Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Intervija ar režisori Margo Zālīti. Latvija ir zeme putniem

Režisores Margo Zālītes radošā telpa – no pašiznīcinošiem tukšuma piepildīšanas veidiem Igora Stravinska operā Izvirtības hronika līdz nanooperām bērniem

Ikvienā cilvēkā mājo tukšums… Un, iespējams, nav pat tik būtiski, kas šo tukšumu mūsos eskalējis – vai tā bijusi stindzinošā neziņa, kā dzīvot tālāk pēc diviem pasaules kariem un sāpīgās atklāsmes par cilvēces patiesajiem vaibstiem, vai varbūt mūsdienu galvu reibinošais dzīves ritms vai kāds cits – dziļi personisks – iemesls, – režisore Margo Zālīte atklāj Igora Stravinska operas Izvirtības hronika iestudējuma vēstījumu. Izrādes radošā komanda – Vācijā izstudējusī režisore Margo Zālīte, kura Latvijas Nacionālajā operā debitēja (LNO) ar Džuzepes Verdi Rigoleto iestudējumu 2014. gadā, muzikālais vadītājs Jānis Liepiņš, scenogrāfs Didzis Jaunzems, kostīmu māksliniece Yashi no Vācijas, videomākslinieks –8 un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš – ar grotesku rādīs brīžam līdz neprātam absurdos veidus, kā cilvēks – operas galvenais varonis Toms Reikvels – aizpilda tukšumu sevī. Toma Reikvela lomu atveidos Pīters Kērks, Mihails Čuļpajevs vai Viesturs Jansons.

Līdz šim dažādi dēvētā – arī par Dīkdieņa piedzīvojumiem un Vējgrābšļa gaitām – Igora Stravinska opera The Rake’s Progress, kurai komponists iedvesmojies no XVIII gadsimta angļu mākslinieka Viljama Hogārta gravīru un zīmējumu sērijas Uzdzīvotāja gaitas, Latvijas Nacionālajā operā iestudēta pirmoreiz. Galvenā varoņa Toma Reikvela piedzīvojumi sākas ar negaidītu ziņu par prāvu mantojumu un došanos uz lielpilsētu, kam seko baudu un uzdzīves virpulis, strauja degradācija un vājprāts. Pirmizrāde LNO notiks šovakar, 15. februārī.

 

Tev pašai arī tukšums ir pazīstams?

Tas ir klasisks kreativitātes process, kad izej cauri eiforijai un adrenalīnam. Ķermenī norisinās ķīmiski procesi, kas vienkārši iedzen atelpas brīdi vakuumā. Ķermenis ir tik ilgi ražojis adrenalīnu, ka pēc tam ir grūti pāriet vidējā adrenalīna līmenī, un tas nespēj saprast, kā dzīvot pēc tam.

Kāpēc izvēlējies tieši Izvirtības hroniku?

Izdomājām kopā ar Jāni Liepiņu. Ilgāku laiku pētījām dažādas operas, līdz sapratām, ka gribam uzvest šo lielisko darbu, kas nekad nav skanējis Latvijā. Ilgi domājām par nosaukuma latvisko tulkojumu, jo šķita, ka "palaidnis", "dīkdienis" un visi šie sinonīmi atstāj XIX gadsimta romantisma zīmogu.

Es ļoti jūtu baroku, un tas saista arī visus manus kolēģus, ar kuriem kopā strādāju. Vakars mums vienmēr beidzas, klausoties Bahu vai retus baroka mūzikas ierakstus. Baroks man ir atelpa. Tas man ir mīļš, tāpat kā bija arī Stravinskim, kurš atzinis, ka, rakstot šo operu, daudz ietekmējies no baroka. Es vispār jūtu Stravinski. Saprotu, kā viņš groteski un ar humoru skatās uz pasauli. Komponējot Izvirtības hroniku, viņš ietekmējies no Mocarta operas Così fan tutte, kuru arī esmu iestudējusi.

Tik tuvs ir viss Stravinskis visos viņa atšķirīgajos stila rokrakstos – krievu, neoklasiskajā un vēlīnajā, ar dodekafonijas tehniku saistītajā periodā?

Es varētu mēģināt apgalvot, ka viss, jo viņam ir izdzīvotāja gars, kas arī man ir ļoti spēcīgs. Viņš tāds bija, dzīvojot kara un pēckara laikā. Es arī eju cauri sienām – uzvelku baltu kleitu un dodos tālāk. Nekas nezūd, nepielīp un nenokrīt. Tu dodies tālāk un paliec ar sevi. Stravinskis bija tik mākslinieciski egoistisks, ka varēja izdzīvot Amerikā. Savukārt Šēnbergs un Prokofjevs nevarēja izdzīvot Amerikas vidē, viņu iekšējā pasaule nošūpojās, ja pat nesabruka. Turklāt Stravinskis prata sajust mirkli un savas iespējas, taču arī ne brīdi sevi neapkrāpa, neapmānīja savu talantu. Lai arī viņš bija hameleona tips, viņš tik un tā turpināja audzēt sevī to, ko bija iedēstījis.

Tevi ar Stravinski saista arī maza izpildītāju sastāva projekti, to vidū operu Traviata un Valkīra versijas tikai dažiem izpildītājiem.

Berlīnē vispār valda dekonstruktīvais režijas stils, visi darbi ir jāpārveido. Ne tikai tāpēc, ka nevarētu finansiāli atļauties vērienīgus iestudējumus, bet tāpēc, ka mūzikas teātrī kopumā valda pārjautāšanas posms: kā var vēl citādi paskatīties uz iepriekšējo gadsimtu kultūras mantojumu? Tas tik un tā noved atpakaļ pie klasikas. Tie ir apvedceļi, kas ved uz centru.

Kas tevi personiski aizrauj Izvirtības hronikā?

Muzikāli mani ļoti uzrunā šīs operas trešais cēliens. Uzrunā Stravinskim raksturīgās, specifiskās tempu un ritmu maiņas. Melodiskums un muzikalitāte visā darbā kopumā. Ja runājam par saturu, domāju, ka operas galvenais varonis Toms Reikvels ir mūsdienu cilvēkam ļoti izprotams tēls, kurš pārjautā visus iepriekšējos mehānismus un sabiedrības struktūras. Viņš sērfo cauri tām un mēģina radīt savas jaunas sabiedrības iekārtas.

Nevis vienkārši notriekt pēkšņi iegūto lielo naudu un kliedēt garlaicību?

Būtu pārāk vienkārši skatīties uz Stravinska operas varoni kā uz tīro antivaroni. Nevaru iedomāties, ka Stravinskis kopā ar abiem lieliskajiem tekstu autoriem – dzejnieku Vistanu Hjū Odenu un libretistu Česteru Kallmanu – būtu savu darbu iecerējis tik vienkārši kā tīrā antivaroņa kritiku.

Nevis uzdzīvotājs, bet revolucionārs? Anarhists?

Noteikti mūsdienu cilvēks, kurš piedzīvojis Amerikas un mūsu pašu pēdējā laika politiskās klaunādes. Ļoti pamodies cilvēks. Viņš ir modrs, viņu interesē: kas vēl ir? Ir nauda, bet vai jūs tiešām domājat, ka man tā būs jāiegulda un jāturpina strādāt, veidojot nākamos uzkrājumus? Tā Toms pārjautā pirmajā cēlienā. Viņš uzreiz metas pirmajā – baudkāres – kārdinājumā, dodas uz bordeli, taču drīz atkal jautā: un tas ir viss? Neķītrības viņu nepiepilda, viņš dodas tālāk – slavas meklējumos. Taču arī tas – ceļojumi, paparaci, bārdainā turku baba, kas mūsdienās varētu būt Donatella Versače vai kas līdzīgs, – viņu ātri sāk garlaikot. Arī notikumu virpulis Tomu neaizrauj.

Trešais pārbaudījums ir lielummānija, kurai pakļaujoties viņš rada klonēšanas mašīnu. Varbūt tas ir veids, kā viņš varētu atgriezties pie Annas, atgūt savu pirmo iemīļoto, kuru pats pametis? Tas ir neizprotami, bet vienlaikus arī saprotams, kāpēc cilvēks vēlas doties tālāk, kad viņam jau pašā sākumā viss ir. Kāpēc mēs kaut kur dodamies, kad mums viss jau ir? Toms metas lielajos pārbaudījumos – jo sarežģītāk, jo labāk. Es varu tajā saskatīt arī sevi, jo sarežģītās situācijās uzreiz dodos iekšā. Gara meklējumi viņam nepārtraukti ir sava ceļa pārjautāšanas process, un tas viņu no antivaroņa padara par varoni.

Kad zinātnieki atklāja klonēšanas iespēju, pasauli pāršalca gan sajūsma, gan bailes un noliegums, jo tā ir iejaukšanās Dieva plānā. Tavuprāt, šīs ir briesmas vai iespēja cilvēcei?

Operas kontekstā es to saskatu kā vienu no spēles momentiem, kas atkal noved pie bezizejas. Es uz to raugos ar sociālās kritikas skatienu. Manuprāt, tieši sabiedrības pluralitātē, dažādībā, visa klātesamībā rodas pilnais attēls. Ideālā sabiedrība rodas nepārtrauktā attīstībā un transformācijā, nevis klonētā ideālajā cilvēkā. Jo ko tad klonē? Viena posma pārliecību par to, kas būtu tas ideāls. Tad laikam es pieslietos konservatīvajai baznīcai, jo domāju, ka cilvēka ķermenis ir daudz augstākas radības "dators", nekā mēs spējam aptvert ar savu trīsdimensionālo prātu. Varbūt varētu ar pamatšūnām remontēt cilvēka iekšējos orgānus, bet arī ķermenis attīstās. Kad notiek pielāgošanās videi, mainās struktūras un šūnas, un, lai panāktu mūsu ķermeņa inteliģenci, būtu jādomā pieci soļi uz priekšu. Cilvēka ķermenis ir milzīgs dators, kurš nepārtraukti komunicē ar gaisu, ūdeni un visu vidi mums apkārt. Mēs nespētu pārvaldīt šo sarežģīto datoru.

Stravinskis nicināja prātulas, virpināšanos domu mutuļos. Viņaprāt, filosofēšana nogalina mākslu. Sevi viņš dēvēja par darošo cilvēku – homo faber – iepretim Tomam – spēlmanim homo ludens. Kurā pusē ir tava pieeja mākslai?

Esmu homo faber – cilvēks darītājs. Līdzīgi kā Stravinskis, es izstrādāju savas kreativitātes metodes: kā es katru darbu izpētu un atrodu tā iekšējo kodolu. Es to saucu par kodu. Šo kodu cenšos saglabāt kā centru, kā formulu tālākajai rīcībai. Tieši divu piedzīvoto pasaules karu kontekstā, lai vispār izturētu esību šajā pasaulē, radās Stravinska operas dzirkstošā un nenovēršami vieglā, dejiskā mūzika. Tāpēc es ļoti nopietni pievērsos aspektam, kā Stravinskis ir redzējis cilvēka būtību 1951. gadā, kad Venēcijas biennālē tika uzvesta viņa opera.

Mēs esam viss. Homo ludens un homo faber vienlaikus. Tieši tāpēc šo operu izjūtam trāpīgāk nekā pēckara, 50. gadu, sabiedrība. Uz to, kā juties Stravinskis, vēl varam atskatīties ar pietiekami svaigu skatienu, vēl dzīvi ir mūsu vecvecāki, kuri bijuši karos. Taču ir arī daudz humora, kas ir pašā mūzikā un arī spēles veidā, kā mūsu dziedātāji izturas uz skatuves, – brehtiskā atsvešinātībā no sava tēla plakani, divdimensionāli attēlo lomu, neizmantojot psihoanalītisko, romantisko skatuves spēles veidu.

Mūsu gadījumā Toms un Niks ir viens cilvēks, kurš sevi apzinās gan kā pozitīvo, gan ļauno, ar laiku vizuāli nomainot tērpus un pārņemot vienam otra kustības. Operas gaita ir pašatklāsmes ceļš uz sevi iekšienē, satikšanās ar visām savām ļaunajām pusēm, lai galu galā arī apskautu savas ļaunās puses un, cerams, dotos tālāk.

Tomu neapmierina pat zinātnes un cilvēces progress?

Jā, viņš pārjautā: kur mēs atrodamies? Varbūt vislielāko prieku viņš iegūst trakonamā. Opera ar to beidzas, jo pagaidām viņš nav atradis interesantāku spēli, kurā piedalīties. Manuprāt, "trakonamos" ir tādi paši cilvēki kā mēs, tikai mēs viņus esam nodēvējuši par trakajiem. Viņi varbūt ir nedaudz atšķirīgāki psihotipi, ar kuriem mēs pašlaik netiekam galā un tāpēc izolējam. Es šos cilvēkus neuzskatu par trakiem, tāpēc izrādē viņus netematizēju.

Ja kāds apgalvotu, ka ir Napoleons, es tomēr padomātu…

Es labprāt aprunātos ar šo cilvēku.

Ko tu gribētu pārjautāt saviem laikabiedriem tepat Latvijā? Un sev?

Domāju, ka vienā brīdī ir jābeidz šaubīties, jo šaubas ir liels spēka pārtēriņš un enerģijas noplūde. Pārāk ilgs laiks ir jāvelta savu resursu izzināšanai.

Par to ir šī opera: lūdzu, pilnveidojamies garīgi, jo tā mēs zinām, kuras ir mūsu stiprās puses, un vairs nav lieki jātērē enerģija.

Sev pārjautāju, kā precīzāk mīlēt, turklāt visplašākajā nozīmē – bez klasiskās, mums zināmās romantisma laika mīlestības. Kā mīlēt vienkārši mirkli, notiekošo, tieši šo pasauli, katru elpu, un lai kļūst skaidrs mehānisms, kā to ieslēgt. Visi procesi ir praktiski. Tas ir tieši tāpat kā mācēt staigāt, apskaut, padzerties, norīt, pārstrādāt ķermenī barības vielas. Tāpat arī mīlestība ir jāapgūst vai varbūt jāatceras. Nepārtraukti pārjautāju, vai man tas izdodas. Palaikam izdodas.

Mīlestība vienmēr ir virzošais spēks?

Klasiskā, romantiskā mīlestība, manuprāt, XX gadsimtā sevi ir izsmēlusi. Es domāju par augstākām, vispārīgākām mīlestības formām. Piemēram, skaņas mīlestība – kā konkrētu skaņu saslēgt ar savu iekšējo orgānu darbību. Šī skaņa konkrēti var iedarbināt, piemēram, vielmaiņas procesus. Tā ir fizioloģija un fizika, un ar to var strādāt. Mežs un skaņas mežs vispār ir 5D teātris.

Kādā virzienā strādāji pirms Stravinska operas iestudēšanas?

Gatavoju bērnu nanooperas. Bija brīnišķīgs projekts kopā ar mūsdienu latviešu literatūru: izvēloties, manuprāt, labākās, interesantākās grāmatiņas bērniem un uzaicinot mūsdienu komponistus Dariušu Pšibiļski, Platonu Buravicki un Oskaru Herliņu, radījām mazas operas bērniem, ar kurām piecu draugu pulciņā braucām pa Latvijas mūzikas skolām. Braucienos piedalījās ģitārists Matīss Čudars, Agate Burkina no Radio kora, humoriste Jana Kalniņa un vēl pāris palīgu. Dziedāja ne tikai Agate, bet dažreiz arī es otro balsi, un pat trīsbalsīgi ar Matīsu Čudaru. Tā bija fantastiska pieredze. Pēc šiem braucieniem man šķita, ka visiem jaunajiem teātra un mūzikas profesionāļiem būtu obligāti reizi gadā jābrauc pie topošajiem profesionāļiem un jānodod vēstījums, cik forši ir būt iekšā mūzikā un teātrī.

Kāpēc tieši nanooperas? Kas ir nanoopera?

Es pašlaik doktora studijās Minhenes Maksimiliāna universitātē rakstu doktora darbu par nanooperām. Par to, kā radīt jaunu kreativitātes formātu. Kā ar mūzikas teātra palīdzību vēl labākā veidā komunicēt ar skatītāju. Kā nenobiedēt ar laikmetīgo mūziku, kā atklāt jaunas dimensijas. Ar bērniem ir forši komunicēt caur mūziku.

Bērniem esi radījusi izrādes Kartupeļu opera un Mazā Burvju flauta, vienu – Bērnu klīniskajā slimnīcā.

Saulīte slimnīcā bija kluss, ārkārtīgi sirsnīgs projekts, kuru kopā ar dzejnieci Inesi Zanderi veidojām Raiņa gadā. Tas tika balstīts Raiņa poēmu ciklā, kurā aprakstīts, kā atveseļoties desmit dienās. Manuprāt, mums izdevās. Sākumā baiļojāmies, kā bērni, viņu vidū arī tie, kurus baro ar caurulīti, to izturēs veselu stundu, taču viņi uzmanīgi skatījās un klausījās pat nepakustoties.

Ir svarīgi, lai muzikālajam teātrim būtu ne tikai lielās operas, bet dažādas formas, kā komunicēt ar dažādām sabiedrības grupām. Lai iemīlētu operu – manuprāt, vissarežģītāko mākslas formu –, ir nepieciešama klātesamība, tuvums. Viena eksperimentāla nanoopera par Fluxus mākslas tēmu būs redzama Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 27. aprīlī izstādes Pārnēsājamās ainavas atklāšanā.

Kāpēc vērienīgo Vāgnera Valkīru pārvērti kamermuzicēšanas gaisotnē?

Vāgnera jubilejā bija liela izstāde lielākajā Berlīnes galerijā. Tur uzaicināja četrus režisorus izstādes formātā interpretēt Nībelunga gredzena ciklu. Izrādes notika vairākus vakarus, un katram bija jāiekļaujas pusstundā. Izvēlējos visu Valkīras basa klarnetes partiju. To spēlēja viena soliste. Pielikām klāt arī elektronisko mūziku un kliegšanas kori.

Vienlaikus tas bija veltījums visiem izsūtītajiem ebreju mūziķiem, jo pēc Otrā pasaules kara daudzos orķestros trūka klarnešu, ko bieži bija spēlējuši ebreju izcelsmes mūziķi. Ārā sniga, bija mīnus 15 grādu, koris kliedza Valkīras tekstus ārpusē aiz loga, bet publika bija saspiedusies nelielā telpā kā izsūtījuma vagonā. Valdīja postapokaliptiska noskaņa. Nejauši sagadījās, ka elektroniku veidoja ebreju mūziķi. Viņiem ārkārtīgi nepatika Vāgnera mūzika – viņi nesaskata jēgu Vāgnera mūzikas eksistencei –, un to viņi varēja spilgti izpaust elektroniskajā mūzikā. Jāatceras, ka ik pa laikam rodas modes kliedziens kaut ko nemīlēt. Vienu laiku nemīl vienu sabiedrības grupu, pēc tam citu grupu, taču nokrāsa paliek paaudzēs.

Kas sekos?

Gatavoju Leonarda Bernsteina Mesas iestudējumu Vācijā divos festivālos ļoti atšķirīgās telpās Maincā un Trīrē. Viena ir ovāla amfiteātra tipa zāle, otra – milzīga baznīca, kā četras Pētera baznīcas kopā. Priestera (Mācītāja) lomai vēlos aicināt sievieti – sīriešu soprānu Dimu Oršo, kurai ir ārkārtīgi silts balss – faktiski mecosoprāna – tembrs. Es ļoti gribētu, lai Priestera lomu mūsdienu pasaules izjūtā tieši tagad izpilda sīriešu dziedātāja, kas, manuprāt, izstāsta daudz lielāku stāstu par visām režijas koncepcijām kopā. Patlaban norit sarunas ar Bernsteina pēcnācējiem. Es labprāt turpinātu strādāt ar koriem.

Turpināsi dzīvot ar vienu kāju Rīgā, ar otru Berlīnē?

Nedaudz vairāk tā kāja ir Berlīnē – izjūtas ziņā –, taču Rīga man ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Es nevarētu dzīvot bez Rīgas.

Ko tu iegūsti Berlīnē?

Berlīne iedod nepārtrauktu pierādījumu cilvēka dažādības nepieciešamībai. Modrību, ka cilvēks var un viņam vajag būt dažādam. Vienu vakaru varu klausīties klasiskās mūzikas koncertu – tikpat brīvi kā nākamajā vakarā doties uz drag queen šovu, kur vīrieši, pārģērbušies par sievietēm, iestudē izrādes piesmēķētā pagrabā. Mans prāts ir brīvs un neaizspriedumains. Tā ir savas eksistences pārjautāšana un leģitimēšana. Cilvēks var ļoti ātri nomainīt identitāti un sevi nepazaudēt.

Berlīnē mani uzrunā gara fleksibilitāte. Berlīne ir vieta, kur var ļoti labi iemācīties fokusēties: piedāvājums ir tik liels, un cilvēku cirks nepārtraukti ņirb gar acīm, tā var ļoti ātri apmaldīties. Ja tev nav iekšējā centra, vari pazust šajā pilsētā, un Berlīne tev vienmēr atļaus gan pazust, gan atrasties. Berlīne mani ir iemācījusi strādāt un fokusēties.

Berlīnē esmu nodzīvojusi jau desmit gadu. Šajā laikā tā kļuvusi iekārojamāka un uz pusi dārgāka. Daudzi ir sapirkušies dzīvokļus, un arvien ceļas dzīvokļu cenas. Ir saradušies daudz laimes meklētāju, kas maina Berlīnes garšu. Vecā Berlīne bija ideālistiskāka, ar jaunajiem kreisajiem, tagad tā kļuvusi konservatīvāka un merkantilāka. Taču tik un tā neviens pilsētai nevar atņemt to, ko Frīdrihs Otrais tajā ielicis. Dibinot Berlīni, viņš teica: šai ir jābūt brīvības pilsētai. Tāda tā arvien ir palikusi. Tas man vienmēr atgādina, ka pirmā ideja ir visbūtiskākā.

Kādas priekšrocības ir Latvijai?

Ļoti augsta gara ekoloģija. Cilvēki cits citu pieskata, neļauj pagrimt, neļauj izvirst. Man ir vislabākais priekšstats par cilvēka dvēseli Latvijā. Mums ir milzīgs potenciāls, lai kļūtu par gara sēdekli Eiropā. Mums ir ārkārtīgi laba valodas, mūzikas un dabas izjūta, kas principā ir viens un tas pats. Mēs ļoti cienām savu esību. Šovasar ceļoju pa Latviju, pa savu vecāku dzimtajiem ciematiem Atašieni un Sāvieni. Vienu brīdi domāju: kāpēc tas viss ir tik pamests, tukšs? Pēc sešām dienām sapratu, ka Latvija ir zeme putniem. Te ligzdo un pārceļo tik daudz putnu, un latvieši ir tik jūtīgi savā dvēselē, ka viņi atkāpjas dabas priekšā un ļauj te dzīvot tiem, kam te jādzīvo. Latvija ir viena no retajām teritorijām pasaulē, kas atļauj būt dabai un atkopties planētai.

Tomēr daudzi pavisam citu skarbas izdzīvošanas iemeslu dēļ patlaban domā: braukt prom vai nebraukt?

Tas ir dabisks process. Eiropa vairākas reizes ir nomainījusi visu savu genofondu. Ja cilvēkam ir jādodas, viņam ir jādodas. Ja cilvēkam ir jāatgriežas, viņam ir jāatgriežas. Lai kaut ko uzzinātu, citam ir nepieciešams doties prom, bet citam nav pat jāiziet no mājas – kā Konfūcijam. Taču tāpēc visiem nav jākļūst par Pēru Gintu un Konfūciju. Ceļš uz patiesību katram ir savs.

 

Izvirtības hronika

LNO 15.–17.II, 10.III, 15.IV, 13.VI plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–55

Top komentāri

Murgs
M
Latvija ir pasaku zeme sliktiem režisoriem.
Operas murgs
O
Nu tur nu neko nevar padarīt, stutē mums tie savējie savas viduvējības. Mazas valsts nelaime. Bet sievišķis, kā bijis ar tukšu galvu un lielu iniciatīvu, tā arī paliek. Un diemžēl, nav nekā ļaunāka, kā šis salikums.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
"Latvijā ir ļoti augsta ... GARA EKOLOĢIJA"? - Ekskjūz mī - kas ir "gara ekoloģija"??? - Bet nu labi, ka meitene no Atašienas atradusi sev vietu Vācijā, kur katrā dorfiņā ir pa operai.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 717

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja