Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Diskusija par romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts. 13 lodziņu vēstures taisnē

Iznākot sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts noslēdzošajam darbam – diskusija par fenomenu, kas atgādināja piemirstu parādību – grāmatu aizņemšanās un apspriešanas azartu

Rakstniece Gundega Repše nesen saņēma Baltijas Asamblejas balvu par vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts ideju, koncepciju un kuratores darbību 13 romānu izdošanā, kā arī par romānu Bogene kā vienu no šīs sērijas darbiem. Aprīlī Londonas grāmatu tirgū izdevniecība Dienas grāmata saņēma Starptautisko izcilības balvu kategorijā Baltijas valstu pieaugušo literatūras izdevējs.

Sērijas CV: Osvalds Zebris Gaiļu kalna ēnā, 2014, Pauls Bankovskis 18, 2015, Māris Bērziņš Svina garša, 2015, Guntis Berelis Vārdiem nebija vietas, 2015 , Nora Ikstena Mātes piens, 2015, Gundega Repše Bogene, 2016, Inga Gaile Stikli, 2016, Laima Kota Istaba, 2016, Inga Ābele Duna, 2017, Andra Manfelde Virsnieku sievas, 2017, Kristīne Ulberga Tur, 2017, Arno Jundze Sarkanais dzīvsudrabs, 2017, Andris Akmentiņš Skolotāji, 2018.

Romāns Mātes piens ir izdots Sīrijā, Horvātijā, Lietuvā, Gruzijā, Igaunijā Maķedonijā, Itālijā, Ungārijā, Lielbritānijā. Gaiļu kalna ēnā – Bulgārijā, Maķedonijā, Albānijā, Serbijā, Ungārijā, Lielbritānijā, Horvātijā un Itālijā. Romāns 18 – Maķedonijā un Lielbritānijā. Stikli – Igaunijā un Istaba – Lietuvā.

Izdevniecības Dienas grāmata vadītāja Dace Sparāne atklāj, ka no ārvalstu izdevējiem saņemti vēl daudzi citi pieteikumi.

Šajā diskusijā – par to iesviesto akmentiņu un koncentriskajiem apļiem, ko romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts ir izraisījusi Latvijas kultūras telpā, jo skaidrs, ka šis radošais inkubators visupirms ir bijis iecerēts pašu vēstures trumu un augoņu uzšķēršanai un traumu dziedēšanai.

Diskusijā piedalās izdevniecības Dienas grāmata vadītāja Dace Sparāne, sērijas iniciatore rakstniece Gundega Repše, literatūrkritiķe Bārbala Simsone, kura KDi recenzējusi visus sērijas romānus, sērijas zinātniskais konsultants Vents Zvaigzne un vēsturnieks Kaspars Zellis.

Kā jūs, Gundega, raksturotu šos četrus gadus savā dzīvē – elle?

Gundega Repše. Man nebija. Dacei tā bija elle. Man jau bija tikai tāds virsgana klusais planējums, ar kuru daudz nejaucos citu cilvēku dzīvē, die’s pas’, autoru dzīvē. Es tik ļoti ticēju, ka viss izdosies, ka arī par tiem momentiem, kas izsita no gaidīšanas laika, – likās, ja to nebūtu, sērijas biogrāfijai kaut kā pietrūktu. Esam piedzīvojuši viena autora nāvi (mūžībā aizgāja Maira Asare – red.), divu atteikšanos rakstīt un viena nomaiņu, apstākļu spiestu. Tie bija četri gadi ticības un paļāvības, un greizsirdīgi smieklīga uzrāviena – ko tad nu tagad čarkstēs apkārt?! Citreiz nemaz tā nepārdzīvoju, ko raksta par citiem rakstniekiem. Šoreiz katru vaukšķi par kādu darbu uztvēru gandrīz personīgi.

Vai ideja īstenojās tuvu tam, kā bija iecerēts, vai sērija sāka dzīvot savu nekontrolējamo dzīvi, kādu jūs pat nespējāt iztēloties?

Dace Sparāne. Man liekas, ka rezultāts pārspēja jebkādas cerības un jebko no tā, ko mēs gaidījām. Labākajā gadījumā tie būtu 13 pietiekami labi romāni, kurus izdotu, un viss. Tas, ka tie spēs radīt tādu lasītāju interesi, ka būs tik liela pozitīva ažiotāža, jebkurā gadījumā – pozitīva, jo darbi tika pamanīti, apspriesti, – šādas ieceres nebija.

G. R. Tagad vairs nav pat nozīmes pieminēt, ko cerēja. Es sev pat lāgā neļāvu konstruēt, ko no tā visa sagaidīt. Manā paurī bija milzīga stilu daudzveidība. Pamatideja bija, ka katrs drīkst darīt to, ko viņš grib.

Varu liecināt, ka arī Dienas redakcijā uz romāniem izveidojās rinda. Intervējot kultūras jomas cilvēkus, daudzi minēja līdzīgas epizodes. Sen vairs nav tā, ka cilvēki lasītu katru jaunu, labu latviešu grāmatu, kas iznākusi, vai tā būtu Zigmunda Skujiņa Gulta ar zelta kāju vai Imanta Ziedoņa Kurzemīte. Šī sērija atkal ļāva piedzīvot "sinhrono lasīšanu".

Bārbala Simsone. Man arī ir visas šīs grāmatas, un par trim ceturtdaļām neesmu droša, kur tās šobrīd atrodas. Eksemplāri cirkulē, cilvēki ņem cits no cita, vairs pat īsti nezinot, kura grāmata tā ir, bet zinot, ka tā ir šīs sērijas grāmata, vienkārši vaicā – kura tad ir jaunākā? Labi, tad es esmu nākamais rindā! Darba kolektīvā un starp draugiem veidojas grāmatu rindas. Notiek arī aktīva apspriešana. Pozitīva vai negatīva – tam jau vairs nav lielas nozīmes. Svarīgi, ka par grāmatu notiek domu apmaiņa. Tas diezgan sen nebija piedzīvots, vismaz veselas sērijas kontekstā.

Kaspars Zellis. Jā, es piekrītu. Ja skatāmies kopumā uz to, kas notiek pasaulē, – vēsturiskie romāni ir topa prece. Ja ieejam grāmatveikalā, piemēram, Vācijā, redzam, ka vēsturiskie romāni tur vienmēr topos ir pirmajās vietās. Domāju, ka šī sērija arī turpmāk rakstniekiem būs āķis lūpā – izmantot vēsturiskas tēmas, jo vienkārši ir pamanīts, ka tās ir populāras. Redzam, ka ir vesela virkne rakstnieku, kas ir rakstījuši par vēsturiskām tēmām arī ārpus šīs sērijas. Zināmā mērā šie romāni tika pieprasīti. Tas liecina, ka cilvēkus šī tēma interesē, ir nozīmīga un ka cilvēki ir gatavi reflektēt par pagātni, kaut vai balstoties uz kultūras produktiem.

Kas, jūsuprāt, izraisīja plašo rezonansi? Tēma, slāpes pēc vēstures, konkrēto romānu kvalitāte, vizuālais noformējums, serialitāte, krāšanas princips?

K. Z. Domāju, ka viss savijās kopā. Lielākais izaicinājums bija rakstniekiem, kuriem bija jāraksta par padomju laiku. Nebija naratīva, kā par to reflektēt. Viņiem zināmā mērā ir ledlauža pozīcija. Viņi rada stāstus, uz kuriem vēlāk varēs balstīties gan individuālie, gan kultūras naratīvi.

B.S. Gluži negribētu piekrist. Piemēram, pēc neatkarības atjaunošanas iznāca Lilijas Zariņas romāns Sarkanā migla.

K. Z. Jā, tas ir trimdas formāts.

B. S. Vēsturiskie romāni ir bijuši ļoti populāri arī pirms šīs sērijas. Intensīvi tika rakstīts, piemēram, par XIII gadsimtu, par seno latviešu civilizāciju un kultūru, bet tie visi nacionālā ziņā bija glaimojoši. Viena daļa no šiem Dienas grāmatas romāniem absolūti nav glaimojoši. Interesanti, ka tieši tie ir raisījuši pozitīvi ievirzītas diskusijas.

G. R. Gribu atgādināt, ka sērija nebija izkalkulēta, ka tā varētu iet kā prece. Tas bija laiks, kad visi ņirdza par jebkādu skatīšanos pagātnē. Tas bija tāds urrā nākotnes ceļa laiks. Sērija radās kā pretestība tam, ka teica – par pagātni nav jādomā. K. Z. Pieminētie XIII gadsimta romāni – to mēs vairāk varētu saukt par neoromantisma laiku…

B. S. Un fantāziju.

K. Z. Jā, un fantasy žanra romāniem. Protams, arī padomju laiks bija aprakstīts trimdas un latviešu literatūrā, bet bija robežšķirtne, kur neviens «nebrauca» tālāk par 50. gadiem. Par t. s. attīstītā sociālisma laikmetu, Brežņeva laiku, faktiski nebija refleksiju.

Vents Zvaigzne. Šī romānu sērija, pirmkārt, ir pārvarējusi stereotipu, kuru jau nedaudz pieminēja Gundega. Vēl 90. gadu beigās un XXI gadsimta sākumā tiklab dažs labs izdevējs, kā arī grāmatnieki bija visai skeptiski pret vēsturisko romānu. Viņi atzina, jā, ir mums šie romāni par XIII gadsimtu, ir Jāņa Lejiņa Zīmogs sarkanā vaskā, ir kaut kas par padomju laikiem, bet tie visi ir nišas produkti, tas viss nav domāts plašai publikai. Mūsu laikmetu vēsture vairs neinteresē. Viņu izpratnē mums jau 90. gados ir bijis papilnam visādu stāstu par latviešu tautas ciešanām, ir bijusi Via Dolorosa sērija, tie, kurus interesē, – izlasīs, bet vēstures romānam daudz lasītāju nebūs. Tāpēc labāk skatīties pēc kādiem pasaules bestselleriem. Protams, nevar teikt, ka sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts romāni būtu iniciatori. Tikpat labi Ingas Ābeles Klūgu mūks, kas neiekļāvās šajā sērijā, bet iznāca nedaudz pirms tās, arī pilnībā ietilpst šajā grupā.

Vai Māras Zālītes Pieci pirksti un Paradīzes putni, vai Aivara Freimaņa Katls u. c.

V. Z. Jā, Pieci pirksti – noteikti. Paradīzes putni – jau vēlāks laiks. Visas Billes, protams, ietilpst. Bet visi šie atsevišķie devumi nevarēja pārliecināt lauzt stereotipu, ka vēsturiskās literatūras žanrs ir tikai īpašiem interesentiem. Tas bija eksperiments, un man nebija nekādas nojausmas, kas mani lasot sagaidīs. Galvenais, no kā es baidījos, – ka kāds no šiem romāniem varētu izrādīties neizturami garlaicīgs. Paskatoties autoru uzvārdus, bija skaidrs, ka īstu neprofesionālu garlaicību sagaidīt nevarēs, tomēr gadās…

B. S. Arī profesionāla garlaicība.

V. Z. Jā, viņš vienkārši ir paņēmis kaut kādu vēsturisku materiālu un tagad kaut kādā veidā pārstāsta. Lai ko varētu pārmest visai sērijai kopumā vai katram romānam atsevišķi, bet garlaicību gan ne. To, protams, pierāda arī visas sērijas panākumi.

D. S. Gribēju papildināt domu par to, ka romānos centrā ir izvirzīta kāda margināla tēma. Patiesībā, manuprāt, visos. Katrs autors apzināti vai neapzināti ir izvēlējies kaut ko nosacīti mazāk zināmu un apskatītu, katrs nāk kā pārsteigums. Principā neviens no visiem trīspadsmit nav pret vēsturi laipojošs. Diezgan neglaimojoši ir pilnīgi visi, sākot jau ar Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā, Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas un tā uz priekšu. Katrs ir atradis kādu mazu nišu, kur konkrētajā periodā runāt par indivīda atbildību.

B. S. Papildinot Ventu, domāju, vai vispār ir nepieciešams šos romānus spiest iekšā šajā žanru literatūras rāmī. Pareizi saki – vēsturiskais romāns, tāpat kā pieminētais fantāzijas žanrs, ir žanra literatūra, bet labākie darbi, protams, žanra robežu pārkāpj. Tā iekļaujas kritērijos, bet kļūst par lielo literatūru, fiction un tamlīdzīgi. To vairs nav iespējams definēt – te beidzas vēsturiskais romāns un sākas romāns kā tāds. Tas, ka tajā ir vēstures fakti, automātiski nenozīmē, ka tas ir vēsturiskais romāns. Gribētos tos saukt par romāniem par vēsturi.

G. R. Tā jau arī bija domāts.

D. S. Vēsturiskais romāns tika piekabināts publiskajā telpā vēlāk. Ar to vairs nav iespējams cīnīties. Bet tie ir romāni par vēsturi.

B. S. Tas man liekas daudz labāks apzīmējums, jo vēsturiskais romāns izveido noteiktu kvadrātiņu cilvēka prātā, kur ir apmetņi, zobeni un zirgi.

Par filmām – tas pats. Gatavojoties noklausījos satori.lv diskusiju par Dāvja Sīmaņa filmu Pelnu sanatorija, un šajā sarunā, man šķiet, iesaistītie nedaudz iestrēga apspriešanā, kas ir vai nav vēsturiska filma.

B. S. Meklējot vēsturisku precizitāti, var aiziet pilnīgi otrā grāvī. Jā, bet, no otras puses, nevaram lasītājiem pārmest, ka viņi būtu "sausiņi", ja viņi tomēr interesējas par žanra būtību un vēlas saprast proporciju starp dokumentalitāti un izdomu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudziem autoriem beigās ir minēti detalizēti dokumentāli avoti.

B. S.  Protams.

Vent, kā jūs šajā kontekstā izpratāt savu darbalauku?

Lielākajā romānu daļā esmu konsultants. Zinātniskais redaktors ir kaut kas cits – tā ir sava veida līdzautorība, kurā konkrētajam redaktoram ir sava koncepcija par to, kā ir jābūt. Savukārt zinātniskais konsultants ir cilvēks, kurš mēģina uzturēt autora izvirzīto koncepciju, saprast, ko autors ir vēlējies pateikt, un cenšas palīdzēt ar vēsturisku faktu detaļu zināšanām, labojumiem un pēc iespējas labāk izdarīt to, ko autors ir vēlējies izdarīt. Ja kādu, piemēram, neapmierina Osvalda Zebra skatījums uz piektā gada notikumiem vai kā notikumus tver Guntis Berelis romānā Vārdiem nebija vietas – tas, kāds ir paša autora vēstures traktējums, – tas nu ir viņa paša ziņā.

Patiesībā ir problēma, ka latviešu valodā nav īsti piemērotas terminoloģijas. Ja palasu avotus angļu valodā, kur ir historical fiction, jau pašā definīcijā ir norādīts, ka tas zināmā mērā ir oksimorons. No vienas puses, historical pretendē uz patiesu vēstījumu par pagātni, no otras – fiction – izdomājums, tātad – patiesais izdomājums. Žanrs ietver ļoti plašu versiju klāstu, sākot no tā, ko mēs saucam par dokumentālo romānu, un beidzot ar to, ar ko tas tiešām sākās, – ar apmetņiem un zobeniem, Dimā un mūsu pašu Aleksandru Grīnu. Kādam autoram pat bija doma – izveidot arī romānu – vodeviļu vai romānu – farsu, izmantojot vēstures fonu, bet viņš to nerealizēja. Arī šāds romāns tiktu pieņemts romānu sērijā par vēsturi. Var būt arī tāds skatījums. Tad, kad biju sapratis, ka man ir diezgan plašas iespējas un ka man nav jāplēš mati tikai tāpēc vien, ka izlasu lietas, kuras neatbilst manam skatījumam, atlika saziņā ar autoru saprast, ko viņš ir vēlējies pateikt, vaicāt, vai šīs vai citas detaļas nerunā tam pretim, vai romānā ieviestais anahronisms ir apzināts vai tomēr no tā labāk būtu tikt vaļā. Lielākā daļa autoru rakstīja pateicības vēstules – paldies, ka šito pamanīji! Lai man piedod Dievs un vēstures zinātāji par tām vietām, kur mazās lietas līdz galam nav noslīpējušās.

Žurnāla Domuzīme jaunākajā numurā vēsturniece Inese Dreimane pauž bargu viedokli: "No vēsturnieka viedokļa šī sērija ir patiešām kas nebijis faktoloģiskas neprecizitātes, vieglprātīgu pieņēmumu un pieļāvumu ziņā. Kāds ir bijis mērķis – izglītot sabiedrību vai vēl vairāk jaukt galvu?"

Kādi ir jūsu kā vēsturiskā konsultanta pretargumenti, ja rakstniekiem bija pilnīga estētiskā brīvība un viņiem nevajadzēja pildīt vēsturnieku lomu.

G. R. Tas patiesībā ir viens cilvēks, kas visu to "savāra" un prasa no rakstnieka ideoloģiju, nevis literatūru.

Vēsturniecei piebalso arī literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis.

V. Z. Es vēlētos, lai šāda veida diskusijas atbrīvotos no retorikas, kas tiek pārmesta literatūrai. Kad vēsturnieka viedokļa aizstāvībai tiek izmantoti tikpat retoriski paņēmieni ar spēcīgiem epitetiem un brīžam arī ar neprecīzu lasītā pārstāstu, ir ļoti grūti argumentēt pretī. No visiem vēsturniekiem, kuriem šķiet, ka kādā vietā deķītis tomēr ir pārvilkts pāri sarkanajai līnijai un ka šī vaļība tā vai cita iemesla dēļ nebija pieļaujama, es, pirmkārt, vēlētos precīzu šīs vietas lasījumu romāna kontekstā.

B. S. Jā, tas ir subjektīvi.

V. Z. Romāna kontekstā ir liela starpība, vai kāda faktu interpretācija parādās kā autora viedoklis vai kā romāna varoņa viedoklis. Neviens romāna varoņiem nevar aizliegt izplatīt kaut vai čekas propagandu, ja šis romāna varonis ir čekists vai čekisti viņu ir maldinājuši.

B. S. Vai sižets to pieprasa.

Tas ir ļoti interesanti. Vai varat minēt kādu piemēru?

V. Z. Zinu, ka Ingai Ābelei Dunā vairākkārt ir pārmests, ka latvieši 1949. gadā ir stādījuši izsūtāmo sarakstus. Ir aprakstīta pilnīgi neiespējama situācija, kur kaut kādā artelī uz galda mētājas izsūtāmo saraksts. Tas ir pretrunā ar to, ko vēsturnieki ir noskaidrojuši par operāciju Krasta banga. Varone pati piesakās, ka viņa šo sarakstu ir papildinājusi. Izrādījās, pie vainas ir teikums 400. lapaspusē, kurā ir pāris – cilvēki, kuri viens otru ir ļoti mīlējuši un starp kuriem ir ļoti samilzušas attiecības arī vēsturisko apstākļu, izvešanas dēļ, Antonija un Andrievs, un starp viņiem notiek šāds dialogs: "Nodevi vai nenodevi toreiz, tagad čekai kaut ko pateici vai ne – vienalga! Izvilkām tevi no purva, izārstējām, pažēlojām. Tu aizgāji, bet mēs nenomainījām bunkuru, uzticējāmies… Un kas iznāca?… Visus izšāva. Tev jāmirst, Andriev! Antonijas seja pēkšņi kļūst ļauna kā vecai lapsai. Viņa paceļ kaulainu pirkstu pret logu. Un viņš arī redzēs Sibīriju! Ar šo te roku es viņu tur ierakstīju!"

B. S. Un kur ir garantija, ka viņa runā patiesību?

V. Z. Jā, ir runa par…

G. R. Lasītprasmi.

V. Z. Par vīrieša un sievietes ķildu, par emocionālo. Sieviete zina, ka notiks izvešana, un viņa tagad draud. Pat dzīvē esmu redzējis cilvēkus, kuri, visticamāk, tuvumā nav stāvējuši nekādiem sarakstiem, un, cik zināms no citu stāstiem, nav bijuši aktīvisti, kas piedalījās izvešanā. Pat viņi atļāvās kaut kādos niknuma brīžos kliegt – es tevi uz to Sibīriju izsūtīju!

B. S. Tā ir emocionālā reakcija, psiholoģija.

G. R. Cilvēkiem ir jāmāca lasīt grāmatas. Bet mums nav jātaisnojas – mani tas satracināja. Viens nepareizi izlasa, un mēs taisnojamies.

V. Z. Uz ļoti retoriskiem vērtējumiem patiesībā nekas cits nav iespējams kā vien taisnošanās. Savukārt ļoti mierīgi un konkrēti varbūt būtu vērts rīkot atsevišķu diskusiju – kādas, piemēram, ir tās lietas, kas var ietekmēt ļaužu uzskatu par vēsturi ļoti nelāgā gaismā, un kādā veidā par to vajadzētu runāt. Protams, tur es esmu vēsturnieku pusē, ka romānos paustus iesīkstējušus stereotipus vajag publiskajā telpā atspēkot, piemēram, ka latvieši piektajā gadā dedzinājuši muižas un iznīcinājuši pašu kultūras mantojumu – slavenais piemērs ar Bīlenšteina bibliotēku – vai ka latvieši paši stādījuši sarakstus 1941. vai 1949. gadā. Ja ne stādīja, tad vismaz…

G. R. Nostučīja.

V. Z. Jā. Visā šajā lietā jāsaprot, kā tas attiecas uz literatūru, kur autoram nav nekāda pienākuma pārstāvēt ideoloģiju, kā latviešu vēsturē būtu vērtējams piektais gads. Galu galā varoņi rīkojas ar to informācijas daudzumu, kas viņiem tajā brīdī ir, balstoties uz savu psiholoģiju. Tas galīgi nav vienkāršs jautājums. Es aicinātu turpmākajās diskusijās mēģināt ļoti izvairīties no emocijām un nesalīdzināt vienu konkrētu tekstu ar akadēmiskām zināšanām – ziniet, šeit tomēr tā nevajadzētu! Tas iznāk ļoti vispārīgi.

G. R. Tas taču ir elementāri! Rakstīšanas ābece – autors un tēls, un viss.

K. Z. Man mati necēlās stāvus saprotamu iemeslu dēļ.

Visi smejas.

Šajā gadījumā, man liekas, daži kolēģi nedaudz pārprot, kāds ir literatūras uzdevums. Manā skatījumā literatūra no vēstures atšķiras ar to, ka tā neprasa adekvātu piesaisti faktiem. Literātiem ir iespēja izdomāt savus faktus un to interpretācijas. Daiļliteratūras uzdevums, pirmkārt, ir raisīt emocijas un interesi par noteiktām tēmām. Vēsturiskajam romānam vai romānam par vēsturi ir ļoti svarīgs uzdevums – ir jāizprot laika gars. Tas, kā jau teica Vents, nevar būt anahronisks. Tas ir utopisks skatījums, ka no tā varētu izbēgt. Lai lasītājam izskaidrotu vēsturi, šis anahronisms ir jāizmanto.

B. S. Ir pilnīgi neiespējami atainot attiecīga laika sarunvalodu mūsdienu valodā.

K.Z. Ir mēģinājumi. Savulaik Vācijā bija kāds ļoti populārs romāns, kas uzrakstīts lejasvācu valodā. Es to nevarēju pat izburtot, bet paši vācieši bija sajūsmā. Arī kino redzam, ka tiek izmantota latīņu valoda vai indiāņu valodas, bet tas arī neglābj no anahronisma kā tāda. Man liekas, ka nolikt romānu vienā plauktiņā ar kādu historiogrāfijas sacerējumu nav dziļi nopietni. Tā ir vienkārši neizpratne par stiliem, sižetiem un uzdevumiem.

B. S. Pilnīgi pareizi teicāt, ka literatūras uzdevums ir raisīt interesi. Ja es izlasīšu Da Vinči kodu (Dena Brauna romāns) un man radīsies interese par renesanses mākslu, es taču meklēšu materiālus, nevis vadīšos pēc Da Vinči koda. Tieši tāpat – nemācīšos vēsturi no šīs sērijas, mācīšos interesi par vēsturi.

D. S. Jācer, ka neviens nemēģina mācīties ģeogrāfiju pēc Žila Verna darbiem.

Visi smejas.

B. S. Kurš pats nekad nav bijis nevienā no aprakstītajām vietām.

V. Z. Šie romāni man ir iemācījuši iejusties arī cita cilvēka ādā. Varbūt tas nav pareizi, bet mēģinu iejusties aktīvo oponentu ādā, un es viņus arī saprotu. Tikai problēma ir mazliet cita. Ļoti ir samazinājies tas, ko mēs tagad modernā vārdā saucam par tekstpratību, – spēja lasīt tekstus ar zināmu abstrahēšanos un refleksiju, saprotot, ko es lasu. Kas tas ir par žanru, ko es no tā varu gaidīt. Padomju propagandas sapnis bija cilvēks, kurš domāja – tas ir uzrakstīts, tātad tā arī ir. Tas ir ļoti bīstami ne tikai attiecībā uz literatūru. Gundega ir stāstījusi, ka, tiekoties ar lasītājiem, viņai klāt nākot cilvēki un jautājot – nu, kā tad jums tai Sibīrijā bija? Cilvēks labs, viņš neko nepārmet. Viņš varbūt pat grib izstāstīt, kā gājis viņa mammai, bet viņš nespēj izjust atšķirību starp romānu un īstenību.

B. S. Daļa atslēgas slēpjas faktā, ka ir šis vēsturiskā romāna apzīmējums un cilvēkam vēstures jēdziens automātiski sasaistās ar patiesību. Neviens, cerams, negaidīs patiesību no zinātniskās fantastikas.

G. R. Tāpēc jau visi tur bēg.

B. S. Man pašai ar to visu ir personiska saistība. Esmu dzimusi vēsturnieku ģimenē un izaugusi vēstures bibliotēkā. Uz to var skatīties kā uz asi. Vienā ass galā ir absolūtā objektivitāte, tikai Dievs Kungs debesīs, bet otrā galā – absolūtā subjektivitāte. Visi vēsturiskie romāni, arī pētījumi, būs kaut kur uz šīs ass. Tie autori, kas mēģina lidināties kā drons un redzēt objektīvo patiesību, ir mazliet kutelīgākā situācijā nekā šī sērija, kuras autori saka – tas ir mans subjektīvais skatījums, mans mazais lodziņš, pa kuru skatos. Tas, ka es ar Kristīni Ulbergu neesmu bijis tajā meža kopienā, nenozīmē, ka tās nav bijis. Es, protams, par to uzzināju tikai no šī romāna.

G. R. Nu un tad?

K. Z. Kopumā šī romānu kaudze – un pēc pāris gadiem vēl vairāk – kļūs nozīmīga arī kā vēstures avots. Pirmkārt, tā parāda, kā vēsturi saprot šodienas latviešu rakstnieki.

B. S. Nevis kā bija.

K. Z. Protams, kā saprot. Otrkārt, ja pieņemam, ka šie romāni ir ļoti pieprasīti, tas parādīs arī, kā sabiedrība kopumā izpratusi XX gadsimta vēstures norises. Šādā ziņā tā ir ļoti nozīmīga sērija. Ar laiku kāds vēsturnieks par to varētu uzrakstīt ne tikai kādu kursa darbu, bet arī disertāciju.

B. S. Teicāt, ka par padomju laikiem ir bijis maz literāro darbu, jo dzīva ir paaudze, kas tos atceras un var komentēt. Manuprāt, neviens no šiem autoriem nevar atcerēties XX gadsimta pirmās četras desmitgades. Tas jau ir laikmets, kurā ir iespējams vairāk mītrades. Un atkal – ja tas ir subjektīvais aspekts, tam vairs nav nozīmes. Runa ir par uztveri un atspoguļojumu, nevis objektīvo patiesību. Jautājums, vai tāda vispār eksistē.

K. Z. Patīkami pārsteidza, ka romānos līdz 40. gadam šo mītradi nemaz nejūt. Gluži otrādi.

B. S. Piemēram, tas, ko Inga Gaile Stiklos izdarīja ar Ulmaņa laikiem, – tas bija graujoši.

K. Z. Drīzāk varam runāt par mīta dekonstrukciju. Tas ir ļoti interesanti.

B. S. Par vienu no sērijas romāniem divas manas mammas paziņas vecumā virs septiņdesmit, sabiedrībā pazīstamas sievietes, diskutēja līdz asinīm – varēja to nopirkt tajā laikā, otra – ka nevarēja! Un viņas abas tajā laikā ir dzīvojušas. Nevarēja baltmaizi nopirkt! – Varēja!

V. Z. Piebildīšu, ka lielāko daļu šo detaļu kā konsultants tomēr centos pārbaudīt. Varēja vai nevarēja nopirkt – par to daudzmaz pēc periodikas var spriest.

B. S. Vēl jau bija citas iespējas nopirkt – pa blatu, zem letes vai veikalā Pavasaris.

V. Z. Mums trūkst viena posma, tas zināmā mērā arī rada šo spriedzi. Ir profesionāli zinātniski pētījumi, ir daiļliteratūra – bet vai mums ir pietiekami daudz populārzinātniskās literatūras?

B. S. Leģendas un Ilustrētā Vēsture.

V. Z. Tie ir pa rakstiņam mēnesī. Runāju par rūpīgi rediģētu grāmatu, kas būtu adresēta pietiekami plašai auditorijai, kur tiešām būtu pausts vēsturnieku viedoklis par to vai citu laiku. Ja būtu kāds no šiem starpposmiem, tādā gadījumā arī uztraukums, ka visi ņems un mācīsies īsteno vēsturi no romānu sērijas, būtu mazāks. Gribēju piebilst par subjektivitāti, par ko runājat. Andris Akmentiņš savā romānā Skolotāji ir brīnišķīgi parādījis, cik dažādi vienu un to pašu notikumu atmiņā noglabājuši dažādi cilvēki – meita, tēvs, vēl citi. Atklājis objektivitātes neiespējamības anatomiju.

V. Z. Andra Akmentiņa romāns pēkšņi izvērtās kā svītra zem visiem 12 romāniem, kas kaut kādā veidā rezumēja neskaitāmas domas par šo vēstures romānu sēriju. Akmentiņa Skolotājus lasīju ar milzīgu baudu. Viņa varoņi nav ne diženi varoņi, ne nodevēji, bet cilvēki, kas mēģina izdzīvot un dotajos apstākļos izdarīt vismaz kaut ko labu. Tas ir latviešu skolotāju liktenis kopš Cimzes laikiem. Romāns bija brīnišķīgs nobeigums.

Tā kā autori ir dzimuši 60. un 70. gados, radās priekšstats, ka visi skolas laikā ir pamatīgi apšķebinājušies no jebkāda varonības patosa un savus galvenos varoņus veidojuši maksimāli ikdienišķus un necildenus.

B. S. Man liekas, ka latviešu valodā, arī literatūrteorijā ļoti neprecīzs ir apzīmējums "varonis". Tā ir padomju laika dzīvākā palieka. Angļu valodā ir "character". Latviski pareizāk būtu lietot "tēls" vai "personāžs". Kāds varonis?! Varonis ir ar pilnīgi citu jēdzienisko slodzi. Kas Tušs (cilvēks – monstrs no Gunta Bereļa romāna Vārdiem nebija vietas – red.) par varoni! Viņi gandrīz neviens nepretendē uz tādu izpratni. Runājot par tēliem un personāžiem – daudzi romāni ir rakstīti pirmajā personā. Dažiem apzināti ir izlaists vārds, piemēram, Mātes pienā. Tas ir iekšējais skatījums – tu taču sevi neredzi.

Vairākos romānos vienojošais šķita tas, ka autori dekonstruē pašu cildenas rīcības aktu. Proti, viņus apstākļi, vēstures rats teju pagrūž uz varonību sajukumā, aiz pārpratuma, pats sevī nemaz neizdari liktenīgu eksistenciālu izšķiršanos. Piearmēram, Matīss Birkens Svina garšā. Zellis kā zellis, mūsdienās – džeks kā džeks, un te pēkšņi… Daudzi rakstnieki iedod lasītājam it kā apsolījumu, ka varbūt viņos slēpjas kādas lielākas cilvēcības rezerves, nekā viņi paši no sevis sagaidītu.

K. Z. Galīgi neesmu draugos ar literatūras teoriju, bet, ja skatāmies uz literatūru, kas ir rakstīta iepriekš, tur varoņi patiešām bija varoņi – dižas personas, kas vēsturi kaut kādā veidā bīdīja. Šodien…

B. S. Tieši otrādi – vēsture bīda viņus.

K. Z. Jā, vēsture bīda viņus. Ingas Ābeles Klūgu mūkā galveno personāžu tiešām varam saukt par varoni, tas nekas, ka šis romāns nav konkrētajā sērijā. Mēs. Latvija, XX gadsimts romānos novērojams tas, ko pašlaik mēģina darīt arī vēsture, – norobežoties no lielajiem politikas virzītājiem un skatīties caur mazā cilvēka prizmu, caur to cilvēku dzīvi, kuri šajos apstākļos bija piedzimuši. Šajā gadījumā ir ļoti daudz iespēju, kā tu skaties, jo – cik daudz cilvēku, tik arī iespējamo skatījumu.

B. S. Tieši to pašu pašlaik dara arī folkloristika, kas ļoti koncentrējas uz dzīvesstāstu vākšanu. Tā ir samērā nesena, ļoti populāra tendence – vākt šos individuālos, dziļi subjektivizētos stāstus. Piemēram, tas, ko dara mana kolēģe Sanita Reinsone (latviešu folkloras, dzīvesstāstu un digitālo humanitāro zinātņu pētniece, grāmatas Meža meitas autore – red.). Es atceros, ka bija tā! Un tu man nekad nepierādīsi, ka es tā neatceros. Tas nav drona skatījums. Tas nav ģenerālis, valdnieks, prezidents, kas stāsta šos stāstus, bet pārdevēja no stūra veikaliņa.

K. Z. Pašlaik strādāju Nacionālajā mutvārdu vēstures centrā, un tas pastāv kopš 1992. gada beigām. Tendence nav jauna.

B. S. Tomēr relatīvi.

K. Z. Šodien tai vairāk pievērš uzmanību. Man pašam agrāk arī tā likās margināla palīgdisciplīna.

B. S. Šobrīd uz to ir pilnīgi projicēts prožektora stars.

G. R. Terminu "mazais cilvēks" arī vajadzētu likvidēt. Tāpat kā "varoni". Kas ir mazs, un kas ir liels?

B. S. Ikdienas cilvēks? Un kas tādā gadījumā ir neikdienas?

Sērijas nosaukums ir Mēs. Latvija, XX gadsimts. Vai varam teikt, ka sērija kopumā ir pretnostatījums vēstures romantizētājiem?

B.S. Drīzāk – idealizētājiem.

G. R. Un ideoloģizētājiem.

K. Z. Cerams. Visnotaļ. Sērija dekonstruē sociālos un politiskos mītus, kas pašlaik sabiedrībā pastāv. Varbūt tieši tas arī izraisa interesi. Uz vēstures notikumiem, kas iepriekš šķituši pašsaprotami, ir iespēja paskatīties pilnīgi no cita skatpunkta. B. S. Sērija parāda, ka vēsture sastāv no maziem nogriežņiem, no cilvēku pašu skatījuma, nevis no lielās taisnes, kuru mums nav iespējams aptvert.

Gundega, ko, jūsuprāt, rakstnieki pasaka par katru sērijas nosaukuma vārdu atsevišķi – mēs, Latvija, XX gadsimts?

G. R. Visdrīzāk to, ka tāda aptveroša "mēs" nav. To, ka mēs esam kā indivīdu summa katrs savā unikalitātē, uztverē, pārliecībā un autora individuālajā stilistikā un no vispārinājumiem būtu jāizvairās. Ceru, ka sērijā nav nekādas kopīgās vēsts, pasarg’ dies’, laikmeta gaumes pavadā.

Vai ir iespējams apstāties pēc šāda vēriena darbības vairāku gadu garumā? Kas izriet, ko esat iecerējuši tālāk?

D. S. Šis uzdevums ir pabeigts. To nedrīkst vairs tālāk ekspluatēt ar turpinājumiem – Mēs 2 un Mēs 3 utt. Tas nozīmētu iet lineārā virzienā, kas absolūti nav mūsu uzdevums un būtu pretrunā ar sērijas ieceri. Bet šovasar mums ar Gundegu radās cita ideja.

G. R. Mēs ir jāliek pie malas. Starp cilvēkiem joprojām ir enerģija un dzirksteles. Visi vēl ir spara pilni, bet kopēt neko nedrīkst. Ilgi jau bija kaut kas perinājies, bet nedroši. Lielās turbulences, kas pasaulē notiek… Viss kļūst tik necilvēcīgs. Ļoti labi būtu atkal atgriezties pie indivīda, bet nevis pie egocentrisma un savu traumu iznešanas ārā, bet pie empātijas. Visa pasaule būs spiesta atgriezties pie empātijas. Tā radās projekts Es esmu… Mūslaiku rakstnieki rakstīs moderno romānu par būtiskiem vēsturiskiem personāžiem. Veidenbaums, Vilis Lācis, Andrejs Upīts, Anna Brigadere… Tas nebūtu pilnīgi nekas, ja mēs nemestu izaicinājumu sadarbībai ar literatūrzinātniekiem. Lai rakstnieks beidzot justos brīvs no vēsturnieku lāstiem, ka nav pareizi, par vienu Veidenbaumu būs gan rakstnieka romāns, gan literatūrzinātnieka raksts – kā bija patiesībā. Līdz ar to rakstnieka stilistiskais lidojums ir iespējams ļoti augsts.

D. S. Jaunajā sērijā pakāpsimies soli atpakaļ no Mēs. Latvija, XX gadsimts laika posma. Būs aptverts periods no XIX gadsimta otrās puses līdz XX gadsimta sākumam, 30./40. gadiem. Daudziem, piemēram, Kārlim Skalbem, nav pievērsta vajadzīgā uzmanība. Citi savukārt nepārtrauktās vēlmes dēļ kanonizēt un salikt rāmjos jau ir "pazuduši tulkojumā", piemēram, Aspazija. Šo 12 autoru devums Latvijas literatūrā un kultūrvēsturē ir tik nozīmīgs – katrs ir iedevis kādu impulsu, kas turpinās tālāk kā stīga. No tā tālāk ir izaudzis Mēs. Projektā ir piekrituši piedalīties 24 autori.

G. R. Tas bija vieglāk nekā sastādīt valdību. Dabūt 24 ģēnijus kopā! Tās bija divas nedēļas. Tas ir nākotnes modelis, pilnīgi noteikti. 14. decembrī mums ir oficiāls vaļā vēršanas pasākums.

Top komentāri

LATVIETE
L
Literatūrkritika Latvijā ir iznīcināta, tā nepastāv. Tagad Repše enerģiski cērt ceļu , lai arī lasītāji t.i. vaukšķi tiktu iznīcināti. Lai kritiski domājoši lasītāji nebūtu. Lai visu, ko radījuši ģeniālie latviešu literāti,arī vaukšķi pieņemtu klusējot un pateicībā. Nebūs vaukšķu, nebūs jātaisnojas, jāpulcējas, lai atkal un atkal sevi slavētu un slavinātu.
LATVIETE
L
vai melu aptrūcies, ka nespējiet rimties? Gēte saka , ka literatūras beigas ir nācijas beigas. Vai domājiet, ka jo izmisīgāk sevi slavēsiet, jo lasītāji jums vairāk ticēs?
Skaisle Jātaļniece
S
Repše gan augstu spļauj - nosaukt Vecgrāvi par vaukšķi - Laikam visatļautība jau novedusi ne tikai pie veselīgas kritikas trūkuma, bet pat veselais saprāts jau pazudis ... Ak laiki, ak tikumi - vai varējām iztēloties , ka Neatkarīgajā Latvijā mūs paši latviešu kungi nīcinās un nicinās laukā .... nē - es noteikti nē
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja