svarīgi ir palīdzēt izaugt jauniem talantiem, jo atgriezeniskā saite uzreiz darbojas. Beigu beigās – ka mums ir kaut kas, ar ko varam lepoties.

Man ir prieks par latviešu uzņēmēju panākumiem starptautiskajā tirgū, bet vēl lielāks prieks ir par mākslinieku, kurš ir ieguvis pasaules slavu, taču joprojām ar prieku te atgriežas un iegūto meistarības bagāžu investē jaunajos talantos. Tam ir perspektīva, tas motivē jaunos talantus. Svarīgi, ka viņiem ir pieejams šis paraugs un viņi var ieraudzīt scenāriju, dzīves modeli, kas skaidri parāda, cik daudz ir iespējams sasniegt, ja ar pašdisciplīnu strādāsi un attīstīsi savu talantu.

Vai jūties vajadzīgs un gana atbalstīts kā pētnieks, zinātnieks?

Zināms, ka veselīgai, ilgtspējīgai nācijai zinātniekiem jābūt 2,2 procentiem no visa nodarbināto skaita. Latvijā ir tikai 0,6 procenti. Tas vien jau par kaut ko liecina. Arī šī kapacitāte noteikti ir jāaudzē, jo, ja nenotiek pašrefleksijas, izpētes process, mēs paši sevi bremzējam. Smadzeņu aizplūšana jau notiek, mūsu jaunos zinātniekus ārzemēs pieņem ar atplestām rokām. Ir stipendiju programmas un visādi granti, globālie konsorciji pārpērk mūsu pētniekus. Skaidrs, ka ar viņiem konkurēt nevaram, uzņēmuma Apple gada budžets daudzkārt pārsniedz visas mūsu valsts gada budžetu. Ir jāsaprot realitāte. Tomēr viss sākas ar izpratni, ka mēs Latvijā vēlamies attīstīt zinātni, ka ieguldām gan augstajās tehnoloģijās, gan humanitārajās zinātnēs. Jāierauga, kā varam iedzīt savu ķīli globālajā apritē. Citādi kļūsim par lētā darbaspēka zemi.

Kas ir jāmaina?

Sistēma, kuras rezultātā students pēc pāris studiju gadiem kādā Latvijas augstskolā dodas prom, jo neredz šeit perspektīvu. Neredzot iespēju savā jomā kaut ko nopelnīt, viņš dodas privātajā biznesā vai pašmācībā apgūst programmēšanu… Runājot par mūzikas jomu, es pilnīgi piekrītu, ka ir jāpalielina algas mūsu profesionālo orķestru māksliniekiem, bet, ja tajā pašā laikā Mūzikas akadēmijas pedagogi saņem simbolisku algu, tā ir kliedzoša disproporcija. Skaidrs, ka mūsu uzdevums ir kvalitāte. Noturēt kvalitātes latiņu ir mūsu misija. Protams, ir svarīgi, ka mūsu absolventi var atrast darbu gan simfoniskajos orķestros, gan Nacionālajā operā.

Šodien Latvijā reāli ir iespējams pilnībā nodoties mūzikas zinātnei?

Šajā laikā Latvijā tas būtu sarežģīti. Par mani, piemēram, izrāda interesi un jau izsaka piedāvājumus Vācijā – projektos Hamburgā un Lībekā pētīt mūsu kopīgo vēsturi un Ziemeļaustrumeiropas kultūrtelpu, sākot no viduslaikiem. Tas labi saslēdzas kopā ar manām pētnieka interesēm. Tur ir lielas perspektīvas, taču šobrīd, manā otrajā darba gadā Mūzikas akadēmijas rektora amatā, ir ļoti daudz izaicinājumu.

Es to varētu salīdzināt ar virves deju virs Niagāras ūdenskrituma. Nevaru krist ne vienā, ne otrā galējībā, apmierinot tikai vienas vai otras intereses. Man ir jāraugās, lai būtu viss pārklājums – gan izpildītājmāksla, gan zinātne un pedagoģija. Nevaram kā privātbiznesā vienu programmu aizvērt, jo tas vairs nav izdevīgi un nedod peļņu. Tikko kopā ar mūsu prorektoriem Andu Beitāni un Valdi Bernhofu viesojāmies Sibēliusa Mūzikas akadēmijā Helsinkos. Somi nebaidās no tā, ka viņu studenti kaut kur brauc, taču strādā, lai viņu kvalitāte būtu tik laba, lai arī pie viņiem brauktu. Piemēram, sadarbojas ar pasaulslaveno Džuljarda skolu Ņujorkā. Tā ir pareiza pieeja, nevis noslēgties un čubināt savu mazo lauciņu. Mūsu studenti jau ir divus soļus tālāk. Viņi sen jau skatās, kādas ir iespējas ārpusē. Jārada tāda sistēma un kvalitāte, lai viņi savu maksimumu varētu sasniegt šeit. Ja to nevaram nodrošināt – robežas ir vaļā, un es pats teiktu, ka nedrīkstu atturēt topošos mūziķus, ja viņiem ir labāka iespēja citur.

Varbūt jāatmet virves dejas virs bezdibeņa? Kā vispār, nemitīgi sadalot uzmanību, tiki līdz laimīgam sava pamatīgā pētījuma finišam?

Reizēm pats par to brīnos. Zinātnieks viens pats neko nevar izdarīt. Pētījums līdz šādam skaistam izdevumam varēja tapt tikai tāpēc, ka man ir domubiedri, brīnišķīgi cilvēki, kuri mani atbalstīja daudzus gadus. Lai kur es strādātu, ir svarīga pleca sajūta. Mani emocionāli ļoti uzlādē arī dzīvā mūzikas prakse (muzicēšana ar vokālo grupu Schola Cantorum Riga – I. L.), kuru cenšos neatmest. Nopietni izjūtu atbildību, kas man ir rektora amatā, taču manas radošās intereses nav zudušas. Esmu pārliecināts, ka arī rektoram ir jābūt radošam cilvēkam gan mūzikā, gan pedagoģijā un pētniecībā. Tas dod enerģiju un pieeju, kas noder, arī vadot akadēmiju. To uzsver arī visi mani kolēģi, piemēram, Orhūsas Mūzikas augstskolas rektors, augstas klases saksofonists Klauss Olesens. Uzskatu, ka arī formalitātei un burtam ir jāpalīdz izdarīt to, ko mēs gribam, nevis otrādi – jādara tāpēc, ka burts to liek.

Tava prioritāte ir pētniecība vai muzicēšanas prakse?

Manā dzīvē tā ir sakārtojies, ka tas iet solīti pa solītim visu laiku kopā. Es nevarētu ilgstoši nodarboties ar atskaņotājmākslu, neiedziļinoties, kas tie ir par procesiem. Vēsturiskajā mūzikā vēl joprojām ir arvien jauni atklājumi. Piemēram, meksikāņu baroka pirmatskaņojums. Pirmajā brīdī tas šķiet dīvaini, bet portugāļu ieceļotāji Meksikā XVI gadsimtā taču muzicēja. Ar to tikai gribu ilustrēt, ka senās mūzikas interpreta liktenis noteikti ir saistīts ar zinātnisko izpēti.

Māris Kupčs sistemātiski kaut ko interesantu «izrok» par Kurzemes hercogistes mūziku, un viņam pašam ir privilēģija to atskaņot. Protams, ko tādu sagatavot ir ilgstošs, pašdisciplīnu prasošs darbs. Kad tiec līdz koncertam, tie ir svētki, mūsu saldais gandarījums. Ja publika to saprot un uztver, esi laimīgs cilvēks.

Tagad beidzot atkal ir vairāk laika dziedāšanai un rata liras spēlēšanai?

Esmu laimīgs, ka ansamblī Schola Cantorum Riga dzīve mani savedusi kopā ar domubiedriem. Šī mums ir pašiem sava radošā laboratorija. Muzikālās aktivitātes esmu pamatīgi ierobežojis, taču biju ļoti priecīgs par uzaicinājumu muzicēt gan Dzintaru koncertzālē, gan Liepājas Lielajā dzintarā. Tā ir mūsu iespēja palikt uz šīs takas un rādīt publikai brīnišķīgās, skaistās viduslaiku Ziemassvētku melodijas. Meklējam jaunus, interesantus sadarbības modeļus un dialoga formas, kas var aizraut klausītājus, kuri pirmo reizi sastopas ar seno mūziku. Šoziem muzicējam kopā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju un sitaminstrumentālistu Rihardu Zaļupi. Rata liru spēlēju arī kopā ar kameransambli Art-i-Shock. Rata liras spēle man ir vaļasprieks, faktiski terapeitisks process.

Esam sadarbojušies ar dažādiem māksliniekiem, bet ir svarīgi, vai tam ir dziļāks pamatojums. Negribu būt konservatīvs un ar paceltu rādītājpirkstu tikai moralizēt un stāstīt, ko nedrīkst. Taču virspusēji modernizēt vai padarīt popsīgu seno mūziku negribam. Tas pasaulē sen jau darīts un daudzos gadījumos diemžēl krietni pārsniedzis labas gaumes robežas. Svarīgākais ir būt maksimāli informētam par vēsturisko kontekstu, taču arī nebaidīties eksperimentēt. Radošā brīvība dod telpu, kurā labi jūtos. Ja prasti, uz ātro kaut kas mehāniski tiek salikts kopā, jo ar to var nopelnīt, – nu tas ir par plānu!

Vairs galīgi nav tikai ar sajūsmu jāskatās uz eksperimentiem, kas nāk no ārpuses. Mēs paši varam kļūt par toņa noteicējiem, ar lielu pašcieņu un māksliniecisko pārliecību. Pats esmu veidojis aranžējumus viduslaiku stilā, kurus noklausījušies YouTube mani meklē no visas pasaules. Ja XV gadsimtā Rīgā bija sava tradīcija un savs sakāmais Eiropas kontekstā, arī šodien tā jābūt.

Kādi ir tavi Ziemassvētki?

Līdzīgi kā viduslaiku cilvēkam, kurš dzīvoja kontrastos, man šis laiks saistās ar ārkārtīgi intensīvu darbu un apriti. Vienlaikus man ir nepieciešami vienpatnības mirkļi. Cenšos, cik tas iespējams, kaut kur nolīst. Iet mežā pastaigāties ar suni. Starp citu, daudzas savas runas izdomāju pie dabas. Tur man vieglāk raisās domas un skaidrāk viss rādās. Šīs atkāpes man ir eksistenciāli nepieciešamas. Tas ir mans svētceļojums.

Viduslaiku cilvēkam, kurš dzīvoja starp visdziļākajām bēdām un viseksaltētāko prieku, palīdzēja pārpasaulīgā apjausma. Jebkuram stāstam bija jānoslēdzas ar Kristus piedzimšanas mistēriju, tātad ar Ziemassvētkiem. Tā atbild uz visiem jautājumiem, piepilda, dod mieru un drošību par nākotni. Citas drošības šajā pasaulē nav. Mēs katrs esam šajā izziņas un atbilžu meklēšanas ceļā. Katram tas norit citādi, bet mūzikā reizēm to ir iespējams piedzīvot tādā metafiziskā izpratnē. To es gribētu novēlēt ikvienam.

Bet ja Ziemassvētki saistās vien ar dekoratīviem atribūtiem?

Es novēlētu zem dekorācijām atrast dziļāko saturu, būtību.

Top komentāri

aģenti
a
Akadēmijas vadonis tik ļoti mīl uzsvērt morāli ētiskos jautājumus. Ko nu darīs un teiks, kad "čekas maisos" redzamu akadēmijas darbinieku vārdi atrodami? :D
intervija
i
Intervija jauka, ar rektoru, bet tikai ne jau par akadēmiju, tā ir pieminēta pavisam maz
extre
e
Pēc iepriekšējā rektora vadības akadēmija praktiski ir nolaista līdz kliņķim, Lielākā daļa pasniedzēju nespēj komunicēt nevienā svešvalodā un nav ar eiropas skatu un pieredzi,līdz ar to nav konkurētspējīgi ar citu Eiropas augstskolu pasniedzējiem, taču aizkulišu intrigu jomā izkopuši patiesu virtuozitāti. Apbrīnoju Prāņa uzņēmību ar kādu viņš ar kolēģiem šajā sasmakušajā gaisa celtnē cenšas atvērt logus vaļā , par spīti naftalīna pilnajiem pašlabuma meklētājiem, kam šis svaigais gaiss un atspīdējusī gaisma reāli traucē un kaitina.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai uz etiķetes norādīti "Bez E vielām", "Bio", "Eko" maina tavu produktu izvēli?

Kopā nobalsojuši: 213

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Nosauc Purvīša balvas astoņnieku(1)

Žūrija strādāja koleģiāli, respektējot cits cita lēmumus, un mūsu galvenais atlases instruments bija balsošana – noslēdzot Purvīša balvas 2019 ekspertu darba grupas divu gadu darbu, saka ekspertu d...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja