Videodarbi tapuši, autoru komandai 2024. gadā strādājot mākslas rezidencē, ko nodrošināja apvienības Orbīta ilgtermiņa projekts Strenču sonifikācijas stacija. Māksliniekiem par pārsteigumu, idilliskā mazpilsēta Gaujas krastos šajā videoattēlu sērijā atklājusies kā īpatnēji industrializēta vieta: tur ir attīrīšanas stacija, katlu māja, kūdras pārkraušanas platforma, dzelzceļa tilts. Katrs no šiem objektiem ir iekļauts vai iegremdēts dzīvajā dabā. Šis kontrasts starp dabu un mikroindustriālo urbanizāciju ir izstādes tēma.
Kā jau to vēsta nosaukums, atslēgas vārds šīs izstādes skaņas un video sinerģijai ir spektrs. Video filmēti ar paplašināta gaismas diapazona kameru – infrasarkanajā spektrā, kas šos cilvēka acij neērtos melnbaltos attēlus padara par saules gaismas un to atstarojošo virsmu tiešu grafisko reprezentāciju.
Videoinstalācija sastāv no piecām statiskām video ainavām – Andreja Strokina pērn Strenčos safilmētām videogleznām. «Šie darbi ir kaut kas starp fotogrāfiju un video – no vienas puses, tie ir statiski un darbība kadrā ir minimāla – fonā aizbrauc velosipēdists, kadru šķērso vilciens, vējš šūpo vadu – , no otras puses, šīm minimālajām izmaiņām kadrā ir liela skaniskā nozīme – skaņa ir šo video galvenā dramaturģe,» stāsta Andrejs Strokins, kurš salīdzinoši nesen savā mākslinieciskajā darbībā fotokameru nomainījis pret videokameru.
Skaņas ierakstus un to apstrādi veikuši audiomākslinieki Artūrs Punte un Rostislavs Rekuta. Skaņa katrā lokācijā tika rakstīta ar vairākiem dažādu veidu mikrofoniem – akustisko spektru autori paplašināja ar zemo vibrāciju ģeofoniem, hidrofoniem, elektormagnēstiskā spektra sensoriem, virsmas mikrofoniem un citām ierīcēm. Rezultātā katru ainavu pavada paplašināts skaņas celiņš, kas tieši raksturo konkrēto lokāciju, bet ir piesātinātāks nekā tas, kas parasti dzirdams ar neapbruņotu ausi – bez mūzikas un ģenerētās skaņas tapis kontemplatīvs, ievelkošs, blīvs un domīgs simfoniskais skaņas pavadījums. Visu videogleznu audioceliņus gandrīz nemanāmi papildina arī kāds skaniskais elements, kas radies spektrālās apstrādes rezultātā.
Savukārt izstādes noslēgumā paredzētā performance būs autoru audiovizuālais veltījums vienam no aizkustinošākajiem vēsturiskā industriālā mantojuma paraugiem Latvijā – Vijciema čiekurkaltei (1895). Strenču sonifikācijas stacijas mākslinieki Vijciema čiekurkalti apmeklēja 2025. gadā, kad čiekuru ražas pietika vienīgajai kaltēšanas partijai visā sezonā. Šo vienīgo partiju autori arī iemūžināja skaņā un video.