Intervija ar mākslinieku Kaido Oli. Pēc sprādziena – jautājuma zīme

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls no 7. jūnija līdz 25. augustam būs skatāma igauņu gleznotāja Kaido Oles personālizstāde Dejas vientuļo siržu klubā. Kaido Ole ir viens no nozīmīgākajiem un spilgtākajiem Baltijas mūsdienu māksliniekiem, kura darbi ir kļuvuši aktuāli arī pasaules laikmetīgās mākslas kontekstā. Savu darbību viņš ir sācis 90. gados un kopš tā laika sarīkojis vairāk nekā 40 personālizstāžu un piedalījies daudzās grupu izstādēs muzejos un galerijās visā pasaulē. Kaido Oles daiļrades pamatā ir konceptuālā glezniecība, kurā atrodamas popārta, hiperreālisma, ģeometriskā abstrakcionisma un citu virzienu ietekmes.

Izstādes Dejas vientuļo siržu klubā katalogā ir lasāmi Kaido Oles glezniecības principi, kurus Igaunijas Mākslas akadēmijā viņš septiņus gadus nodeva tālāk saviem studentiem un kuri lieliski raksturo  viņa glezniecības pamatidejas: "1. Gleznu var sadalīt pamatelementos un tad salikt atkal kopā pēc vēlēšanās, un lielākā daļa no elementiem, visticamāk, varētu izrādīties lieka. 2. Mēģiniet salīdzināt savus darbus ar dzīvi, kāda norisinās jums apkārt, lai redzētu, vai starp tiem ir kāda saikne. 3. Pierodiet pazīt brīvās domas un radošā gara nāvīgos ienaidniekus: kārtību, rutīnu, monotonumu, mehāniskumu, ierobežotību, precizitāti utt. 4. Visā, ko darāt, nezaudējiet humora izjūtu, kaut gan te nepavisam nav nekā smieklīga."

Kaido Oli noteikti varētu dēvēt par vienu no visaktīvākajiem Baltijas pašportretistiem – mākslinieka paštēls vai alter ego Bumbgalvis parādās gandrīz ikkatrā darbā. Viņa paštēls ir vienojošais elements, caur kuru mākslinieks risina attiecības ar apkārtējo pasauli un sevi. Vienā no pašportretu sērijām Kaido domā mākslinieks sevi attēlojis ar jautājuma zīmi virs galvas. Ar katru gleznu Kaido galva un jautājuma zīme aug lielāka, līdz vienā brīdi tas viss sprāgst. Pēc sprādziena mākslinieks atkal attēlo sevi ar jautājuma zīmi.

Arī mūsu sarunā, lai cik konkrētus jautājumus par mākslas darbiem un procesiem es uzdotu, Kaido Ole izvairās iegrimt  detaļās, drīzāk nonāk pie atvērtiem jautājumiem, kas varētu būt vienlīdz svarīgi gan mākslā, gan dzīvē. Kādā sarunas brīdī mākslinieks saka: "Vienīgais jautājums ir – vai mēs varam turpināt domāt par dzīves jēgu. Tas mūs veido par labākiem cilvēkiem katru dienu."

Rīgas izstāde Kaido Oles plašajā izstāžu vēsturē ir īpaša ar to, ka, lai paskatītos uz sevi no malas, pirmo reizi viņš ir atļāvis ekspozīciju pilnībā veidot kuratoram. Tāpēc šķiet likumsakarīgi pajautāt kuratoram Mārim Vītolam, kā viņš redz no malas Kaido Oli. "Kā Sīzifs veļ akmeni, tā Kaido slīpē savu talantu. Neapmierinātība ar līdz šim paveikto šķiļ nepārtrauktas jaunrades dzirkstis. Viņš ir igauņu mākslas ekselences paraugs, un kuratoram rodas kārdinājums to savažot. Vai man tas būs izdevies, ir jāvērtē izstādes apmeklētājiem," uzsver Māris Vītols. Savukārt pats Kaido Ole par ekspozīciju Rīgā saka: "Izstāde ir Māra Vītola pašportrets."

Izlasīju izstādes katalogā par tavu braukšanas stilu, kas esot vienīgā tava agresijas izpausme. Kā tu nokļuvi Rīgā?

Es diezgan stipri kaunos par sevi, kad redzu, kā uzvedos braukšanas laikā. Pirmās piecas minūtes esmu mierīgs, bet pēc tam vienmēr kaut kas notiek. Deviņdesmit procentos gadījumu satiksme ir mierīga, tās ir cilvēku bailes no braukšanas, kas mani tracina. Cilvēki nemaz neizmanto atļauto braukšanas ierobežojumu – ja limits ir 90 km/h, brauc ar ātrumu 85 km/h, piecus kilometrus stundā ietaupot, ja nu kas. Taču, akli sekojot likumiem, mēs izslēdzam domāšanu un sākam tiem pārāk uzticēties. Likumi nekad nevar būt perfekti. Negribu būt cilvēks, kurš izgudro perfektus likumus, es ticu cilvēkiem, kuri ir pietiekami pieauguši, lai saprastu, kas ir situāciju pamatā, un paši uzņemtos atbildību.

Tagad, kad esi droši šeit nokļuvis, pastāsti, lūdzu, vairāk par Rīgas izstādes ideju. Atceros, kādā agrākā sarunā minēji, ka vēlies paskatīties, kā izstādes kurators redz tevi no malas. Tas ir kaut kas atšķirīgs, ņemot vērā, ka pirms tam esi mēģinājis reducēt kuratora lomu pēc iespējas vairāk. Arī izstāžu katalogu teksti lielākoties ir tevis paša radīti, taču šoreiz esi ļāvis vaļu mākslas zinātniekiem, psihoanalītiķim un kuratoram.

Mēs sākām attīstīt ideju kopā, bet šī ir pirmā mana izstāde, kura tiešām ir kūrēta. Tas gan ir iespējams tikai tāpēc, ka ekspozīcijā būs skatāmi arī daudzi mani iepriekšējo periodu darbi un ir zināms, ar ko rēķināties. Ja mākslinieks rada jaunus darbus, tikai viņš zina, kas no tā visa iznāks. Tad kurators ir sarežģītā situācijā. Mārim Vītolam ir ļoti skaidra ideja, kā viņš vēlas šo izstādi redzēt. Mūsu idejas atšķiras, un izstādes veidošanas procesa vidū es sapratu, ka man ir jālaiž vaļā. Tā ir arī izstādes jēga – es aizņemos Māra acis un varu aplūkot savus darbus no cita skatpunkta. Viņam ir skaidra vīzija, par ko šie darbi ir, tas bija ļoti iespaidīgi, jo es vispār nezinu, par ko tie ir.

Kāds tad ir gleznotājs Kaido Ole kuratora Māra Vītola skatījumā?

Izstādē, piemēram, ir divi darbi, kurus es vispār nevēlētos rādīt, es pat biju pārsteigts, ka tie vēl ir manā noliktavā. Vairākas reizes esmu gribējis tos sagriezt mazos gabaliņos. Tas nav tik daudz saistīts ar ideju, kura ir šajos darbos, bet ar to, kā tie ir izpildīti. Taču zinu – pat ja es mēģinātu šos darbus tagad pārgleznot, tik un tā cilvēki teiktu, ka pirmie ir daudz labāki. Jo tu kļūsti vecāks, jo profesionāli labāks, taču šis "labāks" vienmēr nav labāks. Nekas nav tikai melns vai balts.

Jaunības naivumā radīts darbs, pat ja tas ir nedaudz apkaunojoši, iedarbojas. Man pašam nepatīk redzēt jauno Kaido, kurš nodarbojas ar lielajiem jautājumiem. Taču rezultāts nav tik svarīgs, svarīgs ir ceļojums, kurā tu radi darbu, tur parādās vissīkākās detaļas, arī tehniskās. Process ir galvenais stāsts, un šī ir galvenā atšķirība starp mani un Māri, un skatītājiem. Viņi seko tam, par ko darbs vēsta un kādas krāsas tajā parādās, bet man tā ir ikdienas dzīve, kurā es domāju par pašu darbu radīšanu, procesu pašu par sevi. Gala rezultāts ir tikai ietvars tam, kas ir veidojies no visa, kas ir bijis iepriekš.

Vai kuratoram un skatītājam vispār ir iespējams tikt klāt šim procesam, kuru apraksti? Vai tās ir tikai interpretācijas?

Man īstenībā ļoti patīk kontrolēt procesu, tāpēc šī izstāde ir pārbaudījums man pašam. Patiesībā ir iespējams kontrolēt tikai mazu daļu savas dzīves, pat ja man nepatīk, man ir jāļauj visam iet savu gaitu. Ja tiek pieļauta viena kļūda, ir sāpīgi, bet, ja kļūdu ir simtiem, kļūst vieglāk. Tu noliec sevis radīto visiem priekšā, un pārējie to var lietot. Pilnīga izpratne iespējama tikai dažreiz, varbūt dažas sekundes. Pirmā saikne ir ar tevi pašu, jo arī tevī pašā ir dažādi "es", kuri ir jāiepazīstina ar savu darbu. Tas ir tāpat kā ar sarunu – reizēm jau pēc dažām minūtēm izdodas saprast, ka pastāv saikne.

Tā kopumā ir liela diskusija, kas vispār ir pareizi un nepareizi. Man nesen bija intervija, kurā žurnāliste jautāja, kā padarīt dzīvi labāku un vai man ir nepieciešams kaut kas vēl. Protams, māksliniekiem vienmēr vajag vairāk naudas, vairāk uzmanības, bet patiesībā tas, kāpēc neesmu spējīgs radīt labākus darbus, nekā esmu radījis, slēpjas manī pašā. Tas nav manu profesionālo spēju dēļ, tā ir kā migla, caur kuru ir grūti saskatīt. Es stāvu audekla priekšā, manī iekšā viss ir, bet es nespēju radīt to ģeniālo darbu, tas ir tik tuvu, bet… Domāju, ļoti daudzi cilvēki gaida, ka atnāks ideālais skolotājs, kurš pateiks visu, ko tev vajag sadzirdēt.

Kā tu skaties uz kuratora nošķīrumu starp taviem sociālpolitiskajiem un pašreflektīvajiem darbiem? Vai tie savā starpā ir saistīti?

Man pašam tas nav tik svarīgi. Ir nepieciešams kaut kādā veidā organizēt dzīvi sev apkārt, un šis bija kuratora veids, kā radīt sistēmu, kurai noticēt. Nevaru teikt, ka viens vai otrs darbs ir tikai par sociāli politisko aspektu vai tikai par mani pašu, īstenībā tos var arī mainīt vietām.

Izstāde ir Māra Vītola pašportrets. Viņam ir būtiskas sociālpolitiskās tēmas, tāpēc tās arī ir izceltas. Cits veids, kā dalīt darbus, būtu, piemēram, vairāk monohromie un vairāk krāsainie darbi. Man pašam šāds dalījums ir daudz skaidrāks. Atceros, ka strādāju vairāk ar melnbaltajiem toņiem, lai fokusētos uz gleznas ideju, noliekot krāsu otrajā pozīcijā. Taču pēc tam sapratu, ka melnbaltais vairs nav man interesants, ka varu sākt izmantot krāsas. Biju ļoti sajūsmināts, jo sapratu, ka neesmu spēcīgs krāsās, bet domāju, kas tad var notikt. Tas ir kā spēlēties smilšukastē. Māksla nekad nevar būt tik svarīga.

Jaunie mākslinieki, manuprāt, reizēm ļoti viļas, jo izglītība atbalsta ideju, ka māksla ir kaut kas ļoti liels un svarīgs, ka tā var atstāt lielu ietekmi. Pēc tam viņi saprot, ka neparādās pat raksts avīzē, un pēc divām trim izstādēm viņi vairs nevar izdzīvot, viņiem ir liela vilšanās. Ir muļķīgi domāt, ka – ja tu izdarīsi to, notiks tas. Ir labi, ka nav iespējams kontrolēt visu.

Varbūt visas gleznas saista Kaido Ole, kurš pats parādās gandrīz katrā savā darbā?

Ir vēl viena lieta, kuru atskārtu nesen. Tā, iespējams, ir muļķīga konstrukcija, bet, iespējams, kad esi jaunāks, tu dari lietas vairāk nošķirti – izdomā, ka mācīsies spēlēt bungas, un pavadi laiku dienām ilgi tikai pie tām. Taču pašlaik esmu punktā, kad viss ir kopā. (Visi kopā ir jaunākās Kaido Oles darbu sērijas nosaukums, šie darbi radīti izstādei Arsenālā. Tajos mākslinieks ir attēlojis sevi mijiedarbībā ar pasaulslaveniem mākslas darbiem – L. B. P.).

Pat ja fokusējies tikai uz vienu lietu, tu tik un tā apzinies, ka eksistē vēl simtiem citu. Tas ir veids, kādā es radīju savus pēdējos darbus. Pat ja tie izskatās tāpat kā citi mani portreti, apzinājos, ka nevaru izvairīties no visa tā, kas ir man apkārt un manī pašā. Viss orķestris spēlē kopā.

Izstādes preses relīzē ir tavs citāts: "Māksla ir kā Mendeļejeva tabula. Vieta ir. Tikai precīzi jātrāpa! Radi gleznu, un, ja tā atbilst pasaules struktūrai, tad ir izdevies!" Kāda ir tā pasaules struktūra, kurā mākslai ir jātrāpa?

Varbūt tā ir dzīves jēga to saprast. Ar katru mākslas darbu es to mēģinu panākt. Savos nākamajos darbos esmu nolēmis pievērsties mājai kā vienam no arhitektūras pamatelementiem. Nesen atskārtu, ka nekad neesmu radījis māju uz audekla. Māja ir kā vēl viens cilvēka ķermenis, kas parāda cilvēka būtību un arī pasargā viņu. Kad esi jauns mākslinieks, varbūt uztraucies, vai tā ir pietiekami laba ideja, vai varēsi pastāstīt pietiekami labus stāstus par tām, taču ar laiku saproti, ka idejas nekad nebūs izolētas. Tas ir līdzīgi kā ar Māra veidoto izstādes sadalījumu divās daļās. Stāsti par darbiem radīsies tāpat, un, ja man gribas gleznot mājas, es to daru.

Kad biju profesors, nevarēju ciest, ka studenti uz maniem jautājumiem, par ko ir viņu mākslas darbi, atbildēja, ka viņiem vienkārši patīk radīt šo vai to. Tad es teicu, ka tas nav pietiekami, ka ir jāskaidro detaļās – kāpēc. Tagad patiesībā daru to pašu, protams, es varu domāt par piecpadsmit iemesliem, kāpēc jāglezno māja, bet tā ir vairāk iekšēja sajūta. Vēlāk redzēsim, par ko tas viss ir. Uzrakstīsim pēdējo sarakstu pašās beigās.