Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Izstāžu renesanse nonākusi līdz Latvijai

Divi mēģinājumi runāt par laikmetu, atkāpjoties no varoņstāstiem

Noslēgumam tuvojas divas izstādes, kas izpelnījušās lielu apmeklētāju interesi. Vēl līdz 4. februārim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā var paspēt apskatīt izstādi Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze, ko veidojis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un ABLV Charitable Foundation kā galvenais atbalstītājs. Pēdējo nedēļu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma arī ekspozīcija Luters. Pagrieziens, kas veidota sadarbībā ar Strasbūras Nacionālo un Universitātes bibliotēku un Virtembergas Zemes bibliotēku Štutgartē. Rezumējumam dodam vārdu diviem kuratoriem no abu izstāžu kuratoru komandām – Zanei Zajančkauskai, kura darbojusies LNMM kopā ar Kasparu Vanagu un Diānu Fransenu, un Gustavam Strengam, kurš LNB sastrādājies ar Andri Levānu. Jāatzīmē, ka draudzīgas vienlaikus dažādās vietās notiekošu izstāžu kuratoru sarunas ir liels retums – nav laika, un varbūt nav arī pieņemts.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Kāpēc runājam par izstādēm? Kāpēc tās jāveido un jāskatās? Izstādes pēdējos gados gūst arvien lielāku auditorijas ievērību. Tās notiek biežāk, tiek apmeklētas vairāk. Pat statistika liecina, ka pagājušajā gadā izstāžu apmeklējumu skaits Latvijā ievērojami pieaudzis.

Gustavs Strenga. Latvijā, tāpat kā Eiropā vispār, ir muzeju un izstāžu renesanse. Visas citas atmiņas institūcijas, kuras kaut ko glabā, gribētu būt reizē arī muzeji un to parādīt. Savukārt muzeji piedzīvo sabiedrības intereses atgriešanos un piedāvā ne tikai retrospektīvas izstādes, bet arī sociālus pētījumus.

Zane Zajančkauska. Man šķiet, ka nepieciešamība pēc stāstiem ir kaut kas ļoti pamatīgs un pirmatnējs. Mēs dzīvojam stāstos, mēs saprotam un organizējam pasauli stāstos. Un stāsti, protams, ir pieejami visdažādākajās formās. Vai tik nav tā, ka pieaugošā interese par izstādēm ir saistīta ar to, ka laikmets un mūsu uztvere ir kļuvusi arvien vizuālāka? Literāri darbi ir piedzīvojuši visdažādākos eksperimentus ar formu, arvien nozīmīgāks kļuvis audiovizuālais aspekts, filmas, videospēles un citi veidi, kas ļauj stāstus piedzīvot arvien interaktīvāk, piešķirot skatītājiem vēl lielāku lomu. Tā ir viena lieta, kas ir iespējama izstādēs, – iekļaut neviennozīmību, daudzslāņainību, jo skatītājs, pats atrodoties izstādes telpā, spēj izdarīt izvēli un būtībā pats sev veido izstādes naratīvu. Mūsdienām aktuāla nepieciešamība ir sajusties kā radītājam, nevis tikai patērētājam.

G. S. Jā, man liekas, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā attēliem un fiziskai pieredzei ir milzīga nozīme. Es izstādi sauktu par fizisku un intelektuālu pieredzi, kurā reizē var darboties katrs pats, bet ir arī kaut kas jauns, ko uzzināt un par ko domāt. Mani pārsteidz, ka Latvijā ir ļoti maz provokatīvu izstāžu. Visa mūsu izstāžu kultūra ir orientēta uz meditatīvo, refleksīvo par noteiktiem notikumiem vai fenomeniem, un gandrīz neviena no pēdējā laika izstādēm Latvijā, vienalga, kurā žanrā, nav skatījusies uz tagadni.

Z. Z. Vai nav tā, ka izstādes pārāk bieži veltītas dažādām jubilejām un gadadienām, kas pieslīd? It kā jau tas nav nekas slikts – noteiktas gadadienas ļauj mums atsvaidzināt zināšanas par kādu tematu. Taču būtu iespējams par to runāt arī plašāk, ne vienmēr centrā liekot jubilāru vai vienu konkrētu notikumu, kuram pienākusi gadadiena.

G. S. Mana pieredze kā kuratoram valstiskā institūcijā ir tāda, ka pats sajūtu atbildības slogu – ja šī ir jubilejas izstāde, nevar gluži spridzināt un mētāties ar granātām, jo tas nav tas, ko no kuratoriem gaida. Ja ne skatītāji, tad institūcija.

Z. Z. Pasūtījums ir būtiska tēma. No kurienes nāk impulss izstādēm – no institucionālā pasūtījuma, publikas pasūtījuma? Izstāde Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze laikam ir īpašs gadījums. Tā ir privāta iniciatīva, varētu teikt – mūsu iekšējais pasūtījums. Ideja radās Kasparam Vanagam pirms četriem pieciem gadiem, pirms diviem gadiem viņš piesaistīja mani un Diānu Fransenu no Van Abes muzeja Nīderlandē, un Laikmetīgās mākslas centru kā producentus. Nacionālais mākslas muzejs konkursa kārtībā piešķīra telpas un uzticēšanos, ABLV Charitable Foundation – finansiālu un cita veida atbalstu. Bet neviena institūcija šo izstādi netika pasūtījusi, tā bija gandrīz vai personīga vēlme, intelektuāla nieze, ko radīja gan temats, gan vēlēšanās strādāt ar cita veida izstādes formātu, citu izstādes valodu. Kaut kādā ziņā situācija, ko mēs radījām, bija ārkārtēja. Lai gan pati izstāde itin labi varētu iekļauties kādas atmiņu institūcijas mainīgo izstāžu programmā.

G. S. Es pat teiktu, ka šāda izstāde ir kuratoru sapnis. Jo jums bija brīvība un atbalstītāji, kas palīdzēja to realizēt. Nevienā brīdī es nevaru sūdzēties par iespējām, veidojot izstādes Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, lai gan izstāžu veidošana nav tipiska bibliotēkas funkcija. Visas lielās izstādes nevarētu būt tapušas bez direktora Andra Vilka personīgās ieinteresētības un spējas pārliecināt naudas devējus, ka tas ir nepieciešams. Grāmata Latvijā, 1514. Grāmata. 2014 un jaunākā izstāde Luters. Pagrieziens, kuras kuratori bijām mēs ar Andri Levānu, ir Andra Vilka izdomāti un iedvesmoti projekti. Tomēr šo institucionālo pasūtījumu var just, pat ja tas nav vārdos formulēts. Ļoti bieži ir noteikta tēma vai ideja – tas nenozīmē, ka kāds saka priekšā. Bet es jūtu, ka šajā ietvarā, šajā tradīcijā, kas pastāv atmiņu institūcijās Latvijā, nav pieņemts darīt kaut ko provokatīvu vai sociāli aktuālu. Tā gan ir lieta, kas raksturīga Latvijas muzejiem un citām atmiņas institūcijām, kas veido izstādes, šīs institūcijas nefokusējas uz sociālo aktualitāti, un tā tas vienmēr ir bijis.

Z. Z. Tieši par drosmi interpretēt izstāde Luters. Pagrieziens tika uzteikta kādā no recenzijām. Bet man liekas, ka bieži vien ir tāds priekšstats, ko institūcija varētu un ko nevarētu gribēt. No naivām ideālisma pozīcijām varētu domāt, ka institūcija ir struktūra, kas izveidota, lai atbalstītu individuālas un kolektīvas vēlmes un ierosmes. Piemēram, atmiņu institūcijas ir pieņēmušas darbā pētniekus vai kuratorus, kuriem viņi uzticas un vaicā – kuras ir tās tēmas, kas viņus intelektuāli nodarbina un kam viņi gribētu veltīt gadu vai divus. Bet tā notiek samērā reti. Dažkārt institūcija kļūst par tādu kā anonīmu biedēkli, kura vārdā var kaut ko ierobežot vai aizliegt, turklāt dažkārt varbūt tas viss "ir mūsu galvās". Sekojot konkrētām, specifiskām pētnieku un kuratoru interesēm, var nonākt pie saistoša rezultāta, kas rezonē arī sabiedrībā.

G. S. Tas ir tas, kas man patika, domājot par jūsu izstādi. No vienas puses, var teikt, ka kuratori ir nodarbojušies ar to tēmu izpēti, kuras viņus interesē, dzīvojuši savā pasaulē un ka tam it kā nav nekāda sakara ar to, kas notiek ar mums, jo tas laikmets, par kuru jūs runājat, ir pagājis. Tajā pašā laikā izstāde ir superaktuāla. Man ļoti daudz cilvēku pēdējos gados ir prasījuši, ko darīt ar grāmatām, kuras vecāki ir atstājuši vai kuras pats pārvācoties nevar paņemt līdzi uz jauno dzīvesvietu. Tajā ziņā izstāde Tev ir pienākušas 1243 ziņas trāpa naglai uz galvas un ir tik ļoti populāra un uzrunājoša. Arī forma, ka tu ieej izstāžu telpā un tev nav noteikta virziena, kurā doties, tu pats izvēlies savu virzienu, – tas ir tik raksturīgi lietoto grāmatu veikalam vai antikvariātam. Tu vari kaut ko interesantu atrast tikai tad, ja tu pats rakājies. Jūs ar dizaina un telpas palīdzību ļoti labi esat panākuši sajūtu, ka tu kaut kādā ziņā esi nedaudz pazudis, bet saproti, ka pašam jārokas un jāiet.

Z. Z. Tā bija uzdrošināšanās. Sekojot muzeoloģiskiem priekšrakstiem, neviens neieteiktu veidot šāda apjoma izstādi, nesadalot saturu nodaļās ar apakšvirsrakstiem, neveidojot skatītāja ceļu noteiktos veidos. Gan mēs, kuratori, gan dizainers Rihards Funts un viņa komanda sekojām intuīcijai. Labās prakses piemērus dažbrīd pārkāpām izstādes poētiskuma vārdā. Tev Latvijā trūkst provokatīvu izstāžu, bet man laikam trūkst izstāžu žanru dažādības. Viens ir pastāvīgās ekspozīcijas, kuras izveido uz pieciem, desmit gadiem, kurās svarīga ilgtermiņa funkcionalitāte visdažādākajos līmeņos, savukārt mainīgajās izstādēs, kas nereti ilgst trīs, piecus mēnešus, pat īsāku laiku, būtu lieliski izmēģināt žanru un pieejas dažādību. Izstādes bieži vien sanāk līdzīgā intonācijā, ar vienu mērķauditoriju prātā, un mērķauditorija parasti ir "visi". Viens uzdrošināšanās piemērs no pagājušā gada ir H2E un Ineses Zanderes veidotais apzināti nedigitālais Tadenavas Raiņa muzejs. Bet vai doma, ka var uztaisīt izstādi konkrētam skatītājam, nav ilūzija?

G. S. Tas nav iespējams! Mana sajūta pēc kuratora darba vairākās izstādēs ir, ka labākās izstādes sanāk, ja tās nav veidotas konkrētai auditorijai. Jebkurš, kurš ir studējis muzeoloģiju, noteikti man šobrīd ļoti spēcīgi iebilstu un norādītu, ka es runāju muļķības. Bet mana sajūta ir – ja tu veido kādu ļoti precīzi mērķētu vēstījumu, piemēram, skolu auditorijai vai vidusskolēniem, ir ļoti liela iespēja, ka tu netrāpīsi nevienam. Izstāde par Luteru, arī izglītības programma ir domāta jauniešiem. Neviens necer, ka jaunieši ļoti rūpīgi sekos tekstiem un objektu aprakstiem. Tāpēc ar profesionāļu radītu izglītības programmu mēs mēģinām šo procesu viņiem padarīt interesantāku. Bet izstāžu formu dažādības trūkums tiešām ir Latvijas iezīme. Arī izstāžu kritikas lasot, rodas iespaids, ka eksistē priekšstats par vienu vienīgo veidu, kādā taisāmas izstādes.

Z. Z. Pieredzes uzkrāšanās, zināmu noteikumu kristalizēšanās ir laba, ir derīgi zināt muzeoloģijas atziņas, tomēr ne mazāk svarīgi man šķiet smelties no eksperimentiem ar naratīvu literāros tekstos, mākslas darbos un izstādēs. Man šķiet noderīgi zināt noteikumus, bet kaut kā tomēr spēt sērfot starp tiem. Citādi, domājot par ideāli funkcionālu izstādi, jāiet uz Rimi, Maxima, lielveikaliem. Tajos ir kolosāli izsvērts, ka saldumi jāliek zemu pie kases, jo auditorija ir bērni, kas tos paķers un dīks vecākiem, lai nopērk. Kurā vietā jāliek vīna plaukti, lai sanāk divreiz nostaigāt gar tiem. Tas ir pārbaudīts un darbojas, bet ir jautājums, vai izstādēm būtu jātiecas uz šādu noslīpētu funkcionalitāti. Izstādes tomēr spēj turpināt izaicināt iztēli un uztveri, ievest skatītāju mīklainākos apstākļos, kur sākas pieredze. Patiesībā jau – jo lielākas atstarpes starp saprotamo un nākamo saprotamo, jo intensīvāk skatītājā tobrīd notiek process, kas to mēģina savilkt kopā. Es gan nevaru piekrist par jauniešiem, no kuriem nevar gaidīt sekošanu līdzi tekstiem un objektu aprakstiem. Man liekas, ka tas ir pieņēmums. Mums izstādē Tev ir pienākušas 1243 ziņas bija ļoti veiksmīga pieredze, ka ir vērts riskēt un uzticēties skatītājam, nedzīvot priekšstatos par to, ko kāda cilvēku grupa ir vai nav spējīga uztvert. Visdažādākā vecuma auditorija jūt, kāda veida attieksme pret to izstādē iekodēta, cik liela vieta skatītājiem pašiem atvēlēta, – es nedomāju tīri funkcionālas lietas ar pogu spaidīšanu un fizisku interaktivitāti, bet drīzāk iesaisti un piepūli, kas nepieciešama, lai kaut ko mēģinātu izprast.

G. S. Labs veids, kā Latvijas skatītājus var uzrunāt, ir ekskursijas. Lielais pieprasījums, lielā interese par ekskursijām abās izstādēs pierādīja – apmeklētāji grib tikt reizē izklaidēti, grib iegūt kaut ko tādu, ko tekstos, audio vai video nevar iegūt, viņiem vajadzīgs dzīvs cilvēks priekšā. Interese bija pārsteidzoša.

Z. Z. No vienas puses, tas ir lieliski un parāda, ka cilvēki ir gatavi nākt un interesēties par konkrētām tēmām un izstādēm. Man pašai bija lieliska pieredze ar ekskursiju izstādē Luters. Pagrieziens, bet jāatzīst, ka es tā pa īstam piedzīvoju izstādi tad, kad to skatījos individuāli, pievēršot uzmanību tam, kā izstāde iedarbojas uz mani. Jo ekskursija bieži vien ir personības harismas jautājums, ekskursijā es ceļoju līdzi Gustavam Strengam viņa stāstā par Lutera pagriezieniem un pēc tam pametu izstādes telpu ar sajūtu, ka šī ir bijusi lieliska izstāde. Bet tikai atgriežoties es spēju ievērot, kā tieši tiek ilustrēti pārtulkotie desmit baušļi, kāds ir muzikologa komentārs par Lutera dziesmām, kā uz mani iedarbojas Reiņa Suhanova veidotā telpa. Varēju piedzīvot to darbu, ko ieguldījuši izstādes veidotāji, un arī pati ieguldīt piepūli, pārvietojoties starp nezināmo un zināmo. Kas tev, veidojot izstādi Luters. Pagrieziens, likās svarīgi – par ko tu gribēji runāt ar apmeklētāju caur šo izstādi?

G. S. Man viena ļoti svarīga tēma izstādē, kuru ar līdzkuratoru Andri Levānu izvēlējāmies un kuru pastiprināja Reiņa Suhanova scenogrāfija, bija, ka ne visi vēsturiskie procesi, kas arī nes labas un svarīgas lietas, kuru turpinājums esam mēs, ne visi attēlotie procesi ir miermīlīgi, draudzīgi un labi. Noteikti grūdieni kultūras attīstībā rodas arī brīžos, kad ir vispārējs haoss un arī vardarbība, ko izstādē lieliski parāda Reiņa Suhanova izdomātā melnā istaba. Tajā mēs varam paskatīties gan uz reformāciju un tās vardarbīgo pusi pirms 500 gadiem, gan arī revolūciju pirms simt gadiem, gan arī brīvības cīņām un tām sekojošo neatkarības karu. Mēs mēdzam šos pagātnes notikumus romantizēt, bet, kad ieskatāmies konkrētajā vēsturiskajā situācijā, redzam, ka tā tobrīd ir bijusi ļoti sarežģīta un neviennozīmīga.

Z. Z. Šajā ziņā mūsu pieejas sasaucas. Kaut arī izstādē Tev ir pienākušas 1243 ziņas mēs nerunājam par redzamu pārmaiņu vai pagrieziena punktu, arī mums ir svarīgi runāt par noteiktu laikmetu, atkāpjoties no varoņstāstiem. Izstādē nav darbu un attēlu, kas uzskatāmi par ikoniskiem konkrētā laika perioda mākslas vēsturē.

G. S. Jā, nav uzsvara uz pazīstamiem māksliniekiem! Tā ir lieta, ar ko sirgusi mūsu izstāžu vide, – mēs runājam par izcilībām. Taču kultūras process notiek neatkarīgi no tā, ko kāds nosauc par izcilību.

Z. Z. Tas, ko dēvējam par izcilību, ir tikai plašāka procesa daļa. Nav jau tā, ka notikumus virza uz priekšu tikai personības, kuru portreti vēlāk nokļūst vēstures grāmatās vai pieminekļos. Tām apkārt ir tīklojumi, procesi, tāda kā bakteriāla vide, kurā viss aug un mainās. Dažkārt tā ir nejaušība, ka viena vai otra personība vai notikums kādu no šiem procesiem aizved līdz pagriezienam.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 570

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jaunā mākslinieka izdzīvošanas stratēģija

Jaunam un mobilam māksliniekam, kurš ir domājošs, aktīvs un kuram ir vismaz dažas labas idejas un kripatiņa veiksmes, mūsdienu pasaule piedāvā daudzas iespējas attīstīt savu radošo potenciālu un ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja