Prokrastinācija ir beigusies, lai dzīvo prokrastinācija! Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma no 3. septembra ver durvis jaunajai pastāvīgajai ekspozīcijai Prokrastinācija un radīšana. Konkursā par ekspozīcijas koncepciju uzvarēja Unas Rozenbaumas ideja, kuras būtība – noņemt mākslinieka "noslēpuma un mistifikācijas oreolu" (LSM.lv. 30.10.2019.) un slavenajā rakstniekā, mūziķī sajust dzīvu cilvēku. To vislabāk raksturo muzeja foajē lasāmās Desmit atzīšanās prokrastinācijā: "Prokrastinācija ir mūsu palīgs un acuraugs, kamēr atbrīvojam prāta telpu, kur pabeigt radīšanu. Tā ir ar radīšanu nesaistīta darbība, kas ietver roku kustību, kuras laikā dziļākās domas izdomājas, problēmas atrisinās un samežģījumi atšķetinās."
Iepriekšējā pastāvīgā tobrīd Raiņa Literatūras un mākslas muzeja ekspozīcija piecu zāļu apjomā tika atklāta 1972. gadā Rīgas pilī. Šī ekspozīcija apmeklētājiem bija pieejama līdz 2000. gadam. "Es muzejā strādāju ilgāk nekā 10 gadus, un visu laiku teica, ka jaunās telpas tūlīt būs," ar smaidu atceras pētniecības daļas vadītāja Zanda Šumska.
"Toreiz Raiņa Literatūras un vēstures muzeja ekspozīcija bija veltīta tikai rakstniecības vēsturei. Jānis Greste to darīja personību atspoguļojumā. Tā bija veidota hronoloģiski, sākot no pirmās Atmodas, jaunlatviešiem. Tā pamazām virzījās cauri visam XX gadsimtam. Tad, kad jau drīkstēja to darīt, tika pievienoti arī trimdas autori. Tie, kas nebija atļauti, piemēram, Edvarts Virza, tika pievienoti daudz vēlāk.
Pils ekspozīciju atceras cilvēki, kuriem šodien ir 50 un vairāk gadu," iepriekšējo muzeja ekspozīcijas koncepciju atceras muzeja direktore Iveta Ruskule.
"Protams, muzeja ekspozīcija ir muzeja redzamākā forma, kuru apmeklētāji grib redzēt un kuru arī identificē ar muzeju. Vienkārša sabiedrības locekļa skatījumā muzejs ir tad, ja ir ekspozīcija, uz kuru iespējams aiziet apskatīties. Mūsu muzejam šādas iespējas nav bijis 20 gadus. Pa vidam muzejs ir veicis izstāžu darbību. Pils laukumā 2, pirms neveiksmīgi tika uzsākta rekonstrukcija, bija izstādes, veltītas gan rakstniecībai, gan mūzikai. Bija izveidota mūzikas instrumentu zāle, kas bija ļoti populāra. Muzeja darbību nācās pārtraukt. Muzeja mājaslapa vienmēr ir bijusi kā liela un bagātīga satura platforma. Mums ir pētnieciskais žurnāls Stāstnesis un Mēneša priekšmets. Kovidlaikā mums bija Paliec mājās epizodes, kur mēs pētījām dažādu radošo personību mājas dzīves ieradumus," Iveta Ruskule uzsver, ka 20 gadus neesošā pastāvīgā ekspozīcija nenozīmē, ka Latvijas kultūrtelpā muzeja nav bijis vispār.
Jaunajā ekspozīcijā Prokrastinācija un radīšana, stāstot par latviešu rakstnieku un mūziķu personībām, 98 epizodēs izgaismosies radošuma cilvēciskie aspekti, par kuriem maz vai nemaz nav rakstīts klasiskos pētniecības avotos: radīšanas rituāli, iedvesmas avoti, aizraušanās un dažādas iemīļotas ikdienas nodarbes, kas aizved pie neatkārtojamiem, ģeniāliem, izciliem, radošiem darbiem. Ekspozīcijas saturs tapis ciešā RMM mākslas ekspertu sadarbībā ar rakstnieci Noru Ikstenu, mākslinieci Annu Heinrihsoni, radošo direktori Unu Rozenbaumu, mūziķi Sigvardu Kļavu. Skaņas, kas pavada muzeja ekspozīciju, radījis komponists Jēkabs Nīmanis. Ekspozīcijas objektu un ar to saistīto tehnoloģisko risinājumu izgatavošanu un uzstādīšanu veikušas apvienības SIA Solavi un SIA Ad production.
Radīšanas rīku piemineklī foajē ieraugām visus tos līdz pēdējam nospicētos miniatūros zīmulīšus, elegantās spalvas ar iegravētajiem smalko firmu nosaukumiem un visam pāri – diriģenta Haralda Medņa majestātisko kamertoni. Ar šiem rīkiem ir radīti darbi, kuru dēļ to lietotāji ir nokļuvuši muzeja ekspozīcijā un kuru dēļ tālāk tiks runāts par visu ko – par gulšņāšanu aizvērtām acīm, dambretes spēlēšanu, malkas ciršanu, aušanu, vēršanos ekrānos, makšķerēšanu, krimiķu lasīšanu naktī, mauriņa pļaušanu, vētrainu viesu uzņemšanu un pilnībā neiziešanu no mājas utt., u. tjpr.
M6 vēlreiz neiekāpt
Ēka Mārstaļu ielā 6 ir izcils baroka – klasicisma laikmeta vecpilsētas apbūves piemineklis. Tās plānojums ir saglabājies no 1905. gada, ir vēl dzīvi mūru fragmenti no XVII gs., koka kāpnes pārstāv XIX gs. beigu amatniecības skolu, jumta konstrukcija ir tapusi XVII gs. Ēkas galvenās fasādes kompozīcija ir saglabājusies kopš 1823. gada. Galvenais akcents ir greznais ar rokoko detaļām veidotais portāls – XVIII gs. valsts nozīmes mākslas piemineklis, kas atrodas ēkas galvenās fasādes centrālajā daļā. Tāpat līdz mūsdienām saglabājies galvenās fasādes 1. stāva veidojums, kas pārbūvēts 1905. gadā pēc prominentā Rīgas arhitekta Vilhelma Bokslāfa projekta. Ēkas atjaunošana veikta sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi, lai nodrošinātu vēsturisko liecību saglabāšanu.
Muzejs ēkas vēsturi ir izpētījis vēl sīkāk. Nams ir interesants ar to, ka katra paaudze šajā vietā nākusi ar savām vēlmēm un iespējām, bet māja bijusi tik universāla, ka spējusi pielāgoties. Tas ir vesels stāsts par sabiedrības mainīšanos un attīstību, iesaistot procesā namu. Šajā vietā līdz pat XVI gadsimtam nedrīkstēja būvēt mūra mājas, tikai koka, lai saskaņā ar pilsētas apbūves noteikumiem ugunsnelaimes gadījumā tiktu aizslaucīta aiz mūriem esošā koka apbūve, nekaitējot mūra namiem. Pilsēta auga, noteikumi mainījās, un pienāca laiks, kad tagadējā Mārstaļu ielas rajonā atļāva būvēt namus no mūra. Lielākoties šeit tapa noliktavas, un dzīvošana bija pakārtota, tās galvenā funkcija – sargāt mantu. Mārstaļu ielā 6 vispirms atradās no koka būvēta noliktava, tad mūra, kad uzbūvēja arī otrajā stāvā mazu, apkurināmu istabiņu, izmantojot no Romas nākušo hipokausta krāšņu sistēmu. Pavisam nedaudz ēkā ir saglabājušies nelieli gotikas laikmeta fragmenti, kas tika konservēti XX gs. 80. un 90. gados, kad lielā daļā Rīgas vēsturisko namu restaurāciju veica poļu speciālisti. Vēl pēc laika pamazām izveidojās Mārstaļu iela, jo tirgoņi un turīgi meistari sāka sev būvēt dzīvojamās ēkas ar skaistām fasādēm, saimniecības ēkām vietu rodot pagalmos un atvēlot tās mantas uzglabāšanai, ierīkojot tur vietu kučieru telpām, staļļus zirgiem vai citiem mājdzīvniekiem.
XIX gs. ēka jau pilnībā bija nodota dzīvošanas funkcijai, līdz mūsdienām saglabājies viens oriģināls sienas gleznojums. XX gs. sākumā namu īpašumā iegūst Nikolajs Štreifs, iekļaujoties tā laika meinstrīmā – visi ir bagāti, visiem ir lieli mērķi, īpašnieki aktīvi piedalās preču tirgošanā un arī kultūras dzīvē. Jaunais īpašnieks ir pietiekami bagāts, pasūta pārbūves projektu slavenajam arhitektam Vilhelmam Bokslafam (1858−1945) ar domu pirmajā stāvā izbūvēt kafijas veikaliņu ar skaistām reklāmām logos. Māja kļūst par šauru. Ir pagrabs, saimniecībai paredzētais pirmais stāvs, istabiņa otrajā stāvā. Nepietiek. Tāpēc no otrā stāva uz augšu tiek izbūvētas kāpnes un bēniņu stāvs iekārtots dzīvošanai. Papildus pagalma attālākajā daļā top mūra noliktava kafijai un kafijas grauzdēšanai, kā arī dzīvoklis kučierim. 1890. gadā jau uzbūvēta pamatīga saimniecības ēka.
Ir kāds laiks, kad nama vēstures lapas ir tukšas, būvvaldē atrasta tikai viena lapiņa, kas liecina, ka kafijas veikals Otrā pasaules kara laikā pieder Taubem – uzvārds, kas tolaik bija slavens Latvijas laukos. Pēckara periodā nama funkcija bija ļoti utilitāra − tas kļuva par kopmītnēm. Vēlākajos padomijas gados PSRS pēkšņi saprata, ka vēlas pierādīt Eiropai savu augsto izpratni par kultūru. Maskava dod naudu, Rīgā parādās būvnieki un poļu restauratori, kuri pilsētā paspēja pastrādāt 83 adresēs. Poļu restauratoriem ir ievērojama pieredze – ņemot vērā, ka Varšava pēc kara tika uzcelta pilnīgi no jauna. Restaurācijas rezultātā Mārstaļu ielas namam tika atdots tas tēls, kāds varēja būt 1905. gadā, saglabātas kāpnes, ieeja, logu apjoms, atjaunoti interjeri, parkets, gleznojumi.
XX gs. 90. gados sākās sabiedriski skaistākais posms, kas piepildīts ar romantiku un mākslu. Sabiedrība, izkāpusi no padomijas pelēcīguma un aizliegumiem, strauji metas baudīt bohēmu un radošām idejām piepildītu dzīvi. Mārstaļu ielas 6. namā ienāk mākslinieku kafejnīca un veikals. Visiem šķita, ka dzīvos ilgi un krāšņi, un mākslai beidzot ir sava neatkarīga telpa. Kafejnīcai bija izeja uz nelielu pagalmiņu, te nemitīgi tika spēlēta zole, kurā par uzvaru cīnījās kaislīgi kāršu spēlmaņi no mākslinieku un turīgu uzņēmēju vides. Jāatzīmē, ka mākslinieki paši par saviem līdzekļiem un ar savu darbu labiekārtoja pagalmiņu, izbruģējot to un norobežojot no blakusesošās teritorijas. Te pa īstam varēja justies kā mazā Francijā.
"Ar šo māju mums tika baigā oga! Tas ir tik forši, ka mēs esam šajā mājā!" ekspozīcijas māksliniece Anna Heinrihsone neslēpj savu sajūsmu par iespēju kārtīgi izspēlēties ar dažādām faktūrām. "Te viss momentāni saslēdzās. Citur telpa būtu kaut kā jāmierina, jāmazina, jāmīlīgo, bet šī māja pati pilnīgi atplauka. Neskatoties uz to, ka pirms tam šeit bija hostelis un tāda apšaubāma gaisotne. Plēšot slāni pa slānim nost uzslāņojumus, māja būtībā ir atnākusi atpakaļ tāda, kāda tā bija droši vien visaktīvākajā stadijā. Ar visu būvniecību, interjeru un restaurāciju māja tagad ir tāda, kāda tā ir pelnījusi būt." Vienu gan māksliniece piekodina potenciālajiem ekspozīcijas apmeklētājiem – neiekrist nostalģijas lamatās: "M6 kafejnīca un mākslinieki, protams, bija ļoti forši, bet jāatceras, ka mēs runājam arī par citiem laikiem, un nevajag ieciklēties tikai uz M6 – ā, te tak viss bija savādāk! Vāze stāvēja citā vietā...Tas ir tikai viens posms no mājas vēstures. Arī šajā ziņā māja ir apmetusi kūleni un nojauc laika jēdzienu."
"Grūtais uzdevums bija saprast, kā parādīt personības, jo negribējām lineāri klasiski, tāpēc ka mūsdienās akadēmiskā bāze katram ir pieejama. Gribējās, lai būtu interesanti. Lai muzeja apmeklējums atstātu spilgtu iespaidu, vēlmi uzdot jautājumus, kaut ko meklēt tālāk. Varbūt pašam apsēsties mansardā, paklausīties mūziku, kaut ko pierakstīt vai apdomāt. Mums bija jāveido stāsts. Nonācām pie ekspozīcijas struktūras, kas ir kā grāmata ar deviņām nodaļām – ne tikai lasāma, bet arī klausāma, jūtama un piedzīvojama," stāsta Iveta Ruskule.
Lēni pieredzēt
Jaunā ekspozīcija pilnībā ignorē lineāro laiku, tā secīgumu un galīgumu. Te nesagaidīt Latvijas literatūras un mūzikas dzimšanas un attīstības stāstu no līdz. Sen aizgājušie klasiķi dala šauro rūmi ar šodienas korifejiem, un visi līdzdala mūžīgo dzīvošanas – radīšanas nemieru.
"Es zinu, ka ir kontraversāli dažādi viedokļi par vārdu "prokrastinācija", tas bija mūsu koncepcijas autores Unas Rozenbaumas ieteikums, kuru mēs ilgi un drosmīgi centāmies paši pieņemt. Tā arī ir mūsu ikdienas daļa, par kuru nav bijis ērti un ierasts runāt. Mums katram, lai saņemtos kaut ko izdarīt vai radīt, kaut ko uzrakstīt vai uzkomponēt, ir vajadzīgs ielaist sevī laiku un arī telpu. Tad mēs mēdzam bēgt no tā visa, jo apzināmies radīšanas brīža sarežģītību, grūtības, varbūt iekšējo cīņu, brūces, ko nāksies uzplēst, un arī iekšējās uzliktās latiņas, kuras nāksies sasniegt un varbūt sevi šaustīt, ka kaut kas nav labi. To pazīst katrs radošais cilvēks. Tas vieno arī cilvēkus kā tādus," jēdzienu "prokrastinācija" ekspozīcijas kontekstā interpretē Iveta Ruskule.
Man vienas no pirmajām atmiņām saistās ar šaurajām rakstnieku gultiņām ar tiem baltajiem augstajiem ķiseniem, norobežotām ar vienkāršāku vai samta auklu. Tās gultiņas man kā bērnam šķita tik tukšas un pats rakstnieks tik nepārprotami miris, ka bezmaz asaras sariesās acīs un bija grūti izsekot gides gadskaitļu kaskādēm.
LNRMM jaunās ekspozīcijas noskaņa ir gluži pretēja. Absolūti nepieciešamais intelektuālais kodols ir saglabāts, kā uzsver direktore Iveta Ruskule, – visi oriģinālie muzeja priekšmeti ļoti korekti ir eksponēti vitrīnās un zinātniski precīzi aprakstīti, bet tajā pašā laikā liels akcents ir likts arī uz asociācijām, sajūtām, iedvesmu, aizrautību, ko uzbur Annas Heinrihsones scenogrāfiskā vide ar dažādiem video un audio elementiem.
"Lēni pieredzēt" – ar šādiem vārdiem iepazīties ar jauno ekspozīciju aicina muzeja direktore Iveta Ruskule, kura savu prokrastinēšanas veidu saskata visdrīzāk kopā ar dēkaiņu un trako istabu.
Komponists Pēteris Plakidis sēž ar notīm aiz klavesīna ar atvērtu vāku pie Mežotnes pils. Telefilmas Rīga koncertfilmas Pauls Dambis: Šekspīra mūzika uzņemšanas laikā. 1977. gada vasara. Pēteris Plakidis būs sastopams 5. sadaļā Kurā neviens neiziet no mājām, Ērika Ešenvalda, Artura Maskata un Jāņa Poruka sabiedrībā, kuri tāpat mīl vienatni un klusumu. Foto – RTMM 796013
"Svarīgs ir fakts, ka visi, kas ir radījuši kaut ko diženu, ir uzlikti nevis uz pjedestāla, bet parādīti tā, lai sajustu, ka viņi ir cilvēki. Patiesībā mēs visi šeit esam vienlaicīgi. Visi ar savām kaislībām, lai cik mēs radītu lielas idejas. Katrs iekšēji pārdzīvo varbūt par mazām lietām – par jūtām vai atkarībām. Mums liekas, ka tas ir tik forši, ka varam nojaukt barjeru. Esam atteikušies no aklas nošķirtības, kas tika kultivēta padomju laikā, ka šie nu ir tie lielie cilvēki un pārējie – mazie, kas lasa un klausās. Mēs visi esam te, tagad, šobrīd jebkurās situācijās, kas notiek apkārt. Mēs te visi dzīvojam un elpojam vienu gaisu," uzsver māksliniece Anna Heinrihsone.
Interesanti atgādināt, ka cilvēciskas pieejas nozīmību rakstnieku un mākslinieku personībām apjauta jau muzeja izveidotājs Jānis Greste pagājušā gadsimta 20. gados.
Veidojot savus rakstnieku stūrīšus, viņš saprata, ka tikpat svarīgi, lai skolēns apjēgtu Raiņa Uguns un nakts lielumu, ir ne tikai likt urbt pašu tekstu, bet parādīt viņam arī Raiņa rakstāmdēlīti no kādas pasta sūtījuma kastes vāka, uz kura šis darbs tapis.
"Tad, kad mēs paši noformulējām un adaptējām šo ideju, sākās ļoti nopietns darbs kolekciju izpētē. Apzinājāmies, ka nevaram izlikt visu. Mums ir vairāk nekā miljons priekšmetu. Nācās nonākt pie kaut kādas izlases, vienlaikus iekļaujot katru nozari, katru laika posmu, desmitgadi, lai būtu pārstāvēti dažādi atzari, lai būtu arī tulkotāji," muzeja direktore atsauc atmiņā neiespējamai misijai līdzīgo sarežģīto atlases procesu.
Pētniecības daļas vadītāja Zanda Šumska stāsta, ka izvēlētā virstēma pētniekiem likusi kārtīgi izpurināt visu periodiku un meklēt vēl citos avotos. Lai varētu sagatavot konkrētā autora prokrastinēšanas epizodi, ar krājumā atrodamo vien nepatika. Ne visiem vairs varēja piezvanīt un aprunāties...
Ulisa tulkotājs un leģendārais vārda meistars Dzintars Sodums būs meklējams 2. sadaļā Veselā miesā vesels gars kopā ar Andri Akmentiņu, Leonīdu Vīgneru, Klāvu Elsbergu, Vizmu Belševicu, Tālivaldi Ķeniņu, Leonu Briedi, Pēteri Vasku un Raini. Attēlā – ap 1955. gadu Stokholmā. Foto – RTMM 710968
Zanda Šumska uzsver pašu galveno: "Tas, ka šajā ekspozīcijā kāda nav, nenozīmē, ka viņš to nebūtu pelnījis." Pētniece atklāj, ka ar laiku, iespējams, ekspozīcija tiks papildināta un variēta. Uz manu provokatīvo jautājumu, kāds tomēr rodas, izstaigājot savā subjektīvismā aizraujošo, lai arī brīžam, manuprāt, par daudz koncepcijai pakļauto ekspozīciju, – vai izvēlētā virstēma nevar novest pie situācijas, kad Latvijas literatūrai, rakstniecības un mūzikas procesam būtiskas personības paliek ārpus muzeja uzmanības tikai tāpēc, ka viņi dzīvē bijuši ja ne gluži sausiņi, tad tomēr nevar palepoties ar saistošiem paradumiem, – Zanda Šumska atbild, ka saprot manu jautājumu un rosina lietot muzeju visā tā veselumā. Tas nozīmē – apmeklēt muzeja mājaslapu – rmm.lv. No personīgās pieredzes varu teikt, ka tā tiešām vienmēr tiek uzturēta dzīva un interesanta. Piemēram, šobrīd rubrikā Mēneša priekšmets var iepazīties ar dzejnieces Elvīras Blomas apakšžokļa atlējumu, dzejnieka Arvja Vigula pildspalvu un dzejoļu krājuma Blusu cirks manuskriptu, arī diriģenta Jāņa Ādamsona zīmuļiem (tātad muzeja orbītā iespējams ieriņķot arī tad, ja esi jaunāks par 50). Tas nozīmē apmeklēt arī aktuālās izstādes (vēl līdz 13. septembrim Dzelzceļa muzejā ir skatāma Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja simtgadei veltīta mūzikas instrumentu kolekcijas izstāde Pieskāriens), un tas nozīmē neaizmirst arī muzeja krātuvju adresi – Pulka iela 8, kur regulāri notiek dažādas izstādes un sarunu sarīkojumi. Un ne tikai par vēsturi. Piemēram, jaunais rakstniecības talants Gusts Ābele kūrē pasākumu ciklu jauniešiem SiltumTintnīca sapņotājiem (klausāmas arī raidieraksta epizodes). Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs nozīmē arī ekspertu izstrādātas un vadītas literārās pastaigas un velomaršrutus, ko ir tiešām vērts piedzīvot uz savas ādas.
P. S. Mani pagaidām ekspozīcijā visvairāk sajūsmina dzejnieces Māras Zālītes 80. gadu "pūces" brilles. Reāls Prusta Madlēnas cepumiņš! Viss jaunības un Atmodas laiks nozibēja gar acīm. Kā prokrastinē Māra Zālīte? Ejiet uz Mārstaļu ielu 6!