Rēzija Kalniņa: Esmu laimīgāka, sekojot vīra karjerai

Rēzija ir izcila aktrise. Mūsu mazajai nācijai jālepojas ar viņu, un to no sirds darām! Savukārt viņas tēva Imanta Kalniņa ieguldījums latviešu kultūrā ir nepārvērtējams, patiesi. Par to nav vērts strīdēties, ir jābūt apaļam dulburim, lai to neredzētu. Abi ir interesanti, gudri un sirsnīgi cilvēki, izkoptas un spožas personības. Taču medaļas otra puse nav tik spoža — viņu darbība sabiedriskajā jomā un politikā ir diskutabla, lai neteiktu, ka atbaidoša. Manuprāt, viņi stājušies Melnā Bruņinieka kalpībā. Visai izplatīts uzskats vēsta, ka Imants neskaitāmus gadus sēdējis blakus negodprātīgiem cilvēkiem Saeimā — tādā Saeimā, kurai algu neslēpdamies maksājuši bandīti, un kura čakli strādāja bandītu, ne tautas interesēs. Tik ļoti blakus sēdēja, ka garīgi saauga, kā asinsbrāļi. Apvainojumiem, ka arī Imants ņēma naudu no neliešiem, neredzu nekādu pamatu — piekrītu tiem, kas domā, ka viņš drīzāk piedalījās noziegumā aiz muļķības, aiz pārprastiem ideāliem. Skaidri zināms tikai viens —  brīdī, kad tauta noprotestēja (ar t.s. lietussargu revolūcija) Kalvīša bandas mēģinājumu slepus un nodevīgi pārņemt savā kontrolē tiesībsargājošās institūcijas, lai uz visiem laikiem apklusinātu valsts nozagšanas lietas izmeklēšanu, Kalniņš nostājās bandītu, nevis tautas pusē. Tas bija milzīgs trieciens kā tautai, tā pašam Kalniņam. Vienus satrieca atskārsme, ka kādreizējais brīvdomātājs, drosmīgais trubadūrs un bezgala talantīgais mūziķis ir tiktāl nodzēris savu sirdsapziņu, ka nostājies Tumsas spēku pusē. Savukārt elks pēkšņi pamanīja, ka apspļaudīts stāv mēslu kaudzes galā, savrupi no tautas, kuras mīlēts bija ilgus gadus, kopā ar neliešiem un draņķiem. Vēsturē netrūkst piemēru, kad izcils kultūras darbinieks var rīkoties kā pēdējais maita. Piemēram, Knuts Hamsums, norvēģu tautas lepnums un nacionālās apziņas stūrakmens, droši un noteikti nostājās Hitlera pusē. Hamsuns piedāvāja savu palīdzību tautas nepaklausības iznīdēšanā līdz dziļākajām saknēm — lai kādas asinis tas maksātu. Pēc Hitlera inpērijas sabrukuma norvēģi spļāva Hamsunam sejā un uz viņa mājas durvīm. Taču neviens šodien nesaka, ka Hamsuns bija slikts rakstnieks. Tāpat ir dumji nomelnot Kalniņu par veikumu mūzikā, vai izcili talantīgo Rēziju; tikai par to, ka tā rokām un kājām atbalstījusi tēvu viņa maldu ceļos. Jāspēj nodalīt veikums no grēkiem. Tas ir nācijas pašcieņas jautājums. Es novēlu labu veselību un skaidru prātu Imantam Kalniņam, kā arī daudzas radošas veiksmes Rēzijai Kalniņai. Un no sirds lūgšu Dievu, lai viņu kļūmīgie soļi Melnā Bruņinieka kalpībā iet mazumā, un varbūt rimst pavisam.

LIELO MĪLU raksta portālos, tad parasti tā ātri vien beidzas (un tad atkal ir par ko rakstīt...)

Jā - un cik vien skaisti savulaik rakstīja Ārija Elksne Es nevaru bez cilvēkiem Es neticu Es neticu, ka var bez cilvēkiem, Es vienmēr esmu traukusies uz tiem - Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā, Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem... Es neticu, ka var bez cilvēkiem, Es vienmēr esmu steigusies uz tiem Ar lētticības palmu zaru rokā, Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām. Es neticu, ka var bez cilvēkiem. Es vienmēr esmu degusi pēc tiem. No viņiem visas mana mūža bēdas, No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.