Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -1 °C
Apmācies
Trešdiena, 8. februāris
Aldona, Česlavs

Intervija ar Rūtu Šepetis. Meklējot Rūtu

Elle mēdz būt balta. Ar šo un citiem saviem atklājumiem 27. martā Eiropas Parlamentā Briselē dalījās lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstniece Rūta Šepetis, kura uzrakstījusi romānu par baltiešu deportācijām uz Sibīriju

Ieraugot jaukās, mīlīgās fejiņas, kas rotā lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis mājaslapu internetā, šķiet mazliet neticami, ka šis cilvēks ir uzrakstījis grāmatu par Staļina rīkotajām deportācijām. Between Shades of Gray/Starp pelēkiem toņiem – autores pirmais romāns, kurš atklāj lietuviešu ģimeņu skarbos likteņus, sākot ar negaidītu masveida izvešanu no Kauņas 1941. gada 14. jūnijā līdz viņu pēdējai pieturvietai Sibīrijā aiz ziemeļu polārā loka, – iznāca Amerikā 2011. gadā (izdevējs Philomel/Penguin). Šodien darbs ir lasāms 26 valodās 43 valstīs, arī Latvijā, saņēmis neskaitāmus apbalvojumus. "Šīs grāmatas tūre ilgst divus gadus, un jautājums, ko vienmēr saņemu, ir: "Kāpēc pasaule par to nezina? Mēs zinām par Hitlera noziegumiem – kāpēc mēs neko nezinām par Staļinu?" Eiropiešiem ir labas vēstures zināšanas, bet tomēr – es braucu uz Dāniju, Zviedriju, un viņi par to neko nezina," teic Rūta Šepetis. Viņa nav skolota literāte, bet gan finansiste ar lielu darba pieredzi mūzikas menedžmentā, un uzrakstīt šo stāstu viņu iedvesmoja savas dzimtas vēsture. Par fejām Mičiganā augusī amerikānietes un lietuvieša meita saka: "Fejas ir cerību pilnas, radošas, un arī šīs grāmatas stāsta pamatā ir tas, ka latvieši, lietuvieši un igauņi uzdrošinājās cerēt. Mani saista cerības elementi – vienalga, par ko es rakstītu."

Šogad klajā nākusi viņas otrā grāmata Out of the Easy, kas vēsta par 17 gadu vecas meitenes centieniem izlauzties no Ņūorleānas padibenēm XX gadsimta 50. gados, tomēr rakstniece joprojām apceļo kontinentus ar savu pirmo "bērnu". Atsaucoties uz Eiropas Parlamenta deputāšu Sandras Kalnietes un Radviles Morkunaites-Mikulenienes aicinājumam, 27. martā Rūta Šepetis viesojās Eiropas Parlamentā Briselē. Bibliotēkas telpās noritēja kupli apmeklēta un saistoša saruna starp amerikāņu rakstnieci un Sandru Kalnieti, kuras grāmata Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos ir visvairāk tulkotais latviešu mūsdienu literatūras darbs. KDi piedāvā īsinātu fragmentu no šīs tikšanās.

Sandra Kalniete. Vakara gaitā mēs diskutēsim par to, kā ir rakstīt grāmatu par kaut ko tik privātu, taču tagad dodu vārdu Rūtai Šepetis, jo neviens nespēs pastāstīt par jums labāk kā vien jūs pati.

Rūta Šepetis. Pirmā lieta, ko vēlos pateikt, – es uzrakstīju grāmatu, bet tas nav mans stāsts. Tas pieder Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, tomēr esmu pateicīga par iespēju palīdzēt tapt sadzirdētai šai maz zināmajai vēstures daļai. Augt ASV ar vārdu Rūta Šepetis – tas rada jautājumus. Cilvēki jautā: "Kas tu esi?" Un es atbildu: "Esmu lietuviete." Tad viņi tā paskatās uz mani un saka: "Tā ir kaut kāda veida slimība, ja?" "Nē, nē, tā ir tauta!" Es visu laiku konstanti atbildēju: "Esmu lietuviete, esmu lietuviete."

Bet – ko tas nozīmē? Es devos uz Lietuvu un satiku radiniekus. Es zināju tikai daļu sava stāsta: tēvs piedzima Kauņā, vectēvs bija lietuviešu armijas virsnieks, un viņi aizbēga no Lietuvas 1940. gadā. Deviņus gadus pavadīja bēgļu nometnēs Vācijā un 1949. gadā ieradās Amerikā. Tikai Lietuvā uzzināju, ka pēc tam, kad mana ģimene bija prom, daudzi citi ģimenes locekļi tika deportēti uz Sibīriju. Iedomājieties sajūtu – es stāvu sava tēva māsīcas dzīvojamā istabā Lietuvā un uzzinu, ka brīvība, ko es izbaudu kā Amerikas pilsone, ir uz manu radinieku rēķina.

Es secināju, ka tik maz cilvēku zina šo stāstu. Biju iedvesmota uzrakstīt grāmatu, un ideja stāstam atnāca ātri – kāda meitene (autores izdomāts tēls – 15 gadu vecā Līna Vilks – L. K.), viņas sapnis par brīvību un balss, lai runātu to neskaitāmo cilvēku vārdā, kuri nekad vairs nevarēs izstāstīt savu stāstu.

Sandra Kalniete. Esmu pārliecināta, ka māksla, daiļliteratūra ir sfēras, kas spēj pieskarties cilvēka dvēselei daudz pamatīgāk nekā jebkurš vēstures pētījums. Vēlētos, lai pēc šīs grāmatas, kas uzrakstīta ļoti vizuālā stilā – tā lasās kā scenārijs, tajā ir dinamika, darbība, skaidri tēli, emocijas –, tiktu uzņemta filma. Esmu pārliecināta, ka ar šo lietuviešu vai baltiešu stāstu jūs sasniegsiet lielu auditoriju. Tomēr jaunībā jums bija cits sapnis – kļūt par operdziedātāju. Tad pēkšņi – par 180 grādiem – pievērsāties finanšu jomai, kam sekoja karjera mūzikas menedžmentā, un visbeidzot nolēmāt rakstīt – pirmā grāmata kļuva par dižpārdokli. Vai pirms grāmatas Starp pelēkiem toņiem jūsu galda atvilktnē bija atrodami arī citi sacerējumi? Otra lieta – tas ir ārkārtīgi grūts lēmums izlemt rakstīt grāmatu, sajust, ka esi gatavs to darīt. Kā bija jūsu gadījumā?

Rūta Šepetis. Jā, es sapņoju kļūt par operdziedātāju un kādudien sapratu, ka man tas nepadodas. Es atklāju, ka viens no iemesliem, kāpēc es mīlu operu, ir stāsts, un sāku strādāt mūzikas industrijā, lai palīdzētu citiem cilvēkiem izstāstīt viņu stāstus caur mūziku.

Kad mācījos trešajā klasē, es uzrakstīju grāmatu Betsijas piedzīvojumi par ļoti nebēdnīgu meiteni. Darbs nav piedzīvojis dienasgaismu, taču man tas joprojām ir. Runājot par grāmatu Starp pelēkiem toņiem, es sapņoju uzrakstīt grāmatu par lietuviešu meiteni un viņas sapni par brīvību, taču atskārtu, ka man nav ne jausmas, kā raksta grāmatas. Zināju, ka man noteikti jāsatiek cilvēki, kuri ir piedzīvojuši šos notikumus. Devos uz Lietuvu un tikos ar dažiem Sibīrijas deportācijas pārdzīvojušajiem cilvēkiem, kas bija tik augstsirdīgi, lai piekristu ar mani tikties. Iedomājieties – Rūta Šepetis, kura nerunā lietuviski, ierodas Lietuvā un lūdz cilvēkiem atklāt tik ļoti traumatisko un sāpīgo pagātni. Viņi teica: "Mēs pastāstīsim, kas notika, bet tev ir jāapsola, ka nekad neizmantosi mūsu vārdus." Pēc 60 gadiem sāpes un bailes joprojām bija klātesošas – Staļins karājās virs viņiem kā tāda auksta ēna. Mēs vienojāmies, un es piekritu no patiesas pieredzes radīt izdomātus tēlus.

Vēsture mēdz būt sausa, garlaicīga, bet, pateicoties tēliem un stāstam, statistika pēkšņi iegūst cilvēciskas aprises. Mēs jūtam šiem cilvēkiem līdzi, raudam par viņiem, un pēkšņi mums nav vienaldzīga viņu vēsture – gribam uzzināt, kur kartē atrodas viņu valstis. Lūk, tas ir grāmatu spēks! Kino mums parāda, kāds ir tēls, un mēs pieņemam to, savukārt, lasot grāmatu, starp lasītāju un autoru izveidojas radoša partnerība. Lasītājs rada tēlu. Tā Līna Vilks, kuru kāds lasītājs ierauga grāmatā, atšķiras no Līnas Vilks manā fantāzijā, taču tas arī ir šis neticamais, ilgnoturīgais rakstītā vārda spēks. Esmu gandarīta, ka izmantoju fikciju, lai izstāstītu šo stāstu. Mana grāmata ir izdomājums, bet, Sandra, jums tas nav izdomājums. Esat uzrakstījusi satriecošu grāmatu, un tagad, kad studenti lasa manu grāmatu, viņi grib zināt patiesos stāstus par cilvēkiem, kas to ir piedzīvojuši. Es ļoti ceru, ka daiļliteratūra ir tikai dialoga sākums.

Sandra Kalniete. Es jums piekrītu, ka rakstītais vārds ir iztēles pamats, tomēr kino spēj sasniegt plašāku auditoriju.

Rakstot savu grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, protams, es vaicāju saviem vecākiem, vai viņi piekristu, ka es viņus intervēju. Tēvs man uzrakstīja garu vēstuli, kurā bija teikts, ka, pirmkārt, nevienu nekad šāda grāmata neinteresēs un, otrkārt, kavēties pagātnē viņam būs pārāk grūti. Lai vai kā – es viņu pārliecināju, jo bez šīm intervijām es nevarētu uzrakstīt grāmatu.

Iemesls, kāpēc es izlēmu rakstīt, bija tāds pats kā jums. Kad Berlīnes mūris tika gāzts, mēs atklājām, ka Baltijas valstis ir pilnībā aizmirstas. Mani apstiprināja par Latvijas vēstnieci Apvienotajās Nācijās, tad Francijā, un šo grāmatu nolēmu uzrakstīt frustrācijas dēļ. Es konstatēju, ka vēsture par mums ir uzrakstīta bez mums. Pat šeit, muzejā, ko sauc Parlamentarium, Baltijas valstu okupācija nav pieminēta.

Kad augāt, cik bieži jūsu ģimenē tika skarta Lietuvas tēma, un vai tas ir būtiski ietekmējis jūsu personību?

Rūta Šepetis. Tas noteikti veidoja manu personību. Vārds Rūta Šepetis ir konstants atgādinātājs. Veikalos parasti var nopirkt nelielas mantiņas ar tavu vārdu virsū, un bērnībā es vienmēr meklēju "Rūta". Domāju – varbūt būs gadījusies drukas kļūda… Mani vecvecāki bija ļoti lepni, taču viņi nerunāja par savu bēgšanu – tas bija pārāk sāpīgi.

Sandra Kalniete. Šie ir sarežģīti stāsti. Mana māte tika deportēta, bet viņas brāļi aizbēga un dzīvoja Kanādā un Amerikā. Vai stāsti, ko ieguvāt no Sibīrijā cietušajiem, joprojām dzīvo ar jums, vai bijāt spējīga kaut kādā veidā atstāt tos sev aiz muguras?

Rūta Šepetis. Es neesmu nonākusi atpakaļ tajā vietā, no kuras sāku rakstīt grāmatu, un nekad nenonākšu – man tas ir jāpieņem. Tas mani pilnībā mainīja. Tā daudzējādā ziņā bija dāvana – sēdēt blakus cilvēkam, kurš ir piedzīvojis neiedomājamo, jautāt par viņa pieredzi, un viņš tev ielūkojas acīs un saka: "Rūta, es esmu redzējis elli, un tā ir balta." Man bija iespēja pajautāt, ko tas nozīmē – panest nepanesamo, un es biju absolūti negatava dzirdēt: "Tad, kad tu nes nepanesamo, daļa tevis mirst, taču tās vietā kaut kas atdzimst. Katrā no mums, kas izcieta Staļina teroru, atdzima kaut kas cits: vienam tas bija patriotisms, citam tā bija ģimenes mīlestība, citam – ticība, brālība." Attieksme pret Lietuvu, Latviju un Igauniju bieži ir kā pret mazām valstīm, taču ļaujiet man pateikt – šīs mazās valstis var sniegt pasaulei lielu mācību.

Man nebija nekādu iemaņu žurnālistikā – sāku uzdot šiem cilvēkiem jautājumus un secināju, ka es viņus pratinu. Cilvēki raudāja, kādai sievietei kļuva slikti, un es ierosināju, ka mums ir jābeidz, taču viņi uzstāja, lai turpinām. Vēlāk nolēmu, ka turpmāk es viņiem tikai jautāšu: "Kas ir tas, ko jūs man vēlaties pastāstīt." Tas bija vērtīgākais, ko iemācījos. Jutos satriekta, kad viņi sāka atklāties. Lai nepārvērstos raudošā haosā, centos pāriet novērotāja pozīcijā. Protams, es neesmu mašīna, un man tas neizdevās vienmēr. Nedomāju, ka kādreiz vairs atgriezīšos "normālā" stāvoklī, un nezinu, vai gribu, jo nu esmu ieguvusi patiesu izpratni par cilvēka gara brīnumaino dabu.

Sandra Kalniete. Es arī ne – grāmata, ko uzrakstīju, mainīja mani. Mums bija ģimenes fotoalbums, un tajā bija bildes ar maniem vecvecākiem, kuri gāja bojā Sibīrijā. Taču tās bija tikai plakanas bildes. Rakstot grāmatu un izjautājot par viņiem savus vecākus, man nācās "radīt" viņus no jauna – caur savu garu, miesu un asinīm, un arī raksturu.

Uzrakstīju pirmās nodaļas, un bija ārkārtīgi svarīgi tās parādīt vecākiem, jo man vajadzēja, lai viņi rakstīto pieņem. Kad māte bija izlasījusi, viņa vaicāja: "Mana dārgā, kā tu zini, kā es jutos?" Tā ir visnozīmīgākā atzinība, kādu savā dzīvē esmu saņēmusi. Es biju kaut kādā ziņā atdzimusi, un šī sajūta vienmēr ir klātesoša. Kā jūs rediģējāt grāmatu? Vai ieklausījāties padomā, ko sniedza ģimene vai tuvi draugi?

Rūta Šepetis. Es rakstu lielākoties jauniešiem, un jauniešu grāmatas var lasīt no 11 gadiem līdz brieduma vecumam. Tomēr, kad rakstīju, neņēmu vērā, ka rakstu jauniešu auditorijai, jo tā, manuprāt, būtu jaunatnes nenovērtēšana. Pirmajos romāna uzmetumos biju ielikusi visu – tas bija ļoti tumšs, nopietns, un izdevējs teica, ka tā nedrīkst. Grāmatu pārstrādāju 17 reižu. Pagāja ilgs laiks, kamēr sameklēju izdevēju. Nekad neaizmirsīšu kādu vēstuli no, iespējams, lielākās izdevniecības ASV, kurā bija teikts: "Ja tā patiešām vēsturē noticis, kāpēc neviens par to nav uzrakstījis?" Es saglabāju šo vēstuli.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja