Laika ziņas
Šodien
Migla

Intervija ar Rīgas biennāles dalībnieku Džeimsu Beketu. Aicinājums piedalīties man nozīmē daudz

"Radīt kaut ko tieši Rīgā un tieši šajā ģeopolitiskajā situācijā man šķita ļoti intriģējoši," uzsver Rīgas biennāles dalībnieks Džeimss Bekets

Mākslinieka Džeimsa Beketa (Zimbabve un Nīderlande; dzimis 1977. gadā) instalācija Palace Ruin/Pilsdrupas ir pēc slavenās Londonas Kristāla pils parauga Amsterdamā uzceltā izstāžu paviljona bojāejas rekonstrukcija mērogā viens pret divi. Kūpošas parādes arhitektūras drupas, novietotas Kronvalda parkā, kas vēl glabā atmiņas par grandiozo rūpniecības un amatniecības sasniegumu izstādi Rīgas septiņsimtgades jubilejā, rada īpatnēju rezonansi ar vietas vēsturi, kas šķiet pārsteidzoša arī māksliniekam pašam. Turklāt instalācija gan biennāles atklāšanas dienās, gan turpmāk darbosies arī kā notikumu vieta un performanču platforma citiem māksliniekiem.

Sestdien, 2. jūnijā, tur uzstāsies austriešu komponists Stefans Fraunbergers ar skaņdarbu, kas radīts, kad viņš apceļojis Transilvāniju un spēlējis mirstošas ērģeles pamestās baznīcās. Džeimss Bekets lūdz pievērst uzmanību arī britu izpētes grupas Forensic Architecture filmai par tiesu ekspertīzi karadarbības un civilo katastrofu skartās ēkās un libāniešu arhitekta un rakstnieka Tonija Čakara lekcijai par gaismas un tumsas attiecībām mūsdienu pilsētvidē.

Jūs esat atvedis uz Rīgu vienu no saviem gatavajiem darbiem. Par ko tas ir?

Vai zināt kaut ko par pasaules sasniegumu izstādēm XIX gadsimtā Eiropā? Visi tie greznie paviljoni. Tie visi patiesībā bija modernisma vēstneši, kas mainīja izpratni par konstrukciju iespējām. Tie lielākoties bija stikloti, saliekami lieta čuguna karkasi, un tādi bija visur – Londonā, Minhenē, Parīzē un Amsterdamā, no kurienes es ņēmu paraugu savam darbam. Šis paviljons nodega 1929. gadā, un Londonas Kristāla pils nodega, un arī Minhenes paviljons. Konstrukcijas bija inovatīvas, stikls un metāls, bet izstāžu ekspozīcijās joprojām bija daudz koka, daudz buržuā drapēriju, mēbeļu un putekļu. Tas viss ir viegli uzliesmojošs.

Tas savā ziņā ir gan simboliski, gan ironiski. Tā bija globalizācijas radīta arhitektūra, kas drīzāk slavināja jaunās tehnoloģiskās iespējas, nevis konkrētās kultūras sasniegumus. Nīderlandes paviljonam, ko esmu savā darbā kopējis, bija izglītojoša funkcija – to sauca par Tautas čakluma pili, un tajā bija izstādīti vietējo amatnieku darbi. Šķietami pašsaprotama, provinciāla parādība, bet modernajā paviljonā tas izskatījās savādi un patronizējoši. Būves iniciators bija Samuels Sarpati, ārsts un pilsētbūvnieks, kurš iekārtoja pilsētā arī ūdensapgādes sistēmu un visādi veicināja publikas labklājību.

No vienas puses, tas ir krietns un vajadzīgs darbs, no otras – tāds kā pārākuma žests, pašam personīgi uzņemoties rūpes par atpalikušo tautu. To es arhitektūrā redzu līdz pat mūsdienām, īpaši korporatīvajā arhitektūrā. Mana instalācija tika izstādīta Amsterdamas komercrajonā starp banku un biroju augstceltnēm, kas visas ir izrādīšanās un ekspluatācijas arhitektūra. Formas ziņā ekspresīvi un dinamiski varas simboli, bet celti, izmantojot viesstrādnieku, reizēm pat tādu kā vergu darbu un stipri taupot uz būvmateriālu rēķina. Un tad lētie materiāli deg. Gan Dubaijā, gan Londonā. Uguns atklāj šo būvju blefu, un par to es atgādinu savā darbā.

Mēroga un ambīciju ziņā Rīgas biennāle būs kaut kas šeit vēl nepieredzēts, taču jums kā starptautiski aktīvam māksliniekam tas droši vien nav nekas neparasts un dalība biennālēs, iespējams, saistās pat ar zināmu rutīnu. Ar ko Rīgas notikums jums varētu būt interesants?

Jā, man ir starptautiski projekti, bet šāda mēroga – ne pārāk bieži. Šī, šķiet, ir ceturtā reize, kad strādāju kopā ar kuratori Katerinu Gregu. Ar viņu mums ir ļoti cieša ideoloģiskā saikne, mēs redzam lietas līdzīgi. Radīt kaut ko tieši Rīgā un tieši šajā ģeopolitiskajā situācijā man šķita ļoti intriģējoši. Rīga atrodas tieši pa vidu starp Trampa un Putina supernacionālismu un visaptverošo stulbumu, kas šobrīd ir palaists brīvsolī. Rīgā kā krustcelēs šī spriedze ir ļoti jūtama. Altruisms, ieklausīšanās un domāšana līdzi ir palikusi kaut kur otrajā plānā aiz globālās komercijas un starptautiskajām attiecībām.

Ja novietoju savu darbu šejienes kontekstā, arī man rodas iespēja padomāt par to visu vēlreiz. Lūk, piemēram, tepat netālu top latviešu mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša darbs Ligzda – pilns ar jēgu un dzīvu enerģiju. Tajā ir kaut kas latviski pagānisks un tādā ziņā – arī kaut kas antikomunistisks un antikapitālistisks. Tā ir balss, kāda pieder tikai pašam autoram, nevis valstij vai kādai korporācijai. Šī biennāle noteikti nav tikai mākslas darbu izstāde. Tā būs arī piesātināta izglītības un diskusiju platforma. Pasaulē ir visdažādākās biennāles, tās tiek dažādi organizētas un finansētas, bet man kā māksliniekam ir svarīgi, ko es piedāvātajā formātā varu izdarīt. Katerina Grega ir ne vien kuratore, bet arī sabiedriska aktīviste, un man viņas aicinājums piedalīties nozīmē daudz.

Kuratoriem piemīt tendence iegrozīt autorus kaut kādos konceptuālos rāmjos vai žanros, un mākslinieki bieži pielāgojas šiem štampiem un turpina darboties viena žanra, tēmas vai metodes robežās, uzskatīdami to par stabilu panākumu garantu. Kāda ir jūsu sajūta šajā sakarā?

Autora loma pastāvīgi mainās. Laikmetīgā māksla bieži ir sadarbības un kolektīva darba, nevis individuāla mākslas akta rezultāts. Dažiem māksliniekiem ar to ir grūtības. Manā gadījumā darbs jau bija gatavs, un es šajā pasākumā piedalos kā domubiedrs. Taču jums ir taisnība – mākslinieki, it īpaši jaunie, mēdz iekrist kuratoru lamatās, un šauri specializējas tajā, kas atnesis pirmos panākumus. No otras puses, ja mākslinieks stabili strādā ar kādu vienu tēmu, viņš ir ērtāks partneris izstāžu veidotājiem. Reizēm ir pat slikti, ja tev nav savas tēmas vai ideoloģijas. Es to daudz redzu pie mums Nīderlandē – māksliniekiem pieejami lieli resursi un iespējas, bet nav ideoloģijas. Ir ieveidojies ieradums kaut ko ražot, bet ir zudis iemesls.

Laikā, kad mākslinieks var būt ikviens – pietiek pat tikai ar instagrama kontu, lai par tādu kļūtu –, joprojām top arī daudz tehnoloģiski sarežģītu, amatnieciski meistarīgu un idejiski piesātinātu darbu jeb tādu, kas nav pa spēkam kuram katram. Tāds ir arī jūsu darbs. Varbūt tas ir veids, kā saglabāt privilēģiju saukties par mākslinieku?

Saprotu, par ko jūs runājat. Esmu arī mācībspēks un redzu, ka tas ir paaudžu jautājums. Sociālie tīkli ir radījuši bezgalīgas tiražēšanas iespēju, taču tajos izplatītais ļoti maz tiek rediģēts. Man pret to ir dalītas jūtas. No vienas puses, ir svarīgi, ka ir pastāvīga informācijas plūsma, bet tajā daudz kas nonāk bez nopietnas apdomas. Es iedalītu mākslu minimāli rediģētā un daudz rediģētā. Amatniecība un sarežģītas tehnoloģijas ir liela rediģēšana, jo tas ir lēns un pakāpenisks process, kurā visu laiku jādomā līdzi. Kurpretim jaunajai paaudzei gribas sevi apliecināt acumirklī, bez vilcināšanās.

Cits neērts jautājums ir par mākslas darba ekoloģisko nospiedumu. Liels un sarežģīts darbs ir rūpīgi pārdomāts, bet tam tiek tērēts daudz resursu. Izmantotie materiāli, ražošanas process un darba pārvietošana – tas viss rada ietekmi uz vidi. Tāpēc arī uz izteiksmes līdzekļu ekonomiju var skatīties dažādi – kā uz tādu, kas ātri nonāk līdz publikai, un tādu, kurā nopietni domāts par vides saudzēšanu.

Vai māksla vispār vairs var pastāvēt vienkārši kā estētisks fenomens, bez jebkādas sociālekonomiskās slodzes?

Es ļoti augstu vērtēju slēgtās, hermētiskās kopienas, kas norobežojas no publikas un kopīgās mediju telpas un domā un dalās ar idejām savā šaurajā lokā, bez publicitātes. Laikmetīgajā mākslā, šķiet, pastāv vienošanās, ka bez sevis slavināšanas nevar iztikt, ka tā ir tāda kā biznesa sastāvdaļa. Publicitātes kampaņas rada sabiedriska nozīmīguma iespaidu, lai gan kaut kur nemanāmi varbūt notiek daudz svarīgākas lietas. Taču es to neuzskatu par pasivitāti. Tā ir aktīva sevis apzināšanās un tiešs darbs savas kopienas labā.

 


No 2.jūnija līdz 28.oktobrim pirmo reizi norisināsies Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, kas Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotājiem un viesiem piedāvās mākslas ekspozīcijas 8 vietās.

Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja