Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Rēzija Kalniņa: Svarīgi ir neiet kāda pavadā

Kas ir lielums? Vai tās ir attiecības vai darbs, kuru tu pēc sevis atstāj? – sarunā ar KDi jautā aktrise un režisore Rēzija Kalniņa

Kā atšķirt ilūziju no īstenības? Šis ir viens no jautājumiem, kurā aktrise un režisore Rēzija Kalniņa iedziļinās, veidojot savus iestudējumus. Arī jūnija sākumā Dzintaru koncertzālē notikušo koncertuzvedumu Rainis un Aspazija. Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas, kuru viņa iestudēja kopā ar savu dzīvesbiedru diriģentu Aināru Rubiķi un scenogrāfu Didzi Jaunzemu. Nākamā tikšanās ar Rēziju Kalniņu paredzēta Dailes teātra jauniestudējumā 11. septembrī: viņa tēlos monoizrādē Oskars un Rozā dāma, kuru veido režisors Viesturs Meikšāns.

Vai Raiņa un Aspazijas dzejoļi bija iekļauti arī nesenajās dzejas lasījumu programmās, kuras kopā ar dažādiem mūziķiem parādīji vairākās Latvijas vietās?

Nē, tur nebija Raiņa un Aspazijas. Mūzikas un dzejas programma Brīdis pēc vakariņām bija veltīta manām iemīļotākajām dzejniecēm. Tā ir teoloģe un Iļģuciema cietuma kapelāne Rudīte Losāne, pasakaina sieviete, pasakaina mīlestības dzeja. Protams, Māra Zālīte, kura, kā to vienmēr pieminēju mūsu vakaros ar Kārli Lāci, mani ir uzaudzinājusi un mācījusi mīlēt patiesi un bez precedentiem. Dace Micāne-Zālīte, dzejnieces Guntas Micānes meita, mana draudzene jau gadiem ilgi. Viņa dzīvo Amerikā un ik pa brīdim šeit. Es nemaz nezināju, ka viņa arī dzejo. Viņa man iedeva savu dzejoļu grāmatu Vāveru gane.

Katrai dzejniecei mēs kopā ar Aināru piemeklējām atbilstošāko mūziku un mūziķi. Daces dzejai nevarējām iedomāties nevienu citu kā koklētāju Laimu Jansoni. Izrādījās, ka Dace Micāne-Zālīte jau pirms vairākiem gadiem ir uzrakstījusi dzejoli tieši Laimai Jansonei! Tās ir debešķīgas sakritības. Es ceru, ka kaut kad būs iespēja vienā vakarā izstāstīt visus trīs stāstus.

Vai debešķīgās sakritības skāra arī jauno Raiņa un Aspazijas programmu? Vai viņi ir tev tuvo dzejnieku lokā?

Nē. Esmu spēlējusi izrādē Pūt, vējiņi!, kurā ielēcu Ditas Lūriņas vietā. Tagad, ejot cauri visai Raiņa un Aspazijas sarakstei, pievērsāmies viņu dzīvei, ne tik daudz daiļradei. Tas, kas notika uz skatuves, ir mana un Aināra radīšanas procesa rezultāts, bet tas neko neliecina par cilvēkiem, kuri to radījuši, un par viņu attiecībām. Tāpat kā abu dzejnieku darbi gan liecina, gan neliecina par viņiem pašiem. Šajā dzīves periodā man ir ārkārtīgi svarīgi sa- DebešķīgĀs sakritības prast, kur paliek mīlestība. Kur tā paliek? Ja mēs zinām, ka mīlestība ir Dievs, tad kur tā paliek? Kad mīlestība kļūst ikdienišķa? Kad tā kļūst apgrūtinoša, apnīkoša? Diemžēl iestājas tā dēvētā vīriešu krīze vai garīgā menopauze. Taču kur paliek mīlestība? Kāpēc tā piedzimst un nomirst? Vai mēs esam spējīgi ieraudzīt tās paliekošo vērtību? Kā atšķirt ilūziju no īstenības?

Vai ir izdevies atrast atbildi?

Nē, neesmu to atradusi. Es domāju, ka atrast īstu atbildi nav iespējams, jo katrs cilvēks ir unikāls un katras attiecības ir unikālas. Kaut kur mēs krītam iekšā. Man ir tas lielais jautājums: vai tiešām mākslas darbs – mūzika, dzeja vai citās profesijās paveiktais – ir tā vērts? Kas ir tas lielums? Kā Aspazija saka: tev ir jāatgriežas. Kas ir lielums? Vai tās ir attiecības vai darbs, kuru tu pēc sevis atstāj? Tu nomirsti un atstāj darbus. Mūziku, kura paliek gadsimtiem ilgi. Ir "produkts", ko tu atstāj. Un tad ir vai nu sirdis, kuras tu esi dziedinājis un cēlis, vai sirdis, kuras tu esi salauzis un kuru dēļ tev ir jāatgriežas šajā pasaulē. Es nedomāju, ka to darbu dēļ, kurus tu esi izdarījis. Domāju – sāpju dēļ, kuras tu esi sagādājis. Ciešanu dēļ, kuras esi sev un citiem radījis. Tā ir atgriešanās. Diemžēl. Nevis tāpēc, ka tu esi bijis ģēnijs. Tad tu aizej augstākā realitātē.

Ja tu kādam izdari sāpes, ir vēlams, lai tev tajā pašā dzīvē kāds nodara tādas pašas sāpes. Taču man šķiet, ka parasti tā nenotiek. Diemžēl dvēselei, šai tīrajai Visuma dvēselei, ir jāatgriežas, jo tevi nevar paņemt absolūtā tīrība, ja tev kaut aiz viena nadziņa ir otra asinis.

Rainis un Aspazija tomēr radīja katrs savus darbus. Vai jūs ar Aināru tiešām izauklējat idejas un radāt kopā?

Ir tā, ka manī ienāk informācija par tēmām, par kurām man ir svarīgi runāt, un Ainārs man palīdz tās realizēt. Viņš tās sajūt un saprot. Es nezinu neko labāku. Latvijā ir parādījies brīnišķīgs diriģents Jānis Liepiņš, mums abiem viņš ārkārtīgi patīk. Viņš vēl ir jauns, un es ceru, ka dzīve viņu saudzēs. Viņš jau ir tik jūtīgs. Mēs visi trīs runājam vienā valodā, kaut gan man ir 44 gadi, Aināram – trīsdesmit septiņi, Jānim – divdesmit septiņi. Mums kā radošiem cilvēkiem ir kaut kas kopīgs. Varbūt mēs kā senas dvēseles esam bijuši kopā?

Jūsu nākamais kopdarbs ar Aināru Rubiķi būs Pētera Čaikovska Jevgeņija Oņegina jauniestudējums Latvijas Nacionālajā operā?

Iestudējums pārceļas uz 2016. gada decembri, jo Ainārs nākamā gada pavasarī ir aizņemts Parīzē. Tas ir labi, jo es saprotu, cik šis materiāls ir dziļš. Man šķiet, ka šim darbam tiek piedāvāta interesanta pieeja caur drāmas trijstūra prizmu – upuris, vajātājs, glābējs. Upuris (Tatjana) pārvēršas par Oņegina vajātāju, lai pēc tam viņu glābtu. Tajā darbā ir tik daudz. Nekas nenotiek tāpat vien, un Dievs visu sakārto. Tatjana ir upuris. Viņas māte Larina ir precējusies un pirmajā ainā kopā ar aukli dzied, ka pieradums ir laimes vietā. Viņa, tāpat kā Taņa, ir bijusi iemīlējusies, taču apprecināta – tāpat kā aukle. Es to redzu tā, ka Olga negrib būt upuris un negrib šo dzimtas sieviešu tēmu turpināt. Viņa ir nevis vieglas uzvedības sieviete, bet agresīvi protestē, raujas ārā. Ļenskis arī ir viens no upuriem. Šī šausmīgā greizsirdība viņā nerodas tāpat vien. Tāpat arī Oņegins. Saka – Oņegins ir ciniķis. Taču es saku: nē, par ciniķi nepiedzimst. Par ciniķi top. Un tad ir jautājums – kā?

Gadsimtu gaitā vīriešiem vienmēr dota priekšroka būt radošajiem ģēnijiem un ikdienas rūpes tiek uzkrautas sievietei. Arī Eiropas kultūrā bija laiks, kad būt par mūzikas vai dzejas autori sievietei skaitījās nepiedienīgi.

Jā, ja tu ej ārpus pieņemtajiem rāmjiem. Tiešām nekas nav mainījies, bet nevis tāpēc, ka tā būtu sabiedrības uzspiesta ideoloģija. Ir jānotiek simbiozei. Mēs saprotam: ir zemeslode, un sievietei kā dvēselei (kura ir izvēlējusies sievietes ķermeni) dzīves laikā ir jāiet dziļumā. Jāiet no zemeslodes iekšā ugunī, savukārt vīrietim ir jāapgūst pasaule apkārt. Tas nenozīmē "iet apkārt". Viņa iet dziļumā, un otrā zemeslodes pusē viņi satiekas. Tā tam vajadzētu būt. Taču radošums var izpausties arī virtuvē. Man, piemēram, ārkārtīgi patīk gatavot ēst. Radošums izpaužas, kad tu no rīta piecelies agrāk un pateicībā un lūgšanā sagaidi, kad tavs vīrs mostas, atver acis, un tu nevis kaut ko no viņa vēlies vai pieprasi, bet vienkārši viņam dod, neko negaidot pretī. Tas ir radošums. Radošums nav viegls, tā ir piepūle. Parasti cilvēciskajās attiecībās mēs nevēlamies piepūlēties. Bija matriarhālais, tagad – patriarhālais laikmets. Kad dvēsele ir ienākusi vīrieša ķermenī, šis laikmets un sabiedrība ļauj vīrietim būt gailim. Tas nav slikti, jo tu nezini, kāpēc kā dvēsele esi piedzimis sievietes vai vīrieša ķermenī.

Jācer, ka ne par sodu.

Nē, nekas jau nav sods. Arī sāpes un ciešanas nav sods. Atkal banāli skan, bet tā ir skola. Jo diemžēl tikai augsti attīstītas būtnes spēj mainīties bez ciešanām.

Kur turpmāk, kad raženais Novosibirskas periods ir beidzies, veidosiet kopīgos radošos darbus? Latvijā, Krievijā, Rietumeiropā?

Ainārs patlaban Oberammergavā, aptuveni 90 kilometru no Minhenes, iestudē Verdi operu Nabuko. Savukārt es no Viktora Igo romāna Cilvēks, kas smejas Vika dramatizējumā veidoju lugu. Mēs kopā ar Aināru un mūsu ģimenes draugu Jāni Aišpuru gatavojam aranžiju. Pirmizrāde plānota decembra pirmajā nedēļā. Šis ir mūsu nākamais kopīgais projekts.

Imanta Kalniņa ciklu Cilvēks, kas smejas* savulaik iedziedāja Menuets. Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis man piedāvāja kaut ko iestudēt Nacionālajā teātrī, es biju ārkārtīgi pārsteigta un priecīga reizē. Brīnišķīgā Ieva Struka, teātra literārās daļas vadītāja, izteica tieši šo ideju. Retajās tikšanās reizēs ar Ievu es atkal un atkal saprotu, ka viņa ir manējais cilvēks.

Jau trešo sezonu pēc kārtas decembrī mēs ar Uldi Marhileviču uzstāsimies ar Ziemassvētku programmu Mana roka tavējā, kuru cilvēki vēlas dzirdēt vēl un vēl. Man tā ir iespēja pavadīt vairākas nedēļas Latvijas baznīcās. Tas ir brīnišķīgi. Ja nebūtu šī projekta, man nebūtu dota iespēja redzēt tik daudzus Latvijas dievnamus.

Pirms visa minētā septembrī Dailes teātrī taps mana monoizrāde – Ērika Emanuela Šmita Oskars un Rozā dāma, kuru veido Viesturs Meikšāns. Atkal Dievs ir pievedis viņu pie manis. Es nevaru iedomāties, kurš cits režisors varētu ar mani šo darbu iestudēt.

Kāpēc?

Viņš ir ticīgs cilvēks, tas man ir ārkārtīgi svarīgi. Luga, ko viņš ir dramatizējis, ir par puisīti, kurš ir slims ar vēzi un raksta vēstules Dievam. Viņš raksta 12 dienu pēc kārtas un tā pilnībā izdzīvo savu dzīvi no piedzimšanas līdz 130 gadiem, ieskaitot pusmūža krīzi. Es neesmu pārliecināta, ka režisors, kurš nav ticīgs, vispār varētu saprast, par ko ir runa.

Kā turpmāk virzīsi savu radošo ceļu, kādā proporcijā starp režiju un aktierdarbiem?

Apzināti neplānoju. Mana prioritāte ir, lai man būtu interesanti, lai es varētu risināt jautājumus un tēmas, kuras man ir svarīgas, – vai kā aktrisei caur kādu lomu vai kā režisorei caur lugu vai operu. Man ir dota iespēja izvēlēties, un, šķiet, galvenais ir nemelot sev un neiet kāda pavadā ne radošajā, ne sociālajā sfērā. Oskars un Rozā dāma ir iespēja pārbaudīt pašai sevi. Dailes teātra kolektīva sezonas noslēguma sapulcē Džilindžers esot teicis: nu, paskatīsimies, kādā formā viņa ir... Es kopā ar Džili gribu paskatīties, kādā formā esmu!

Ko tev nozīmē izvēlēties saviem iestudējumiem tēva mūziku? Cik noteicošs ir viņa viedoklis un vēlmes attiecībā uz rezultātu?

Ojārs Rubenis mani aicināja iestudēt kādu darbu uz Nacionālā teātra lielās skatuves. Bija vairāki piedāvājumi gan no viņa puses, gan manas, un tad Ieva Struka nāca klajā ar piedāvājumu iestudēt Cilvēku, kas smejas. Man iesākumā ir svarīgs stāsts, ko es varētu un vēlētos pastāstīt. Pēc tam tik ir mūzika. Protams, tas, ka tā ir mana tēva mūzika, man ir svarīgi, jo es to izjūtu ne tikai kā ImKas, bet arī kā tēva mūziku. To laikam sauc par asiņu balsi. Esmu gandarīta, ka paps man ir devis zaļo gaismu jaunām aranžijām, kuras pieprasa XXI gadsimts, kā arī jaunam skatījumam uz lugas tēlu savstarpējām attiecībām un attiecībām ar varu, kas atšķiras no laika, kurā mūzika tapa.

Par ko šodien, mūsu laikā un sabiedrībā, pirmām kārtām ir jārunā no teātra skatuves Latvijā un teātrī vispār?

Nedomāju, ka ir kāda konkrēta tēma, kura būtu jāakcentē vairāk par citām. Svarīgi ir neiet kāda pavadā vai izpildīt kādu pasūtījumu vai nepieciešamību "strādāt uz kasi"… Katram vecumam vai dzimumam ir savi jautājumi, kas tiek uzdoti un risināti. Vienmēr var redzēt, vai režisoram luga, kuru viņš ir iestudējis, ir bijusi iekšēja nepieciešamība vai tikai tāda peldēšana pa virspusi. Man ir liels prieks un gandarījums, ka jaunā režisoru paaudze – Laura Groza-Ķibere, Elmārs Seņkovs, Viesturs Meikšāns, Vladislavs Nastavševs – ienākusi Latvijas teātrī ar spēcīgu un individuālu rokrakstu. Tādu režisoru dēļ atkrīt jautājums par teātra jēgas esamību vai neesamību.

*Cilvēks, kas smejas. Imanta Kalniņa mūzika ar Viktora Kalniņa dzeju sacerēta 70. gados teātra izrādei pēc Viktora Igo romāna motīviem. Tomēr birokrātisku šķēršļu dēļ izrādi neiestudēja un mūzika palika neierakstīta. Pazīstama kļuva tikai viena kompozīcija – Dziesma, ar ko tu sāksies? –, kuru atskaņoja Mikrofona aptaujas koncertā. Kompānija Upe tuviem un tāliem 2005. gadā izdeva visu dziesmu ciklu CD Cilvēks, kas smejas grupas Menuets izpildījumā. 

Top komentāri

so
s
Rēzij! Kas Tev ļauj domāt, ka Tavi prātuļojumi par dzīves jēgu kādu ļoti interesē? Adoptē kādu bērnu, palīdzi viņam izaugt un nodod savu lielo dzīvegudrību. Tādējādi pierādot, ka to, ko sludini, arī pati vari, gribi, proti paveikt. Lai veicas!
123
1
Divaini komentari, lai neteiktu, pretigi. Neviena varda par darbiem, tikai par pasu, noliets ar dubliem no galvas lidz kajam. Kauns, ka rakstijusi latviesi, rupji, sikmanigi, zemiski. Spriezot pec komentariem ka sikmanu un gara nabagu tauta. Labi, ka ta ir mazaka tautas dala.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Latvijas pilīs un muižās koncertēs operas zvaigznes

Mazinoties ar Covid-19 saistītajiem ierobežojumiem un atsākoties koncertdzīvei, operas mīļotājus gaida atkalredzēšanās ar Aleksandru Antoņenko, Marinu Rebeku, Jāni Apeini, Perīnu Madefu, Sonoru Vaici ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja