Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +24 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 24. jūlijs
Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne, Kristīna

Uzticamības un kvalitātes zīmogs. Ko Latvijai dod Baltijas fokuss Berlinālē? Kinoprofesionāļu diskusija

Uzmanības centrā – Baltija. Nonākšana Eiropas Filmu tirgus fokusā ir valsts, reģiona un industrijas tēla un profesionālo kontaktu stiprināšana – uzsver kino industrijas pārstāvji, kuri šajās dienās dodas uz Berlīni

Vakar, 16. februārī, tika atklāts 73. Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls, kura laikā notiekošā Eiropas Filmu tirgus uzmanības centrā šoreiz būs Baltijas valstu kino. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kino industrijas dzīvē šis ir pirmais tik augsta līmeņa sadarbības pasākums – kopīga platforma vienā no svarīgākajiem Eiropas kinofestivāliem, iespēja pozicionēt Baltiju kā spēcīgas kinomākslas un profesionālas ražošanas reģionu, popularizēt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas konkurētspēju Eiropas mērogā un plašāk.

Šī notikuma gaidās KDi aicināja uz diskusiju Nacionālā kino centra direktori Ditu Rietumu, Nacionālā kino centra starptautisko sakaru koordinatori Agnesi Zapāni un producentus Alisi Ģelzi un Uldi Cekuli.

Baltijas valstis arvien biežāk apvieno spēkus, lai sevi prezentētu pasaulē. Kāpēc tas ir svarīgi?

Dita Rietuma. Eiropas kino industrija ir ļoti sarežģīta sistēma ar mežonīgu konkurenci un diezgan izteiktu aroganci no lielo valstu puses. Eiropas kino kontekstā mēs esam mazas kapacitātes valsts. Tas ir pat oficiāls termins, ko izmanto Eiropas fondu projektos un kas nozīmē ierobežotu finansējumu kino veidošanai, ierobežotu tirgu un ierobežotu valodas areālu. Tas pats attiecas arī uz igauņiem un lietuviešiem. Starptautisku interesi mēs varam izraisīt, tikai apvienojot spēkus.

Līdz šai atskārsmei esam gājuši diezgan ilgu laiku, jo mūsu vidū ir arī valsts, kas vienmēr ir jutusies stilīga un pašpietiekama, tomēr pēdējos piecos gados esam guvuši kopīgu izpratni par mūsu potenciālu un tā ierobežojumiem un kopīgi radījuši vairākus pasākumus. Pamata grūdiens tam bija gatavošanās simtgadei ar dažādiem prezentācijas pasākumiem ārvalstu festivālos, kad tika izveidota Baltijas poētiskā dokumentālā kino retrospekcija Karlovi Varos, aizsākts Baltijas filmu festivāls Ņujorkā, sākta sadarbība ar Lokarno festivālu, organizēts Baltijas fokuss Lesarkā Francijā un notikusi virkne citu pasākumu, kas ir iespējami tikai tad, ja trīs Baltijas valstis sanāk kopā.

Kāpēc piedalīšanās Eiropas Filmu tirgū Berlīnē ir būtiska?

Dita Rietuma. Eiropas kino finansēšanas sistēma ir balstīta uz pārrobežu sadarbību, jo Eiropas direktīva regulē, cik daudz finanšu līdzekļu katra valsts drīkst piešķirt tās atbalstītajiem filmu projektiem, jo nekur filmas netiek finansētas simt procentu apmērā no valsts budžeta līdzekļiem, līdz ar to producentiem ir jāmeklē sadarbības partneri un atbalsts citu valstu kinofondos, lai varētu tapt kopražojumi, kas paver plašāku auditoriju un dod citus labumus. Šajā sistēmā pārstāvniecība filmu tirgos, kuros tiek dibināti kontakti, meklēti kopproducenti un noieta tirgi, ir ļoti būtiska, it īpaši šajā gadījumā, jo Berlīnes kinofestivāls un to pavadošais Eiropas Filmu tirgus ir viens no centrālajiem notikumiem Eiropā. Tas, ka organizatori ir akceptējuši šādu Baltijas fokusu, ir drosmīgi no viņu puses, jo nekad agrāk tajā nav iekļuvusi triju valstu apvienība.

Vai, gatavojoties Baltijas fokusam Berlīnē, jūs pētījāt iepriekšējo fokusa valstu pieredzi un ieguvumus?

Dita Rietuma. Atsevišķu māju kā norvēģi mēs nebūvēsim, jo viņu budžets bija mērāms miljonos, bet mūsu resursi ir ierobežoti, tāpēc mēs aprobežosimies ar Baltijas valstu stendu Eiropas Filmu tirgus norises vietas centrā ar plašu pasākumu programmu.

Agnese Zapāne. Mēs darbojamies pēc iepriekš izmēģinātiem algoritmiem un varam izmantot visas tās priekšrocības, kas tika piedāvātas arī pārējām fokusa valstīm. Mēs ienāksim Berlīnes pilsētvidē, Eiropas Filmu tirgus ēkas monitoros ar videomateriāliem par pieejamām finansējuma programmām, filmēšanas lokācijām un tamlīdzīgu informāciju, mēģināsim pievilināt tos, ar kuriem vēl neesam strādājuši, un arī tos, ar kuriem jau esam sadarbojušies, un ziņosim, ka mūs var satikt Baltijas valstu stendā.

Kādas būs aktivitātes?

Agnese Zapāne. Vairākas aktivitātes ir paredzētas producentiem. Kopā ar Eiropas Filmu tirgu ir izvēlēti četri starptautiski pazīstami šīs jomas profesionāļi, kurus īpaši izcelsim, atklājot viņu līdzšinējo darbību un dodot iespēju viņiem pašiem pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem. Šie producenti ir Inese Boka-Grūbe,  Matīss Kaža, Guntis Trekteris un Alise Ģelze. Dokumentālo filmu sesijā savas topošās filmas prezentēs Guntis Trekteris un Uldis Cekulis, trīs jaunās producentes Paula Jansone, Alise Rogule un Inga Praņevska piedalīsies programmā Visitors Programme, kurā viņas tiks iepazīstinātas ar to, kā funkcionē filmu tirgi, kā arī ar iespējām, kādas šie tirgi piedāvā producentiem. Notiks citi tīklošanās pasākumi.

Uldis Cekulis. Es tik tikko izlasīju, ka arī pats Eiropas Filmu tirgus atklāšanas pasākums notiks Baltijas zīmē ar Latvijas čellu grupu Melo-M. Tas ir jaudīgi.

Agnese Zapāne. Katrs akreditētais Eiropas Filmu tirgus dalībnieks saņems maisiņu ar Baltijas filmu žurnālu, kas ir tapis īpaši šim pasākumam.

Dita Rietuma. Tie ir 7000 maisiņu!

Agnese Zapāne. Eiropas Filmu tirgus mājaslapā īpaša sadaļa ir veltīta Baltijas fokusam, kas ir vēl viens apliecinājums, ka sadarbība rūpīgi tiek veidota arī no Berlīnes puses.

Vai ir zināms, kāda bijusi atdeve iepriekšējām fokusa valstīm?

Alise Ģelze. Zinu, ka norvēģu delegācijas sastāvā ļoti aktīvi darbojās dažādi reģionālie fondi, kas pārstāvēja konkrētas lokācijas ar fjordiem un citiem dabas nostūriem, un tas izrādījās veiksmīgi, jo pēdējos gados Norvēģijā ir uzņemtas diez ­ gan daudzas Holivudas filmas. Dita Rietuma. Man šķiet, ka viss sākās ar Džeimsu Bondu, ko norvēģi arī pozicionēja kā lielāko sasniegumu pēc Eiropas Filmu tirgus. Alise Ģelze. Mums līdz tam vēl tāls ceļš ejams.

Dita Rietuma. Jābūvē fjordi (smejas).

Ko Latvijas producentiem dod šis Baltijas fokuss Berlīnē?

Alise Ģelze. Palīdz tas, ka mūs ievēro kā producentus un kā valsti. Šobrīd esam redzami tiem, ar kuriem jau esam sadarbojušies un piedzīvojuši veiksmes stāstus, pēc kuriem mūs atceras, piemēram, pēc Jura Kursieša filmas Oļegs (Latvijas, Lietuvas un Beļģijas kopražojums – I. A.). Kad sarunā ar beļģu producentiem esmu pie ­ minējusi šo darbu, viņi uzreiz ir teikuši: jā, tā filma ir no Latvijas! Atpazīstamība atvieglo mūsu darbu, bet tik un tā tas, kuri projekti tiek izvēlēti, balstās projekta idejā, režisora panākumos, producentu sasniegumos un citos apstākļos.

Kopumā man ir bijusi diezgan skarba pieredze ar Rietumeiropas valstīm gan galvenā, gan arī minoritārā producenta lomā, jo, kā teica Dita Rietuma, eksistē dalīšanās nosacītās frakcijās: mēs vien ­ mēr esam tiekušies uz Rietumeiropas valstīm, bet šajā ģeopolitiskajā situācijā es jūtu, ka valstis, kas ir tuvāk kara zonai, sāk arvien vairāk skatīties cita uz citu kā iespējamiem kopprodukcijas partneriem, kuriem mēs varam atgādināt par sevi.

Daudziem producentiem izdzīvošanas jautājums ir ārvalstu filmu uzņemšana Latvijā. Viņiem atrašanās fokusā var palīdzēt nonākt filmu veidotāju redzeslokā ar savām lokācijām. Protams, šajā situācijā ir jāveic skaidrošanas darbs, jo es pati esmu saskārusies ar jautājumu: cik droši ir Latvijā. Zinu vairākus projektus, kuros tiek no ­ teikts, cik tuvu filmēšanas grupa drīkst atrasties Krievijas un Baltkrievijas robežai.

Dita Rietuma. Rezumējot var teikt, ka nonākšana Eiropas Filmu tirgus fokusā ir valsts, reģiona un industrijas tēla un profesionālo kontaktu stiprināšana.

Alise Ģelze. Iezīmēšana kartē.

Dita Rietuma. Lokālajā telpā mēs mēdzam pārspīlēt savu atpazīstamību pasaulē, taču joprojām trīsdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas ļoti daudz cilvēku Eiropā nezina, kur ir Latvija.

Uldis Cekulis. Domāju, ka jautājums nav tik daudz par atrašanās vietu, cik par imidžu, jo tieši imidžs ceļ uzticamības koeficientu, kas savukārt veicina sadarbību, jo arī dokumentālajā kino kopprodukcija ir vienīgais veids, kā ne tikai izveidot filmu, bet arī kā to palaist pasaulē un padarīt pieejamu plašākai auditorijai. Tāpēc ir svarīgi, ka Baltijas valstīm ir radusies iespēja būt Eiropas Filmu tirgus fokusā un parādīt, ka mēs esam atvērti kopražojumiem, bet mums nevajag māju – mēs tajā nekad nedzīvosim, jo tas nav mūsu raksturā. Mēs varam sanākt uz brīdi kopā un pēc tam sadalīties katrs pa saviem projektiem, jo mūsu gadījumā galvenais ir cilvēku faktors.

Dita Rietuma. Jā, ar šo fokusu uz Baltijas valstīm Eiropas Filmu tirgus uzliek uzticamības un kvalitātes zīmogu: tie ir mūsu partneri, kuri ir jūsu uzmanības vērti. Atklājiet viņus! Novērtējiet viņus!

Uldis Cekulis. Vēl zīmīgi ir tas, ka vairāku gadu garumā viss bija apstājies un cilvēki ir izsalkuši pēc satikšanās klātienē, tāpēc Berlīne mudžēs no cilvēkiem kā skudru pūznis. Es pats tikko esmu atgriezies no festivāla FIPADOC Francijā, kurā arī bija Baltijas valstu un Somijas dokumentālo filmu fokuss. Industrijas pārstāvju interese bija milzīga, un tas liecina, ka kovida šķēršļi izzūd, bet svarīgi paturēt prātā, ka karš gan nav beidzies! Mums ir jāturas kopā un jāparāda, ka, būdami tuvu konfliktu zonai, turpinām dzīvot, atbalstām kaimiņus un veidojam jaudīgas filmas. Sanāk ļoti simboliski, ka tieši šogad Baltijas valstis ir iekļuvušas Eiropas Filmu tirgus fokusā.

Alise Ģelze. Tā varētu būt bijusi Ukraina.

Uldis Cekulis. Ukraina daļēji eksponēsies caur Baltiju, jo katrai no trim valstīm ir sadarbības projekti ar Ukrainu. Mums pašiem ir divas minoritārās kopprodukcijas, kas pagājušajā gadā tika atbalstītas Nacionālajā kino centrā (Jūlijas Hontarukas Tērauda brālība un Andrija Lisecka Svētītie – I. A.).

Alise Ģelze. Tas ir kaut kas, ar ko varam lepoties un būt līdzās vairākām lielajām valstīm, kuras arī atbalsta Ukrainas kopražojumus.

Kuri ir tie Baltijas valstu projekti, kas līdz šim visvairāk ir veicinājuši mūsu valstu atpazīstamību starptautiskajā arēnā?

Alise Ģelze. Latvijas pieredzē tas ir Vācijas seriāls Sisī (kostīmdrāma par Austrijas ķeizarieni Elizabeti, pirmizrāde notika aizpagājušā gada beigās), igauņiem tā ir režisora Kristofera Nolana filma Tenets, lietuviešiem – seriāls Černobiļa, ar ko viņi ļoti lepojas.

Dita Rietuma. Šie ir arī stāsti par finanšu instrumentiem, kas piesaista ārvalstu lielo projektu veidotājus filmēt kādā konkrētā valstī.

Alise Ģelze. Tas palīdz mums kā producentiem un vietējā kino attīstībai. Es redzu, ka Lietuvā sevi piesaka ļoti daudz jaunu režisoru, piemēram, tikko Sandānsas festivālā ASV balvu par labāko režiju dabūja lietuviete Marija Kavtaradze.

Dita Rietuma. Latviešu režisors pērn ieguva balvu Traibeikas festivālā ASV (Viesturs Kairišs par filmu Janvāris – I. A.).

Alise Ģelze. Ar lietuviešu kolēģiem esam pārrunājuši, ka šie ārvalstu projekti ir ļoti veicinājuši vietējā kino darbaspēka kultūru. Esmu piedzīvojusi laikus, kad Latvijā nebija neviena ārzemju projekta, un ļoti labi varu salīdzināt, kā visas iesaistītās personas uztvēra savus pienākumus uz laukuma pirms desmit gadiem un kā to dara tagad. Tā ir milzīga gradācija, kas iekustina visas pārējās sviras. Tas atvieglo mūsu pašu režisoru darbu, jo režisoram nav jādomā, vai viņa ieceres tiks realizētas atbilstošā kvalitātē.

Tas ir bijis darbs diendienā, nevis viens projekts gadā.

Alise Ģelze. Dažreiz pašam režisoram ir grūti "pievilkt" savu profesionalitāti, jo viņš ir sēdējis četrās sienās, rakstījis scenāriju un nav jutis, cik daudz industrija ir gājusi uz priekšu.

Dita Rietuma. Cik daudz ir cēlušās cenas…

Alise Ģelze. Jā, tas gan.

Dita Rietuma. Igauņu kolēģi kuluāros mēdz pārdzīvot, ka šie ārvalstu projekti, kas te ienāk uz īsi brīdi, ceļot iesaistīto cilvēku profesionalitāti, vienlaikus paceļ arī darbaspēka izmaksas un būtībā rada problēmas nacionālo filmu uzņemšanai, kam finansējums aug, bet inflācija aug straujāk, līdz ar to rodas dažādas problēmas, bet par to šoreiz nerunāsim.

Vai ir kādi risinājumi?

Alise Ģelze. Šis ir sarežģīts laiks, jo kovida un kara kontekstā visas kino veidošanas izmaksas ir palielinājušās par kādiem divdesmit, divdesmit pieciem procentiem, līdz ar to Eiropā valda zināma histērija ne tikai attiecībā uz mazajiem, bet arī lielajiem projektiem, jo filmu uzņemšana nenotiek ātri: ziemā tu esi sarēķinājis vienu budžetu, bet vasarā vairs nevari savilkt galus kopā, ir jāsāk filmēšana, bet tev pietrūkst naudas. Šos apstākļus varam izmantot savā labā, jo šī iemesla dēļ aktīvi tiek meklētas mazākas valstis, kas varētu izglābt šo situāciju, un līdz ar to mums ir izdevība kļūt par partneriem nozīmīgos projektos.

Optimizēšana nepalīdz?

Alise Ģelze. Samazināt var tikai līdz noteiktam slieksnim. Kā jau teicu, šis ir interesants laiks ar milzīgām izmaksām un vienlaikus milzīgu pieprasījumu pēc gatavām filmām un seriāliem, tiesa, ne kinoteātros.

Dita Rietuma. Varu piebilst, ka Nacionālais kino centrs nesen publiskoja Latvijas filmu nozares 2022. gada statistiku. Atklāti sakot, viss varēja būt daudz sliktāk, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju. Pirmo gada pusi cilvēki kino ignorēja: kāds kino, ja notiek karš?! Jautājums, vai mēs spēsim atgriezties 2019. gada kinoteātru apmeklējuma līmenī, kad ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā tika sasniegtas nebijušas virsotnes pārdoto biļešu skaita ziņā.

Alise Ģelze. Latvijas skatītājs ir diezgan uzticīgs vietējām filmām un izvēlei doties uz kinozāli. Es tikko runāju ar horvātu un rumāņu kolēģiem – viņiem vienīgais ceļš, kā realizēties industrijā, ir tāds, ja viņu veidotā filma nonāk starptautiskajā apritē, jo viņu valstīs nacionālo kino neskatās vispār. Rumānijā tā ir totāla katastrofa ar viņu visā Eiropā novērtēto jauno vilni un divdesmit trijiem miljoniem iedzīvotāju.

Dita Rietuma. Mūsu problēma ir tā, ka kopš 90. gadiem ir izveidojusies tāda situācija, ka mums ir daudz mazāk kinoteātru nekā kaimiņiem, līdz ar to mums ir sliktāki rezultāti, bet gribu akcentēt, ka filmas izrādīšana kinoteātrī ir tikai sākums, pēc tam filmas ceļš turpinās televīzijā un dažādās platformās, ko mēs plānojam monitorizēt nākotnē.

Uldis Cekulis. Kovida laikā kinoteātri bija slēgti, visā pasaulē tika izpirkti lielie plazmas televizori, un cilvēkiem šķita, ka viņu mājās ir ienācis kinoteātris. Es domāju, tas ir viļņveidīgs process un pēc kāda laika arvien vairāk cilvēkiem sagribēsies atkal izbaudīt pilnvērtīgu kinoteātra pieredzi komplektā ar kafejnīcas apmeklējumu pēc seansa.

Kāda ir jūsu pieredze ar platformām?

Uldis Cekulis. Pamazām gan skatītājiem, gan mums pašiem parādās iemaņas dažādu platformu izmantošanā un tajā, kā tās darbināt pēc iespējas veiksmīgāk. Piemēram, aizpagājušajā gadā kopā ar itāļu partneriem veidotās dokumentālās filmas Es piedzimu Rosellīni izplatīšana "izgāzās" gan Itālijā, gan Latvijā, jo tieši dienu pirms tās nonākšanas uz lielajiem ekrāniem tika aizvērti ciet visi kinoteātri. Tā bija katastrofa, bet mēs ļoti operatīvi vienojāmies par filmas izrādīšanu LMT viedtelevīzijā, un tā kļuva par vienu no visvairāk skatītajām mēneša filmām visu šajā platformā demonstrēto kinodarbu vidū.

Alise Ģelze. Man šķiet, ka kino ir daudz nezināmu lielumu, jo pēkšņi kaut kas var saslēgties un notikt kaut kas tāds, ka visi grib redzēt tavu filmu, vai arī otrādāk, un laika gaitā tas kļūst arvien neparedzamāks un neparedzamāks ne tikai attiecībā uz filmu skatīšanos, bet arī uz kopprodukciju veidošanu. Es tieši vakar piedalījos Eiropas kino atbalsta fonda Eurimages īstenotajā raidierakstā par savu pieredzi filmas Neredzamā cīņa radīšanā, kas piedzīvoja visus iespējamos sarežģījumus (smejas). Tā vienmēr ir kā kauliņu mešana, nekad nezini, kas uzkritīs.

Uldis Cekulis. Šiem neprognozējamības momentiem ir nozīmīga loma dokumentālā kino radīšanas procesā. Piemēram, mēs veidojam Itālijas un Latvijas kopražojumu Dzīves tango, kurā sieva Ivana ir atklājusi tango deju kā zāles savam vīram Klaudio cīņā ar Parkinsona slimību, savukārt viņš kā pateicību vēlas uzdāvināt sievai braucienu uz Argentīnu. Kovidlaiks visus plānus izjauca, un mēs sapratām, ka nekāds ceļojums nesanāks arī vīra veselības stāvokļa dēļ, taču filmas komandā jau bija iesaistīts mūsu izcilais komponists Arturs Maskats, kurš jau bija paspējis paciemoties pie Ivanas un Klaudio viņu mājās un tagad komponē tango tieši šim pārim. Par tādu filmas atrisinājumu mēs pat nebijām iedomājušies. Šoruden gaidāma pirmizrāde.

Ja runājam par Baltijas valstu sadarbību, vai to varētu realizēt arī attiecībā uz kinoteātriem un citām filmu izrādīšanas vietām, lai vieglāk pārvarētu robežas šo triju valstu ietvaros?

Dita Rietuma. Iespēju robežās mēs darām, ko varam, – ar šādu patosu mēs pirms vairākiem gadiem sākām Baltijas filmu dienas, bet skaidrs, ka trīs četras filmas, kas izcirkulē cauri Baltijas valstīm vienas dienas laikā, nav būtisks uzlabojums. Par būtisku uzlabojumu varētu kļūt filmu nonākšana visu triju valstu televīzijās un pārējās platformās. Pamazām tas jau tiek realizēts un spēj piesaistīt diezgan daudz skatītāju. Kā vienu no visveiksmīgākajiem piemēriem šo robežu pārvarēšanā var nosaukt Igaunijas, Somijas un Latvijas filmu Suflieris ar mūsu aktieriem un visam reģionam svarīgu tēmu. Filma ir kļuvusi par visu laiku visvairāk skatīto kopražojumu Latvijas kinoteātros, jo tā tika dublēta latviešu valodā – tā ir neierasta, bet acīmredzot atkārtošanas vērta prakse. Vārdu sakot, salīdzinājumā ar desmit gadu senu pagātni situācija ir krietni uzlabojusies, bet ideāls ir gaismas gadu attālumā.

Kā jūs kopumā varētu raksturot sadarbību starp Baltijas filmu veidotājiem?

Dita Rietuma. Šajā reģionā sadarbība starp filmu veidotājiem ir attīstījusies ļoti organiski, it īpaši ar lietuviešiem (nedaudz mazāk ar igauņiem un čehiem – I. A.), ar kuriem mēs esam mentāli tuvāki, jo Lietuvas Kino fonds pastāvīgi atbalsta sarežģītas Latvijas vēsturiskās filmas un otrādi. Tas pierāda, ka Baltijas valstu fokuss ir loģisks, nevis institucionāli uzstiepts koncepts triju valstu industrijām, kas katra sēž savā stūrī. To visu sakot, jāpiezīmē, ka Nacionālajam kino centram nav nemaz tik daudz līdzekļu šo kopražojumu atbalstam. Gadiem ilgi tie ir bijuši 300 000 eiro, pērn tie bija 400 000 eiro, kas Eiropas kino kontekstā ir sīknauda, bet tā tiek ieguldīta ļoti mērķtiecīgi, un gandrīz visi šie kopražojumi ir redzami starptautiski.

Alise Ģelze. Kopš minoritāro kopražojumu programmas aizsākšanās pirms pieciem gadiem konkurence par finansējuma iegūšanu ir kļuvusi arvien intensīvāka, tas nozīmē, ka mūsu producenti spēj piesaistīt arvien nozīmīgākus projektus, kurus redzot es pati vairāk nevaru solīt naudu debitantiem un automātiski sāku skatīties prestižāku projektu virzienā, un ieguldu daudz vairāk darba, lai attīstītu tos projektus, kas trenē manus kā producentes muskuļus.

Uldis Cekulis. Konkurence pieaug, bet, kā rāda pieredze, projektu izvēle trāpa mērķī, piemēram, dokumentālajā kino esam saņēmuši finansējumu vairākām minoritāro kopražojumu filmām, kuras pēc tam ir guvušas galvenās balvas A klases festivālos: Nemirstīgie Karlovi Varos, Brīnišķīgie lūzeri un Lēciens Varšavā u. c. Redzēs, kā ies nākamajiem.

Informācija par Eiropas Filmu tirgu: www.efm-berlinale.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja