Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 25. aprīlis
Līksma, Bārbala

Romans Suta. Pilns fantastisku plānu un mežonīgu cerību

Asu prātu, neordināriem spriedumiem, spēcīgu darba ētiku un entuziasmu, Romans Suta (1896–1944) bija burtiski apsēsts ar mākslu. Nejaušības un gadījuma paviršības modernisma vārdā viņš neatzina. "Smalkuma, vairāk smalkuma, kungi!" viņš mēdza teikt saviem skolniekiem.

Rīts. Tabakas dūmu miglā pie galda sēž vīrs un zīmē. Elektriskās spuldzes gaismai jaucoties ar rīta krēslu, pret darbnīcas logu iezīmējas dīvains cilvēka siluets – varens seglveida galvaskauss, augsta, velvēta piere, pastrups, mazliet uzrauts deguns, sulīga, uz priekšu izvirzīta apakšlūpa, zobos pīpe. Nobružātais, krāsām notrieptais svīteris slēpj muskuļotu, spēcīgu augumu. Brīdi pa brīdim no pīpes paceļas un piesmēķētajā istabas telpā pamazām izkūst dūmu gredzens, bet uz grīdas nokrīt papīra lapa. Liekas, ka dūmu virpuļu pacelšanās un katras jaunas lapas krišanas saskaņotajā ritmā slēpjas kāda noslēpumaina kopsakarība. Uz galda mētājas vairāki šķīvji – paletes ar sakaltušām akvareļkrāsām un izspiestām guašas tūbu desiņām. Krāsām pa vidu jaucas izsmēķētu cigarešu gali, pelni, nolietotas žiletes, atplēstas aploksnes, pusizdzerta kafijas tase, vairākas melnas tušas pudelītes un stikla burciņas ar duļķainiem ūdeņiem, kur atmirkst dažāda biezuma otas. Platā galda virsma ar uzsprausto zīmēšanas papīru līdzīga ģeogrāfiskai kartei – dažādos virzienos tur rindojas skaitļi un vārdi. Varētu domāt, ka šis cilvēks nodarbojas ar augstāko matemātiku, ja visapkārt neņirbētu krāsainas, pusapžuvušas un vēl gluži slapjas, tikko akvarelētas lapas ar neskaitāmiem vienas un tās pašas māla vāzes variantiem – ar šo citātu no Romana Sutas meitas, leģendārās mākslas zinātnieces un pasniedzējas Tatjanas Sutas, tēvam veltītās grāmatas Romans Suta (R., Liesma, 1975) savu fundamentālo mākslinieka 120. gadadienai veltīto monogrāfiju iesāk apgāda Neputns izdevums.

Iemiesota pašapziņa

"Ir tik daudz amizantu stāstu par Romana Sutas enerģisko darbošanos uz sava laika latviešu mākslas skatuves un dzīves norisēs, turklāt allaž iekuļoties nepatikšanās, ka aiz tā visa nereti diemžēl piemirsts pats galvenais – krāšņais un daudzveidīgais viņa mākslas mantojums. Suta noteikti bija viens no sava laikmeta garšas veidotājiem, mākslas aktualitāšu apzinātājiem, mākslinieka atbildības lauka paplašinātājiem," uzsver monogrāfijas Romans Suta sastādītāja Laima Slava. Un tomēr – raksta iesākumā neiztikt bez nelielas Sutas rakstura iezīmju minēšanas. Visticamāk, tieši viņa dedzīgais temperaments un ekstraordinārā personība ir darbinājusi viņa dažādās renesanses tipa mākslinieka izpausmes.

"Viņš bija iemiesota pašapziņa, vienmēr neizsmeļamas enerģijas pielādēts, pilns beznoteikumu optimisma, fantastisku plānu un mežonīgu cerību un – vienmēr kāvās ar naudas badu," tā par Sutu ir rakstījis Anšlavs Eglītis. "Dionīsiska [personība]," Sutas skolnieka gleznotāja Ojāra Ābola vārdiem. "Sutiņam viss iesākās kaut kā nepareizi, un, ja sākas nepareizi, tad katrā ziņā iet šķībi," liecinājis komponists Volfgangs Dārziņš. Kolorītas detaļas atrodamas Sutas skolnieka Herberta Sila rakstā žurnālā Jaunā Gaita (1961, nr. 28.). "Kādreiz Suta, eleganti ģērbies kādam rautam, "uz minūti" ieslīdēja studijā, bet drīz vien bija aizrāvies zīmējumu labošanā, notriepdams vispirms baltā krekla aproces, beidzot pārvilkdams plaukstu pāri sniegbaltā krekla krūtīm. Runāšanā aizrāvies, viņš nereti ielika papirosu mutē otrādi pat nesaviebdamies. Vajadzēja tikai kādam iejautāties par Penzas skolu vai Parīzes laika atmiņām, kam reizēm bija O’Henri dēku aizrautība, un reizē ar to pārējā vakara programma aizmirsās. » Sutas runas veids bijis ļoti ekspresīvs. Jānis Veselis Teiksmā par manu mūžu rakstījis: "Likās, Sutā gāja bojā ievērojams novelista vai romānista talants."

Ar "mūsu ģēniju" būt kopā nebija viegli, bet tikpat neiespējami – arī nebūt kopā. Visticamāk, tā varētu teikt viņa sieva, gara aristokrāte, gleznotāja Aleksandra Beļcova, kuru viņam izdevās ar savu dedzīgumu savaldzināt vilcienā, kad Penzas mākslas skolnieki devās braucienā uz Maskavu apskatīt mākslas galerijas. Vēlākā kopdzīve bija nemitīgu strīdu un salabšanas pilna. Suta esot gremdējis Beļcovas pašapziņu ar uzskatu, ka sievietes nevar būt īstas, pastāvīgas mākslinieces. Vienīgais cilvēks, kuru Suta paklausīja ar jēra paļāvību, bija viņa māte Natālija Suta, 1919. gadā atklātās veģetārās kafejnīcas Sukubs īpašniece un saimniece. Viņa varējusi ieiet zili piedūmotā istabā, un Suta cēlies viskaislīgākās spēles vidū. Sutas mūža apmātība bija māksla, bet viņš aktīvi interesējās par šahu, makšķerēšanu un zirgu skriešanas sacensībām.

"Tētim (..) patika latviski vitālas izdarības: kāzas, zaļumballes, lauku muzikanti. Kustīgs un nemierīgs. Patika dejot. Spēlēja arī mandolīnu, kas bieži parādās arī viņa darbos. Par to liecina viņa daudzkārt zīmētās kafejnīcas un krogi – tādas pilsētas dzīves neatņemamas sastāvdaļas kā vīna baudītāji, kāršu spēlmaņi, muzikanti un dejotāji. Sutu saistīja arī ielās sastaptie tipāži, kas parādās viņa tušas zīmējumu ciklā Iela, Sadzīve un Darbs," atceras Tatjana Suta, kura pasaulē nāca Parīzē, kur 1923. gadā izstādē L’Art d’Auhourd’hui/Mūsdienu māksla līdzās Ozanfāna, Pikaso, Paula Klē, Maksa Ernsta, Žuana Miro un citu spilgtu sava laika mākslinieku darbiem bija izstādīta arī Sutas un Beļcovas māksla.

Laimīgā, mutuļojošā laikā

Suta "diskutēja un eksperimentēja laimīgā laikā – valsts un glezniecības neatkarības vitālajā sākuma posmā, kad visas korupcijas (materiālās un garīgās) bija vēl priekšā, " raksta viņa skolnieks Herberts Sils. Garīgā brīvība. Mutuļojoša mākslas dzīve. Dabiska un pašsaprotama pašapziņa. Diez vai Romans Suta saprastu šodienas pašuzmundrinošos saukļus à la "Latvija var!". Kāpēc lai nevarētu?! Darīja un varēja. 1925. gadā mākslas porcelāns tika prezentēts dažādās izstādēs, arī Starptautiskajā dekoratīvi lietišķās mākslas izstādē Parīzē, kurā Baltars tika apbalvots ar trim medaļām – zelta medaļu ieguva Vidberga šķīvju kompozīcijas un Abrosimova tehniskais izpildījums, bronzas medaļu – Sutas šķīvju kompozīcijas. 1928. gadā Baltars pārgāja Sutas īpašumā, jo Vidbergs no uzņēmuma izstājās. Suta vēlējās glābt darbnīcu, tāpēc 1930. gadā, izvēlējies labākos 200 priekšmetus, nosūtīja tos uz izstādi Ņujorkā un Vašingtonā. Lai gan daudzi darbi tika pārdoti, atpakaļceļā paviršas trauku iepakošanas dēļ nepārdotie trauki saplīsa, līdz ar to zuda arī pēdējā cerība atjaunot Baltars darbību.

Suta vispārliecinošāk aktualizēja lietišķās mākslas – modernā dizaina – statusu, līdz pirmajiem īstajiem latviešu mākslas starptautiskajiem panākumiem virzot darbnīcas Baltars produkciju. Suta bija asprātīgs karikatūrists (Ho-Ho), grotesks ilustrators (Poem pa kulšen), etnogrāfisku elementu modernizētājs (porcelāna apgleznojums), interesants skatuves dekorāciju izbūvētājs (Trilbi, Pulčinella, Princese Turandota) un izstāžu iekārtotājs (Latvijas paviljons pasaules izstādē Parīzē 1937. gadā). 1923. gadā Suta sarakstīja pirmo latviešu izdevumu ārzemēm par mūsu tēlotāju mākslu – 60 Jahre lettischer Kunst –, kas tika publicēts Leipcigā.

Protams, Suta ar savu aizrautīgo dabu nevarēja nepieslieties Latvijā samērā jaunajam mākslas medijam – kino. 30. gadu beigās mākslinieks veidoja dekorācijas Rīgas mākslas filmu kinostudijas filmai Kaugurieši. Tajā Suta arī iemūžināts epizodiskā baznīcas ķestera lomā. Filma tika pabeigta 1941. gada jūnijā – dažas dienas pirms kara sākuma. Liktenīgs Sutam izrādījās darbs pie filmas Melanholiskais valsis. Tikpat neparasts kā dzimšanas brīdis ceļā lauku ratos, tikpat neparasta bija arī Sutas aiziešana. 1941. gadā, strādājot pie filmas Melanholiskais valsis, kādu dienu pie kinostudijas piestāja bruņotu vīru mašīna un deva pavēli "brīvprātīgi" evakuēties uz Padomju Savienību. Suta paspēja tikai piezvanīt uz mājām. Vien 1959. gadā pēc brauciena uz Tbilisi Romana Sutas meita Tatjana Suta kara tribunālā Rīgā saņēmusi tēva reabilitācijas dokumentu, kurā noskaidrojās, ka viņš ir nošauts 1944. gada 14. jūlijā uz apmelojumu pamata par maizes talonu viltošanu. Romanam Sutam toreiz bija 47 gadi.

Latvija Kuršinska žurnālā Ilustrētais Vārds 1948. gadā rakstīja: "Nevar būt! Nāve savā nopietnībā nesaderējās ar Sutu. Kādu masku viņa varēja tam noraut? Viņš bija pārāk patiess savās kļūdās un vaļsirdīgs mēļošanā, un, ja tik vēl varētu, viņš pats droši vien jums pastāstītu par to, cik lieliski ir piemānījis rāmo "mūļu", veco nāvi." 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja