Izvēlēties par dokumentālās filmas varoni Haraldu Sīmani (1951– 2022) – tā nav pat puse, kā tajā daudz dzirdētajā teicienā, bet lielākā daļa no veiksmes. Viņa personība bija tik neatkarīga un liela, bet tajā pašā laikā vienkārša, ka pietiktu nolikt Sīmaņa priekšā kameru, ļaut darīt jebko, ko vien viņš vēlas, kaut nekustīgi sēdēt un skatīties objektīvā, un būtu gatavs izejmateriāls, ko sagraizīt un no kā samontēt filmu, griezuma vietās saliekot vēl kaut ko no arhīva materiāliem.
Režisores Dzintras Gekas nupat uz kinoekrāniem nonākušās dokumentālās portretfilmas sākuma kadri, kuros dziesminieks un jumiķis, kā viņš dēvēts arī nosaukumā, rāpjas baznīcas tornī un, ticis pašā augšā, nopozē, pieturoties pie krusta, ir izcili, un atgriešanās pie tiem notiek arī filmas finālā, kā simboliski norādot, ka Sīmanis visu mūžu kaut kur kāpa, līdz kādā reizē, kad atkal kaut kur bija uzkāpis, nolēma vairs lejā nekāpt un tur palikt.
Ģitārai ir jāsasildās
Šajā dzīvē viss notiek jeb virzās pa apli – tieši tāds (Pa apli, 2022; ierakstu kompānija Lauska) bija arī Haralda Sīmaņa pēdējā ieskaņotā albuma nosaukums, kas tika izdots vinila platē, – šis pamatīgais formāts viņam piestāv kā nevienam citam. Filmā redzami arī kadri, kuros tiek svinēta albuma Pa apli iznākšana, māksliniekam parakstot viņa cienītāju iegādātās plates.
Tie, kuriem bijusi tā laime dzīvot vienā laikā ar Haraldu Sīmani, dzirdēt viņa dziesmas koncertos un arī personīgi satikties, zina, ka viņš – vismaz pēdējos gados – ļāva dzīvei sevi kā straumei nest, kur tai labpatiksies, jo radošās un visa cita veida izpausmes Sīmanis uzskatīja par likumsakarīgām. Kā tāds koks, kas arī nemēģina pamatot, kāpēc viņš aug, un ik rudeni atbrīvojas no lapu rotas, lai tās ziemā sildītu saknes, ja savu kārtību ieviest radušais cilvēks tās nesavāks, liekot kokam salt. Protams, savā astotajā gadu desmitā, kas izrādījās arī pēdējais, Sīmanis vairs nekāpelēja pa jumtiem ar tādu kalnu slēpotāja gaitās agrā jaunībā izkoptu kaķa veiklību, un arī radošās virsotnes (ja tās abas vispār var nodalīt vienu no otras) jau sen bija sasniegtas un gana dokumentētas.
Spilgti atceros mūsu tikšanos Radio NABA studijā, kad biju Haraldu uzaicinājis uz raidījumu Zibens pa dibenu. Tā bija auksta ziema. Nemaz nebijām runājuši par to, ka viņš ēterā arī kaut ko uzspēlēs, bet Haralds atnāca ar ģitāru un teica, ka tai mazliet jāsasildās, lai skanētu, tāpat kā balsij, un tad tas falsets varbūt arī atnāks. Vai arī neatnāks. Nemaz nebiju plānojis iejusties studijā arī skaņu režisora lomā, bet viss izdevās, un tagad arhīvā ir atrodami unikāli dažu dziesmu ieraksti.
Haralda Sīmaņa lielumu vēl 80. gadu sākumā bija sajutis Ingus Baušķenieks no grupas Dzeltenie pastnieki, un drīz pēc dziesminieka aiziešanas viņš atrada savos lenšu arhīvos Cēsu baznīcā reiz tapušu un gadu desmitiem klusējušu ierakstu. Pat Haralda ilggadējās muzikālās partneres Ilze Grunte un Zane Šmite, tāpat pēdējās viņa plates izdevēja Daina Zalāne, šo Baušķenieka saglabāto ierakstu klausoties, teicās tur sadzirdējušas kaut ko pirmoreiz.
Renesanses varonis
Unikāls bija arī Haralda ģitāras turēšanas leņķis – viņš to spēlēja gandrīz vertikāli, kā ar grifa galu cenšoties pakutināt mākoņu pūkas debesīs. Arī varenās baznīcu ērģeles Sīmanim pakļāvās bez iepriekšējas to spēles apgūšanas, kad viņš pie tām piesēdās brīvā brīdī no baznīcu restaurēšanas darbiem. Viņš vienkārši lika tām skanēt, līdzīgi kā ļāva skanēt savai balsij. Vienā no filmas epizodēm redzama mamma, kura atzīstas, ka nevēlas dzīvot vairs nevienu mirkli, jo kājas vairs neklausa. Haralds kādā no atmiņu stāstiem bija pateicīgs mammai, ka viņa bērnībā mazajam Haraldiņam nav ļāvusi izgriezt mandeles – bija tāda PSRS laikos visai izplatīta operācija, ar to mēģinot novērst biežu elpceļu saaukstēšanos. Ārsts grasījies nosūtīt puiku uz šo operāciju, kurā tiktu izrautas mandeles, bet mamma viņu paņēmusi aiz rokas, pateikusi, ka viņas dēlam nav nekā lieka, un aizvedusi prom. Kas zina, vai viņš spētu dziedāt ar tādu pārpasaulīgu dziļumu, ka laiks apstājas, ja būtu noticis citādi?
Parasti par dziesminiekiem dēvētie mākslinieki dzied paši savus vārdus, bet Haraldam rakstīja viņa senais jumtu gaitu biedrs, vēlāk politiķis, Arvīds Ulme. Arī franču renesanses dzejnieks Fransuā Vijons, kuram ar Sīmani nesakrita vien dzīves laiks un valoda, bet tik un tā abi atrada viens otru un saauga kopā tik cieši, ka nu jau nav šķirami, vismaz Vijona latviešu atdzejojumos un to izdziedāšanas mākslā nē. Kādreizējais Sīmaņa muzikālais līdzgaitnieks grupā Tip Top ģitārists Aivars Hermanis atceras, ka savulaik Haralds ļoti aizrāvies arī ar rokmūzikas klasiku, īpaši Deep Purple, un slavenā dziesmas Ezers vokalīze esot viņa atbilde uz šīs grupas dziesmu Child in Time.
Filma nepastāsta par Sīmani visu, bet tas nemaz nav iespējams. To nespēj arī viņa sieva, raudot kameras priekšā neilgi pēc vīra aiziešanas, – par šādu kadru iekļaušanu filmā varētu padiskutēt, cik tie iederīgi no ētiskā viedokļa, tāpat visai daudzās safilmētās alkohola lietošanas epizodes atstāj iespaidu par Sīmani kā cilvēku, kurš centās aizbēgt no realitātes. Pat ja tas tā bija un pēdējos gados dziesminieks jutās noguris no dzīves, gados jaunākiem skatītājiem nākotnē pēc filmas noskatīšanās izveidosies tieši šāds žēlīgs priekšstats par Sīmani. Tad labāk aizvērt acis un klausīties viņa dziedāšanā, kas, par laimi, paliks ierakstos. Tā ir pašpietiekama un neprasa vizuālo tēlu acupriekšā, lai cik tas būtu iespaidīgs savā viedumā.
Kādā no pēdējo gadu sarunām Sīmanis teica, ka cilvēks pavada neskaitāmus gadus vai pat gadu desmitus, mēģinot iemācīties dzīvot, bet kaut kādā mirklī nāk atklāsme, ka viņš visu šo laiku ir mēģinājis iemācīties mirt. Atgriezties tur, no kurienes nācis, – mūžībā.