Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Intervija ar literatūrzinātnieci Gundegu Grīnumu. Arī zinātne var būt atkarība

Ir jājūt, kad priekškaram jāaizveras, saka literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, kuras kaislīgais zinātnieces instinkts atkāpjas par labu pietātei. Viņas tuvplāni Raini un Aspaziju atdzīvina, bet neizģērbj kailus

Darbs Viņpus Alpiem ir nopietns pienesums ne tikai Raiņa un Aspazijas, bet arī Latvijas kultūras un vēstures pētniecībai. Reizē tas dod Latvijas lasītājam priekšstatu par to Šveici, kurā ne tikai Rainis un Aspazija, bet arī vesela Latvijas ideālistu paaudze dzīvoja starp 1905. gadu un Pirmā pasaules kara beigām, – par literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas episko veikumu saka politoloģe, starptautisko tiesību un diplomātijas eksperte Vita Matīsa.

"Apbrīnojams literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas darbs. 968 lapaspuses biezo Opus Magnum pētniece intelektuāli nodanco kā ar tičīniešu spicpurna tupelītēm. Savā mūža tēmā nepazaudējusi studentes aizrautību un pirmatklājējas prieku, milzu apjoma dokumentālu pētniecisko materiālu pētniece eleganti vada no sīkākajām detaļām un tuvplāniem (teju sajūtam smilšu graudiņu Raiņa kurpēs pastaigas laikā vai to, kā, līdz zodam satinusies rūtainā lakatā, Kastaņolā, rakstot Saulaino stūrīti, salst Aspazija) uz sava laika ģeopolitisko kontekstu panorāmu un tās sabalsošanos ar Raiņa un Aspazijas idejām. (..) Nepārvērtējams materiāls kā literatūrzinātnē, tā vēsturē, ģeogrāfijā, kulturoloģijā un pat etnogrāfijā," mans formulējums LALIGABA mājaslapai, Gundegai Grīnumai saņemot žūrijas speciālbalvu.

Literatūrzinātniece piekrīt intervijai ar vārdiem: "Jūtu, ka esat grāmatu lasījusi." Tērēt laiku tērzēšanai ar «interesentiem», kuri autoram pēc darba iznākšanas mēdzot "ausī iepilināt sīrupu", viņa grāmatā pat lāgā neielūkojušies, gan neesot vērts. Negaidītu gandarījuma brīdi pētniece nesen piedzīvojusi slimnīcā, kur palātas kaimiņienes pēdējā lasītā grāmata bijusi tieši Viņpus Alpiem. Abām bijis gana vielas saturīgai domu apmaiņai.

"Godīgi sakot, man pētniecība pamazām ir kļuvusi par atkarību. Iespējams, ka tā nav visļaunākā atkarība, kāda cilvēku var piemeklēt. Bet maniem tuviniekiem ar to sadzīvot tik un tā nav vienkārši. Laimīgā kārtā – no kritiskas konfliktsituācijas izvairīties tomēr esam spējuši," pētniece sarunu iesāk pati.

Gundega Grīnuma atklāj, ka savā laikā nopietni nodarbojusies ar sportu, spēlējusi badmintonu Latvijas izlasē. Braukājusi pa visu "varen plašo" impēriju, tikusi līdz kandidēšanai uz PSRS izlasi, bet tad atklājusi "šausmīgo padomju sporta virtuvi – nekrietnību un negodīgumu" un izlēmusi no lielā sporta atteikties. Robus pašmāju izlases sastāvā gan aizlāpījusi vēl ilgi.

Stila atsperīgums rakstīšanas manierē – varbūt tas no badmintona? "Iespējams. Temperamenta jautājums," saka literatūrzinātniece, laižoties jaunā stāstījuma virāžā.

Gundega Grīnuma. Strādājot pie Alpiem, man nebija nekāda pamata pretendēt uz rainoloģijas paradigmu laušanu, bet nostādnēs un detaļās ļoti daudz kas ir precizēts. Kādēļ rakstīju šo darbu? Lai iespējami jēgpilnāk un interesantāk nodzīvotu man atmērīto laiku. Cilvēkam manā vecumā un ar manu dzīves pieredzi nekādi kredītpunkti vairs nav jākrāj. Nav jākalpo arī politiskam pasūtījumam vai cita tipa konjunktūrai. Rakstu to, ko domāju, un tā, kā jūtu. Priecājos, ka man bija lemts piedzīvot 2015. gadu un pievienot savu necilo artavu Raiņa un Aspazijas piemiņas uzspodrināšanai viņu lieljubilejas situācijā. Sākumā gan biju ļoti skeptiska, jo daudz kas jubilejas sakarā šķita aiz matiem pievilkts un darīts formāli.

Kādā intervijā tolaik šos pārspīlējumus precīzi salīdzinājāt ar "šķībiem, greiziem vagoniņiem, kurus piekabina" notikumam.

Līdzīgi kā tagad simtgadei. Brīžiem tas jau sāk gluži vai šķebināt. 2015. gads kopumā tomēr reanimēja sabiedrības apsīkušo interesi par Raini un Aspaziju. Vēl vairāk – iezīmēja pozitīvu pavērsienu viņu garīgā mantojuma uztverē, pietuvinot to mūsdienu cilvēkam. Līdztekus paviršībām un pliekanībām uzšķīlās arī pa kādai interesantai, vērtīgai idejai. Tikai nevajadzētu pieļaut šī atjaunotā dialoga apsīkšanu. Citādi notiks tas pats, kas pēc Raiņa akadēmisko rakstu (1977–1986) iznākšanas. Neilgi pēc to pēdējā sējuma parādīšanās – tas notika atmodas priekšvakarā – izdevniecība Zinātne vēl paguva publicēt tādus vērtīgus Rakstu "satelītizdevumus" kā Raiņa tulkoto pasaules dramaturģiju četros sējumos (1989–1990) un dzejnieka Runu un interviju apkopojumu (1993). Līdz pat 1995. gadam noturējās arī Saulcerītes Vieses izlolotā Raiņa, kopš 1990. gada – Raiņa un Aspazijas, gadagrāmata – abu dzejnieku izpētes procesa dokumentētāja un komentētāja. Taču drīz pēc tam negausīga patērnieciskuma un visatļautības eiforijā aizvien vairāk sašķobījās sabiedrības vērtību sistēma un, trūkstot pārdomātai kultūras politikai visos līmeņos, rainoloģijā iestājās neizbēgams noplakums. Baidos – ar neatgriezeniskām sekām. Cik nav runāts, ka mērķtiecīgas un sistemātiskas nozares attīstības nodrošināšanai nepieciešams Raiņa un Aspazijas izpētes centrs.

Līdzīgi, kāds Oslo ir izveidots Ibsenam?

Jā. Ņemot vērā Raiņa un Aspazijas radošo personību mērogu un kvalitāti, kā arī viņu nopelnus latviešu kultūras un Latvijas labā, tas būtu pilnīgi pamatoti. Šādam centram nebūt nenāktos nodarboties ar neauglīgu rakņāšanos pagātnē. Dzejniekpāra pabeigtajos darbos un radošo ieceru uzmetumos taču iekodēts tik nozīmīgs joprojām aktuālu garīgu, sabiedrisku un politisku ideju potenciāls! Atliek tikai tās izcelt dienasgaismā un pienācīgi izgaismot no laikmetīga skatpunkta. Turklāt Rainis un Aspazija taču ir tik spilgts un fascinējošs radošais tandēms – viens otra cienīgi līdzgaitnieki mākslā un sabiedriskajā dzīvē. Viņiem līdzvērtīgu pāru pasaules kultūras vēsturē nav daudz. Taču neviens vēl joprojām nav uzrakstījis mūsdienīgu monogrāfiju, secīgi no abu sastapšanās brīža līdz Raiņa nāvei izpētot gan viņu radošā kopdarba gaitas kāpumus un kritumus, gan kopdzīves peripetijas visā savstarpējās pievilkšanās magnētismā un pretrunīgumā. Šāda pamatīgi izstrādāta, augstas literārās raudzes monogrāfija pirmām kārtām nepieciešama mums – XXI gadsimta latviešiem – pašiem. Taču, pārtulkota lielo kultūrtautu valodās, tā Raini un Aspaziju beidzot pienācīgā līmenī prezentētu arī starptautiskajā vidē un, cerams, sekmētu arī jaunu, literāri augstvērtīgu dzejniekpāra darbu pārcēlumu rašanos svešās mēlēs.

Jūs par pētījumu esat augsti novērtēta – saņēmusi Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu, LALIGABA speciālbalvu –, bet recenziju ir maz. Cilvēki acīmredzot neatļaujas ar jums spēkoties zināšanās.

Par to neņemos spriest. Kopš Alpu iznākšanas pagājis pietiekami daudz laika, lai man pašai tie jau šķistu attāla pagātne. Runājot par manai grāmatai nesen piešķirtajām balvām – uztveru tās gluži lietišķi. Kā taustāmu apliecinājumu, ka mans "mūža darbs" (pret šāda apzīmējuma attiecināšanu uz Alpiem neiebilstu) nav palicis nepamanīts literatūras pazinēju augstākajā līgā. Taču gribētos, lai manu grāmatu lasītu arī "mirstīgie" latvieši, kuriem tā patiesībā adresēta. Neslēpšu, ka par saviem Alpiem esmu samaksājusi un turpinu maksāt krietni pabojātas veselības cenu. Laikus netiku izārstējusi vecu sporta traumu, vēlāk iedzīvojos jaunās plecu locītavu problēmās, līdz pērn, neskaitāmas stundas pie datora pavadot, plecus sabendēju pilnīgi. (Ieilgusī grāmatas pabeigšana gan izvērtās par sava veida anestēzijas seansu, jo spraigais darbs vienkārši nodzēsa stipro sāpju sajūtu.) Tagad jāsteidz glābt, kas vēl glābjams. Cerības nodzīvot saules mūžu atšķirībā no Raiņa gan neloloju. Alpos mēģināju izgaismot galvenokārt to tematiku un problemātiku, kurā man bija vislielākās iestrādes un kura šķita konceptuāli vissvarīgākā atskatā uz dzejniekpāra radošās dzīves Kastaņolas posmu. Taču tas vēl ne tuvu nav viss, par ko gribētos un vajadzētu uzrakstīt. Ja pietiks pētnieciskās kapacitātes un fiziskās jaudas, tuvākajā laikā sagatavošu izdošanai Ivandes Kaijas dienasgrāmatas un vēstules. Pēc tam esmu nodomājusi pievērsties Cīrihes periodam abu manu "pētniecisko upuru" paralēlajās biogrāfijās, šoreiz priekšplānā izvirzot Aspaziju. Īpašu uzmanību šajā starpdisciplināras ievirzes pētījumā esmu nodomājusi veltīt vērtīgajai demokrātijas skolai, kuru līdz ar Raini un Aspaziju brīvajā Alpu republikā apguva arī citi latviešu emigranti – nākamie neatkarīgās Latvijas parlamenta deputāti, ministri un diplomāti. Kādā plašākā publikācijā gribētos izsekot arī Raiņa un Aspazijas darbu recepcijas līkločiem no viņu dzīves laika līdz mūsu dienām, kā arī uzrakstīt apcerējumu par dzejniekpāra attiecībām ar Ivandi Kaiju, Pēteri Sēju, Vili Siliņu un vairākiem citiem laikabiedriem. Bet vai tas viss maz ir paveicams vienā dzīvē un ar viena pētnieka spēkiem? Mani gandrīz vai nepieklājīgi biezie Alpi ir ļoti personisks darbs. Nekautrējos no tā, jo citādi rakstīt vairs nemaz neprotu. Grāmatā neko nesludinu, neidealizēju un neabsolutizēju.

Lai lasītājs domā un vērtē pats. Vienkārši stāstu par mūsu dzejniekpāra ilggadējo dzīvi un darbu dienvidu trimdā, par viņu daudzveidīgo saskarsmi ar Tičīnas kantona dabu, ainavu, kultūru un labestīgajiem, pretimnākošajiem cilvēkiem, kuri dzīvo paši pēc saviem ieskatiem un neko necenšas uzspiest arī viņu zemē nonākušam ārpusniekam. Vienlaikus mēģinu izsekot arī Raiņa un Aspazijas radošo meklējumu virzībai četrpadsmit dienvidu trimdas gados, paturot prātā, ka arī svešumā latviski rakstošais dzejniekpāris turpina dzīvot dzimtenes dzīvi. Kaut gan neesmu ne vēsturniece, ne politoloģe, Alpos iespēju robežās izsekoju Raiņa politisko uzskatu evolūcijai ilgajā laika posmā no 1905. gada revolūcijas noslāpēšanas līdz neatkarīgās Latvijas proklamēšanai 1918. gada novembrī un abu dzejnieku triumfālajai "mājbraucei" 1920. gada pavasarī. Mēģināju izcelt Šveices trimdinieka garīgo klātesamību šajos mūsu zemei un tautai izšķiroši svarīgajos vēsturiskajos notikumos šajā nemierīgajā laikā un parādīt, ka viņa loma tajos vēl aizvien tiek nepilnīgi novērtēta vai pat pārprasta. Galvenokārt ar šādu nolūku vilku ārā no aizmirstības maz zināmus arhīva materiālus, īpaši tos, kas līdz šim tādu vai citādu iemeslu dēļ bija noklusēti. Šis tas no mūsdienu skatpunkta nozīmīgs iepriekš vienkārši varbūt nebija pamanīts.

Šie dokumenti tagad ir publicēti pirmo reizi?

Jā, daudzi no Alpu tekstā iekļautajiem rokrakstiem, dokumentiem un fotoattēliem atklātībā parādās pirmoreiz. To gan var konstatēt vienīgi zinošs lasītājs. Izcēlu dienasgaismā principiāli svarīgas Raiņa piezīmes par politiskajiem un nacionālajiem jautājumiem, kuras padomju laikā bija tabu. Plaši izmantoju viņa nepabeigto lugu "radāmās domas", nepublicētas Aspazijas skices, abiem dzejniekiem adresētas vēstules, Lugānas pilsētas arhīva iegūtus dokumentus, vēsturiskas atklātnes, kartes, marginālijas dzejnieku personīgās bibliotēkas grāmatās utt. Vai tagad beidzot ir apzināts un publicēts viss Raiņa fiksēto politisko pārdomu un atziņu materiāls, kurš disonē ar piecdesmit okupācijas gados latviešiem varmācīgi uzspiestajām komunistiskās ideoloģijas nostādnēm un ar to garā radīto, falsificēto Raiņa – "revolūcijas dzejnieka", teju vai boļševika – fantomu? Tāds apgalvojums tomēr būtu nedaudz pārsteidzīgs. Jāatgādina, ka Uguns un nakts autors jau pirmajā padomju varas gadā – 1940. gadā – oficiāli tika pasludināts par LPSR Tautas dzejnieku un ar īpašu valdības dekrētu visi viņa rokraksti un materiāli piespiedu kārtā tika sakoncentrēti jaundibinātā J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja krātuvju sienās.

Taču kas zina, kādu likteni šis vākums piedzīvoja, izlaists cauri komunistiskās ideoloģijas sargsuņu dzelžainajai kontrolei.

Velti mēģinot izburtot nezināmas rokas aizkrāsotās rindas kādā dokumentā vai Rainim adresētā vēstulē, netieku vaļā no aizdomām, ka pašiem "ķecerīgākajiem" dzejnieka rokrakstiem un piezīmēm nav bijis lemts pārdzīvot jau Staļina laikus. Un diez vai savāktā kolekcija līdzīgu iemeslu dēļ nav piedzīvojusi pa pametumam arī turpmāk.

Rainis personīgi un neatlaidīgi kaldināja Latvijas neatkarības ideju, bet to piemin maz, kāpēc tā?

Lai spētu pilnībā izsekot Raiņa nacionālā valstiskuma domas attīstībai visā tās sarežģītībā un, neslēpsim, arī pretrunīgumā, jāapgūst milzīgs publicētu un nepublicētu avotu kopums, jāiegulda daudz darba un arī emocionāla atdeve. Plašas līdz šim nezināmu materiālu interpolācijas grāmatas tekstā ietvēru ar nolūku atvieglot lasītājam šo komplicēto jautājumu uztveri un izpratni. Padomju laikā cilvēkiem galva taču tika jaukta ar īpaši makjavellisku izmanību, un liela daļa XXI gadsimta latviešu joprojām nav tikusi skaidrībā – bija vai nebija "sociķis" Rainis īstens neatkarīgās Latvijas patriots. Dažkārt dzejniekam tiek pārmests, ka viņš savu attieksmi pret Latvijas politiskās autonomijas agrīnajiem projektiem, bet jo īpaši pret 18. novembra Latviju, nav formulējis gana skaidri un nepārprotami. Taču nedrīkstam aizmirst, ka kritiskajā laikā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Raiņa un Aspazijas sakari ar Latviju bija saraustīti, Februāra revolūcijas un Oktobra apvērsuma laikā pat pārrauti pilnībā. Informācija, kas viņus sasniedza, bieži vien bija apšaubāma. Publicēšanās iespējas dzimtenes plašsaziņas līdzekļos šajā dramatiskajā laikā viņiem bija minimālas, dzimteni sasniegušie teksti tika pakļauti cenzūrai. Cenzētas tika pat telegrammas no Šveices, kuras Rainis uz Rīgu sūtīja, piemēram, lai izteiktu atbalstu dzimtenes aizstāvjiem – latviešu strēlniekiem. Tāpēc grāmatā ietvēru ne vien to publicētās, bet arī oriģinālās redakcijas. Vēl un vēlreiz jāuzsver – par Raiņa nostādnēm Latvijai un latviešiem izšķirošajos politiskajos jautājumos, par viņa uzskatu attīstību var spriest, tikai pārredzot Raiņa māksliniecisko un intelektuālo pašizpausmju dokumentāciju kopumā. Turklāt gaidīt, pat pieprasīt no dzejnieka (kā tas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas reizēm noticis), lai dzejnieks būtu deklarējis savus uzskatus nacionālā valstiskuma jautājumā un iezīmējis ceļus savas programmas īstenošanai tādās kategorijās, kādās domājam un izsakāmies šodien, šķiet nenopietni. Jāsaprot, ka viena lieta ir bezkaislīgi komentēt vēstures notikumus no tālas laika distances, pavisam cita – darīt to kara un revolūcijas gadu politisko juku un politisko grupējumu asas pretstāvēšanas apstākļos. Turklāt vēl atrodoties emigrācijā un par notikumiem dzimtenē, kā arī anarhijas pārņemtajā pēcrevolūcijas Krievijā saņemot vien saraustītas, fragmentāras un bieži arī aplamas ziņas.

Sociāldemokrāts Rainis turklāt vēl, šķiet, bija nedaudz par tālu aizmaldījies paša uzburtajās skaistajās ilūzijās par ideāla, apzinīga latviešu proletariāta jeb pamatšķiras iespējamību. Tieši uz to viņš lika cerības kā uz sava humānā nākotnes cilvēka un nākotnes sabiedrības idejas īstenotāju. Uz mantīgo sabiedrības slāņu ideālismu, uz latviešu pilsonības (arī demokrātiskās) uzticību nacionālajai idejai Rainis nepaļāvās. Jau kara gados, kad liela latviešu tautas daļa bija devusies bēgļu gaitās un aizbildniecību pār to bieži vien savtīgos nolūkos tiecās uzņemties pilsonības ideologi un funkcionāri, Rainis uzsvēra, ka mantīgajiem latviešiem tautas varoņgara simbols – Imanta – ir vajadzīgs vien tiktāl, lai viņu, pusmiegā iegrimušu, pavalstītu no sāna uz sānu un vieglāk novilktu tam ādu. Diez ko godavīrs, "pazemoto un apvainoto" aizstāvis Rainis teiktu, ja pieredzētu brīvās Latvijas realitāti tās simtajā gadskārtā...

Kādā veidā Viņpus Alpiem izriet no 2009. gadā iznākušā pētījuma Piemiņas paradoksi, kurā arī bija skarts Kastaņolas laiks?

Šai monogrāfijai patiesībā vajadzēja tapt un iznākt pirmajai vai arī otrajai pēc Raiņa atmiņu grāmatas Kastaņola, kura jaunā, manis sagatavotā zinātniskajā redakcijā tika izdota 2011. gadā. Taču pētnieciskā procesa peripetijas ne vienmēr ir iepriekšparedzamas. Iestrādes Alpiem man kādu laiku jau krājās, kad pienāca 2006. gads, Raiņa un Aspazijas dienvidu trimdas sākuma simtā gadskārta. Pēc politoloģes Vitas Matīsas ierosinājuma kopā ar šveiciešu kolēģiem strādājām pie šim notikumam veltīta apjomīga rakstu krājuma Rainis un Aspazija. No Kastaņolas uz brīvību itāļu, latviešu un angļu valodā, kuru bija paredzēts izdot Lugānā. (Paldies toreizējai Šveices vēstniecei Latvijā Annai Botī, bez kuras ieinteresētības un atbalsta šis nodoms nebūtu īstenojies.) Vienai no mūsu Lugānas kolēģēm – mākslas zinātniecei Margeritai Albizeti, kura tolaik strādāja vietējā vēstures arhīvā un reizē pārraudzīja arī Aspazijas un Raiņa muzeju, – bija uzdots aprakstīt latviešu trimdinieku izveidotā dzejnieku memoriālā muzeja un pieminekļa tapšanas vēsturi Kastaņolā. Temats nebija no vienkāršajiem, īpaši autorei, kura neprata latviešu valodu, ne pārāki labi orientējās Latvijas vēstures sarežģītajos līkločos un nepārzināja dažādo latviešu diasporas grupējumu kontroversiālās attiecības, kuras būtiski ietekmēja memoriālo procesu norisi bijušajā Raiņa un Aspazijas trimdas vietā. Margerita man regulāri sāka piesūtīt labi pārdomātus, palaikam visai āķīgus jautājumus. Atbildes uz tiem man, piedurknes atlocījušai, nācās meklēt gan trimdas periodikā un literatūrā, gan arhīvu materiālos un noskaidroto vēstulēs uz Lugānu aprakstīt mūsu abu savstarpējās komunikācijas valodā – vāciski. Visām norādēm bija jābūt absolūti precīzām un pamatīgi argumentētām, kā to prasīja Šveices kolēģu tradicionāli augstā zinātniskā darba kultūra.

Ko, piemēram, sinjora Albizeti vaicāja?

Konkrētu jautājumu un neskaidrību, kuras prasīja plašāk izvēršamus paskaidrojumus, saradās bez gala. No vienas puses – Amerikā dislocētās Raiņa un Aspazijas pieminekļa komitejas neprātīgais, gandrīz vai megalomāniskais atvēziens (tās runasvīri un sievas mūsu dzejniekiem mazajā itāļu Šveices ciemā ar tipiski lombardisku, vietējai topogrāfijai pieskaņotu apbūvi vēlējās uzsliet vismaz astoņus metrus augstu monumentu!), no otras puses – muzeja idejas ierosinātāja – Raiņa un Aspazijas fonda (tā sēdeklis savukārt atradās Stokholmā) – krietni pieticīgākie un reālākie plāni plus gadiem ilgā konfrontācija ar pieminekļa cēlējiem. Ap Kastaņolas pieminekļa un muzeja projektu pašu latviešu starpā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados izraisījās tādas batālijas, uz kurām nekautrējos attiecināt apzīmējumu "gāganu kari". Bēdīgākais, ka mūsu tautiešu ideoloģiskajās nesaskaņās un brīžiem pat visai piezemētos sadzīviskos kašķos pret savu gribu tolaik tika ierauti arī bez vainas vainīgie šveiciešu partneri. Kad Kastaņolas saimnieku pacietības mērs beidzot bija pilns, latviešiem dotā atļauja celt pieminekli pēc viņu prāta tika anulēta un nelielajā laukumā līdzās bijušajai Raiņa un Aspazijas dzīvesvietai – Karlo Kataneo namam – granīta piemiņas bloku beigu beigās uzstādīja šveicieši paši. Latvieši to drīkstēja papildināt vienīgi ar tēlnieka Jāņa Plātes veidotajām bronzas aplikācijām un rotājumiem. (Šādā veidolā Raiņa un Aspazijas pieminekli Kastaņolā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nu jau droši vien būs apmeklējis vismaz katrs piektais, ja ne trešais vai ceturtais dzimtenes latvietis.)

Vairākus gadu desmitus vēlāk vētrainās pieminekļa celšanas epopejas "delikātos" apstākļus, protams, cenšoties savus tautiešus nediskreditēt pārlieku stipri, man nu vajadzēja saprotami izskaidrot Tičīnas kolēģei, kurai ikvienam latvietim itin labi pazīstamais tautiešu nevienprātības un savstarpējās nenovīdības fenomens, protams, bija kaut kas jauns un grūti aptverams. Kaut kā jau ar savu nepateicīgo uzdevumu galā tiku, un krietnā Margerita – laimīgā kārtā apķērīgs, bezaizspriedumains un iejūtīgs cilvēks – krājumam uzrakstīja vērtējumos rūpīgi izsvarotu, labi argumentētu rakstu. Taču es pati šim memoriālajam bēdu stāstam pa to laiku jau biju paguvusi nodoties tiktāl, ka galu galā, aizsteidzoties priekšā citiem nodomiem, tapa mani iepriekš neplānotie Piemiņas paradoksi.

Jums izdevies vienlaicīgi izgaismot gan Raiņa un Aspazijas Kastaņolas laika tuvplānus līdz sīkākajai detaļai (Aspazijas zāļu receptes, zupas sastāvdaļas, augi, kādus Rainis salasa pastaigas laikā), gan plašu panorāmisku skatu uz laikmeta norisēm. Vai tā bija apzināta iecere vai rakstot motīvi paši sazarojās?

Tas notika gluži dabiski. Taču, kad manuskripta sākotnējā redakcija jau bija gatava, tomēr saskāros ar kādu negaidītu dilemmu. Viena no pirmajām manu darbu izlasīja tā iekšējā recenzente Vita Matīsa, no kuras saņēmu ieteikumu vairāk izcelt naratīvu un mazāk aizrauties ar tuvplāniem. Varbūt pat atteikties no tiem pavisam. Tie pārāk atšķaidot intrigu, sagausinot stāstījuma plūdumu un, galvenais, nevajadzīgi pieaudzējot jau tāpat gana iespaidīgo grāmatas apjomu. Vai tik biezu "ķieģeli" kāds vispār gribēšot rokā ņemt? Rietumu pasaulē, kā apgalvoja Vita Matīsa, jau nu neviens neko tādu nedarītu. Talantīgajā, ar asu, analītisku prātu apveltītajā politoloģē, kura ir arī teicama Raiņa un Aspazijas pazinēja, aizvien ieklausos ar lielu pietāti. Tomēr šajā reizē paliku pie sava. Proti, neatkāpjoties no spraigas, "ievelkošas" stāstījuma manieres, tomēr neatteicos no tekstā daudzviet interpolētajām analītiskajām pasāžām un "dziļurbumiem". Saglabāju arī tematu un motīvu plašo sazarojumu.

Vēlreiz atgriežoties pie Vitas Matīsas, nevaru nepieminēt viņas īpašos nopelnus Šveices un Latvijas kultūrkontaktu veicināšanā. Jau kopš 1990. gada regulāri piedaloties Matīsas iniciētajos un vadītajos Lugānas projektos, esmu izgājusi labu starptautiskās sadarbības skolu, kura man lieti noder līdz pat šai dienai. Paldies, Vita!

Jūs ar šo grāmatu pierādāt, ka zinātne var būt arī aizraujoša un talantīga literatūra, rakstniecība. Vai tas ir apzināts un izkopts jūsu stils?

Alpus rakstīju, neko neprimitivizējot, tomēr tā, lai lasītājam maksimāli atvieglotu darbā iztirzātās problemātikas, tostarp arī sarežģītu literāru, filozofisku vai politisku jautājumu uztveri. Paturēju prātā arī to, ka Raiņa un Aspazijas garīgais mantojums un viņu personību izstarotā pēcgaisma taču skar teju vai katru mūsu nacionālās kultūras un sabiedriskās dzīves nozari, proti, nebūt nav kādas šauras literatūrpētnieku kastas monopols vien. Vērsties ar saviem jaunatklājumiem par pagaidām visnepilnīgāk izpētīto dzejniekpāra biogrāfijas posmu vienīgi pie šauri "elitāras", pareizāk – strikti ierobežotas, speciālistu mērķauditorijas un savus atradumus izklāstīt vienīgi viņiem saprotamā valodā taču būtu pārāk liela greznība. Akadēmiskākā gultnē materiāla izklāstu ievirzīju vienīgi tur, kur tas šķita sevišķi nepieciešams. Ja kādu "ierindas" lasītāju ērcina prāvais grāmatas pamattekstam pievienoto atsauču daudzums vai arī garlaiko pārlieku skrupulozā iedziļināšanās detaļās, lai viņš attiecīgās lappuses vienkārši atstāj nelasītas. Nedaudz tālāk viņš varbūt pamanīs ko tādu, kas viņa interesi piesaistīs no jauna. Vai šī sēdēšana reizē uz diviem krēsliem, ja to tā var uztvert, ir attaisnojusies, jāizšķir lasītājam.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 642

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja