Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Laiku nezaudēšu. Pasaulslavenais soprāns Marina Rebeka stāsta par dzīvi un darbu šajā laika posmā

Latvijā dziedātāja atgriezās marta sākumā, kad Covid-19 izraisītās krīzes dēļ Hamburgas operā pārtrūka Vinčenco Bellīni Normas izrāžu sērija ar viņu titullomā. Martā Marina Rebeka pavēstīja par sava jaunā soloalbuma Elle iznākšanu. Dziedātāja nezaudē optimismu un cer, ka koronavīrusa pandēmija rimsies un nepārvilks svītru šā gada siltajos mēnešos ieplānotajiem koncertiem Latvijā – 27. maijā Rūmenes muižā un 30. maijā Vidzemes koncertzālē Cēsis kopā ar pianistu Andreju Osokinu, kā arī 28. jūnijā paredzētajam koncertam Dzintaru koncertzālē kopā ar kolēģi, pasaulslaveno soprānu Sondru Radvanovsku, un Gunti Kuzmu pie Festivāla orķestra diriģenta pults. Jūnija otrajā pusē Marinu Rebeku gaida arī Leonoras lomā trijās Džuzepes Verdi Trubadūra izrādēs Vīnes Valsts operā.

Franču opervaronēm veltītais albums Elle nācis klajā pašas Marinas Rebekas izveidotajā skaņu ierakstu namā Prima Classic, kas sevi pieteica 2018. gadā ar dziedātājas soloalbumu Spirito – itāļu bel canto operu āriju izlasi. Nelielajā, bet mērķtiecīgajā izdevniecībā klajā nākuši jau vairāki albumi – to vidū arī Rīgā Lielajā ģildē tapušais Džuzepes Verdi Traviatas ieraksts ar Marinu Rebeku titullomā un jaunā dienvidafrikāņu tenora Levi Sekgapanes soloalbums. Elle ir ceturtais Marinas Rebekas soloalbums. Tas ierakstīts Šveicē kopā ar Sanktgallenes simfonisko orķestri un diriģentu Mihaelu Balki.

Šogad janvārī starptautiska mūzikas kritiķu žūrija piešķīra dziedātājai balvu ICMA (Starptautiskā klasiskās mūzikas balva) kā Gada mūziķei. "Iespējams, Marina Rebeka vairāk par visiem iemieso ideālo soprānu, kura repertuārs sniedzas no baroka līdz verismam, no bel canto līdz krievu mūzikai. Dziedājums vienmēr ir apbrīnojams, viņa nevainojami dzied daudzās valodās un prot iejusties visdažādākajās lomās," vēsta ICMA žūrija. Savukārt jaunais soloalbums Elle jau ir guvis augstu novērtējumu gan Francijā, gan citur. Britu izdevums The Sunday Times uzsver, ka tikai reti kura dziedātāja spēj tikt galā gan ar mecosoprāna balsij rakstīto Žorža Bizē Karmenu, gan Leilas koloratūru pirotehniku viņa agrīnajā operā Pērļu zvejnieki, un latviešu dziedātājas vokālā dramatisma spēku pielīdzina leģendāro dīvu Marijas Kallasas un Režīnas Krespēnas vēsturiskajiem ierakstiem.

Ziņa par jauno soloalbumu nāca no jaunās un vienlaikus iepriekšējās dzīves – pirms un pēc koronavīrusa pārņemtās pasaules.

Apmēram tā ir sanācis. Pagaidām albums ir pieejams tikai elektroniski. Fiziski disku nevarēja visur piegādāt, tāpēc vēlāk būs otra prezentācija. Daudzi cilvēki albumu ir pasūtījuši Francijā, Vācijā, Lielbritānijā, bet pasta sūtījumi ir apstājušies. Pagaidām CD varēs dabūt tikai Latvijā, bet vēl joprojām nezinām – kad. Neplānojām, ka tas iznāks tik trakā datumā – 20. martā, kad viss jau būs slēgts. 

Sākotnēji bija plānots albuma atvēršanu pietuvināt astotajam martam, kad dziedāju Normas pirmizrādi Hamburgas operā, bet nepaspējām. Albumu ierakstījām pagājušā gada maijā Šveicē ar Sanktgallenes simfonisko orķestri un diriģentu Mihaelu Balki, kurš diriģēja arī mūsu Traviatas ierakstu Lielajā ģildē. Savukārt kompānijas pirmo disku Spirito ierakstījām ar Palermo teātra orķestri un kori diriģenta Jadera Binjamīni vadībā.

Itālija, Latvija, Šveice… Kāpēc katru Prima Classic albumu ierakstāt citā vietā?

Vēlos parādīt pasaulei, ka ir ļoti daudz talantīgu mūziķu un labu, interesantu dziedātāju un orķestru, nevis tikai tie, kurus parasti pazīst. Lai pasaule zina, ka šādi mūziķi eksistē – ne tikai spēlē izrādēs, bet viņiem arī patīk strādāt ar dziedātājiem, un viņi to dara ar pašatdevi. Tāds ir Sanktgallenes orķestris Šveicē, kura galvenais diriģents ir lietuvietis Modests Pitrens, ar kuru savulaik sadarbojos Latvijas Nacionālajā operā. Savukārt Mihaels Balke ir šī orķestra galvenais viesdiriģents. Zinot, ka tur ir divi tādi diriģenti, sapratu, ka līmenis ir ļoti augsts, turklāt viņiem bija laiks jau iepriekš labi sagatavoties.

Ir grūti dabūt orķestri un diriģentu tikai gadu iepriekš. Arī man darba grafikā bija jāiekļaujas tā, lai disku varētu ierakstīt piecās dienās. Trīspadsmit franču opervaroņu ārijas, protams, ir liels apjoms. Tā bija interesanta pieredze Šveicē ar orķestri, kuru es nepazīstu, bet mūziķi tik ļoti atdevīgi strādāja, tik uzmanīgi klausījās! Kad orķestris jau piecas minūtes pirms sākuma ir pilnīgi gatavs un ir redzams, ka tiešām gaida šo ierakstu, dziedot jūtos pavisam savādāk! Jā, galvenie apsvērumi bija laiks un kvalitāte.

Man ir prieks, ka franču opervaroņu albumu jau augstu novērtējuši paši franči. Ar albuma producentu Matjē Porduā daudz strādāju pie franču izrunas. Viņš brauca pie mums uz Latviju: strādājām mūsu studijā un pēc tam vēl skaipā. Frančiem specifiska ir ne tikai valoda, bet arī ļoti daudzas nianses dziedāšanā, intonācijā, frāzējumā. Specifisks ir arī dažu pūšaminstrumentu skanējums. To visu var zināt tikai francūzis. Tāpēc Matjē bija ļoti svarīgs. Viņam ir kolosāla auss, un es zināju, ka varu uz viņu paļauties. Kopā izvēlējāmies albumam pašu labāko. Darba bija daudz, jo pie albuma strādājām laikā, kamēr Tulūzā dziedāju Normu un bija jālaiž klajā Traviatas ieraksts.

Kāpēc diriģēt aicināji tieši Mihaelu Balki?

Tāpēc, ka viņu jau pazinu. Pirms tam Mihaels Balke jau bija nodiriģējis vairākus manus solokoncertus un Traviatas ierakstu Rīgā. Es viņu jau pazinu gan kā cilvēku, gan kā mūziķi. Man ir svarīgi, ka varu runāt pilnīgi atklāti, nebaidoties pateikt, ko domāju: klausies, man tā nepatīk, manuprāt, ir jābūt citam tempam. Ja pie pults būtu ļoti slavens diriģents, kurš man diktētu: "Ir jādara tā!", es nevarētu izpausties tā, kā jūtu. Ja ir dialogs – ir mūzika. Bet, ja tev vienkārši saka – jādara tā, jo tā ir pareizi –, nav nekāda radošuma. Katram ir jāatrod sava pieeja, jušana, un tieši tas man ir svarīgākais.

Noprotu, ka šādi lieli ierakstu projekti ar kori un orķestri ir ļoti dārgi. Kur nu vēl vesela opera, kurā ir iesaistīti vienpadsmit solistu!

Esmu traka. Citi pērk zīmolu somas un dārglietas, bet es veidoju mūzikas albumus. Prima Classic ierakstu ne tikai sevi. Mums ir arī citi mākslinieki. Kompānijas otrais CD bija dienvidafrikāņu tenora Levi Sekgapanes soloalbums. Viņš ir bijis arī Latvijā, dziedājis operā Dons Paskvāle.

Traviatas ieraksts bija milzīgs projekts. Es gribēju to īstenot tieši ar Čārlzu Kastronovo (Alfredo) un Georgu Peteanu (Žermons). Priecājos, ka varējām parādīt, ka Latvijā ir ļoti labs orķestris. Starptautiskajā solistu sastāvā četras lomas dzied Latvijas Nacionālās operas solisti, piedalās Valsts akadēmiskais koris Latvija. Astoņdesmit procenti izpildītāju ir latvieši. Mums ir ar ko lepoties, un es gribu parādīt pasaulei, ka mums ir tik labi mūziķi.

Vēlējos ierakstīt Violetas lomu, pirms es to atstāju. Domāju, ka nākamgad es to atstāšu. Ir klāt nākamais periods un cits repertuārs – Norma, Trubadūrs –, būs Ernani, Nāra, Bohēma. Varētu arī turpināt dziedāt Traviatu, jo to vienmēr piedāvās, taču, ja laiks ir aizņemts, dziedot to, kas jau ir bijis, neatliek laika nākamajam. Man šogad paredzēti daudzi solokoncerti – oktobrī Milānas La Scala, Cīrihes un Tulūzas operteātrī. Ceru, ka viss būs kārtībā un koncerti notiks. Meklēju un gatavoju itāļu un krievu komponistu kamermūziku. Nevis melodiskas dziesmiņas, bet mūziku, kurā es jūtu sevi un varu izpausties, – Verdi, Rahmaņinovu, Prokofjevu. Pēc tam būs franču un vācu kamermūzika. Protams, vajag daudz laika, lai apgūtu stilu un valodu. Tieši tas man tagad ir. Laiku es noteikti nezaudēšu.

Ir grūti ielauzties ierakstu apritē, ja pasaules uzmanības fokusā rotē tikai dažas superzvaigznes?

Tas ir ļoti skumji. Kāpēc daudziem pēc divdesmit trīsdesmit darba gadiem ir izrāžu un koncertu DVD, bet nav neviena solodiska? Tas ir interesants jautājums. Bieži vien ierakstu kompānija izvēlas vienu dziedātāju: lūk, šajā soprānā investēsim naudu, viņš būs vadošais skrējējzirgs. Tā neņems nevienu citu, lai nebūtu konkurences. Bet pasaulē operteātru un talantu ir daudz – nevar būt tikai viens soprāns un mecosoprāns. Nedrīkstētu būt tā, ka tu paņem dziedātāju tikai sev kā vergu un, ja kāds cits ar viņu grib strādāt, par to ir jāmaksā verga saimniekam. Tas ir negodīgi, jo, lai radoši izpaustos, cilvēkam ir jābūt brīvam. Man gribētos, lai pasaule redz, cik daudz ir šo talantīgo mākslinieku.

Vai nebiedē plaši izskanējušās runas, ka ierakstu industrija, īpaši CD formāts, piedzīvo norietu, bet akadēmiskā mūzika piekāpjas popkultūrai?

Tā runā arī par operu un tās sirmo auditoriju. Bet tas ir vecs zilonis, kurš pats iet uz kapiem, un nevajag viņam palīdzēt. Un viņš iet jau diezgan ilgi. Nesen vairāki dziedātāji vēlējās sapulcē tikties ar lielajām ierakstu kompānijām, lai runātu par netaisno situāciju Spotify un citās straumēšanas platformās – arī par mūsu ierakstiem iekasēto naudu saņem populārās mūzikas izpildītāji, kurus visvairāk klausās.

Protams, lielās kompānijas negribēja nākt uz šo tikšanos, jo tām pieder gan popmūzika, gan opermūzika un ir izdevīgi pelnīt no abām. Iznāk, ka opera un akadēmiskā mūzika arī tāpēc mirst. Ir divi izņēmumi: klasiskās mūzikas straumēšanas kanāli Idagio un Qobuz. Tur ir taisnīga naudas sadale un augsta skaņas kvalitāte. Tas ir ļoti svarīgi, jo CD skaņu nevar salīdzināt ar saspiesto mp3 skaņu mūsu nekvalitatīvajos telefonos un austiņās.

Paši to neredzam, taču Latvija ir ģeniāla valsts, jo šeit ļoti nozīmīga ir kultūra. Mūzika un deja, pašizpausme caur mūziku cilvēkiem ir asinīs. Kāpēc no mūsu mazās valsts nāk tik daudz izcilu mūziķu? Lūk, atbilde: katrs latvietis vai nu dejo, vai dzied. Mums ir arī saikne ar dabu. Mēs pinam vainagus un liekam galvā. Mūsos vēl ir palikusi romantiskā būtība, māka ieraudzīt skaistumu. Latvieši – tas ir siltums, mīļums, ziedu dāvināšana. Tas patiešām ir apbrīnas vērts.

Ja man atsūta daudz puķu, zinu, ka zālē ir latvieši. Ir bijis tikai viens izņēmums, kad Romā dziedāju Mariju Stjuarti. Man zvana: Rebeka, jums atnesti ziedi. Saku: ielieciet vāzē. Nē, ielikt varot tikai skapī. Aizgāju uz teātri un ieraudzīju pusotru metru augstu buķeti – ābeļziedi, saulespuķes, ziedoši ceriņi, narcises tik lielā, smagā vēdeklī, kuru es nevarēju pacelt. Klāt pavisam maza zīmīte: liels paldies par skaistumu, kuru sniedzat operai un liriskajai pasaulei. Ne e-pasta adreses, ne telefona numura. Reiz kāds bija atnesis lielu sudraba medaļu ar skatu no Traviatas – "Labākajai Violetai".

Tava Violetas interpretācija atzīta par etalonu. Kāds ir tavs Violetas kopsavilkums?

Izrādes neesmu skaitījusi, bet kopš skatuves debijas 2007. gadā Erfurtes teātrī – un tieši Violetas lomā – esmu to atveidojusi astoņpadsmit iestudējumos. Vairākos – atkārtoti, bet ar dažādiem skatuves partneriem. Vīnes Valsts operā vien – gan ar Dmitriju Hvorostovski, gan Plasido Domingo. Kopā būs vismaz 200 izrāžu. Mana Violeta ir kaislīga. Recenzijās bijuši arī smieklīgi pārmetumi. Pēc izrādes Koventgārdena operā man pārmeta, ka man līdz pašām beigām joprojām saglabājusies pārāk dzīva, miesiska balss. Kāpēc kāds uzskata, ka Verdi rakstījis tik slikti, ka balsij ir jānodilst? Stereotips ir arī tas, ka Violeta jau kopš paša sākuma ir vārga un mirst. Ja tā interpretē, nav pārsteiguma.

Arī mana Tatjana Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins neiekļaujas stereotipos. Ne visi ir spējīgi tos lauzt, lai ieraudzītu, ka kaut kas var būt citādi. To pašu mūziku un vārdus es traktēju citādi. Tas ir mans skatījums, ievērojot to, ko redzu partitūrā. Dažiem kritiķiem Vīnē vajadzēja nobriedušu sievieti, bet es biju jauna meitene. Tatjana sākumā taču ir naiva meitene! Tur jau ir tas skaistums – parādīt divas Tatjanas: sākumā naivo, trauslo, meitenīgo, beigās – šķietami stipro, taču dvēselē joprojām aizvainoto meiteni. Tikai apkārt trauslajai meitenei ir apaugusi bagātība, skaistums un dižciltība.

Jevgeņija Oņegina koncertuzvedumu Čaikovska koncertzālē Maskavā ievietoja YouTube. Nesen Metropolitēna opera translēja Jevgeņiju Oņeginu, un bija ļoti patīkami nākamajā dienā interneta vietnē OperaNews ieraudzīt manu Tatjanas vēstules skatu no uzveduma Maskavā desmit labāko šīs operas izpildījumu vidū.

Tomēr gan mana Violeta, gan Tatjana sastop klausītājus, kuri nevar vai negrib pieņemt to, kas neatbilst viņu stereotipiem. Bet tas ir labi, ir jābūt dažādiem viedokļiem. Recenzijas gan vairs nelasu, esmu jau pāri šim periodam. Ja tikai lasītu visas šausmīgās recenzijas par Mariju Kallasu – un par viņu rakstīja ļoti slikti! –, mēs neuzzinātu, ka viņa bija ģeniāla dziedātāja. Patiesība ir tajā, ko redzi pēc izrādes: stāvovācijas, cilvēki, kuri gaida pie mākslinieku ieejas.

Ko tev nozīmē starptautiskais Gada mūziķes tituls?

Tāda atzinība man bija ļoti negaidīta. Bija jālido uz Sevilju saņemt prēmiju, bija plānots arī koncerts, bet nu pārcelts uz rudeni, kad diez vai varēšu. Savulaik, sacenšoties starptautiskos konkursos, vienmēr tiku finālā, bet man nekad nepiešķīra pirmo prēmiju. Vieglāk ir iedot kādam, kam tāda jau ir bijusi, nevis piešķirt pirmo reizi. Kad biju jau ieguvusi pirmo vietu konkursā Kapriolā pie Brešas, veicās arī citur, līdz pat uzvarai Neue Stimmen. Tomēr man visaugstākais novērtējums ir Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis. Laikam esmu vienīgā no Latvijas dziedātājām, kurai nav Lielās mūzikas balvas, taču vairs nevarēšu mūsu mūzikai veltīt sevi tik daudz kā toreiz, kad mani nominēja LMB par titullomu Lučijas di Lammermūras jauniestudējumā un solokoncertiem ar LNSO un mūsu Operas orķestri.

Man ļoti nozīmīgi bija tas, ka Bavārijas Radio simfoniskais orķestris mani izvēlējās kā pašu pirmo rezidējošo mākslinieci. Mums kopā bija daudz koncertu, arī mana soloalbuma Amor fatale un Verdi operas Luīza Millere ieraksts.

Zinot, ka visās komisijās sēž lielo kompāniju bosi, es neceru, ka kāds no mūsu Prima Classic albumiem iegūs Diapason d’Or, Opus Klassik, BBC Award vai Grammy. Svarīgākais ir darīt, iemūžināt to, ko izdevies paveikt. Man pašai ir liels prieks, ka albumā Elle ir iemūžinātas visskaistākās, visslavenākās franču operu ārijas. Šis ir kopsavilkums: Masnē Taīdu esmu dziedājusi Zalcburgā, Bizē Leilu – Cīrihē un Čikāgas operā, Guno Džuljetu Veronas arēnā un Vīnes operā, Margarētu – Fausta iestudējumā Rīgā, Montekarlo un Madridē. Masnē Manonu, Debisī Pazudušo dēlu un Šarpantjē Luīzi gan līdz šim nebiju dziedājusi.

Taču gaidītās Mikaēlas vietā albumā ir pati Karmena, mecosoprānu sapņu loma! Tu proti pārsteigt.

Tāpēc, ka Karmenas habanera ir visā franču repertuārā vispazīstamākais skaņdarbs. Tā nav obligāti jādzied mecosoprānam. Ir vairāki soprāni, kas to ir atveidojuši arī uz skatuves. Būtisks ir raksturs, balss krāsa.

Vai skanējumam ir nacionālā identitāte?

Mūziķi ir pasaules cilvēki. Viņi ceļo kā gājputni un uzstājas visā pasaulē. Māksla ir internacionāla, un nevar dziedāt franciski ar latvisku izrunu. Ir jāpielāgojas valodai, repertuāram un stilam. Tomēr mēs katrs pārstāvam savu zemi. Mēs nesam to līdzi uz katru valsti, kurp lidojam, un caur mums pasaule uzzina, ka ir tāda Latvija, kurā ir daudz talantu. Nekad neaizmirsīšu saviļņojumu, uzstājoties Dziesmu svētkos. Skonto stadionā ieraugot cilvēku jūru, nodomāju: ak dievs, viņi taču mani nepazīst. Bet, kad uzkāpu uz skatuves un mani sveicināja, mājot ar puķēm, tas bija līdz sirds dziļumiem aizkustinoši. Bija šausmīgi auksts, bet mana sirds kūpēja. Man tas bija grūts laiks: iepriekšējā vakarā bijām apglabājuši vectētiņu, nākamajā rītā pēc Dziesmu svētku atklāšanas lidoju uz albuma Spirito ierakstu. Taču sajustā cilvēku mīlestība vienmēr paliks manī.

Nesen kāda tavas mākslas fane sociālajos tīklos pauda sašutumu par režiju, kurā tev nācies dziedāt Normu Hamburgas operā.

Tas bija pilnīgs ārprāts. Nu nevar dziedāt Casta diva un skatīties uz savu tēvu! Tas ir sapnis?! Tad tam nav jābūt spilgtā gaismā! Ģenerālmēģinājumā visā šīs ārijas laikā viena koriste manā priekšā līda uz vēdera. Neizturēju un pateicu, ka man tas traucē. Bija akustiski ļoti neērti, koris nevarēja redzēt diriģentu, bija jāiet pa tumsu. Bet mēs pat nevarējām pret to karot, jo režisore Jona Kima ar mani nerunāja, tikai caur asistenti. Likteņa ironija, ka tā ir tā pati režisore, kura iestudēja manu pirmo Traviatu Erfurtē.

Mēs visi darām savu darbu, bet kā radīt, ja nevaram runāt, sadarboties un izteikt savu viedokli? Es precīzi zinu visu tekstu, stāstu, zinu, kā nodziedāt, un pēkšņi viens atnāk un to visu pārsvītro: nē, stāsts būs savādāks, attiecības un vārdus arī šur tur pamainīsim. Kāpēc Violetas ārijā, kad mostas mīlas jūtas, pirms vārdiem: "E strano/Cik dīvaini…" man obligāti jānovelk zābaks? Man ieskaidro, ka tas ir gudri, bet tās taču ir pilnīgas muļķības!

Zūd jēga, bet bez motivācijas dziedāšana tik viegli nemaz neiet. Esam komanda, mums ir jāstāsta kopīgs stāsts. Bet ja komandā viens visu uzmanību velk tikai uz sevi – uzliek uz skatuves sievieti, kurai starp kājām tek asinis, un publika vairs pat nepamana mūziku? Vai ir pareizi Mocartu vai Verdi izmantot savām vajadzībām? Tas ir vienkārši ego.

Diriģents Vasilijs Sinaiskis man teica: līgumos ir punkts, ka viņš nedrīkst runāt pretī režisoram. Afišās un teātru mājaslapās pirmie parādās režisors un scenogrāfs, bet diriģenta un solistu vārdi ir jāmeklē, klikšķinot "vairāk informācijas". Kāpēc režisoriem atšķirībā no solistiem nav jāiet klanīties pēc katras izrādes un publika nevar paust savu viedokli par režiju? Ja viņus izsvilptu pēc katras izrādes, varbūt viņi padomātu.

Katru reizi, kad rodas kāds sociālais virziens – #MeToo, klimata pārmaiņas un tā tālāk –, to uzliek uz skatuves. Cik var? Ko jūs gribat cilvēkiem parādīt? To, ko viņi jau zina? Un nosauciet man komiskās operas izrādi, kurā cilvēki no sirds smejas. Tādas nav… Ar šādām režijām mēs nogalinām operu, atbaidām pašreizējos skatītājus un arī nākotnes skatītājus.

Cik būtiska tev ir popularitāte?

Kad man feisbukā jau bija 14 000 sekotāju, feisbuks sāka mani bombardēt, ka man ir jāmaksā, lai tas man nodrošinātu vēl vairāk sekotāju. Es atteicos maksāt. Feisbuks joprojām spiež. Man raksta: ja es maksātu, man varētu būt jau simt tūkstošu sekotāju, bet, ja ne, mana informācija turpmāk vairs neparādīsies visiem tiem, kuri ir pierakstījušies paši. Manuprāt, tas nav godīgi. Cilvēku mīlestību nevar pirkt ar naudu. Taču tur viss ir bizness.

Kompānijai Prima Classic nav ambiciozu biznesa plānu. Galvenais ir atstāt liecību par to, ko spēju darīt, un dot talantīgiem dziedātājiem iespēju pavēstīt pasaulei par savu eksistenci. Tenoru Levi Sekgapani paspējām ierakstīt 27 gadu vecumā, un vēlāk, briedumā, būs iespēja salīdzināt, kāds viņš bija karjeras sākumā.

Kā izjūti pašreizējo koronavīrusa draudu dēļ visā pasaulē negaidīto dzīves apstāšanos?

Viss ir kā trakā sapnī. Hamburgā tika atceltas četras manas izrādes. Tikko izdzirdēju, ka teātri slēgs, uzreiz piezvanīju uz airBaltic, ar vīru vienā stundā sakravājām somas un jau pēc trim stundām izlidojām uz Rīgu. Protams, neviens negaidīja ko tādu. Tas, kas notiek Itālijā un Spānijā, ir briesmīgi, taču vēl postošākas ir bailes. Tās novājina, sagrauj nervus, imūnsistēmu un degradē cilvēka garu. Šajā situācijā esam vienādi. Neaizmirstiet, ka esam cilvēki, nekļūstiet par zvēriem!

Liels izaicinājums jebkuram ir nepārtraukti būt mājās, apzināties, kādas ir viņa attiecības ar ģimeni, un sadzīvot ar ģimeni. Tas nav vienkāršs uzdevums 24 stundas būt kopā četrās sienās, pasaules uztvere ļoti mainās. Svarīgas ir divas lietas. Pirmkārt, nedrīkst sevī ielaist bailes. Vajag apzināties situāciju, bet nedrīkst nervozēt, sevi mocīt. Otrkārt, es to uztveru kā iespēju vairāk izzināt un izprast sevi un tuvākos. Saprast, ko man nozīmē ģimene, mājas. Izmantot šo laiku, lai izlasītu grāmatas, noskatītos labas filmas, sakārtotu māju vai vienkārši parunātos. Zinu, ka vīrusus iznīcina ingvera košļāšana un kurkumas tēja – dabiskais antibiotiķis. Ticu dabas spēkam. Daba ir iedevusi visu, kas cilvēkam ir nepieciešams.

Šis ir laiks, lai apzinātos, kas mēs esam, kas mums ir un kā mums visvairāk pietrūkst. Venēcijas kanālos tagad ir tīrs ūdens, Argentīnas pilsētās izgājuši dzīvnieki. Jaunā pieredze mums rāda arī to, ka varam daudz kopā paveikt. Piemēram, nolemt vairs nepiesārņot planētu, atteikties no plastmasas un mašīnām, kas darbināmas ar degvielu. Cik ātri varam attīrīt pasauli! Uz mūsu planētas ir lieliski resursi, tikai nesūksim Zemes mātes asinis. Dabai nav svarīgi, cik tu pelni, kāds tev ir telefons, kurpes, mašīna un māja.

Šis laiks arī parāda, cik skumja būtu pasaule bez kultūras pasākumiem – bez teātra un mūzikas, bez sarunām restorānā pie vīna. Cik skumji un pamesti – kā pēc katastrofas – tagad izskatās tukšie laukumi un kafejnīcas. Tas liek mums novērtēt dzīvi – to, kā tā burbuļo, – un cik ļoti mums ir vajadzīgi cilvēki, nevis tikai nemitīgā dzīšanās pēc rezultāta. Nav cilvēku – nav dzīves.

Vienīgā izeja ir iet uz priekšu, taču visiem kopā, atbalstot citam citu un daloties mīlestībā. Pie mums Zolitūdē iedzīvotāji katru vakaru pa logu skaļi aplaudē mediķiem. Cilvēkam ir vajadzīgs fizisks kontakts, saruna, būt tuvumā, ieskatīties acīs un sajust otra cilvēka enerģiju. Kāda mums ir atmosfēra Dziesmu svētkos, kad visi dzied vienu dziesmu un gribas vēl vairāk – pat braucot tramvajā! Vienkārši mīlam viens otru un beidzot to apzināmies, noslēdzoties savā ķēķī. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja