Tas attīstījās tāpat kā straume mainās, plūstot uz okeānu. Piemēram, kad es lasīju, ka vecāku
traumas var tikt nodotas bērniem, es atcerējos, kā mamma ar asarām stāstīja, kā viņi apraka
savus sudraba priekšmetus mežā, iesaiņoja zirga pajūgos, cik vien varēja, un pēc tam bēga
pēc dzīvības. Tātad, cik daudz no šiem sešu gadu bēgšanas traumām tiek nodotas viņu
bērniem, manai māsai un man?
Manu vecāku dramatiskie stāsti mani iedvesmoja radīt attēlus, meklējot emocionālas atmiņas,
iespējams, dzimušas ārpus dzemdes.
Tad es lasīju pētījumus, kas parādīja, ka koki vecā mežā var sazināties, faktiski nodot informāciju, piemēram, tuvojas vaboļu invāzija, izmantojot mikroskopisku sakņu tīklu. Vai varētu būt, ka kaut kādā veidā ir neredzamas saknes, kas mani savieno ar dzimtas senču mežu, kas aizsākās vismaz 1700. gados? Kādu informāciju tie senie cilvēki man nodeva?
Un kā ar kultūras komposta kaudzi, kur aug mūsu saknes? Es joprojām atceros, ka pirmajā
amerikāņu skolas dienā mācījos angļu valodu. Bērnībā es tik ļoti gribēju kļūt par amerikāni.
Taču tagad pastaiga pa Latvijas zemi sniedz citu skatījumu. Baznīcas zvans manā mīļākajā
ciematā ir 200 gadus vecāks par Ameriku. Latviešu kultūra ir vismaz 5000 gadu sena. Cik
daudz no tā ir daļa no manas dziļās neapzinātās atmiņas, kas padara mani par to, kas esmu
šodien?
Projekts sākās kā veids, kā izprast manu emocionālo Dzimtenes asaru avotu. Taču drīz vien es sapratu, ka tas ir arī palūriens pa pagraba durvīm, kādas pēdas Dzīves mežā es nododu saviem mazbērniem un viņu mazbērniem?