Pērn decembrī Eirovīzijas ģimenē notika iekšējs sprādziens. Asi noraidot Izraēlas dalību konkursā, no šogad maijā gaidāmās ballītes Vīnē izstājās Īrija, Nīderlande, Spānija, Slovēnija un Islande. Tieši tajā laika posmā plašsaziņas līdzekļu galvenie virsraksti vēstīja par humāno katastrofu Gazā, un šādi piecas valstis pauda savu attieksmi pret gada lielāko televīzijas balagānu.
Šī sleja ir par citu gada svarīgāko notikumu – Venēcijas mākslas biennāli. Pirms divām nedēļām kļuva zināms, ka pēc divu laidienu pauzes savā greznajā Venēcijas paviljonā atgriežas Krievija ar ekspozīciju Koks ar saknēm debesīs, kas vēstīs par kultūru un draudzību. Tik daudz nu ir skaidrs, bet tālākie notikumi kļūst duļķaināki. Mēs it kā zinām, ka Krievijai esot bijis aizliegts piedalīties iepriekšējos divos laidienos, bet ir nianses: 2022. gada mākslinieki, kuriem bija jāpārstāv Krievija, un ekspozīcijas kurators Raimunds Malašausks paši atteicās no dalības. Savā paziņojumā presei kurators rakstīja: "Būdams lietuvietis, kurš dzīvojis Padomju Savienībā pirms tās sabrukuma 1989. gadā, es nespēju turpināt paviljona ekspozīcijas organizēšanu. (..) Šis karš ir politiski un emocionāli nepanesams."
Pirms diviem gadiem Krievija uzticēja paviljona atslēgas Bolīvijas draugiem, un tur bija skatāma dažādu valstu mākslinieku ekspozīcija par šobrīd Latvijā tik aktuālu tēmu "dekolonizācija un depatriarhalizācija". Ja kāds ir redzējis paziņojumus, ka Krievijai bija aizliegts piedalīties 2024. gada biennālē, lūdzu, padalieties, es šādas relīzes neesmu varējis atrast. "Mēs neatgriežamies. Mēs vienkārši meklējam jaunas radošo aktivitāšu formas esošajos apstākļos," savu pozīciju šogad komentēja Krievijas pārstāvji.
Kā rīkoties Latvijai? Ir jāpatur prātā, ka mums ir sava ekspozīcija un tajā tiek parādītas mūsu valsts aktualitātes un galu galā – varēšana. Lai arī tiek demonstrēts noteiktu mākslinieku veikums, galvenā atbildība ir valstij – tā nosaka dalībniekus un ir ekspozīcijas pasūtītājs. Visi atviegloti nopūstos, ja Krievija atsauktu savu dalību biennālē, bet kā rīkoties, ja cara laiku paviljons ver durvis pēc plāna? Varbūt varam atteikties atklāšanas ballītē dzert tās pašas markas šampanieti, ko Krievijas pārstāvji? Varbūt mūsu delegācijai pie atlokiem pielikt mazliet lielākas brošas ar Ukrainas karodziņu nekā parasti?
Emocionāli spēju pieslēgties mākslinieku nopūtai: "…bet mums jau kastes ir sakrāmētas", tomēr ir svarīgi atcerēties, ka šis ir jautājums par mūsu – Latvijas valsts – identitāti un spēju reaģēt. Ir liela varbūtība, ka šī gada risinājums ieies vēsturē, par to stāstīs nākotnes kultūras vēstures lekcijās. Tas, kādu lēmumu pieņems Latvija, ar lieliem burtiem tiks ierakstīts gan mākslinieku, gan ministres biogrāfijā.
2024. gada biennālē Izraēlu pārstāvošā māksliniece Rūta Patira īstenoja šādu plānu – ekspozīcija tika iekārtota, bet paviljons bija slēgts. Videodarbus varēja aplūkot caur logu. Liels plakāts vēstīja: "Izraēlas paviljona māksliniece un kuratori atklās izstādi, tiklīdz tiks panākta vienošanās par pamieru un ķīlnieku atbrīvošanu." Paviljons netika atklāts. Neviens šobrīd nezina, kā atrisināsies Latvijas stāsts, bet nākotnes mākslas vēstures lektoriem par to būtu jāstāsta ar lepnumu, nevis nolaistām acīm.