Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar operdziedātāju Sonoru Vaici. Atklāšu noslēpumu

Tik priecīga kā tagad ilgi neesmu bijusi – atzīstas operdziedātāja Sonora Vaice, kuru šajā sezonā dzirdēsim četrās jaunās lomās

Bija laiks, kad daudz spēka un laika ziedoju dārzam. Neatlaidīgi to kopu un ravēju, lai man būtu pašai savi salāti un gurķīši. Bet lomas teātrī man tolaik nenāca… Tad sapratu, ka jābeidz ieguldīt enerģiju nepareizā virzienā. Sāku mācīties lomas, kaut arī tās man nepiedāvāja. Tagad man to ir vesels birums. Ir arī salāti un gurķīši, bet tikai kopā ar nezālēm – saka Sonora Vaice, kura piektdien, 25. janvārī, Latvijas Nacionālajā operā (LNO) debitēs Čo-Čo-sanas lomā Džakomo Pučīni Madama Butterfly. Viņas iemīļoto Pinkertonu šajā vakarā dziedās spāņu tenors Eduardo Aladrēns, pie diriģenta pults būs itāļu maestro Alberto Veronēzi.

Šomēnes uz LNO skatuves Sonora Vaice bija redzama arī Traviatas izrādē Violetas Valerī lomā, kuru viņa dzied jau sen un dziedās arī 9. februārī. Jau tuvākajā laikā gaidāmas nākamās debijas. Viencēlienu vakarā, kam pirmizrāde būs 21. februārī diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā, viņa būs gan Džizelda Italo Montemeci operā Burvestība, gan Neda Rudžēro Leonkavallo verisma drāmā Pajaci. Dziedātāja ir piekritusi titullomai topošajā Latvijas Operetes fonda jauniestudējumā – Imres Kālmāna operetē Silva, čardaša karaliene, tajā Sonora Vaice iekļausies vēlāk, jau pēc pirmizrādes.

Dziedātājas plašajā repertuārā ir virkne Volfganga Amadeja Mocarta un Džuzepes Verdi operu galveno varoņu, viņa sevi apliecinājusi bel canto meistaru Gaetāno Doniceti un Vinčenco Bellīni operu tēlos, Džakomo Pučīni verisma liriski dramatiskajās partijās (Mimī, Mizete, māsa Andželika), romantiski traģiskajā Margarētas tēlā Šarla Guno Faustā, kā arī Georga Frīdriha Hendeļa baroka repertuārā, kurā īpaši spilgta bija viņas atveidotā titulvarone operā Alčīna.

Sonoras Vaices balss skanējusi ne tikai Latvijas Nacionālajā operā un tās ārzemju viesizrādēs, bet arī Sidnejas Operas festivālā, Štutgartes teātrī, Drēzdenes Zempera operā, Klāgenfurtes teātrī, Igaunijas Nacionālajā operā. Ik gadu viņa ir gaidīta viešņa Ķīnā, kur pagājušā gada rudenī debitēja Mikaēlas lomā Žorža Bizē Karmenā. Novembrī viņa to nodziedāja piecās Ķīnas pilsētās.

Ja nemaldos, kopā šosezon tev ir veselas piecas jaunas lomas?

Ļoti interesanti, ka, sākot no novembra, man ir jaunu lomu bums. Tas man šausmīgi patīk, tikai esmu pārkreņķējusies, kā es to visu izdarīšu, jo laika ir maz. Pat visspraigākajā dzīves posmā – karjeras sākumā, kad es daudz braukāju pa ārzemēm, – tik daudz vienā piegājienā nav bijis. Viss sākās novembrī Ķīnā, kur brīnišķīgās operzālēs piecās pilsētās dziedāju Mikaēlas lomu. Es mīlu Ķīnu. Ķīna ir mana valsts. Man tā ļoti patīk. Gandrīz katru gadu uz turieni braucu, un man patīk, kā tur viss mainās. Atbrauc pēc nepilna gada, un tajā vietā, kur auga koks, ir jauna viesnīca! Pat gads nav pagājis!

Dabas aizstāvji gan tā nepriecātos par koku iznīcināšanu lielpilsētā…

Ķīniešiem ir koki un visa pilsēta vienās rozēs. Autoceļi pilsētā ir trīs līdz piecās joslās abos virzienos, pa vidu ir aptuveni divi metri, kur aug rozes vai ziedoši, krāsaini krūmi. Fantastiski – tur nav neviena zemes pleķīša, kas nebūtu sakopts. Viss ir ziedošs, vienalga, vai tas ir dienvidos vai ziemeļos, kur ir diezgan auksts. Viss ir sakopts un tīrs. Cilvēki ir tādi mierīgi, bet tajā pašā laikā reaģē zibenīgi: viņiem pasaka, un viņi momentā dara. Tiklīdz režisors pateica: "Un šeit mēs visi smejamies", viss koris uzreiz smējās: "Ha-ha-ha!" Brīnījos, kā tā – uz karstām pēdām?

Kādas ir tavas attiecības ar Čo-čo-sanas lomu, kuru 25. janvārī dziedāsi pirmo reizi?

Šī ir mana sapņu loma. Nekad neticēju, ka to jelkad dziedāšu, jo man likās, ka mana balss līdz tādam vērienam neaizies – ir taču pierasts, ka šo lomu vienmēr dzied ļoti dramatiski. Tomēr ik pa brīdim esmu apskatījusies kādas ārijas un izdziedājusi tās saviem vokālajiem pedagogiem, kuri man arī ir teikuši, ka varu. Taču pašai bija sajūta, ka vēl nevaru mēģināt. Tā pamazām, pamazām, kamēr diriģents Mārtiņš Ozoliņš piedāvāja: "Tagad ir iespēja. Vai nu tu tagad janvārī "izlec", vai arī nezinām, kad. Piekritu, fiksi ņēmu un mācījos. Galvā ir sastumts, bet, protams, es būtu gribējusi vairāk laika, lai loma ir labāk iedziedāta. Es taču visu sāku mācīties tikai decembrī. Novembrī, sēžot Karmenas mēģinājumos Ķīnā, mēģināju mācīties Madama Butterfly tekstus – tikai vārdus. Visas trīs jaunās Rīgā dziedamās lomas tā īsti sāku mācīties decembrī.

Lomas apjoms ir ļoti liels. Citās operās tas ir stipri mazāks, bet ar Čo-Čo-sanas partijas materiālu pietiktu vismaz divām vai pat trim operām. Nezinu, kā būs. Esmu mazliet satraukta. Protams, gribētos nodziedāt labi. Esmu izdomājusi, kāda es būšu izrādē. Satraukums ir arī tāpēc, ka šo izrādi diriģēs nevis kāds no labi zināmajiem mūsējiem, bet viesdiriģents Alberto Veronēzi no Itālijas. Viņu es gaidu kā pārsteigumu. Viņš atbrauks tikai uz ģenerālmēģinājumu.

Ir gana daudz iemeslu, lai sevi uzmundrinātu: kas neriskē, tas…

Šoreiz esmu ar mieru riskēt. Diezgan ilgi neesmu to uzdrošinājusies, jo man vienmēr ir bijis bail. Baidījos, ka nevarēšu nodziedāt atbilstoši standartiem, kuri Čočo- sanas lomai ir tik augsti. Bet tad domāju: ja tagad nedziedāšu, nu kad tad es to nodziedāšu? Man šī loma iekšēji ir ļoti tuva. Ceru, ka būs labi.

No malas neizskatās, ka esi no bailīgajām un rāmi prātīgajām. Tieši otrādi – šķiet, ka tevī kuras avantūristes azarts.

Es ļoti daudzas lomas esmu atteikusi. Ļoti daudzas. Tikai to neviens nezina. Esmu atteikusi pat daudzas tādas, kuras es patiesībā varēju kādreiz nodziedāt.

Tagad nenožēlo?

Kaut kādā ziņā – jā. Protams, es nerunāju par to, ka reiz, piemēram, piedāvāja kaut ko manai balsij tik nepiemērotu kā lēdija Makbeta (Džuzepes Verdi operā Makbets). To es atteicu, un paldies Dievam, ka man pietika prāta to izdarīt. Taču ir bijuši gadījumi, kad vokālā partija bijusi piemērota, taču man licies, ka teātris ir par lielu šai lomai vai arī es tajā brīdī neesmu pietiekami labā formā. Taču tagad esmu iekritusi azartā. Jā, protams, tagad guļu ar notīm blakus un mēģinu visu sadzīt galvā, bet esmu laimīga, ka man ir tāda iespēja. Tagad kaut vai mazā laika posmā esmu gatava "apēst" visas šīs partitūras.

Vismaz Nedas loma varbūt saglabājusies atmiņā no senākiem gadiem?

Nu nemaz nav manos atmiņas failos. Kādreiz, ļoti sen, Nedu jau biju dziedājusi, bet, kad decembrī atvēru Pajaci notis, sapratu, ka zinu tikai āriju un dažus fragmentus no dueta ar Silvio. Komēdijas skatu vispār neatceros. Tagad visu mācos par jaunu. Italo Montemeci brīnišķīgā opera Burvestība/L’incantesimo (1943) ir gandrīz nezināms retums. Nebiju to pat dzirdējusi, izņemot vienu āriju, kuru jau esmu nodziedājusi koncertā. Šī opera man ļoti patīk, mūzika ir dievīga. Šajā operā visas lomas ir galvenās, jo materiāls pilnīgi visiem ir vienādi liels un ekspresīvs. Tas ir īsts atradums.

Vairāk aizrauj vokālie treniņi vienatnē vai darbs komandā, uz skatuves?

Man ļoti patīk darbs ar režisoriem. Madama Butterfly iestudējuma atjaunojuma režisoru Vladimiru Okuņu es jau sen pazīstu. Zinu, kā viņš strādā un ko var iedot. Starp citu, savulaik tieši viņš man palīdzēja veidot Nedas tēlu operā Pajaci. Tagad Pajaci un Burvestību iestudē Aiks Karapetjans. Man ļoti patīk viņa domāšana un režija.

Kāpēc es vispār dziedu? Man vienkārši patīk mūzika. Man patīk tas, ko ar skaņu var izdarīt. Tāpēc man ļoti patīk mācīties, trenēt vokāli tehniskās lietas. Mani interesē nevis vokālā tehnika pati par sevi, bet lai es varētu pateikt to, ko gribu pateikt.

Ļoti patīk psiholoģija, ar kuru strādā režisori, kopā ar diriģentu veidojot operu tēlus. Tajā brīdī atrodu sevī daudzas krāsas, kuras varbūt dzīvē neesmu lietojusi. Nav svarīgi, vai tās ir labas vai sliktas, jo sliktās krāsas uz operas skatuves rullē. Mīlestība, greizsirdība, naids, skaudība, nelietība, alkatība, dažādi negatīvie kompleksi – tas viss ir opera. Dzīvē mēs to visu vai nu apspiežam, vai esam sevi izdresējuši neizrādīt, bet tieši slikto tēlu kompleksi ir tie, par ko raksta operas. Neviens neraksta par tiem kārtīgajiem vai par saticīgas, laimīgas ģimenes dzīves rāmo ikdienu. Iznāk, ka māksla slavina negācijas. Kaut kādā ziņā tā ir.

Tā jau ir "tikai" opera, romāns vai filma… Tomēr arī dzīve nav rožu dārzs.

Cenšos saprast dzīves psiholoģiju, kas redzama katrā operā. Daudz nosaka laikmets un sabiedrībā valdošie uzskati. Tā pati Čo-Čo-sana. Ja Pinkertons ir viņu pievīlis un pametis, nu kāpēc viņa nepieņem bagātā Jamadori bildinājumu? Ja Jamadori ir simpātisks cilvēks, taču apprecies un dzīvo tālāk! Nu kāpēc ir jātaisa harakiri?! Nu labi, ja ne tieši šis, ir citi Jamadori.

Cilvēki dzīvo ļoti daudzos aizliegumos. Tie nāk no ģimenes un vides, kurā dzīvojam. Šeit nedrīkst to, Japānā – to. Bet ir cilvēki, kuri nepieņem aizliegumus un iet tiem pāri. Vajag saprast lieguma jēgu. Skaidrs, ka nestāvi ugunī, nekāp ugunskurā – sadegsi. Taču ir ļoti daudz bezjēdzīgu aizliegumu. Šie bezjēdzīgie aizliegumi un aizspriedumi sabeidz visu dzīves kvalitāti vai pat sagrauj pašu dzīvi. Šis ir arī Pajaci traģiskais stāsts. Kāpēc Kanio nodur Nedu? Protams, viņš ir greizsirdīgs. Bet, ja sieva viņu krāpj, var taču vietā dabūt citu! Un Neda? Nu kāpēc tu ar viņu gāji, ja jau sākumā viņš tev ne visai? Ja visi rīkotos prātīgi un nekļūdīgi, nebūtu operas. Nebūtu tās skaistās mūzikas.

Dzīvē nez kāpēc veicas tieši sliktajiem puišiem un meitenēm?

Visas sadzīviskās lietas lielākoties ir koriģējamas. Tas ir iespējams tikai tad, ja izkoriģējam savas smadzenes un izsviežam ārā visu to miskasti, kurā ir viss iemācītais, savāktais – viss, ko uzskatām, ka tikai tā ir pareizi. Tie vienkārši ir neironu savienojumi, kas ir jāsaplēš, un vietā jāizveido citi neironu savienojumi.

Diez vai Čo-Čo-sana tik izmisīgi mīlēja, ilgojās un gaidīja tikai aiz pārliecības, ka tā ir pareizi?

Vienkārši jāsaprot, kas ir viņas aizliegums. Pēdējā rītā viņa Pinkertonam saka: "Es tevi mīlēšu visu mūžu." Viņai ir grūti no tā atkāpties. Trīs gadus nodzīvojusi viena, viņa jūtas kā iespiesta stūrī. Viņai ir depresija. Dziedot āriju par to, kā no Amerikas iebrauks kuģis un no tā izkāps mazais cilvēciņš, viņa mierina sevi, lai gan pati līdz galam vairs netic. Viņa vēl to mēģina, atcerēdamās, ka Pinkertons solījis atgriezties, kad sarkankrūtīši atkal pārosies. Japānā tas noticis jau trīs reizes, taču viņa jautā: bet kad šie putniņi pārojas Amerikā?

Cenzdamās attaisnot veltīgās cerības, viņa domā: ja Pinkertons negribēja ar viņu dzīvot, kāpēc viņš izremontēja un iekārtoja māju? Viņa tic izdomātajam, nevis realitātei, ka laulības bijušas fiktīvas. Viņa ir uzbūrusi sev pasaku, kurā dzīvo, un nav gatava no tās atteikties. Kalpone Sudzuki jautā: "Kad tu esi redzējusi, ka amerikāņu vīri atgriežas?", bet Čo-Čo-sana uzkliedz: "Ja vēlreiz tā pateiksi, es tev iesitīšu!" Visiem ir skaidrs, ka viņa gaida neko, bet viņa negrib to saprast.

Mēs taču arī negribam saprast to, ar ko grūti samierināties. Man, piemēram, negribas ticēt, ka Latvijā valda tik milzīga korupcija, par kuru tik daudz jau ziņots.

Tā ir vēl viena smaga tēma. Uzskatu, ka politikā ir jābūt cilvēkiem, kuri ir profesionāli, – ekonomistiem, juristiem. Jā, viņiem ir labi jāsaņem, bet viņiem tiešām ir jābūt augsta līmeņa profesionāļiem. Atgriezīšos pie saviem novērojumiem Ķīnā. Sākumā pat likās dīvaini, kā ķīnieši mīl savu valdību.

Varbūt izlikšanās, aiz bailēm izdabājot režīmam, kā mums savulaik nācās Padomju Savienībā?

Ir arī daļa no tā, taču nav tā, ka ir lietas, par kurām nedrīkst runāt. Viņiem komunisms, demokrātija un kapitālisms tagad viss ir kopā. Viņi taisa izcilu biznesu, visi ir nodarbināti. Valsts nākotnes plānošana ir apbrīnojami mērķtiecīga. Šobrīd ir virziens uz klasisko mūziku. Ķīnieši ir uzcēluši ļoti daudz teātru un izglīto savus cilvēkus, iegulda izglītībā. Nesen ar likumu noteikts, ka visiem jau bērnudārzā jāsāk mācīt angļu valodu. Kultūra un izglītība tagad ir prioritātes, un es redzu, kā ar katru gadu viss mainās, attīstās. Kad tikko vēl sāku braukāt uz Ķīnu, manīju arī nabadzību, bet pēdējos gados vairs ne.

Cilvēki – mana aģente, solisti, draugi, paziņas – man ir teikuši: "Jā, tā mums vēl nav. Bet būs! Mēs tiešām par savu valdību stāvam un krītam." Ja kādu pieķer korupcijā, viņu neatbrīvo par drošības naudu… Tur katram ir savs darbs. Katrs reāli izkopj savu stūrīti. Visiem ir jābūt pārtikušiem. Viena bērna politika ģimenē bija laba doma. Tā viņi tika ārā no nabadzības: lai ir viens, bet izskolots! Tagad var būt divi. Stādies priekšā tās iedzīvotāju masas, kas Ķīnā ir jāsavāc. Tur bez plāna nekas nenotiks!

Tajā pašā ēkā, kurā notika operas mēģinājumi, man gadījās redzēt zīmēšanas iestājeksāmenu Mākslas akadēmijā. Vairākās milzīgās hallēs tūkstošiem jauniešu sēdēja un zīmēja. Katrā zālē bija ap piectūkstoš pretendentu, visa grīda pēc tam bija noklāta ar apzīmētām A4 formāta lapām. Es to nofotografēju.

Mūsu Latvijā ir maz. Mūs būtu viegli savākt. Vienmēr brīnos, kāpēc vienas un tās pašas preces Vācijā maksā divreiz lētāk nekā Latvijā! Mēs taču visi esam Eiropas Savienībā. Mēs tagad esam Eiropas Savienības tirgū. Kāpēc mūsu ražošanu aizgrieza ciet? Un kāpēc to joprojām nerosina? Ir dažādas atbalsta programmas, bet, kamēr tām izej cauri, tev vairs negribas neko.

Piecas lomas vienā ķērienā nav galēja izturības pārbaude?

Mikaēlas loma nav gara, to ātri iemācījos. Galveno lomu operetē Silva gan dziedāšu vēlāk, jo līdz pirmizrādei to vienkārši nevaru paņemt. Esmu visiem tik pateicīga – gan Operai, gan Agijai Ozoliņai un viņas Operetes fondam. Es jūtos laimīga, līdzko man ir ar ko nodarboties. Man patīk to darīt. Kaut kad gribas arī brīvu laiku, bet, ja tā ir par daudz, man sākas stress. Tagad arī ir satraukums, kā visu sagatavošu un izdziedāšu, bet tas ir patīkams stress. Aizrautībā skrienu kā medību suns – pīlīte būs!

Vai ar ikdienas saimnieciskajām rūpēm tiec galā?

Tieku, jo pieņemu, ka ir lietas, ar kurām man jātiek galā, un ir tādas, kuras varu atlikt. Esmu visu labi saorganizējusi un nepārmetu sev, ja kaut kas netiek izdarīts. Man ir vairāk svarīgas un mazāk svarīgas lietas. Ir darbi, kurus izdaru pati, un tādi, kurus uzticu paveikt citiem. Es tā labi jūtos, jo tas man ļauj koncentrēties radošajam darbam. Tas ir azarts. Atnāku, un režisors stāsta savas idejas. Būtībā es visu mūžu nodarbojos ar savu hobiju. Man arī patīk, ja par to labi maksā, jo es nemitīgi mācos, iedziļinos, klausos YouTube, kā citi dzied, un strādāju ar vokālajiem pedagogiem. Esmu ļoti apmierināta. Tik priecīga kā tagad ilgi neesmu bijusi.

Starp citu, Mikaēla bija viena no lomām, no kuras es baidījos. Man likās, ka tai vajag lielāku balsi. Kad jau strādājām pie izrādes Ķīnā, mūsu diriģents, 84 gadus vecais Edvīns Šolts, kurš kādreiz bijis Karajana asistents, redzot manu raustīšanos, teica: "Kā tev neies? Tev taču ir liela balss!" Kur liela? Esmu taču no koloratūrām. Man ir bijis šis komplekss, ka nav gana tās balss. Tagad esmu to pieņēmusi: man ir tik, cik man vajag, un ir labi.

Pienācis laiks mainīt repertuāru?

Nezinu, vai šobrīd varu iet tālāk, jo es tik un tā esmu vieglais, augstais soprāns pēc balss uzbūves. Ir jātaisa diezgan liela "ķīmija", lai dabūtu brīvas, skanīgas apakšējās notis. Man pie tā ir ļoti daudz jāstrādā. Es strādāju un saprotu, ka tā visa ir tehnika. Varu to, ciktāl šobrīd esmu attīstījusi savu tehniku. Priecātos, ja mūsu teātrī atkal taptu kāds jauns baroka operas iestudējums.

Kam jautā padomu?

Ļoti daudz klausos YouTube: ko mūziķi dara? Kā viņi to panāk? Atdarinu, treniņu nolūkos vienkārši kopēju. Daudz iemācījos no amerikānietes Vivianas Dellas Kjezas (1915–2009), kura dzied vienīgajā internetā pieejamajā Burvestības ierakstā. Kad kaut ko galīgi nesaprotu, jautāju soprānam Lienei Kinčai, mēs esam labas draudzenes. Lielisks pedagogs ir Masimiljāno Bullo. Viņš bijis Rikardo Muti pianists, viņam ir fantastiskas zināšanas, tikai viņš varbūt nestāsta, ja viņam nejautā.

Tagad uz šejieni brauc brīnišķīgs vokālais pasniedzējs Aksels Everaerts no Briseles. Pastāvīgi konsultējos ar norvēģieti Barbru Marklundu-Pētersoni. Joprojām sazinos ar Katju Andželoni, pie kuras vēl agrā jaunībā braucu skoloties uz Romu. Es aizsūtu ierakstu, viņa klausās un rāj. Daudz vērtīga par bel canto man ir pateicis Inge Doršs. Es dievinu pedagogus, kuri spēj tik daudz dot. Tomēr mēs paši vislabāk saprotam, kā balss jūtas dziedāšanas brīdī.

Katram balss tipam ir savi plusi un mīnusi. Ja to zinām, protam to izmantot un sevi attīstīt tālāk, attīstība arī dod jaunās iespējas. Balss attīstās pati. Mēs to varam barot ar pareizu tehniku un sapratni, mēģinot iegludināt lielākas buktes, lai balss kļūtu plašāka. Dziedu tā, lai joprojām saglabātu to, kas es esmu. Negribu zaudēt plašo diapazonu, zaudēt augšas – trešo oktāvu. Kādā krīzes brīdī Aksels Everaerts man teica: neuztraucies, meitenes pēc četrdesmit vairs nedzied augstāk par do. Nodomāju: es tev tūlīt parādīšu do! Nākamajā reizē saliku Nakts karalienes ārijā visus augstos fa. Manī vienmēr ir bijis spīts. Ja man pasaka, ka es kaut ko nevaru, es nestrīdos, neko nesaku, bet, atnākusi mājās, sev jautāju: vai tiešām to nevarēšu?

Esi gatava dziedāt Mikaēlu diezgan ekstrēmajā franču Karmenas iestudējumā mūsu Operā?

Nezinu, jo vēl neesmu to redzējusi. Gadās, ka tas, kas citam šķiet briesmīgi, man liekas pati sāls. Esmu par jauno, moderno – tikai lai tas ir loģiski pamatots. Ja tam ir attaisnojums, varu, ja vajag, stāvēt kaut uz vienas auss. Ja nav attaisnojuma, es arī uz kājām nevaru nostāvēt.

Esmu dziedājusi daudzos modernos iestudējumos Vācijā. Man paveicies, ka režisori ir mācējuši pārliecinoši izstāstīt savu ideju. Traki ir tad, kad jādara, bet tu nesaproti, kāda vella pēc. Jo režisora redzējums ir dīvaināks, jo tas ir interesantāks un talantīgāks, jo ir jānobalansē starp pamata materiālu un to, ko tu gribi pateikt. Tas nav viegli, jo modernais pieprasa lielākas zināšanas.

Aiks Karapetjans, kurš iestudē viencēlienus Burvestība un Pajaci, ir tavs režisors?

Mēs kopā taisījām Faustu. Viņš ir ļoti oriģināls. Viņš ir par emocijām un šajā ziņā – klasisks. Fausts ir labākais, spēcīgākais iestudējums mūsu Operā pēdējos gados, un es domāju, ka ar itāļu operu viencēlieniem būs tieši tas pats. Man patīk, ka Burvestību viņš atstāj klasiskajā variantā, savukārt operu Pajaci pārceļ uz veco ļaužu pansionātu. Viņš ir tik veiksmīgi visu atradis kopā ar tērpiem un skatuvi. Fantastiski, kā viņš redz skatuvi, ko uz tās uzbur ar gaismām un projicētajām gleznām.

Vai tev atliek laiks kādam vaļaspriekam?

Mans hobijs ir psiholoģija. Jau kādu laiku pērku lekcijas internetā par interesējošiem jautājumiem. Mani interesē viss par to, kā izprast un sakārtot sevi, viss par iespēju augt. "Atbrīvojieties", "elpojiet dziļi" – tas mani nesaista. Man vajag saprast sistēmu: kāpēc un kas jādara? Kur manā domāšanas veidā ir nepareizs bloks? Izrādās, ka izvilkt bailes no sevis laukā un nomainīt savus priekšstatus var pusstundas laikā! Taču to var izdarīt tikai cilvēki, kuri tiešām to grib.

Man vajag pieņemt lēmumu, jo lēmumi ir tie, kas mūs maina. Vispirms – vispār saprast, kāpēc tev neiet. Kāpēc esi nervozs? No kurienes tas nāk? Pēc tam jau apzināties kļūdu un kā to labot. Viss ir savstarpēji saistīts. Piemēram, ja es tev pasaku kaut ko labu, tu sāc labi justies.

Ja vien neuztveršu to kā tukšus glaimus vai manipulējošu pozitīvismu.

Tās ir tavas programmas, kas neļauj pieņemt labo informāciju. Ir jāpieņem tas, ko dzīve piedāvā. Cilvēki bieži apmulst un nepieņem, ja viņiem pasaka: kāds tu esi labs! Man bija tieši tā pati bēda. Iztēlojies apvērstu situāciju: tu ej pie otra cilvēka un saki: "Cik tu esi jauks", bet viņš tikai atgaiņājas: "Oi, nē, nē, nē!" Ko tu par viņu nodomāsi? Kaut kāds jocīgs…

Mums ļoti daudz kas balstās uz to, ka mana mamma tā dzīvo, vecāmāte tā dzīvoja un tā ir pareizi. Laiks ir mainījies, un vecie principi vairs nedarbojas. Ja man būtu lieks tūkstotis, vecāmāte ieteiktu to noglabāt zeķē. Ja aizietu pie profesionāla finansista, viņš izstāstītu, kā es ar šo tūkstoti varu nopelnīt.

Ir jādomā ar galvu. Jāzina, kam tu prasi un no kā tu saņem informāciju. Ja par izrādi apvaicāšos cilvēkam, kuram nepatīk opera un kurš pieradis klausīties tikai šansonu, viņš šausmināsies: "Kāpēc tu visu laiku tik skaļi kliedzi?" Katram ir sava taisnība. Bet ir robežas: atvaino, par šo tēmu konkrēti ar tevi vairs nerunāšu, tas ir bezjēdzīgi, jo man ir citi uzskati. Jāmāk noteikt savas un respektēt citu robežas. Es arī aiz labas gribas kādreiz gribu kādu pamācīt, bet viņam to varbūt nemaz nevajag.

Būtiskākais ieguvums ir ticība sev?

Tas būtu pilnīgi muļķīgs pasākums. Vienkārši pieņemu sevi tādu, kāda esmu, analizēju un mēģinu ar sevi strādāt. Man ir skaidrs virziens, kurā eju. Ar sasniegto varu būt vai nebūt apmierināta, bet sevi nenosodu. Ja kāds brauc virsū, agrāk to noklausījos ar nodurtu galvu un pārdzīvoju, bet tagad neņemu pretī un uzreiz iezīmēju robežu: tā ir šāda, un būs tā. Tā aizsargājušies, ieklausieties savā ķermenī – cik viņš ir pateicīgs, ka neļaujam to piedrazot.

Gadās taču histēriski vai aroganti diriģenti, režisori, kolēģi.

Māksla ir ļoti provocējoša. Emociju vilnī varam arī dusmīgi uzkliegt. Ja tas ir izsprādzis, ir jāsaprot, ka tas noticis tādā brīdī. Man arī tas izsprāga tādā brīdī. Lūdzu, piedodiet! Nevajag zaudēt enerģiju, ļaujoties liekām emocijām, kuras neko labu nedod. Negācijas neņemu pretī. Televizoru neskatos. Ja kaut kas svarīgs ir noticis, par to tāpat visi runā. Es negribu negatīvo informāciju. Ko tas dos, ja sēdēšu un raudāšu par kārtējās karadarbības upuriem? Ja varu palīdzēt, aizsūtīt apģērbus vai zīmuļus, es to daru. Uzbrucējs, upuris un aizstāvis ir klasiskas psiholoģijas lomas, nedrīkst ļaut sevi ievilkt nevienā no tām.

Kāpēc trauslajām sievietēm palīdz, bet stiprajām pašām ar visu jātiek galā?

Tāpēc, ka viņas ir zaudējušas savu sievišķību. Domāju, ka sievietei jābūt stiprai un jāvar viss, taču ir jābūt lietām, kuras viņa deleģē vīrietim. Sieviete ir diezgan materiāla, bet vīrietis ir tas, kurš to var sagādāt. Jo gudrāka ir sieviete, jo veiksmīgāks ir viņas vīrietis. Es arī esmu bijusi tā, kas vienmēr visu var. Tas neko labu nav atnesis. Gribu paturēt to, ka visu varu, taču ir lietas, kuras es nedaru vienkārši tāpēc, ka esmu sieviete.

Tu kļūsti arvien skaistāka, starojošāka! To nevar neievērot.

Atklāšu noslēpumu – tas ir tāpēc, ka esmu kļuvusi resnāka. Tie daži kilogrami un tauku slānītis klāt mūsu vecumā par skādi nenāk. Tiklīdz nokrīt svars, seja kļūst bēdīga.

Sonora Vaice

Tuvākās izrādes Latvijas Nacionālajā operā

Madama Butterfly 25.I, 8.III plkst. 19

Traviata 9.II plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–55

Top komentāri

Nena
N
Lai veicas visās jaunajās lomās! Ļoti iedvesmojošs cilvēks
...
.
"Tu kļūsti arvien skaistāka, starojošāka! To nevar neievērot. Atklāšu noslēpumu – tas ir tāpēc, ka esmu kļuvusi resnāka. Tie daži kilogrami un tauku slānītis klāt mūsu vecumā par skādi nenāk. " ----------------------------- Prieks, ka ir sievietes, kuras nekomlekso par kilogramiem.
Uzvesties uz skatuves
U
vaice nekad nav mācējusi. Viens spilgts piemērs: Kārļa Zariņa jubilejas beigās ši izlīda skatuves priekšplānā centrā, it kā šai jubileja, rokās šampanieša glāze, ar plašu vēzienu notašķīja ar šampanieti Zariņa smokingu. jubilārs pateicības runu publikai teica no šampanieša strīpainā smokingā. Tāda uzvedība piedien prastai huligānei, ne skatuves māksliniecei.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai jūsu spēkrats ir cietis bedraino Rīgas ielu dēļ?

Kopā nobalsojuši: 141

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja