Nemitīgajā pasaules konfliktu plūsmā vēsts no kosmosa izcēlās, turklāt tieši feministiskā lasījumā, jo atkal un atkal tika uzsvērts fakts, ka 1972. gadā jeb pēdējo reizi, kad cilvēki devās šāda veida misijā, sievietes Rietumos, piemēram, ASV, uz sava vārda pat nevarēja atvērt bankas kontu un saņemt kredītkarti bez vīrieša paraksta, bet tagad viena no viņām – Kristīna Kuka – ir pilntiesīga astronautu komandas dalībniece.
Kosmosa kuģis Integritāte ceļoja ap Mēnesi deviņas dienas. BBC ziņu raidstacijā šo deviņu dienu laikā Live ziņu joslā varēja sekot līdzi astronautu ceļojumam un sarunām ar bāzes staciju uz Zemes – ļoti šaurajā telpā astronauti atbrīvoti smējās, un Kristīnas sprogainie mati kā Gorgonas čūsku kronis viļņojās ap viņas galvu. Bezsvarā planējoša Nutella krēma burciņa tajā pašā brīdī kļuva par priecīgu sociālo tīklu mēmi.
Šajā visādā ziņā draudzīgajā vidē, kurā, tā vien likās, astronauti par katru cenu vēlējās parādīt, ka atrašanās izplatījumā nav nekas pārcilvēcīgs, notika kaut kas pārsteidzošs. Astronauti apkampās un raudāja, un raudāja viņi brīdī, kad deva vārdus diviem jaunatklātiem Mēness neredzamās puses krāteriem. Vienu viņi nosauca sava kosmosa kuģa vārdā. Otrs krāteris tika nodēvēts misijas komandiera Rīda Vaizmena mirušās sievas vārdā – Kerola. Notikušais žurnālistu komentāros izskanēja kā "neticamas, dziļas cilvēcības pilns brīdis" – un šis vārdu salikums BBC ziņās tiešām izskanēja tā, it kā būtu pateikts kādā sen aizmirstā valodā, kurā mēs vairs nespējam sazināties.
Ceļošana kosmosā ar vēlmi nokļūt tur, kur neviens vēl nav bijis, jaunu piedzīvojumu un progresīvas zinātnes stāstu atnešana uz dzimto ciemu paredz jaunatklāto vietu nosaukšanu vārdā. Tās ir jānosauc vārdā, lai padarītu iespējamu to tālāku iekļaušanu kā izpētē, tā ikdienas valodā. Taču kam ir dota iespēja kaut ko nodēvēt un kādā vārdā – vai tas nav tas pats vecais iekarošanas stāsts, vienalga, cik aizkustinošā un satricinošā veidā izteikts? Mēs dodamies kosmosa melnajā sirdī, un Dievs vien zina, ko tāpēc būsim spiesti atklāt paši savējās. Vai tomēr ne? Vai tomēr šis ir kaut kā citādi un daudz labāk? Arī tāpēc, ka sievietei no astronautu komandas ir iespējams godināt citas sievietes piemiņu?
Tajā pašā brīdī ekrāna otrā pusē noritēja kāda cita, paralēla ziņu tiešraide. Tajā Donalds Tramps solīja noslaucīt no zemes virsmas veselu civilizāciju. Abu ziņu līdzās pastāvēšana vienotā laiktelpā lika ieraudzīt visas Mēness puses vienlaikus – it kā krāteru izraibinātā virsma pēkšņi iztaisnotos kā rokās paņemama kartona kaste, plakana un pārredzama.
Integritāte, atrodoties Mēness neredzamajā pusē, uz 40 minūtēm zaudēja sakarus ar Zemes komandpunktu, jo Mēness ķermenis, atrodoties starp astronautiem un Zemi, sakarus nobloķēja. Žurnālisti saziņas pārtrūkšanu nodēvēja par klusuma un kontemplācijas brīdi. Taču varbūt Mēness iebilda, ka kaut kas uz tā virsmas vispār tiek apcerēts, saskaitīts vai nosaukts. Vienalga, cik mums, cilvēkiem, saprotamā un aizkustinošā veidā.

