Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar kinorežisoru Ivaru Selecki. Kino kā jūra

"Kad skatos uz saviem mazbērniem, man kļūst bail, jo tagad es zinu, cik svarīgs ir katrs krustceļš, kurā viņi nonāk," atzīst leģendārais kinorežisors Ivars Seleckis, kurš savā dokumentālajā filmā Turpinājums pievēršas Latvijas jaunajai paaudzei

Visu ko savā dzīvē esmu filmējis, bet filmu par bērniem veidoju pirmo reizi. Skolā sāku iet 1940. gada rudenī, kad Latvija jau bija okupēta, un manas dzīves laikā varas ir mainījušās vairākkārtīgi – savas jaunākās dokumentālās filmas Turpinājums (studija Mistrus Media) ievadkadros saka leģendārais kinorežisors Ivars Seleckis, kura darbā satiekas pieci pirmās klases skolēni no dažādām Latvijas vietām. Kārlis, Gļebs, Zane, Anastasija un Anete. Plānots, ka pie šiem jaunajiem cilvēkiem filmēšanas grupa varētu atgriezties atkārtoti pēc vairākiem gadiem. "Es pats esmu pilnīgs totalitārisma produkts, jo visas manas skolas ir bijušas padomju laikos. Zinu, kā es esmu mācījies, tāpēc man bija interesanti paskatīties, kā tas notiek tagad, kā izaug Latvijas jaunais pilsonis bez ietekmes no malas," atzīst kinorežisors, kura filmas pirmizrāde notiks 22. martā. Jau šajā nedēļā to varēs noskatīties arī daudzviet ārpus Rīgas. Savukārt Turpinājuma starptautiskā pirmizrāde notiks Šveices pilsētā Nionā, kur no 13. līdz 21. aprīlim norisināsies dokumentālo filmu festivāls Visions du Réel 2018.

Vai jūs atceraties savu pirmo klasi?

Es mācījos Jaunsesavas četrgadīgajā pamatskolā, kurā mana mamma bija skolotāja. Tā sastāvēja no divām telpām – klases un bibliotēkas. No skolas uz mūsu dzīvokli bija tikai vienas durvis. Tas bija patiešām sen. No tiem laikiem man ir palicis prātā tikai tas, ka mācībām traucēja mana aizraušanās ar grāmatu lasīšanu. Kad es stāvēju pie tāfeles un nevarēju izrēķināt, mamma teica: tev atkal pa galvu ir indiāņi! Kur ir cipari? Teicamnieks es nebiju, man bija citas intereses.

Ko jūs lasījāt?

Es izlasīju visu Tomasu Mainu Rīdu. Oceola – seminolu virsaitis mani ļoti aizrāva. Taču es ņēmu visu pēc kārtas, kas bija mūsu grāmatu plauktos. Izvēle bija pamatīga, sākot no Daniela Defo un beidzot ar Jāni Poruku. Lasīšana bija galvenais izziņas avots, jo tajā laikā nebija ne kino, ne televizora, bet radio nedrīkstēja klausīties, jo karš uzlika zināmus ierobežojumus. Karu es piedzīvoju 1944. gadā, kad mēs bijām spiesti pamest skolu, jo tajā ienāca krievu armija un teica: tūlīt būs tanku kauja. Vācieties ārā! Piecu minūšu laikā mums bija jāatstāj telpas. Mēs paslēpāmies bunkurā, kas atradās pārsimt metru tālāk. Nekāda kauja nenotika, bet mēs tur vairāk neatgriezāmies. Nesen biju aizbraucis paskatīties. Skaista ēka.

Kā izskatās šodienas skola?

Kopš manas pirmās skolas dienas ir pagājuši septiņdesmit pieci gadi. Starpība ir milzīga. Vai dieniņ, kaut vai tehniskais bruņojums, kas ir mūsdienu bērniem: planšetdatori, telefoni un citas ierīces, kuras viņi pārvalda. Viņi iegūst informāciju un iespējas, bet vai tādējādi tiek izkopta viņu garīgā pasaule? Kad tu paliec viens pats ar grāmatu, tu attīsti iztēli, bet tagad bērni saņem savus varoņus jau gatavus. Viss balstās uz attēlu, kas iznāk no šiem mazajiem ekrāniņiem. Vai tas ir labi vai slikti – es nezinu. Zinu tikai to, ka smadzenes attīstās, kustinot pirkstus, tāpēc ir nepieciešams rakstīt ar roku, spēlēt kādu instrumentu. Ja cilvēki pāries tikai uz datoriem, baidos, ka viņi kļūs robotveidīgi.

Kas jūs satrauc, skatoties uz šiem bērniem, caur kuriem mēs varam ieraudzīt savu nākotni?

Mums ir ļoti jāuzmanās no "industrializācijas". Pieredze liecina, ka tajās klasēs, kurās ir padsmit bērnu, viņi tiek ieslēgti ļoti intensīvā mācību procesā, jo ar viņiem notiek nemitīga komunikācija. Viņi netiek apieti nevienā jautājumā. Viņiem visu laiku ir jāstrādā. Savukārt lielākās klasēs mēs redzam, ka bērns var dažas dienas vispār nepieslēgties. Viņš var paiet malā. Viņš var paslēpties, jo vienas stundas laikā visus nevar "izcilāt". Ekonomiski izdevīgais diez vai sakrīt ar audzināšanas izdevīgumu, kā skolotājs viņu iesaista šajā procesā. Tas var notikt, vienīgi izsaucot, kaut ko paskaidrojot, tam ir vajadzīgs laiks. Savukārt mazajās klasītēs – ko tikai skolotāji neizdomā! Skolotājam ir jābūt ļoti radošam, it īpaši pirmās klases skolotājam. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no viņa kvalifikācijas, kā viņš atradīs kopēju valodu ar bērniem, kuri ir ļoti dažādi. Viņu sociālā situācija ir dažāda, viņu vecāku izglītības līmenis ir dažāds, viņi nāk no dažādām vietām.

"Kur ir Latvija? Latvija ir pie Rēzeknes."

Tas ir tāds kuriozs, bet ir interesanti paskatīties, kā bērni apgūst pasauli. Mani pārsteidza, ka viņi nepazīst pulksteni ar ciparnīcu un rādītājiem. Tā viņiem ir liela mīkla. Viņi neprot arī iepirkties. Viņi nevar pateikt: man vajag 300 gramu tā un tā. Viņiem viss ir gatavs. Viņiem viss ir sasvērts. Atliek tikai izvēlēties.

Jūsu filmā parādās spilgti sieviešu tēli, piemēram, Kārļa mamma.

Viņa var visu. Viņa brauc ar traktoru, viņa zāģē dēļus. Cilvēki laukos ir ļoti vitāli, jo tur var izkustēties. Pilsēta cilvēkam tomēr ir pretdabiska, jo viņš zaudē savas fiziskās spējas. Viņš zaudē savu redzi, dzirdi, ožu – man stāstīja, ka cilvēki, kuri dzīvo mežā, sajūt pa simt metriem, ja kāds ir pīpējis, sajūt tabakas smaržu. Mūsos ir tik daudz iekomplektēts, mums nevajadzētu to pazaudēt.

Taču sociālais stāvoklis laukos ir smags.

Sociālā reforma pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija stipri nemākulīga. Kad sagruva kolhozi, katrs kaut ko sagrābās un daudz kas aizgāja bojā, bet tikpat labi kolhozus varēja pārvērst akciju sabiedrībās un padarīt saimniekošanu apjomīgāku un gudrāku. Šie pārkārtojumi atstāja ļoti smagu iespaidu uz daudzām jo daudzām ģimenēm. Šajā sarežģītajā kontekstā tieši skola uzņemas saturēt kopā jauno paaudzi, atbalstīt vecākus. Kāpēc visai Latvijai būtu jāpārvācas uz pilsētām? Gluži kā Brežņeva laikā, kad bija ideja, ka cilvēki strādās astoņu stundu darbadienu, dzīvos ciematos. Tas viss jau ir bijis. Taču lauki nav rūpniecība, kur visu var uztaisīt pēc standartiem.

Daudzviet Eiropā ir vērojama tendence, ka cilvēki atgriežas pie dabas.

Kvartāls Rīgā, kvartāls Londonā – kāda starpība?! Cilvēkam te ir tāda pati ieskrietuve kā tur, kur var dabūt ceptus burgerus. Kur paliek dzimtene? Kur paliek dabasskati?

Sakāt kā rīdzinieks?

Es ļoti cienu un mīlu laukus. Esmu pa tiem daudz braukājis un filmējis. Man visi senči ir no laukiem, tāpēc saprotu, cik tas ir svarīgi. Latvieši gandrīz visi ir no laukiem. Saknes ir tur. Viena lieta ir, ja mājās pietiek strādnieku, bet cita – ja tu aizbrauc un zeme paliek neapkopta.

Esat radījis vairākas filmas par laukiem.

Esmu radījis triptihu, kuru gribētu izdot vienā diskā, – Apcirkņi (1973), Nāc lejā, bālais mēness! (1994) un Zem ozola kuplajiem zariem (2007), kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, – lai sniegtu ieskatu lauku dzīvē ilgākā laika nogrieznī.

Varbūt ir doma par tetraloģiju?

Uztaisīt filmu ir grūti. Nevis uzņemt, bet atrast finansējumu.

Viena no jūsu filmas varonēm Anastasija, kura dzīvo laukos, ir gatava tur palikt atšķirībā no savām draudzenēm.

Viņa ir pilnīgs dabas bērns. Viņai ir sirsnīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, jo viņu nenomoka intrigas vai tamlīdzīgas lietas. Dabā viss ir tiešs, arī viņa kārto savas attiecības ļoti tieši. Viņa ir komunikabla, ar viņu visi draudzējas. Jāatzīmē, ka atrast šos bērnus nebija nemaz tik vienkārši. Viņu atlase notika divos slāņos. No sākuma es izbraucu viens pats, pēc tam mēs braucām kopā ar filmēšanas komandu: ej un sameklē dažus bērnus! Nav zināms, kādiem viņiem ir jābūt, nav zināms, kādi viņi ir, visu laiku bija kāds nezināmais.

Vai bija viegli saglabāt neitralitāti?

Tas ir jādara, jo tādi ir spēles noteikumi. Mēs centāmies, lai viņiem visiem būtu vienāds ekrāna laiks. Ja kāds vairāk izceļas, tas ir saistīts ar viņa paša instinktiem, zināšanām, izglītību. Mēs vēlējāmies parādīt viņu raksturīgākās detaļas, jo tas paliks uz simt gadiem. Vismaz kinolentē palika. Es nezinu, cik ilgi tas saglabāsies digitālajā formātā. Man ir sajūta, ka kinovēsture ir apdraudēta, jo tu nevari saglabāt šos ierakstus – mūžīgi pārkopēt un pārkopēt nav iespējams, to neviens nevar pacelt, ir jāmeklē jauni veidi, kā saglabāt materiālus. Mākonī vai kur citur.

Neuzticaties digitālajam formātam?

Tā ir fikcija, te tā ir, un te tās nav. Glabātuve nobrūk, un viss cauri.

Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektā Kultūras mantojuma satura digitalizācija tiks digitalizēta un atjaunota dokumentālā filma Mana Rīga (1960), kurā jūs esat piedalījies.

Es tur biju operatora asistents, kurš uzņem lietus epizodi, bet man bija iespēja piedalīties procesā, kad notika ļoti būtiska domu apmaiņa par to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir ideoloģiski pareizi, kas ir ideoloģiski nepareizi. Tās scenārija autors bija Viktors Lorencs, kurš visu "ārdīja" un pierādīja, ka var būt arī citādi. Un radās Mana Rīga. Tagad nevar saprast, ar ko šī filma ir tik nozīmīga, bet tā bija pilnīgi cita pieeja, kurā autors uzrunā savu līdzcilvēku: paklausies, draugs! Kino ir vienīgā māksla, kas paliek tāda, kāda tā ir, jo lugas mēs varam uzvest jebkurā gadu tūkstotī un tās būs mūsdienīgas, jo tās rada šodienas cilvēki. Savukārt kino ir tāds, kāds tas ir bijis tajā laikā, kad tas ir tapis. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņš ir mainījies. Kino burvīgums ir tajā, ka tas rāda, kā mēs esam runājuši, sprieduši, kustējušies, ģērbušies. Atceros, ka savulaik viens no mūsu valstsvīriem teica: kāpēc mums vajag veidot savas filmas, ja nopirkt ir lētāk?

Globalizācija.

Globalizācija ir ļoti slikta lieta. Tai ir savtīgi mērķi. Tai nevajag valsti, tai nevajag nacionalitāti. Tai vajag patērētāju. Tā vārdā tiks upurēts viss. Tā ir izdomāta naudas pelnīšanai, nevis kultūras attīstībai. Kultūra tiek nožmiegta. Tas ir process, par kuru nemitīgi ir jādomā.

Jūs pats esat kļuvis par vēl vienas simtgades dokumentālās filmas Baltijas jaunais vilnis varoni. Vai piedalīšanās tajā ir likusi pārskatīt, pārdomāt savu daiļradi?

Tieši šīs dokumentālās filmas laikā es sapratu, kāpēc mūsos tik ļoti ir iesēdies Krasts (1963). Tas tika filmēts dienvidos no Liepājas, uz kurieni mēs aizbraucām triju cilvēku sastāvā – Aivars Freimanis, es un šoferītis. Cilvēki tur ļoti atšķīrās no Rīgas un pārējās Latvijas: kad zvejnieks aizbrauc jūrā, viņš ir brīvs. Viņam nav nekādu priekšnieku, nekādu norunu. Viņš ar savu laivu var braukt uz priekšu, atpakaļ un sāniem. Viņš var tīklu mest tur, tur un tur. Viņš pats pieņem lēmumus. Viņš pats ir sava likteņa noteicējs. Viņš atgriežas ciematā, jau radis domāt citādi, izteikties citādi. Viņš ir sadūries ar kaut ko ļoti neatkarīgu – ar jūru. Liec žogu vai neliec žogu, tu nevari to savaldīt, tu nevari to ietekmēt. Mēs uztaisījām vēl vienu filmu par jūru – Lomi (1969). Pēc tam Aivars Freimanis nopirka māju jūras krastā, kur pavadīja visu atlikušo mūža daļu.

Galvenais ir pieņemt pareizo lēmumu.

Kad skatos uz saviem mazbērniem, man kļūst bail, jo tagad es zinu, cik svarīgs ir katrs krustceļš, kurā viņi nonāk. Kāds būs viņu lēmums, vai tas būs saprātīgs, jo no tā būs atkarīgs, kā viņi attīstīsies, kas ar viņiem notiks tālāk. Vai kāds viņiem palīdzēs to pieņemt? Noliks priekšā variantus un paskaidros cēloņsakarības? Es pats esmu izlavierējis negaidīti interesanti.

Kas jums palīdzēja?

Visi kauliņi sakrita. Gribēju kļūt par vēsturnieku, bet kļuvu par kaut ko citu. Man paveicās, ka nonācu īstajā fakultātē.

Maskavas kinoinstitūtā?

Nē, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē, kurai nebija nekāda sakara ar manu topošo profesiju, bet tur bija cita dzīve, tur bija gudri skolotāji. Man uzdāvināja fotoaparātu, kuru es vēlāk nomainīju pret kinokameru, un tā tas viss sākās. Ja es nebūtu aizgājis uz šo fakultāti, nekā nebūtu. Es par kino vispār neinteresējos.

Varbūt ir izkristalizējies kāds kopējs ieteikums jaunajiem cilvēkiem?

Nekādā gadījumā nedrīkst pārtraukt mācīšanās procesu, pat ja tev ir sliktas atzīmes, vienalga ir jāiet uz priekšu, jo tu nekad nezini, kad notiks klikšķis – citam agrāk, citam vēlāk. Es zinu cilvēkus, kuri ir "braukuši uz trijniekiem", bet beigās ir kļuvuši par zinātniekiem un izgudrojuši tādas lietas, kuras pirms viņiem neviens nav izgudrojis. Tev ir maksimāli jāuzsūc zināšanas, jo tu nekad nezini, kāds būs pēcefekts. Cilvēks ir ļoti komplicēta būtne. Ja viņš zinātu, kas viņā ir iekšā! Turklāt latviešiem ir kolosāla konstrukcija. Ja paskatās uz viņu skeletiem, kas ir atrakti dzelzs laikmeta kapos, – tur ir tādi kauli, kas var izturēt pusotru tonnu, ja vien cilvēks ēd normālu pārtiku un nepārtiek no sausiņiem.

Pietiek paraudzīties uz mūsu bobslejistiem.

Kā teica mūsu bobsleja dibinātājs Rolands Upatnieks: latvietis nevar noskriet simt metrus desmit sekundēs, bet ar kartupeļu maisu plecos var nojozt šo pašu distanci vienpadsmit sekundēs. Mūsu genofonds ir zvērīgākais, to nevajadzētu sabojāt.

 

Pirmizrāde

Režisora Ivara Selecka dokumentālā filma Turpinājums

22. martā plkst. 19 kinoteātrī Splendid Palace

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Festivāla Positivus izlase. Balzams mūsu ausīm

Festivāla Positivus plašajā aktuālās pašmāju mūzikas piedāvājumā pievērsiet uzmanību daudzpusīgā repera anša, novatoriskā trio Ezeri un rokgrupas The Mary Jane koncertiem.

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja