Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar mākslinieci Ievu Jurjāni. Kaķis atnāk līdz mūsdienām

"Strādājot ar šo grāmatu pēc filmas Melānijas hronika, man šķita, ka daļa cilvēku redz kaķītī savu dzīvi," saka māksliniece Ieva Jurjāne, kura izveidojusi jaunas ilustrācijas Kārļa Skalbes pasakai Kaķīša dzirnavas.

Manos zīmējumos Skalbes kaķītis no senajiem laikiem atnāk līdz mūsdienām, atgādinot, cik nemainīgi svarīga ir līdzjūtība un labsirdība arī šodien. Kārlis Skalbe ir izcils humānists un apbrīnojams stilists, kurš savās pasakās attīsta dziļi pazīstamus tautasdziesmu un tautas pasaku tēlus, – saka māksliniece Ieva Jurjāne, ilustrāciju autore jau vairāk nekā simt gadu iemīļotās Kārļa Skalbes pasakas Kaķīša dzirnavas jaunajam izdevumam atsevišķā grāmatā, ko laidusi klajā izdevniecība Latvijas mediji.

Latviešu literatūras klasiķa pasaka par kaķīti, kas spēj iziet smagu dzīves ceļu nevis prasot, bet dodot, 2014. gadā tika atzīta par nācijas iemīļotāko grāmatu. Nu tā piedzīvojusi izdevumu divās grāmatās: viena ir latviešu, otra – latgaliešu valodā. Ieva Jurjāne ar liego, maigo, it kā caurspīdīgo zīmējumu starpniecību uzbūrusi pasakas trauslumu, smeldzi un latvisko izjūtu, iegleznojot šo vēstījumu mūsdienu Rīgas arhitektūras un šodienas tikumu kontekstā. "Paralēli darbiem kino un teātrī es nodarbojos ar glezniecību un ik pa laikam ieceru tēmas izstādēm. Un ik pa laikam trāpās interesanti uzaicinājumi, piemēram, Kaķīša dzirnavas. Es ļauju dzīvei ar mani notikt un kaut kam rasties," atklāj vispusīgā māksliniece, daudzu teātra un operas izrāžu scenogrāfijas un tērpu autore Ieva Jurjāne.

Šīs ilustrācijas taču arī ir glezniecība, akvarelis?

Protams, taču grāmata var plašāk aiziet pie cilvēkiem. Izstādei vienmēr ir ierobežots laiks – kas paspēj, tas apskatās –, bet reprodukcijas nekad nav tas pats, kas oriģināls. Ierobežotas laikā ir arī iespējas redzēt teātra izrādi un filmu. Savukārt grāmatu paņem rokās, kad gribi, un ieej tajā pasaulē. Es labprāt strādāju ar grāmatām. Katru vienmēr izstrādāju tā laika kontekstā, kādā dzīves posmā esmu, un tas nes līdzi arī iepriekšējo bagāžu. Esmu ilustrējusi dažas bērnu grāmatas: Ineses Zanderes Pūces svinības, vienu Bikibuku (Kartupeli, kartupeli) un Ievas Samauskas grāmatu Čarlīnes deguns.

Lasot Kaķīša dzirnavas šodien, tā nepavisam nešķiet tikai pasaka bērniem. Tik bagāta valoda, trāpīgas dzīves atziņas.

Tieši tā. Kad mani uzrunāja izdevniecība Latvijas mediji, es arī to izlasīju ar pilnīgi jaunām acīm. Pat izbrīnījos, ka šis darbs ir ieguvis tik lielu popularitāti, jo stāsts nav tik viegli lasāms un prasa dziļāku izpratni par dzīvi. Man ir prieks, ka tas joprojām ir nozīmīgs. Es uzskatu, ka to var lasīt jebkurā vecumā, katru reizi mazliet citādi. Šajā ziņā tas ir pārlaicīgs. Vecvecāki var lasīt priekšā bērnam un katrs domāt savu domu. Valoda ir fantastiska. Lasot baudi to un saproti atkal no jauna, cik latviešu valoda ir skaista, tēlaina un ietilpīga. Skalbes pasaku tēli mums ir organiski, nereti jau simboli, arhetipi. Strādājot ar tekstu un cenšoties to vizualizēt, ļoti daudz kas uzreiz nostājās kopsakarībās.

Kārlis Skalbe šo pasaku rakstījis savam mazajam dēlam Jānim, kurš mācījās runāt un šļupstēja, viņam bija iesauka Ģiģis. Grāmatā tā sauc mazo puisīti, kuram kaķītis stāsta pasaku. Tas viss ir ļoti personīgi. Es arī darīju savu darbu personīgi: atradu prototipus un vietas, zīmēju savu draugu kaķus un iezīmēju savu meitu, kurai arī ir garas cirtas, tāpat kā princesei Ilzītei. Reāls prototips ir arī Ģiģim – ļoti interesants puika, kura vārds dzīvē ir Didzis. Stāstam attīstoties un kaķītim ejot uz pilsētu cauri visām grūtībām, man bija skaidrs, ka tā nebūs nosacīta, tēlaina pils, ja reiz mums ir Rīgas pils un mūsu Rīgas pilsēta, kurā arī ir visi kontrasti un kurā tāds kaķītis var nākt jebkurā brīdī pretī.

Man likās absolūti piemēroti, ka ķēniņš pieņem kaķīti Rīgas pils sūtņu zālē, kuru dizainējis Ansis Cīrulis – mākslinieks, kas līdzīgi kā Skalbe ir darbojies ar etnogrāfiju ļoti pamatoti un dziļi. Arī viņa ārkārtīgi krāšņajā dekorativitātē ir liela pamatotība un harmonija. Man likās, ka tā precīzi sasaistās kopā tēlainās, zīmīgās un jēdzieniskās lietas. Ar grāmatas finālu, kur kaķītis sēž uz sola, bija tā: kad mans darbs jau bija pusē, aizbraucu uz Skalbes Saulrietiem Vecpiebalgā. Blakus tur ir kalniņš, kur rakstnieks ir pārbedīts.

Aizgājusi tur, ieraudzīju krāsainu koka solu. Sākumā nodomāju, ka tam varbūt ir sakars ar rakstnieka mazdēlu, Zviedrijā dzīvojošo pazīstamo dizaineru Andreju Legzdiņu. Intensīvo toņu un ģeometrisko ritmu dēļ. Drosmīgās kombinācijas dēļ.

No muzeja direktores uzzināju, ka sola autore ir ainavu dizainere Vineta Radziņa, kura uzvarējusi konkursā par novada noformējumu. Šādi soli ar stilizētu Vidzemes deķa rakstu tiks izlikti pagastā, pirmais paraugeksemplārs nolikts pie Skalbes piemiņas vietas. Labs risinājums: nolikt nevis pseidovēsturisku, bet mūsdienīgu mākslas darbu, kas dabīgā materiālā veiksmīgi apvieno jauno un tradicionālo, vizuāli sabalsojas ar sarkano ēku tam fonā.

Nolēmu solu iegleznot savā "nacionālajā romantismā". Kaķītis ir kā pats Skalbe, kurš bija uzcēlis Saulrietus sava mūža saulrietam, tomēr nevarēja tur piedzīvot vecumdienas. Viņš ar bēgļu laivu devās trimdā uz Zviedriju, kur drīz saslima un, viņa dzīvesbiedres Lizetes Skalbes vārdiem sakot, "nomira aiz bēdām". Kad kaķītis atnāk atpakaļ uz savām dzirnavām, viņš manā grāmatā atnāk un sēž uz šī sola savā sapņu vietā Piebalgā. Šī informācija man pašai ir svarīga. Es to tur iekodēju, un, kad kāds, kuram šī grāmata būs, aizbrauks un apsēdīsies tur, arī viņš iztēlosies un padomās.

Skalbes Saulrietos biji pirmoreiz?

Jā. Biju tikai dzirdējusi, ka tur ir brīnišķīgs rakstnieka muzejs. Saulrieti ir neparasta, paša Skalbes dizainēta māja ar lielu telpu, kuras iespaidīgās durvis veras tieši uz ainavu. Visa kokā. No ārpuses apšūta sarkani krāsotiem dēļiem. Ir istaba sievai, nelielas – meitai, dēlam, viņam pašam darba kabinets, lejā – zāle ar kamīnu un griestiem divu stāvu augstumā. Zālē iespīd vakara saules stari, jo tā ir pareizi novietota attiecībā pret saules gājumu. Skalbe bija iecerējis tur pavadīt mūža nogali, bet dzīvē iznāca citādi. Viņš devās prom, vāciešiem atkāpjoties. 1941. gadā bija notikusi izsūtīšana uz Sibīriju, un latviešu inteliģence zināja, kas draud palikušajiem brīvās Latvijas aktīviem atbalstītājiem. Meita Ilze emigrēja kopā ar vecākiem, bet dēls Jānis palika Latvijā. Ģimenei, tāpat kā daudziem citiem latviešiem, ir sarežģīts liktenis.

LTV Lielās lasīšanas fināla balsojumā 2014. gadā noskaidrojās, ka Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas ir latviešu visiemīļotākā grāmata. Vari nojaust, kāpēc?

Strādājot ar šo grāmatu pēc filmas Melānijas hronika, man šķita, ka daļa cilvēku redz kaķītī savu dzīvi. Viņu ģimenes bija kaut ko sastrādājušas, izveidojušas, un tas viņiem tika atņemts. Iznirst daudzas tādas sajūtas.

Kā tas ir – lasīt Skalbes pasakas? Kāda ir tava personīgā pieredze, izjūtas?

To nav viegli raksturot. Ar Skalbes darbiem esmu tikusies dažādos dzīves posmos. Skalbi novērtēju arvien vairāk tieši šajā vecumā, kad dzīvē jau kaut kas ir piedzīvots – arī skumjš un grūts – un tu to nepāršķir, bet vari iedziļināties un atrast lielu filosofiju un gudrību. Šodien grāmatnīcas Mansards divu dienu izpārdošanas superakcijā nopirku divus pēdējos Ilgoņa Bērsona sastādītos Kārļa Skalbes Mūža rakstu sējumus, katru par vienu eiro! Tur ir gan Mazās piezīmes, gan dzeja, gan publicistika, gan pasakas. Joprojām pārsteidzoša man šķiet Skalbes amplitūda. Jūtos par maz lasījusi.

Vai Kaķīša dzirnavas bija īpaši iemīļota tavas bērnības grāmata? Atmiņā spilgti iegūlušas Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola ilustrācijas (1960. gada izdevumā), bet varbūt pat Voldemāra Krastiņa oforti (apgāda Zelta ābele 1941. gada izdevumā)?

Es teikšu, ka nebija. Ne ilustrāciju, ne stāsta dēļ, lai gan mums mājās bija labi nolasīts 1974. gada izdevums ar Induļa Zvagūža ilustrācijām. Izpratne par ilustrāciju gan man noteikti veidojās bērnībā caur ilustrācijas pīlāriem – Kronenbergu, Strunki, Zeberiņu, Vidbergu un citiem. Mums mājās grāmatas vienmēr ir bijušas. Blakus jaunajām grāmatām un tām, kuras varēja nopirkt ārzemju grāmatnīcā Globuss, mamma regulāri antikvariātā pirka vecās grāmatas, piemēram, Zelta ābeles izdevumus.

Strādājot pie savas Kaķīša dzirnavu grāmatas, pirms tam nestudēju iepriekš izdotās. Man bija skaidrs, ka jārada sava pasaule. Ja skatītos, tad tikai ar domu, ka nedrīkstu atkārtot to vai citu. Vēlāk Skalbes muzejā visas redzēju. Pati savai skaidrībai vispirms uztaisīju mazu, secīgu kadrējumu, saliku kopā visu kā grāmatiņu – skici.

Pasaka tapusi 1913. gadā, bet tavs kaķītis domīgs stāv pie Vanšu tilta un pār Daugavu lūkojas uz mūsdienu Rīgas panorāmu.

Viņš iet un nāk ne tikai telpā, bet arī laikā. Atnāk līdz mūsdienām. Tā kā stāstā ir sadursme starp melno runci un balto kaķīti, man likās, ka vāka bildē kaut vai migliņā ir jāieliek melnā kaķa siluets no Kaķu nama, kas redzams no Līvu laukuma. Kā tēlainu atgādinājumu, ka, tāpat kā Daugavas dzelmē vienmēr cīnās Lāčplēsis un Melnais bruņinieks, vienmēr tepat blakus kaut kur staigā gan melnais, gan baltais kaķis.

Grāmatas prezentācijā, kuru rīkojām Leļļu teātrī (tur līdz 9. janvārim vēl ir skatāmi ilustrāciju oriģināli), uzaicinājām manas meitas 2. klasi. Tas, kā bērni to lasa un komentē, ir kolosāli. Bērniem vēl joprojām ir tiešā, sirdsšķīstā uztvere. Viņi brīnās: kā tas var būt, ka meitas kaķīti nepieņem? Tas taču viņām ir vecais tēvs! Taču pieaugušie zina, ka dzīvē bieži ir sarežģītāk – ka bērni, arī vecāki ir visādi un ka vecāku un bērnu attiecības bieži nav tik vienkāršas. Taču bērns vēl ļoti skaidri skatās: melns un balts, kas ir taisnīgi un kas – netaisnīgi.

Skalbe ir ļoti interesanti aprakstījis arī ķēniņu. Viens ir tas, ka viņš pēc sievas nāves ir dziļās sērās, šodien teiktu – depresijā, bet otrs – kā viņa padotie izmanto šo ķēniņa stāvokli, rīkojoties ar valsts īpašumu un saimniekošanu pēc saviem ieskatiem. Kad kaķītis ķēniņu izdziedē, var noprast, ka ķēniņš atgriezīsies pie skaidrāka skata uz to, kas notiek viņa pilsētā un valstībā. Vienmēr gribas cerēt, ka tie, kas sēž skaistās, restaurētās ēkās, satiksies arī ar tiem, kuri dzīvo ārpus pils sienām. Ieraudzīs realitāti, no kuras ir atsvešinājušies. Tas ir ļoti grūti: ja tu neej kājām un neiekāp tramvajā, grūti piedzīvot īstenību.

Nesen cienījama psiholoģijas profesore skaļi pavēstīja, ka bērniem ir kaitīgi lasīt latviešu literatūras klasiku, jo tā kultivē bezspēcību un bezcerību un tās labie varoņi – Dullais Dauka, Cibiņš, Atraitnes dēls, Sprīdītis un Lāčplēsis – ir neveiksminieki.

Liela dzīves gudrība bieži vien ir paradoksāla, tā nav tik elementāra, tur nav taisnvirziena domāšanas un burtiskas lietu uztveres. Ja cilvēks ir sastapies ar īstu pārdzīvojumu un īstām skumjām vai ciešanām, viņš Skalbi lasa citādi, nekā ja viņš ir tikai veiksmīgs mūsdienu patērētājsabiedrības pārstāvis, kurš izslēdz no apziņas daudzus neērtus jautājumus.

Visu laiku sev jāatgādina neskatīties uz lietām caur saviem aizspriedumiem un citu uzliktiem rāmīšiem. Kad, uzņemot Melānijas hroniku, satiku Sabīni Timoteo, vienu no vissvarīgākajiem cilvēkiem, ar kuriem dzīvē esmu satikusies profesionālajā vidē, tas apgāza jebkurus priekšstatus un šaubas, vai aktrise no tālās un bagātās Šveices var saprast izsūtīto likteņus un iemiesoties Melānijas tēlā. Viņas cilvēciskums un profesionālisms komplektā ar ieguldīto milzīgo darbu man bija liela dzīves skola. Ārkārtīgi aizraujoši ir vienmēr no jauna pārliecināties, ka nav tā, kā mums ir ērti salikt plauktiņos. Ir citādi. Svarīgi ir neļaut kādam tev ieborēt galvā "pareizo" un "nepareizo". Tas ir bīstami, īpaši mūsdienās, kad cenšas strikti teikt tev priekšā: tas būs derīgais, tas patriotiskais, bet šis – nebūs.

Tāpēc man ir liels prieks, ka īstenojām arī grāmatas Kaķīša dzirnavas latgalisko versiju: Kačeiša patmalis. Tas ir brīnišķīgi, kad saproti, ka "patmaļnīks" ir dzirnavnieks! Lingvistiski tik savdabīga forma, arī ar rakstības tradīciju. Cilvēkus, kas grib saglabāt šo vērtību, nevajag apsaukāt par separātistiem. Vieglāk vēlāk paraudāt, ka, piemēram, lībieši gandrīz izmiruši.

Ja Norvēģijā un Šveicē, kur rādījām Melānijas hroniku, sāk sarunu par šo valstu mazajām valodām, var saprast, ka tur cilvēki to uzskata par vērtību un cenšas saglabāt, radīt dažādas atbalsta formas. Pie mums vajag visu vienkāršot un nobiedēt cilvēkus. Cilvēki, kuri paši nerunā latgaliski, tagad vismaz var kaut vai grāmatnīcā atvērt grāmatu un paskatīties, kā veidojas teikums latgaliešu valodā. Es pati neesmu latgaliete, esmu ienācēja šajā kultūrā, un, cik atceros, mums padomju laikā skolā nestāstīja, kas ir latgaliešu valoda, kā tā vēsturiski radusies un kāda bijusi šī novada vēsture. Par to jāstāsta kā par kultūras sastāvdaļu, nevis kā par īpatnēju nobīdi.

Mums jau kādu laiku ir lauki Latgalē netālu no Viļāniem, vietā, kur kādreiz dzīvojis mana tēva poļu izcelsmes vectēvs. Mēs uzbūvējām mājiņu uz vecajiem pamatiem. Es gribu no šīs vietas ne tikai sev ņemt un baudīt enerģiju, kas palīdz atjēgties no Rīgas un strādāt. Es sāku interesēties par šīs vietas kultūrvēsturi un valodu.

Kas tagad top jauns?

Mēs ar Viesturu Kairišu taisām jaunu filmu Pilsēta pie upes pēc Gunāra Janovska romāna motīviem. Februārī sāksies filmēšana. Jumava tikko laidusi klajā jaunu romāna izdevumu. Tas ir ļoti interesants, aizraujošs vēsturisks romāns, balstīts arī paša Gunāra Janovska biogrāfijā. Raiti lasās. Izskatās, ka filma būs latgaliski. Darbība notiek laikā starp Ulmaņa režīmu un visām varas maiņām līdz pat kara beigām. Galvenais varonis Ansis ir daiļkrāsotājs, un viņam visu laiku ir jāpārkrāso ielu nosaukumi. Tas ir asprātīgi uzrakstīts, kā vienkāršs, jauns cilvēks nonāk šajā vēsturiskajā situācijā, cik tas ir traģikomiski un kā viņš iet cauri šim laikam. Mēs negribam filmu taisīt vienkārši kā vēsturisku dokumentālu vēstījumu. Gribam veidot arī interesantu formu.

Par darbiem, kuri vēl jāīsteno, daudz negribas runāt. Vēl ir iecerēta liela izstāde Nacionālajā mākslas muzejā 2018. gada nogalē. Tās nosaukums būs Gals un sākums.

Rainisks vēriens?

Es dokumentēju portretos cilvēkus, kuri pārsvarā ir vairāk nekā deviņdesmit gadu veci, un zīdaiņus. Būs arī daba un skaņa. Runāju ar šiem cilvēkiem. Paspēju uzgleznot tulkotāju Valdi Bisenieku. Kamēr viņu zīmēju, viņš man no galvas oriģinālvalodā, pēc tam latviski skaitīja Gēti, Danti, Rilki, Bhagavadgītu un savus dzejoļus. Tādi cilvēki – bez komentāriem.

Pēdējā laikā nereti iedomājos, cik mūsu, ar Latviju saistīto cilvēku, vispār ir maz, lai kur tu pasaulē nokļūtu, satiec kādu paziņu. Cik mēs varam ietekmēt to, kas tepat notiek? Acīmredzot nav jau citu cilvēku, tie paši arī esam, kas satiekamies dažādos darbos, pasākumos un virtuvēs un domājam, uz kurieni tas virzās: kas iet greizi un par ko mēs esam sašutuši.

Vismaz jāaiziet uz vēlēšanām?

Protams, bet arī līdz tam ir jāpainteresējas, kas notiek, piemēram, ar čekas maisiem. Ja kaut kas netiek izdarīts laikus, tikai liekas, ka, paslaukot problēmas zem tepiķa, tās vairs netraucēs. Taču gružu zem tepiķa sakrājas aizvien vairāk, un vairs nevari pāriet tiem pāri. Ja iztēlojas pavisam vienkārši: nelielā ļaužu kopa Latvijā savā veidā ir kā ģimene, bet neviena ģimene nevar sakarīgi dzīvot un attīstīties, jauni cilvēki nevar piedzimt un augt brīvi, ja visu laiku velkas līdzi kaut kas neizrunāts, smags, problemātisks, kas nostājas cilvēku starpā. Skaidrs, ka augoņa griešana nav nekas patīkams un smuks, bet bez tā nevar. Pēc tam būs vieglāk.

Es dzīvoju Pārdaugavā, un man ir ļoti satraucoši dzirdēt ziņas par Āgenskalna tirgu. Cilvēki mazajā biznesā ir tik ierobežoti kaut ko darīt, ir tik stingri noteikumi, un tevi visu laiku "čakarē", bet šeit izrādās, ka var izsaimniekot, visu nolaist līdz kliņķim un nevienam nekādi sodi nav jāmaksā. Milzīgs kultūrvēsturisks objekts palicis, neviena nepieskatīts. Acīmredzot ir tādas struktūras, kurās atrodoties tu esi aizsargāts un vari nelietīgi darboties. Es, piemēram, klausos arī Latvijas Radio – tas ir mūsdienīgs un visaptverošs medijs, bet, kad dzirdu, kādi "varoņi" kandidē uz Latvijas Radio valdes locekļa amatu, lai veidotu programmu saturu, esmu izbrīnīta. Vai saturs nav viss, un kādu kompetenci tas prasa? Latvijas Radio analītiskie raidījumi parāda Latviju ļoti kontrastainu, daudz plašāku, parāda arī, ka Latvija nav tikai viens labi paēdis galds šeit Rīgā. Tā ir milzīga dažādība, cilvēki perifērijā saglabā tādas lietas, ko mēs Rīgā nemūžam nevaram izdarīt. Cilvēki, kas prot laukos attīstīt biznesu un uzturēt ainavu, ir mūsu dārgums.

Kaķīša dzirnavās visjautrāk gājis Ziemassvētkos: "Tad baltās dzirnavās stāvēja zaļa eglīte ar zelta riekstiem un mirdzošām svecītēm." Kādas ir tavas Ziemassvētku sajūtas?

Šajā ilustrācijā gan egli, gan gaismu ap svecītēm zīmēju tādā paņēmienā, kādu biju atklājusi kaut kad bērnībā, gatavojot mazas apsveikuma kartītes, kuras pielikt pie dāvanām vai sūtīt pa pastu Amerikas latviešu radiem. Šī ir mana atsauce uz pašas naivajiem bērnības zīmējumiem.

Mums ģimenē vienmēr bija Ziemassvētki, arī padomju gados pie mums vienmēr nāca Ziemassvētku vecītis. Sākumā tas bija vectēvs, Jura tēvs. Tas bija traks atklājums, kad mani brālēni vienos Ziemassvētkos pieliecās un pačukstēja: "Vai tad tu neredzi, ka tas ir vectēvs?" Man kā zvīņas no acīm nokrita. Tad atcerējos, kā blakus istabā čaukstēja ietinamais papīrs, un prātā nāca daudzas situācijas un zīmes, kuras agrāk nebiju pamanījusi… Šodien dzirdu, kā mana un māsas meita spriež par īstajiem un neīstajiem Ziemassvētku vecīšiem. Mums vienmēr atnāk īstais. Ziemassvētki pieder pie brīnišķīgākajiem bērnības brīžiem.

Ko Ziemassvētkos novēli sev un mums visiem?

Vienkārši skatīties apkārt un atrast sev īsto vietu, kur tu dari to, kas tev izdodas, ko tev gribas darīt, un kur tu kādam citam esi noderīgs. Negribas nekam pieiet formāli. Ziemassvētkos tā ir tā pati dzīve, kas turpinās. Man šie svētki ir ģimenes lieta. Tie, kam tā ir, lai novērtē un ir pateicīgi. Tiem, kam nav, varbūt ir kaut kas cits, ko novērtēt. Man šķiet – tas, ka tu kaut ko novērtē un izvēlies, kam tu piešķir vērtību, tas tevi formulē sev pašam. Katram var novēlēt apzināšanās brīdi.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja