Viņu atcerēsies viņa darbu dēļ, to spožuma un cilvēcības, viņa asprātības, brīvā gara un izcilās valodas izjūtas dēļ. Bija gods ar viņu strādāt un viņu pazīt – atvadoties no spožā dramaturga Toma Stoparda, teikts United Agents paziņojumā.
Sestdien, 29. novembrī, viens no XX un XXI gadsimta izcilākajiem dramaturgiem sers Toms Stopards savās mājās Dorsetā ģimenes ielokā 88 gadu vecumā devās mūžībā.
Karalis Čārlzs III, kultūras pārstāvji un kolēģi dramaturgi izteica dziļu līdzjūtību un uzsvēra Stoparda milzīgo ietekmi uz teātri un literatūru. Viņa sešas desmitgades ilgā karjera ietver darbus teātrim, kino, radio un televīzijai, tostarp Leopoldštati (2020), kas ieguvusi gan balvu Tony, gan Olivjē balvu. Toma Stoparda aizraujošās intelektuālās rotaļas, kuras savaldzināja ikvienu, kas vien tur vērtē patiesu intelektuālismu, asprātību, ironiju, erudīciju, paradoksus, valodas elastību un stila spožumu, nu ir beigušās. Pēc sevis dramaturgs ir atstājis nenovērtējamu mantojumu, kas ir dzīvāks par dzīvu. To apliecina arī divi Toma Stoparda lugu nesenie uzvedumi Latvijas teātrī – režisora Alvja Hermaņa iestudētais intelektuālais detektīvs Arkādija (1993), ko pieskaita pie Stoparda spožākajiem sasniegumiem, un amerikāņu aktiera un režisora Džona Malkoviča Dailes teātrī iestudētā Stopardam dziļi personiskā dzimtas sāga Leopoldštate, kurā dramaturgs caur kādu Vīnes ģimenes stāstu atklājis dramatiskās vēstures peripetijas no 1900. līdz 1955. gadam. Intervijā Latvijas Radio kultūras žurnālistei Mārai Rozenbergai Toms Stopards pastāstījis, ka ar Džonu Malkoviču ir pazīstams jau sen un par režisora izvēli iestudēt Leopoldštati bijis priecīgs. "Viņš ir talantīgs cilvēks ar izcilu teātra instinktu," intervijā teica Stopards, tāpēc Malkoviča ideju iestudēt šo lugu uztvēris kā komplimentu. "Biju nonācis tādā dzīves posmā, kad man šķita saistoši atskatīties uz vēsturi, kas ir līdzīga manis paša pagātnei. Agrāk man nekad nebija īpašas vēlmes par to rakstīt, taču apmēram pirms četriem gadiem tāds brīdis pienāca, un tā bija tiešām laba pieredze. Īsti nezināju, kas no tā sanāks," Mārai Rozenbergai stāstīja dramaturgs.
1998. gadā triju dienu vizītē Rīgā Toms Stopards noskatījās režisora Alvja Hermaņa Arkādijas pirmo versiju. Dramaturgam izrāde patika, jo īpaši Gunas Zariņas Tomasīna un "romantiskais fināls, kurā visi ir jauni, bet jau aizlauzti". Foto – Jānis Deinats
Toms Stopards ir saņēmis Oskaru un Zelta globusu par filmas Iemīlējies Šekspīrs/ Shakespeare in Love scenāriju. Viņa nozīmīgākās lugas ir Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši (1966), kurā Hamleta notikumi atklāti no divu otrā, ja ne trešā, plāna tēlu skatpunkta; Īstā lieta (1982) – luga par mīlestību, uzticību un teātra dabu; Travestijas (1974) – rotaļīga intelektuāla komēdija par mākslu, politiku un vēsturi; Nakts un diena (1978) – par žurnālistiku, brīvību un varu; Utopijas krasts (2002; triloģija – Ceļojums, Kuģa avārija, Glābšana) – par XIX gadsimta Krievijas intelektuāļiem; Rock ‘n’ Roll (2006) – par mūziku un politisko kustību Čehoslovākijā u. c. Toma Stoparda erudīcija ļāva viņam attīstīt kaut ko līdzīgu personīgajam postmodernismam, kas žilbina ar neierastām vēstures notikumu un personību kolāžām, lugu kodolā un autora intonācijā paturot skaidru vērtību sistēmu.
Tomam Stopardam piešķirts Britu Impērijas komandiera ordenis, un karaliene Elizabete II 1997. gadā iecēla viņu bruņinieku kārtā.
Popelks, huligāns
Stopards dzimis 1937. gadā Čehoslovākijā kā Tomāšs Štrauslers. Otrā pasaules kara laikā viņa ģimene bēga no nacistu okupācijas un atrada patvērumu Lielbritānijā. Vēlāk Stopards uzzināja, ka visi četri viņa vecvecāki bijuši ebreji un gājuši bojā nacistu koncentrācijas nometnēs. Karjeru Stopards sāka kā žurnālists Bristolē 1954. gadā, vēlāk kļuva par teātra kritiķi un sāka rakstīt lugas radio un televīzijai. "Es gribēju būt lielisks žurnālists," viņš atzina, "bet man šķita, ka man nav tiesību cilvēkiem uzdot jautājumus."
Par pasaulslavenu dramaturgu Stopards kļuva 60. gados, kad lugas Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši iestudējums pirmizrādi piedzīvoja Edinburgas Fringe festivālā. 1968. gadā tā ieguva četras Tony balvas, arī kā labākā luga. "Viņš ir slavenība, viņš ir, tēlaini izsakoties, dramaturģijā tāda pati ikona jeb popelks kā Madonna vai Fils Kolinss. Šajā vietā nevajag smieties. Salīdzinājums ar popzvaigznēm nepazemo nedz vienu, nedz otru – runa ir par vērtību hierarhiju, un šajā ziņā dramaturģijā popelks ir Stopards. Kaut arī rakstnieks ir spilgts intelektuālās literatūras pārstāvis un prāta dominantei viņa lugu konstrukcijās ir nenoliedzama vieta, Stopards daudzējādā ziņā ir skandālists un dauzoņa, īstens literatūras huligāns, jo... viņam pieder tādas lugas, kas ir "pārveidots un uzlabots" Šekspīrs (Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši, 1964. gada luga, kas padara Stopardu slavenu visā pasaulē – iespējams, pateicoties tieši pārdrošajai bezkaunībai pārtaisīt klasiķi!), viņš angliski adaptējis slaveno Slavomira Mrožeka Tango (lugā Ja tu būsi uzmanīga, es būšu pieklājīgs) un viņš ir, kā pats izsakās, "beidzot labā, jaunā angļu valodā pārtulkojis" Čehova Kaiju – nezinot krievu valodu!" iesildot pasaules dramaturģijas autoritātes vizīti Rīgā, 1998. gadā Dienā rakstīja teātra kritiķis Normunds Naumanis.
Hiperaktīvi un lieliski
Latvijas kultūras – ne tikai teātra – vēsturē Toma Stoparda viesošanās ir ierakstīta trekniem burtiem. Dramaturgs noskatījās trīs savu lugu iestudējumus (divas Arkādijas – Jaunā Rīgas teātra un Pēterburgas Lielā dramatiskā teātra interpretācijā, Māksliniekus mūsu Krievu drāmā, tagad – Mihaila Čehova Krievu teātrī).
Normunds Naumanis ir pierakstījis Toma Stoparda iespaidus: "Man bija interesanti skatīties Arkādijas – tajās tiešām daudz kas notika. Ne tehnisks, ne teatrāls, ne iemācīts "pēc skolas". Gribētu izcelt abas Tomasīnas, tās aktrises bija kas sevišķs (Guna Zariņa, Jekaterina Gorohovska). Vēl jo interesantāk, kad uzzināju, ka krievu Tomasīna ir studente, topošā kritiķe. Man patika, ka latviešu izrādē Gass nerunāja tāpēc, ka viņš vienkārši negribēja runāt šādā cilvēku sabiedrībā, nevis tur bija kāda "koncepcija" – kroplība vai kas. Man patika Rīgas uzveduma romantiskais izrādes fināls, tas, ka visi bija jauni, bet jau dzīves aizlauzti ("young, but just broken"). Pēterburgas izrādē – tas, ka tie bija dzīvi cilvēki, neskatoties uz rūpīgi vēsturiski kopētajiem tērpiem. Bija daudz interesanta, un mums tiešām bija ko runāt ar aktieriem. Vienīgi žēl, ka es nevarēju tik dzīvi izbaudīt zāles reakcijas, kuras mani pat pārsteidza, jo bija hiperaktīvas. Tā nav noticis nedz Londonā, nedz Parīzē vai Ņujorkā, kur esmu skatījies Arkādijas. Es būtu vēlējies gan zināt, tieši par kurām replikām smejas vai samulst publika. Tas vispār ir autoram liels noslēpums, kā un kāpēc reaģē skatītāji. Šejienes skatītāji bija lieliski. Esmu pārliecināts, ka mākslinieki var justies laimīgi jūsu zemē. Vismaz es tāds jūtos."
Toms Stopards pakavējās pie Jaunā Rīgas teātra aktieriem sarunā triju cigarešu garumā. Vēlāk visi, kas intervēja Jaunā Rīgas teātra aktierus, tika iepazīstināti ar aktieru grimētavas lielāko lepnumu – pie sienas piekarināto ready made – ar Stoparda, starp citu, kaislīga smēķētāja, precīzi līdz pusei izpīpētajiem un ierāmētajiem izsmēķiem.
Pēc Londonas Teātru biedrības iniciatīvas Vestendas teātri otrdien, 2. decembrī, plkst. 19 divas minūtes samazināja gaismas, pieminot dramaturgu Tomu Stopardu. Atskārta, ka Toms Stopards neuzrakstīs vairs nevienu lugu un scenāriju, ir ļoti skumja. Stoparda nāve – tas nemaz vairs nav asprātīgi.
KDi no dramaturga Toma Stoparda atvadās ar režisora Alvja Hermaņa pirmās Arkādijas romantisko finālu, kas autoram patika. Paceļas scenogrāfa Andra Freiberga papīra scenogrāfijas siena, un es redzu Tomu Stopardu valsējam kopā ar savu ģeniālo brīnumbērnu Tomasīnu mierinošā bezlaika plūsmā.