Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Starp ģeometriju un ideoloģiju. Artura Bērziņa izstādes Bez nosaukuma recenzija

Izstādē Bez nosaukuma mākslinieks Arturs Bērziņš eksponē darbu sēriju, kurā sev ierastajā zīmējumu/gleznu tehnoloģijā ir pievērsies tikpat raksturīgajai interesei par attēlošanas un vizualitātes tradīcijām kultūrā.

Arturs Bērziņš estētisko pieredzi aplūko kā jau artikulētu fenomenu un izvēlas nevis radīt unikāli jaunus tēlus, bet izjautāt jau esošos, citēt un pārstrukturizēt tos, bieži vien konfrontējot ar ironiski vai nopietni iecerētām pasāžām no mūzikas, filosofijas un citu disciplīnu vēstures. Viņa darbos bieži liela nozīme ir bijusi arī vārdam kā attēla papildteritorijai, domājot par to, kā tas ietekmē vizuālo saturu un mūsu spēju uztvert, sadzīvot ar pasaules vizuālajām izpausmēm. Jēdziens "domāt" šajā gadījumā nav tikai pievēršanās tēmai, kā bieži vērojams laikmetīgajā mākslā, – Arturs Bērziņš patiešām izjautā konkrētus fenomenus un vispārpieņēmumus, ar mākslas darba palīdzību rosinot jaunu atbilžu un versiju rašanos, neko neuztverot kā pašsaprotamu vērtību.

 

Estētiskie kodi

Jaunākajā izstādē, kas ir skatāma galerijā Māksla XO, Artura Bērziņa attēlojuma attēlojumam ir pakļautas padomju laika grafiskā dizaina tradīcijas un Olaines (tur dzīvo un strādā mākslinieks) industriālās arhitektūras ainas, to fragmenti. Pievēršanos tieši šiem estētiskajiem kodiem mākslinieks nepaskaidro, bet tas arī nešķiet obligāti, jo mākslas darba rašanos var stimulēt arī gluži ikdienišķa interese un aizraušanās. Tāpat arī inteliģentam skatītājam intereses vērta var šķist ikviena laikmeta veidotā zīmju sistēma, ne tikai tas, kas apdvests ar eksaltētu patosu, liktenīgiem notikumiem un vēsturiskiem kanoniem.

Šoreiz viens no dominējošajiem tēliem ir saules motīva pārfrāzējumi, par pamatu tiek izmantoti Austrumeiropas 60.–70. gadu grafiskā dizaina mantojuma piemēri un tam raksturīgie paņēmieni. Mākslinieks norāda, ka ir apkopojis, sistematizējis un tipoloģizējis vairāk nekā 300 šajā laikmetā sastopamo saules attēlu, un izstādē tie ienāk gan tiešā, gan visbiežāk stilizētā veidā, pārklājoties ar ainavu, dizaina paraugu un simbolu izmantojumu bieži vien galēji mehāniskā, shematiskā veidā.

Telpiskas etīdes, kas atgādina gan rasējumus, gan nepabeigtus tonālos zīmējumus, eksponētas līdz ar ģeometriskām puzlēm jauktā tehnikā. To izpildījums nedaudz atgādina grafiķa Pauļa Liepas mākslu, kurā Austrumeiropas dizaina estētika daudzu gadu garumā ir kalpojusi par izejas punktu paša mākslinieciskajiem meklējumiem. Tomēr līdzība ir drīzāk formāla – Paulis Liepa šos dizaina kodus izvērš pašpietiekamos attēlos, savukārt Arturs Bērziņš tos dekonstruē, sadalot atsevišķos atomos un izceļot kā sistēmu, ko veido daudzi savstarpēji līdzīgi elementi. Rezultāts ir jaunas ģeometrisko struktūru attiecības, paralēli veidojot jaunu attiecību telpu arī starp ideoloģiju un matemātiku un lūkojoties uz sociālisma ideoloģijai pakļauto dizaina jomu kā uz matemātisku uzdevumu, kurā katram zīmuļa štriham jau ir sava iepriekš paredzēta vieta. Mākslinieks šo formulu, shēmu nevar izmainīt, varbūt tikai paspēlēties ar jau gatavo formu savstarpējām kombinācijām, piemēram, sakārtojot tās Kārļa Marksa portreta veidolā.

 

Autora attieksme

Padomju perioda estētika kā izstādes kopsaucējs plūst caur darbiem līgani un neobligāti, un atšķirībā no iepriekšējām Artura Bērziņa darbu sērijām (Attēldarbi, Patīknepatīkamība u. c.), kuru nosacījumi ir bijuši visnotaļ konkrēti definēti, šoreiz mākslinieka vēstījums īsti netop skaidrs un it kā izslīd no rokām, lai gan tā aprises ir saskatāmas un asociatīvā līmenī nojaušamas. Izvairību un nevēlēšanos formulēt savu attieksmi uzsver arī izstādes nosaukuma neesamība. Pavadtekstā mākslinieks norāda, ka "šie attēli parāda pasaulē notiekošā veltīgumu, tādu kā nejēgu", – rodas jautājums, vai šim veltīgumam ir ideoloģiska nokrāsa vai arī tā ir tikai nejauša frāze, kas veltīta visam un nekam vienlaikus. Vai arī izstāde ir veltīta vizuālās mākslas un dizaina attiecībām, meklējot starp tām pakļauto un pakļaujošo? Ierasts, ka vizuālā māksla biežāk kalpo par iedvesmas avotu dizaina produktiem, bet Artura Bērziņa darbos tā kļūst par pamatšūnu mākslas darbam. Un vai māksla, kuras uzdevums bija kalpot padomju ideoloģijai, izstādē padarīta par tukšu formu bez satura, lai uztvertu mākslas funkcionalizēšanas vispārējo nelietderīgumu un ironizētu par angažētību mākslā kā pārlaicīgu nejēdzību?

Jautājumi ir atstāti bez atbildēm, un izstāde līdz galam skatītāja prātā nespēj notikt, jo nav skaidrs, kas ar ko tiek pretstatīts un kādā nolūkā, kāda ir autora attieksme. Austrumeiropas estētikas tēmai kombinācijā ar Artura Bērziņa spēju konceptualizēt attēlošanas prakses ir potenciāls kļūt par aizraujošu mākslas notikumu (varbūt šī izstāde ir tikai iesildīšanās?). Tā sasaucas arī ar Rīgā aktuālajām kultūrpolitikas nedienām, mēģinot sociālisma rēgus izgaiņāt ar šim pašam sociālismam raksturīgajiem paņēmieniem un retoriku. Māksliniekiem ir iespēja par šiem rēgiem runāt pavisam no cita skatpunkta, atklājot to, ko vienkāršots skatījums uz vēstures notikumiem visbiežāk atstāj neieraudzītu.

Arturs Bērziņš

Izstāde Bez nosaukuma

Galerijā Māksla XO līdz 3.VIII 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Viss reizē zied Andrejostā

No 20. augusta līdz 13. septembrim Andrejostas teritorijā norisināsies Otrā Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) viss reizē zied, kura tika iecerēta kā nākotnes valdzinājuma ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja