Liepājas teātris turpina šīs sezonas oriģināldramaturģijas kursu, un ir pienācis laiks vienīgajai pirmizrādei, kuras pamatā ir latviešu literatūras klasika, bet arī tā ir pārradīta jaunā Lailas Burānes lugā. Par sižeta atspēriena punktu izmantots jau agrāk redzēts paņēmiens – noveļu Salna pavasarī un Raudupiete sižetiska saplūdināšana, šoreiz talkā ņemot arī vairāku citu noveļu un lugu motīvus, kas lielākoties paliek kā ar galveno sižeta līniju tikai pastarpināti saistīti vēstījumi.
Principiāls ir režisora Mārtiņa Eihes uzstādījums Trīs bēres un divas kāzas risināt mūsdienās, tomēr ar XXI gadsimtu apliecinošām detaļām pārlieku nepārspīlēt – Raudupiete nezvana Kārlim pa mobilo tālruni, toties viņai pieder seši traktori, un vienā no tiem ligzdu ievij dzeltenā cielava. Šim faktam ir būtiskāka nozīme, nekā varētu šķist sākumā.
Savērptais stāsts
Lailas Burānes piedāvātajā tēlu sistēmā svarīga loma ir Ineses Kučinskas un Andas Albužes Vērpējām, kas nosacīti pilda antīkā kora funkciju, vienlaikus komentējot notiekošo kā sabiedrības pārstāves, brīžiem iemiesojoties varoņu prātos, kuros iedēsta šaubas, turklāt Inese Kučinska, nemainīdama savu dredoto veidolu, vairākās epizodēs atveido būtiskus Blaumaņa tēlus, palīdzot atgādināt par varoņu ētiskajām dilemmām (kaut arī, piemēram, Indrānu vārds izrādē neatskan, ir skaidrs, no kurienes ir ņemts teksts īsajai ainai). Jāatgādina, ka Ineses Kučinskas biogrāfijā ir galvenā varone Madara Jura Bartkeviča iestudējumā Salna pavasarī 2002. gadā Liepājas teātrī. Agneses Jēkabsones varoni jaunajā izrādē sauc Liene – kā iestudējumu ievadošās noveles varoni.
Izrādes pirmais cēliens dažādo materiālu kompilēšanas rezultātā kļūst par kaut ko līdzīgu viktorīnai tiem, kas Blaumani ir lasījuši, bet būtu interesanti uzzināt, cik lielā mērā visus vēstījuma aspektus uztver tie skatītāji, kam konkrētie darbi nemaz nav pazīstami vai tikai daļēji ir zināmi. Sācis ar fragmentu no Salnas pavasarī, iestudējums mums jau pirmajā cēlienā uzdāvina novatoriskāko no sižeta atvasinājumiem mūsdienu vidē – proti, Lienes neapprecētais Andris izrādās tas pats Birkenbaums no Nāves ēnā, kurš savu dramatisko pieredzi uz ledus gabala transformē personības izaugsmes trenera karjerā. Izrādes veidotāju ieskatā Birkenbaums ir cinisks mūsdienu tipiņš, kurš, ja nebūtu izvilcis laimīgo lozi, iespējams, varētu par savu dzīvību arī patirgoties. Katrā ziņā viņš ir izdzīvotājs, kurš par bojāgājušajiem laikabiedriem daudz nesēro, bet diezgan agresīvi veido savu publisko tēlu. Priecē, ka Rolands Beķeris šajā lomā ir gan visnotaļ ironisks pret savu varoni, taču eleganti noturas labas gaumes robežās.
Otrais cēliens vairāk koncentrējas uz Raudupietes apmātības drāmu, konfrontējot Agneses Jēkabsones atveidotās Lienes – Raudupa atraitnes – personisko iekāri ar absolūti pragmatiskiem, materiāliem argumentiem, ar ko viņa cenšas piesaistīt Mārtiņa Kalitas krietno Kārli, kurš savukārt ir izlēmis par labu nabadzīgai, tomēr mīlestībā balstītai kopdzīvei ar Kārklēnu Mariju. Šajā lomā pārliecināmies par Agnijas Dreimanes spēju emocionāli piepildīt ar dramaturģiskajā materiālā šķietami maz iezīmēm ieskicētu raksturu. Marija ir stiprāka par Kārli brīžos, kad ikdienas smagums izaicina viņu apņēmību uzcelt pašiem savas mājas. Luga gan atstāj pāri apdraudējuma ēnā, dodot mājienu, ka visi pārbaudījumi ne tuvu nav galā.
Agnese Jēkabsone iziet savas varones dzīves loku pilnā emocionālajā amplitūdā, nebaidoties beigās kļūt neglīta un kaut kādā ziņā baisa. Režisoriski atjautīgi atrisināta aina, kurā Kārlis iesaista izrādes skatītājus Marijas bildināšanas procesā, bet ierodas Raudupiete, kura situāciju pārprot un nespēj samierināties, ka viņu varētu atraidīt. Šajā brīdī šķiet, ka Agneses Jēkabsones Raudupiete Kārli varētu arī saplosīt – vispirms kaislē, tad dusmās.
Interesanti risināts arī Matīsiņa tēls – Hugo Puriņš reizē spēlē un tomēr nespēlē bērnu, viņš iemieso citādu, no ikdienas pragmatisma atrautu cilvēka tipu, kuram svarīga ir daba un katrs putniņš šķiet aizsargājams pretstatā mātes saimnieciski šaurajam skatījumam uz lietu kārtību. Matīsiņa bojāeja tādējādi iezīmē ne tikai konkrētu traģēdiju, bet arī trauslas, jūtīgas personības bezspēcību racionālās pasaules priekšā. Cielavu paglābt viņš spēj, sevi – ne. Putniņi, ko spēles laukumā iekāris scenogrāfs Māris Ruskulis, ir dažādi nolasāms simbolisks tēls – mums patīk putnus saistīt ar brīvību, bet mēs pietiekami labi zinām arī jēdzienu "putna brīvība", kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas zemniekiem pārvietošanās iespējas bija, bet sava īpašuma gan ne. Manta, kapitāls, kas ir vajadzīgs stabilai nākotnei, var kļūt par slogu, ja tam jāvelta pārāk daudz spēku. Tomēr manta Blaumaņa varoņiem ļoti bieži ir arguments, izdarot sev nepatīkamu izvēli.
Brīva interpretācija
Mārtiņa Eihes iestudējumā var just režisora vēlmi Blaumaņa motīvus interpretēt iespējami brīvi un bez uzspiestiem kanoniem, to viņš pieminējis arī intervijās, lietojot jēdzienu "teatrālā dauzonība" (par tādu var uzskatīt arī izrādes nosaukumu, kas rada asociācijas ar britu filmu Četras kāzas un vienas bēres). Pirmajā cēlienā tieši šī dauzonība kombinācijā ar fragmentāru Blaumaņa motīvu kompilāciju rada bažas, vai pie tā izrādes veidotāji arī neapstāsies, bet tā nenotiek. Baznīcas solu bīdīšanas gan, iespējams, ir mazliet par daudz, taču kopumā ir jūtama vēlme veidot dinamisku, dzīvi pulsējošu iestudējumu, kurā mūsdienu piesitieni ienāk brīžiem negaidītā veidā, piemēram, ar izvēlēto mūzikas materiālu, kas ir Raimonda Petrauska pārziņā. Renāra Kaupera dziesma Mazā bilžu rāmītī vai Čipša un Dullā Kad meitene skumst nav repertuārs, kas mūsu apziņā saistās ar Blaumani, taču šīs melodijas saistās ar mūsdienu cilvēku attiecībām. Vienu Emīla Zilberta dziesmu režisors pārcēlis no savas 2007. gadā iestudētās izrādes Nāves ēnā Valmieras teātrī, ko var uztvert kā tiešu citātu arī mizanscēnā. Principiālā atteikšanās no mikrofoniem liek aktieriem koncentrēties uz aktīvu teksta raidīšanu zālē, un, ņemot vērā izrādes dinamiskumu un brīžiem izteikto fiziskumu, tas ir pareizs solis.
Izrādes radošajai komandai ir izdevies radīt vairākas metaforas, kas izaug no sadzīviskiem priekšmetiem. Redzamākā no tām ir traktora riepa, kam no zīmola Good Year nodzisis viens burts "o", radot pavisam citu jēdzienu. Riepas velšana kā ikdienas smaguma atveidojums varbūt ir vienkāršākā no iespējamām pieejām, taču brīžiem riepa kļūst par kaut ko līdzīgu dzīves ratam, uz kura šūpoties, bet kurš var arī aprīt kā kapā. Vēl viena metafora, saplucinātu spilvenu pildījuma pūkām pārvēršoties sniegā, rodas, Raudupietei ar Vērpējām risinot iespējamās turpmākās rīcības scenārijus.
Trīs bēres un divas kāzas, iespējams, nav viscaur gluds iestudējums, taču tas ir cieņpilns skatījums uz Blaumaņa risināto problēmu sasaisti ar mūsdienu cilvēku dzīves aktualitātēm.
TRĪS BĒRES UN DIVAS KĀZAS
Liepājas teātrī 6.XII plkst. 18, 23.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–35