Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Džona Hejduka Rīga – grūti ievietojama

Izstāde The Riga Project 1987. gadā tika uzskatīta par vienu no ievērojamākiem arhitektūras notikumiem ASV

Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, jāizmanto visi veidi, kā Rīgu iekļaut pasaules laikmetīgās mākslas kartē. Izrādās, ka viena gandrīz kurioza mūsu galvaspilsētas saikne ar globāli nozīmīgiem mākslas procesiem pastāv jau trīsdesmit gadu – Rīgas vārdā bija nosaukta amerikāņu arhitekta Džona Hejduka 1987. gadā sarīkotā nerealizējamās arhitektūras izstāde. Kāpēc tas tā, stāsta Laikmetīgās mākslas centra kim? līdzšinējā kuratore Zane Onckule, kura patlaban papildina kuratora prasmes Barda koledžas maģistrantūras programmā. Tomēr senās izstādes nosaukums, iespējams, nav vienīgais, kas saista laikmetīgās mākslas procesus abpus okeānam, – t. s. papīra arhitektūra, kas reizumis materializējās īslaicīgās būvēs, ar postmoderna stila iezīmēm piedzīvoja uzplaukumu arī Padomju Latvijas kultūras pēdējās desmitgadēs, piemēram, Hardija Lediņa, Imanta Žodžika, Pollucionistu grupas, Eduarda Milaša, Ivara Mailīša, Sergeja Davidova u. c. izpildījumā.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Rīga, kuru mēs pazīstam, šeit netiks apskatīta. Amerikāņu arhitekta, dzejnieka un Kūpera biedrības arhitektūras skolas pirmā direktora Džona Hejduka (1929– 2000) Rīga (The Riga Project jeb vienkārši Riga) bija izstāde. Tā notika Filadelfijas Mākslas universitātē no 1987. gada 20. novembra līdz 22. decembrim.

Es par to pirmo reizi padzirdēju pirms pāris gadiem pastaigā pa Berlīni ar mākslinieku un rakstnieku Žanu Mišelu Vikeru. Mēs gājām garām Hejduka projektētajiem Kreicbergas torņiem, kas tika uzcelti 1987. gadā Starptautiskajai arhitektūras izstādei IBA un tagad ir atjaunoti kā spilgts postmodernās arhitektūras paraugs. Līdz tam es neko nezināju ne par arhitektu, ne viņa projektiem un dzejoļiem, tomēr Rīgas projekta nosaukums man likās pietiekams iegansts, lai to pētītu tālāk. Mana pašreizējā atrašanās okeāna otrā pusē Hejduka skolas, saistīto arhīvu un pētnieku tuvumā sniedza iespēju tam nodoties. Arī tas, ka Hejduka Riga tā īsti nav izskanējusi Latvijas un Baltijas profesionāļu (visupirms, protams, arhitektu, taču arī mākslinieku) vidē, man kā nozares neprofesionālei sniedza lielāku brīvību mesties iekšā tēmā.

 

Nozīmīgā izstāde

Projekts Riga bija daļa no Filadelfijas Universitātes programmas, kuras ietvaros nacionālas nozīmes mākslinieki tika aicināti uz universitāti, lai veidotu unikālas, vietai piesaistītas instalācijas. Ēkas hallē tika izvietotas divas skulpturālas Riga figūras Subjekts un Objekts, kuras papildināja tobrīd vēl nepublicētas arhitekta skices un zīmējumi. 1989. gadā universitātes paspārnē nāca klajā katalogs, kas sniedz ieskatu projekta Riga tapšanā, ietver Subjekta un Objekta zīmējumus un foto dokumentāciju, kā arī arhitekta un viņa ilggadējā sadarbības partnera Deivida Šapiro dzejoļus.

Hejduka darbības lauks bija arhitektūra, rakstīšana, pasniegšana un reizēm arī ēku – objektu būvēšana. Arhitekta karjeras laikā Hejduks uzcēla labi ja pāris ēku. Viņu nemaz neinteresēja arhitektūra kā pelnoša profesija, tāpēc viņš vairāk līdzinājās māksliniekam šī vārda novecojošajā nozīmē. Hejduks nebija cēlējs, bet īstens savas skolas dekāns. Tādas skolas, kas tika dibināta ar ideju, ka nav nepieciešams būvēt ēkas, ka arhitektūras doma būtu jāvirza citos virzienos. Piemēram, nedaudz tumšākos, jo Hejduku saistīja gotiskas tēmas, modernistu domas par cilvēka psihi. Dzimis Ņujorkā čehu izcelsmes ģimenē, Hejduks (pārstāstot bijušo studentu raksturojumu – divus metrus garš, drukns, pēc skata vairāk šoferis tālbraucējs, nevis intelektuālis vai akadēmiķis) bija amerikānis, kas pastiprināti pētīja Eiropas, Austrumeiropas un krievu kultūru.

Viņa pieeja pagātnei un arī tagadnei bija samērā agresīva, strādājot kā katalizatoram katrā no pilsētām, kuras viņš savu projektu laikā tieši vai netieši "apmeklēja". Tomēr šī viņa spēle bija ārkārtīgi nopietna – tā it kā ieņēma pilsētas un tās iedzīvotājus. Projekts Riga pārstāvēja Hejduka tā saukto krievu triloģiju – projektu sēriju par ūdens ieskauto Rīgu un Vladivostoku, kā arī Baikāla ezeru –, kas apkopota izdevniecībā Rizzoli 1989. gadā. Tomēr viņa ceļojumi bija metaforiski – var puslīdz droši pieņemt, ka Rīgā (tieši tāpat kā Vladivostokā vai Baikāla ezera tuvumā) Hejduks nekad nav bijis. "Es nezināju, ka pastāv tāds Rīgas līcis. Rīga vienmēr ir bijusi grūti ievietojama. Kā vieta, kur būvēt jaunu pilsētu," – Džons Hejduks rakstīja 1989. gadā. Un vēl: "Kāda sieviete Filadelfijā pienāca pie manis un bija diezgan nikna. Viņa teica, ka nāk no Rīgas un Rīga, kādu es to attēloju, nav tā Rīga, kuru viņa pazīst. Viņa bija ļoti, ļoti nikna un nepavisam ne jauka pret mani. Es viņai pateicu: "Tava Rīga ir tava Rīga, un mana Rīga ir mana Rīga..." Es negrasījos ar to tā vienkārši samierināties." 

 

Objekts un subjekts

Projekta Riga instalācijas Objekts un Subjekts ir spilgti Hejduka arhitektoniskās domāšanas piemēri. Viņu nodarbināja objektu un subjektu idejas un metafizika. Pretēji standarta mākslas izstādēm, kurās apskatāmo elementu uzskaitīšana nevar tikt uzskatīta par adekvātu apraksta veidu, arhitektūras rāmī dzimis projekts paģēr ieskatīties arī tā tehniskajā pusē. Iespējams, tāpēc, ka izstādē bez divām figūrām daudz vairāk nekā nebija, tikai pāris zīmējumu un video ar dzejnieka Deivida Šapiro lasītajām vārsmām. Projektu Riga veidoja divas pārvietojamas struktūras no koka un metāla, kas atsauksmēs aprakstītas kā "brīnišķīgas". Vairāk nekā astoņus metrus augstas, tās aizņēma aptuveni trīs reiz trīs metrus lielus laukumus telpas plānā. Katrai struktūrai bija četras atbalstošas kājas, to korpusi bija iedalīti sešos paneļos katrā malā horizontāli un trīs – vertikāli. Katras figūras vidū bija kāpnes. Abām bija galva – vienai ar atvērtu muti, otrai – ar pievērtu. Izstādi veidojošie Objekts un Subjekts var tikt uzskatīti arī par pāri, sava veida antropomorfiskām konstrukcijām, kas uzved jeb izspēlē intīmu aktu kā rituālu. Šis akts – kontakts Hejdukam kļūst par ieganstu prezentēt divu objektu mijiedarbību, kas ir gandrīz nenošķirama un potenciāli noslēgta.

 

Process un uztvere

Latvijā visi zina mītu par Rīgu kā pilsētu, kuru būtu labāk nepabeigt, lai izvairītos no tās nogrimšanas ar visiem iedzīvotājiem. Hejdukam acīmredzami tas nav bijis pazīstams, jo projekts Riga tika uzcelts ne tikai vienu, bet veselas divas reizes. Tā sastāvdaļas tika radītas universitātes studentu ciematiņā 1987. gada vasarā; viena daļa tika salikta kopā, lai pārbaudītu, vai tās strādā un kā izskatās. Tad abas instalācijas izjauca un novietoja tēlniecības darbnīcās, un īsi pirms publiskās projekta atklāšanas 1987. gada novembrī salika kopā no jauna. Objekta un Subjekta figūru būvētāji bija universitātes arhitekti un viņu studenti, kuru atdeve esot bijusi tik intensīva, ka robežojusies ar maksimālu ziedošanos. Izstādes konstruēšana bija ievērojams darbs, kas visiem iesaistītajiem sniedza sajūtu, ka viņi piedalās kaut kā tāda būvēšanā, kas "drīz vien kļūs par kaut ko patiesi nozīmīgu un vēsturisku".

Arī sabiedrībai Riga tika komunicēta kā "viena no visbūtiskākajām arhitektūras izstādēm valstī". Šāds raksturojums bija dots ne tikai tāpēc, ka Hejduks bija starptautiski pazīstama t. s. poētiskās arhitektūras figūra, bet arī tāpēc, ka projekta unikalitāte balstījās viņa kā pasniedzēja darbā un tiešā studentu iesaistē. Informācija presei atklāja, ka Hejduka zīmējumu un konstrukciju izstāde "nebūs konvencionāla". Atklāšanā piedalījās dzejnieks Deivids Šapiro un performances māksliniece Konija Beklija. Šapiro nolasīja divus dzejoļus, savukārt Beklija atsedza konstrukcijas, izpildot performanci ar nosaukumu Crocked Lightening. Sākotnēji paslēptas tumsā, struktūras atklājās, kad Beklija virzījās pa diagonāli starp abiem objektiem, saraujot ar lampiņām apšūtu audumu. Performanci pavadīja viņas pašas komponēta mūzika – iepriekš ierakstītas ērģeļu skaņas un dziedājums.

Projektu dokumentējošo melnbalto fotogrāfiju sērijas autore ir arhitektūras fotogrāfe Helēna Binē, kuru Hejduks regulāri aicināja interpretēt savus darbus. Attēli rāda, ka atklāšanas vakarā skatītāji vēroja notiekošo no galerijām, kas ieskāva izstāžu zāli. Instalācija, šķiet, atrodas ārpus jebkādām iespējām pildīt utilitāru funkciju. Tā vien izskatās, ka Objekts un Subjekts ir gatavi performēt savu iedomāto iemītnieku aktivitātes paši, jo meistars tās ir pametis, bet skatītājs vēl nav ienācis un, iespējams, pat negrasās to darīt.

 

Dzejnieks un pesimists

Džons Hejduks bija arhitekts, kura darbus šodienas arhitektūras teorētiķi raksturo kā karnevāla un apvedceļu poētiku, lai gan viņš pats pret sava laika laikmetīgo teoriju izturējās ar nicinājumu, ja vispār to apskatīja vai tai pievērsās.

Kā liela daļa tā saukto kritiskās arhitektūras pārstāvju, Hejduks planē izplatījumā kā "balss bez audiosakariem". Arhitektūra kopā ar mākslu, dzeju un mūziku viņam bija kā pēdējais patvērums brīvai domai, garam, radošuma izpausmēm. Hejduks esot bijis pesimists. Viņam nebija nekādas ticības, ka ārējo pasauli ir iespējams mainīt, uzlabot vai virzīt uz priekšu. Kā arhitekts viņš vēlējās izveidot paralēlu pasauli, kas atrastos pilnīgā viņa kontrolē. Savu vadīto mācību iestādi – Kūpera biedrību – viņš padarīja līdzīgu noslēgtam klosterim, par sociālo eksperimentu ar studiju programmu, studentiem un visiem iesaistītajiem.

Hejduks vēlējās veidot savu pasauli, tomēr tā bija ļoti pesimistiska, stāstīja par indivīda atsvešināšanos no sabiedrības. Liela daļa viņa darbu nodevās sāpju, šķiršanās preparēšanai. Turklāt viņš uzskatīja Ņujorkas sabiedrību par ļoti banālu sistēmu, pie kuras īsti nevēlējās piederēt (to daļēji varētu skaidrot ar Ņujorkas arhitektūras aktīvo komercializēšanos 60.–70. gados). Tomēr Hejduks nebija arī nekāds trakais. Viņš bija pirmais no Kūpera skolas profesoriem, kas uzstāja, ka visiem studentiem ir jātiekas ar dzejniekiem, literātiem un rakstniekiem, antropologiem, pat ķirurgiem, lai padarītu skolu vēl eksperimentālāku, nekā savulaik ir bijusi leģendārā Black Mountain College.

Lai gan Hejdukam bija daudz studentu, tikai daļa ir gājuši viņa pēdās. Hejduka laiks bija 70. un 80. gadu "papīra arhitektūra", bet nekas nevar būt tālāks no tās kā nākamās desmitgades. Papīra arhitektūra bija sava laika burbulis, kas drīz vien uzsprāga. Tomēr, pieņemot vēstures cikliskumu, ir pilnīgi iespējams, ka kaut kādā formā un mērā tā varētu no jauna atgriezties kapitālisma režīma nogurdināto un lirisku noslieču pārņemto arhitektu (un ne tikai) prātos.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

FOTO: Filmas par Noru Bumbieri pirmizrāde(2)

Vakar, 19. aprīlī, kinoteātrī Splendid Palace aizvadīta Latvijas Televīzijas (LTV) veidotās dokumentālās filmas Nora pirmizrāde, informēja LTV pārstāve Krista Luīze Priedīte

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja