Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Bez romantikas un svešvārdiem. Saruna ar Alfrēdu Stinkulu

Alfrēds Stinkuls savā autobiogrāfiskajā grāmatā Mati sarkanā vējā par hipiju dzīvi Padomju Latvijā šo laiku neromantizē. Stāstījums ir tiešs un neizskaistināts, un tāds autors ir arī sarunā.

Nekādā ziņā nelieto sarunā rusicismus! Mani brīdina ne viens vien cilvēks, kad gatavojos apciemot Alfrēdu Stinkulu, kura autobiogrāfisko grāmatu par hipijiem Latvijā Padomju Savienības laikā tikko izdevis apgāds Lauska. Pamatīgs ķieģelis! Grāmata, kas tapusi trīs gadu desmitus, ja esam pieticīgi un ieskaitām tikai rakstīšanas periodu, bet, ja ņemam vērā, ka tajā aprakstīts viss dzīvesstāsts no bērnības līdz Padomju Latvijas pamešanai astoņdesmitajos gados, grāmatā lasāmā tapšanas laiks ir gandrīz visi septiņdesmit gadi, ko Alfrēds nodzīvojis šajā pasaulē.

Ar lielām grūtībām astoņdesmitajos gados dabūjis atļauju izceļot un pavadījis krietnu laiku ārzemēs, viņš tagad, sasmēlies pieredzi, ir atgriezies Latvijā un dzīvo vienistabas dzīvoklī sociālajā namā Pļavniekos, pa kura logu redzams neskarts mežs, jo esam pietiekami augstā ēkas stāvā, kur cilvēku rokas nestiepjas un savas pēdas nav atstājušas. Saimnieks man ieteica braukt ciemos pēc vieniem dienā, kad saule aiz loga vairs nekarsē. Ļoti karstā laika dēļ nebraucu ar divriteni, bet auto (Alfrēda valodā – spēkratu), par ko saimnieks man saka: tad jau labāk vajadzēja pa Lubānas ielu nākt kājām nesteidzīgā pastaigas solītī, nevis piesārņot vidi.

Alfrēds cenšas dzīvot saskaņā ar dabu un sarunvalodā nelieto arī starptautiskos mēnešu nosaukumus, bet latviešu senos, kuri izstāsta, kas tajā laikā notiek dabā. Mēs tikāmies Ziedu mēnesī, ko drīz vien nomainīja Liepu mēnesis, bet Rudzu jeb Suņu mēnesī Alfrēds svinēs apaļu jubileju. "Dažiem mēnešiem ir pat trīs vai četri nosaukumi. Redzi, lietuviešu kalendārā nav šo latīņu nosaukumu, bet mēs nez kādēļ esam bez vajadzības pielāgojušies, lai gan mums ir krāšņa vēsture, skaista valoda un pietiekošs saprāts," saka Alfrēds, paslavējot lietuviešus, bet citā mirklī viņš tos jau kritizē, aicinot aiziet kaut vai uz kapiem, kur valda bezgaumība – mākslīgie ziedi un no plastmasas izgatavoti krusti.

 

Kamēr vēl atceras

Kad ieminos, ka acīmredzot hipiju laiki tagad ir kļuvuši aktuāli, jo arī igauņiem ir filma Soviet Hippies (2017), Alfrēds atbild, ka esot to filmu redzējis un tā esot bijusi briesmīga, jo Igaunija parādīta kā Krievijas sādža. Arī latviešu filmu Kaza kāpa debesīs (2019) viņš kritizē kā pārāk romantizētu: "Viss tur ir skaisti – dzīvi palikušie mākslinieki sērīgi atceras, ka tā bijusi brīva pasaule, bet es kaut kā neko tādu neatceros. Ka tur bāza cietumos, vazāja aiz matiem un kaustīja – tā tur nav. Tikai jauc galvu jaunajiem," Alfrēds neslēpj savu nepatiku.

Grāmatas ir visdrošākais un arī pieejamākais veids, kā pierakstīt vēsturi. Tāpēc cilvēkiem, kuri kaut ko atceras un spēj rakstīt, tas viss ir jādokumentē, lai vēlāk būtu, no kā mācīties vēsturi. Alfrēds atzīst, ka pēc grāmatas Īkšķojot pa Latviju par vietām, kuras pamestas vai kuru vairs nav, – grāmata iznāca Zviedrijā astoņdesmitajos gados –, ķēries klāt šai, lai turpinātu aprakstīt piedzīvoto, kamēr vēl kaut ko atceras. Cilvēki jau ir norādījuši uz kļūdām vai neprecizitātēm grāmatā, bet tā tas mēdz notikt, kad autors izstāsta notikumus pēc atmiņas, jo katram tas stāsts būtu kaut nedaudz citāds, bet citi noslinko un neko neuzraksta. Dokumentālo kinokadru par tiem laikiem nav, jo kameras katram nebija pieejamas, kur nu vēl cilvēkiem, kuru dzīvesveids, maigi izsakoties, netika padomju režīma atbalstīts. Padomju režīma pakalpiņus – čekistus jeb ziņotājus, kurus pierasts saukt no Alfrēdam netīkamās krievu valodas aizgūtā vārdā par "stukačiem", un citus tautas nodevējus – viņš nežēlo: "Tos maitas vajadzētu aiz pautiem pakārt, bet vecenes – uz mietiem uzsēdināt, jo viņi palīdzēja to netīro darbu darīt, čakarējot citus cilvēkus."

Kad ieraudzīju ziņu par iznākušo grāmatu Mati sarkanā vējā ar autora bildi līdzās, pirmajā mirklī nodomāju, ka tas ir Moondog jeb Lūiss Tomass Hārdins (1916–1999) – izcilais amerikāņu avangarda mūziķis, komponists, jaunu mūzikas instrumentu izgudrotājs un dzejnieks, kurš jaunībā bija pazaudējis acugaismu. Nemaz tik bieži nav redzēti tādi viedi kungi ar gariem, sirmiem matiem un bārdu, kas izskatās pēc svētajiem no attiecīgās tematikas gleznām. Latvijā tāds bija Pēteris Seņkāns (1931–2009), kurš tika dēvēts par Pasaules Valdnieku.

"Vakar bija tā: eju pāri Akmens tiltam, pretī nāk garmatainie. Viens izskatās pēc Dieva Tēva, otrs pēc Svētā Gara, trešais ir Uldis Rudaks, bet ceturtais – Sandijs Semjonovs (nav garmatains). Smaidu pa gabalu, apstājos un aprunājos ar bijušajiem kolēģiem, viņi saka, ka tam, kurš pēc Dieva Tēva izskatās, grāmata nupat iznākusi. Es nodomāju – Bībele, vai? Dievs mani aicina līdzi – alu dzert, es negribu. Kompānija ir tik dīvaina, ka pēc tam eju tālāk un nesaprotu, vai tas tiešām bija vai tomēr nosapņoju..." iedvesmota sociālajos tīklos rakstīja kādreizējā kolēģe no Dienas Zane Eniņa, kad pēc grāmatas atvēršanas svētkiem lielajā bibliotēkā bijām satikušies uz tilta. Otrs pieminētais sirmais matainis ir Vlads – Alfrēda draugs lietuvietis. Abi esot gara brāļi un izskatās tik līdzīgi, ka varētu arī sajaukt. Sarunājas viņi pārmaiņus latviešu un lietuviešu valodā, kuras saprot abi, un ir sastopami tirdziņos, piedāvājot baltu rotaslietas.

Izdevēja Daina Zalāne, kura pierunāja Alfrēdu grāmatu pabeigt, uzsver, ka nez vai kāds vispār tādu autoru pamanītu, ja viņš būtu augumā mazs, parasts vīriņš ar brillītēm. Alfrēds Stinkuls izskatās patiešām iespaidīgi – stalts, zilacains, pašpārliecināts, gatavs aizrādīt katram gan krievu, gan angļu valodas vārdu lietotājam, jo mūsu pašu valoda ir gana bagāta, lai tajā varētu izteikties bez svešvārdiem, kaut pats Amerikā ir pieradis laiku pa laikam savā runā iestarpināt "so". Angļu valodu viņš esot apguvis, gadiem ilgi ķerot ārzemju mūzikas jaunumus Luksemburgas Radio, un arvien ar cittautiešiem – lietuvietis tas vai igaunis – runā angliski, jo uzskata, ka trīsdesmit gadu pēc okupācijas beigām sen pienācis laiks Baltijas cilvēkiem savā zemē vairs nesarunāties krieviski. Tas Alfrēdam atgādina padomju laikus, kuros piedzīvotais aprakstīts grāmatā: aresti, izvairīšanās no armijas, dzīvošana hipiju kopienā lauku mājās un strādāšana Brīvdabas muzejā par sargu, kur no padomju režīma ietekmes varēja vislabāk paslēpties, Rietumu raidstaciju slāpēšana, slepenie festivāli un koncerti. Pats ar muzicēšanu nav īpaši aizrāvies, bet stabules gan spēlē.

 

Kodolīgi teikumi

Saimnieks man piedāvā izvēlēties kādu no daudzajām māla krūzītēm tējai no viņa paša lasītajām Latvijas zālītēm, un tūliņ par manu izraudzīto viņam ir vesels stāsts: "Šitā krūze ir ļoti vēsturiska. Astoņdesmito gadu sākuma darbs. Tās izgatavotājs ir latgalis, kurš ieprecējās Kurzemē. Viņam tā vāpe ir tāda kā nevienam. Redzi – tādi graudiņi. Un viņam bija savs baigi skaists, milzīgs ceplis mežā, līdz pusei ierakts. Es domāju, viņš sen ir miris," stāsta Alfrēds. Arī turpmāk sarunā, pieminot kādu, kurš jau miris, viņš šo faktu neietērpj asarainā sēru plīvurā, bet pieņem kā dabas diktētu iznākumu.

Mēs sēžam pie masīva, Brīvdabas muzejā pirkta koka galda, kas nav paša gatavots, bet sarunas laikā Alfrēds atnes un parāda savus darbus – ādas vākos iesietās grāmatas, pēc kurām Amerikā esot bijis liels pieprasījums, jo tās ne ar ko neatšķiroties no tām, kas izgatavotas pirms gadu simtiem. Mani brīdināja arī par to, ka Alfrēds ir veģetārietis, lai nemēģinu saimnieku iepriecināt, ciemakukulī atnesot kādu svaigi žāvētu speķa gabalu.

Kā tad viņam var būt pieņemama strādāšana ar ādu, kas nodīrāta mirušam dzīvniekam? "Esmu zālēdājs un zinu, ka te ir pretruna, bet es izmantoju līdz galam īstu materiālu, nevis plastmasu, kas piesārņo zemi. Var šķēpus lauzt par šo jautājumu – es neēdu un nekauju, bet lietoju. Valkāju ādas, nevis plastikas apavus. Amerikā pērc zābakus, kas izskatās īsti, bet nav. Tam visam ir divas puses. Es eju uz to pašu Dreiliņu mežu – bieži vien ar maisu, jo vācu tos sūdus, un tur jau nemētājas kauli vai ādas gabali, bet visādi plasti – pudeles, šķīvīši… Plasts mūs tikai nīdē ārā. Izvairīties pilnībā no tā nevar, bet var ierobežot.

Negulēt mākslīgos, bet lina vai – sliktākajā gadījumā – kokvilnas palagos. Vienu laiku Amerikā tādus nemaz nevarēja nopirkt, un tad tu tā kā mirsti, ka tik liela lieta ir dabūt lina paladziņu," savu attieksmi pret cilvēku izmantotajiem materiāliem un to iedarbību uz vidi pamato Alfrēds. Savulaik plastmasas maisiņus mazgāja un žāvēja, par to tagad smejas, bet patiesībā tas bija prātīgi – nopirkto plastmasas izstrādājumu vajag nolietot līdz galam, nevis mest ārā, lai tas piesārņo vidi.

Demonstrējot savu grāmatu, Alfrēds Stinkuls profesionāli skaidro, kā tā izgatavota, cik labi sašūta, lai nejuktu ārā. Dizaina autors folkmūziķis Mikus Čavarts piedāvājis vairākus risinājumus, līdz autors vienu atzinis par labu un akceptējis. Uz vāka viņš ir redzams kopā ar sievu Ingunu, kura joprojām ir Amerikā, tāpat kā abu meita Madara – viņa audzē un kopj zirgus, kurus pamest uz ilgu laiku nevar. Grāmatas atvēršanas svētkos, kinorežisora Kaspara Gobas jautāts par brīvo mīlestību, kāda līdzās citām brīvības izpausmēm tiek piedēvēta hipijiem, kuri labprāt staigāja kaili, kā redzams arī grāmatā, Alfrēds atbild: tas ir tikai mīts – viņu kopienā katram vīrietim ir bijusi sava draudzene, un nekāda dalīšanās tur nav notikusi.

Reti ir radusies tik milzīga vēlēšanās aprakstīt savas izjūtas, klausoties kādas sarunas ierakstā, bet Alfrēda Stinkula stāstītajā var klausīties un klausīties, jo viņa intonācija nepārprotami liecina par iekšēju mieru, kas pārņem arī klausītāju. Alfrēds ir ļoti tiešs, un tāda ir arī viņa valoda grāmatā – lielākoties īsi teikumi, jo garus, sarežģītus un saliktus, kuros ir neskaitāmi komati, kas atkal un atkal paskaidro iepriekš pausto, autors izskaudis no savas valodas, kad viņam par to aizrādījuši Zviedrijas latvieši. Sākumā bijis pikts, bet ar laiku sapratis, ka viņiem taisnība. Kad ieminos par teātra trupas Kvadrifrons nesen rīkotajos lasījumos izskanējušo Dekameronu, kur daži teikumi aizņem gandrīz lapaspusi, Alfrēds Stinkuls saka: tas vienkārši ir bijis slikts tulkojums. "No tā būtu jāizvairās. Paskatāmies dainas. Īsos teikumos, īsās rindiņās izteikta gudrība. Lielisks piemērs. Divrindes, četrrindes, dažreiz arī garākas. Valoda kā pasaka. Tik krāšņa, tik skaista, tik izteiksmīga! Ne pielikt, ne atņemt. Dainas..."

 

Jāsaka – lasāmviela

Alfrēds lieto mīksto "r" vārdos "jūra" un "karš", saka "paldievs", nevis "paldies" un smejoties min, ka burtu "v" savulaik gan jau no vārda izsviedis kāds, kuram bijušas logopēdiskas problēmas ar šī burta izrunāšanu. Cilvēku bariņu viņš aicina nesaukt par kolektīvu vai komandu, bet puduri, vienību, kopu. Plakātus – par atklātnēm.

"Man kādreiz saka: ko tad tu tā āksties un skaties atpakaļ, aicināsi arī pastalās atsākt staigāt? Tur nav jākaunas – mūsu valoda ir pietiekami krāšņa, bagāta, ar plašu izteiksmes iespēju. Svešvārdu lietošana liecina par nabadzīgu savas valodas zināšanu. Daudzi lieto vārdu "normāli". Ko tas nozīmē? Ne labi, ne slikti. Tā kā tāds puteklis. Tas ir vārds, kuru nevajag lietot. Esmu mēģinājis, cik vien var, turēties pie pareizas un tīras latviešu valodas, un esmu ļoti daudz pie tā strādājis, vadoties pēc Endzelīna valodas pamatiem. Tā runāja trīsdesmitajos gados, balstoties uz baltu cilšu valodas vēstures izpratni. 1940. gadā tā sāka mainīties, pielāgojoties slāvu valodai, kas līdz šai dienai vēl ir. Kad es dzirdu, kā runā TV un radio, mani krampji rauj. Izklausās gudri, bet neko nevar saprast. Kāpēc mums jāsaka "literatūra" – tas ir svešvārds –, ja varam teikt "lasāmviela"? Vārds "pasniedzējs" ir nācis no krievu valodas, un latviski ir jāsaka "skolotājs". Mums vairs nav "ziņas", bet "mediji". Kas mēs esam – kādi burvji vai mēdāmies? Valoda ir pārāk piesārņota ar svešvārdiem, nemaz nerunājot par padomju laika mantojumu – "davai", "vot", "tipa" –, kas cilvēkiem tā pielipis, ka viņi nemaz paši to nepamana. Kādreiz aizrādu, bet viņi turpina. Es diezgan labi saprotu krieviski, un citreiz man ir kauns, kad dzirdu, ka jaunie runā tā, ka svilst. Lai es dzīvē Latvijā ar kādu runātu krieviski? Tu mani ar mietu vari nosist, bet, ja esmu Krievijā, uzskatu, ka mans gods un pienākums tai zemē ir censties viņu valodā runāt. Viens meksis jeb latino var iztikt Losandželosā bez angļu valodas, jo viņu ir ļoti daudz, bet vai tu vari iedomāties, ka Amerikā būs viena valsts apmaksāta skola, kurā mācīs spāņu valodu? Aizmirsti! Arī Vācijā – vai tu atradīsi kādu krievu skolu? Ja privāti, tad dari, ko gribi, – kaut četrrāpus māci. Te es eju garām krievu bērnudārzam, un nevienu latviešu vārdu nedzird. Jau gadiem runā, ka te notiek apspiešana, – muļķības. Krievs te var iztikt bez latviešu valodas, un, ja latviešu attieksme ir tāda, ka vajag muļķim palīdzēt, tas tikai to veicina. Pie mums valsts valoda ir latviešu valoda, un nečakarējiet man smadzenes," skarbi nosaka Alfrēds.

Viņš nepiekrīt teorijai par valodu izmiršanu, jo par to esot runājuši jau pirms piecdesmit gadiem. "Jā, tas skaits mazinās, plok, bet tas nenozīmē, ka vajag būt ķīniešu baram. Var būt mazs pudurs, maza kopiņa, mazs bariņš, kas tomēr ir gana stiprs. Arī ar to prombraukšanu – daudzi arī brauc atpakaļ ar gūto pieredzi un bagātina mūs. Mums veidojas vairāk iespēju. Es nerunāju par tiem, kas tur podus un traukus mazgā un kam Latvija pie pakaļas, – viņiem ir vienalga. Lai viņi brauc! Tāpat no viņiem nekādas jēgas nav. Strādāt negrib un ņaud – sūda Latvija, valdība slikta –, sēž uz pabalstiem – mums nevajag jūs. Tādu ir ka čum un mudž. Paskaties ziņās – kāds kaut ko izgudrojis, un var gadīties, ka citi to pārpērk, bet mums ir jāapjēdz, ka tā ir vērtība, ar ko mēs varētu pelnīt ilgtermiņā, nevis ātri pārdot. Ātri mēs pārdodam mežu – paskaties, kas te notiek, mēs pārdodam zaļu mežu un ar to lepojamies, bet ar to nebūtu jālepojas. Tas ir kauns! Kas būs vietā? Nekā! Somija tā nedara – tie no zaļa meža izveido kaut ko vairāk, nevis tikai baļķus pārdod, kā to darām mēs," tuvredzīgi domājošos latviešus kritizē Alfrēds. Viņš arī pats ir strādājis ar koku – varot izgatavot labu guļamo, kūtsbeņķi vai grāmatplauktu bez naglām un skrūvēm kā senos laikos, bet viņam nepatīk tie putekļi. Nepatīk arī dūmi – tabaka un zālīte smaržojot labi, bet cigaretes viņam riebjas. Savulaik piesmēķēto telpu dēļ esot bijis grūti ciemoties pie drauga Sergeja Akuratera, toties grāmatā ir daudz viņa bilžu.

Alfrēds apzināti sarunā neatstāsta savas grāmatas saturu, jo kāda gan citādi būtu bijusi jēga trīsdesmit gadu to rakstīt? Ja sāk lasīt un ieskrienas, ar to var tikt galā ātri, bet tajā daudz vairāk ir informācijas, nevis gari un tēlaini dabas apraksti. Stāstījums sadalīts īsās nodaļās, kur katra nākamā var vēstīt kaut ko citu, neturpinot iepriekšējo, tāpēc to vislabāk lasīt ilgi, uzmanīgi aplūkojot arī bildes, daudzas no kurām ir fotomākslas darbi. Turklāt fotogrāfiju no tiem laikiem nav ne tuvu tik daudz, cik šodien katram viedtālruņa lietotājam. Grāmatā ir skatāma līdz šim apjomīgākā publicētā melnbalto fotogrāfiju galerija par aprakstītajiem notikumiem. Tur var redzēt vēsturi – Gunāru Astru, Pitu Andersonu, Valdi Muktupāvelu, kopas Dzeltenie pastnieki un Pērkons.

Ļoti iespējams un cerams, ka ar laiku šī grāmata tiks iekļauta skolu vēstures programmā, iepriekš ļaujot izlabot kļūdas, ja jau tādas ir pamanītas. Arī mans atnestais aliņš paliek neizdzerts, kaut esmu trāpījis uz gana stipru, jo vājos Alfrēds neatzīst, bet plombīra saldējums bija labs.

Grāmatu var iegādāties šeit: https://www.diena.lv/eveikals/prece/ mati-sarkana-veja/799932/

Top komentāri

Berkshiras Toms
B
Iespaidiga gramata. Es to patreiz lasu. Man ir aizdomas ka Esmu satiscis cien . autora bralenu Laimoni G kad macijos Liepajas Lietishkos ap 1986 gadu. Vel krievu laika.Lasot gramatu man lika atcereties par kadu notikumu kad misters G bija viesojies Musu nodala Liepajas Lietishkaja Makslas vidusskola un stastija par to ka esot vienigais smeketajs Los Angelos.Tomer neuzdroshinos tekt ka tas bija cien. autora bralens jo bija pasen. Paldies Alfredam par brinishkigi skarbo patiesibu un gramatu aridzen
einars
e
Grāmata ir iespaidīgs un lielisks faktu un attēlu apkopojums par citādu dzīvošanu Padomijā. Šādas tādas neprecizitātes arī es pamanīju. Piemēram,aprakstot amerikāņu frīdžeza saksofonu kvarteta ROVA viesošanos Latvijā 1983.gadā,nezin kāpēc nosaukts par Genādiju pazīstamais džeza bundzinieks Vladimirs Tarasovs. Bet tās ir nianses. Es arī esmu bijis ROVA koncertā,gan 24 gadus vēlāk Viļņā. Un grāmatā minētā Skujenes apkaime arī šodien ir pilnīga nekuriene(taču nav ļoti tālu no Rīgas),kura piesaista citādos un "pasistos".
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja