Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Vēsture bez robežām. Kolekcijas pārskatīšana

Izstādē Kopīgā vēsture laikmetīgās mākslas valoda sastopas ar klasiskām vērtībām. Ekspozīcija piedāvā skaitliski lakonisku, taču satura ziņā daudzveidīgu un dinamisku stāstu kopumu bez liekiem atkārtojumiem

Mākslas muzejs ir vieta, kas ar mākslas darbu palīdzību vēsta par pagātni. Šīs īpašības dēļ muzejs lielākajai daļai sabiedrības šķiet pašsaprotamākā mākslas institūcija, jo saistās ar vietu, kas iepazīstinās ar drošām, pārbaudītām kultūras vērtībām, nevis ieraus kādā nesaprotamā pagrīdes galerijas performancē, kuras mākslinieciskās dimensijas (un dažkārt pat piederība mākslai) jāatklāj pašam. Šis pretnostatījums nenozīmē, ka mākslas muzeju programmām un ekspozīcijām nav jārosina kritiskā domāšana un patstāvīga mākslas apjēgšana, taču attiecības starp vēsturi, skatītāju un muzeju norit hierarhiskās pozīcijās, ko radījusi muzeju autoritāte sabiedrības apziņā un skatītāju paļaušanās uz to.

Uz muzejiem mēs dodamies skatīt klasisku mākslu, kas izturējusi laika pārbaudi un ko par labu atzinuši nozares profesionāļi, tāpēc apšaubīt tur izstādīto parastajam apmeklētājam īsti nepiedien. Kultūrpolitiskā līmenī valsts muzeji – atšķirībā no privātajiem – ir nacionālo vērtību eksponētāji un veidotāji, taču nenāk par ļaunu atcerēties, ka «nacionālās vērtības» ir tikai prāta konstruētas vienības, kas funkcionē mūsu pašu izdomātu simbolu, rituālu un mītu sistēmā, un tās ir vērts ik pa laikam kritiski pārskatīt, lai neieslīgtu novecojušu priekšstatu gūzmā. Simboliski muzejs ir vizuālās kultūras pamatmodelis, attiecībā pret kuru iespējams gan attīstīt tās mākslas formas, kas iederas tā koncepcijā, gan pretformas, kas kritizē un cenšas noraidīt valdošo. Nacionālas nozīmes mākslas muzejs iemieso tradīcijas, tas ir vienkāršs un sarežģīts uzdevums vienlaikus, jo kultūras kodi mainās zibenīgā ātrumā un saglabāt nemainīguma pozīcijas mūsdienu pasaulē kļūst arvien grūtāk.

 

Demokrātiskās vērtības

Pašreiz notiekošajā izstādē Kopīgā vēsture šos jautājumus starpkultūru sakaru kontekstā aktualizē kuratore Inga Lāce un Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, pievēršoties mākslas muzeja Rīgas birža kolekcijai. Daļēji izstāde ir mēģinājums noraidīt skatījumu, kas mākslas kolekciju redz tikai kā izolētu māksliniecisku artefaktu kopumu. Izolētu no dažādām vēsturiskām netaisnībām, kultūru savstarpējām attiecībām, koloniālisma pieredzes, atsevišķu sabiedrības grupu apspiešanas un daudzām citām varas struktūrām, kuras kā laikmeta liecībā ietver arī vēsturiskā, no XIX gadsimta baltvācu privātkolekcijām veidotā Rīgas biržas kolekcija.

Izstādes aprakstā gan gribētos lasīt precīzāk formulētu koncepciju, taču kā pamatnostādni var uztvert norādi, ka Rīgas biržas kolekcija ir sākumpunkts jauniem kopīgas vēstures naratīviem iepretim strikti nacionālām robežām mākslas vēsturē. Tā ir dažādu kultūru kopīgo īpašību, nevis atšķirību meklēšana, uzsverot, ka arī katra atsevišķa (arī nelielā Latvijas) kultūra ietver citu kultūru nospiedumus.

Rīgas biržas kolekcija ir veidojusies no mūsdienu vērtībām atšķirīgos kultūrvēsturiskos apstākļos, kurus Kopīgā vēsture nenoliedz, taču apšauba kā vienīgo un pareizo pagātnes uzlūkošanas veidu. Kolekcija tiek aplūkota caur mūsdienu demokrātisko vērtību prizmu, izjautājot kraso nošķīrumu starp augstvērtīgo un mazvērtīgo, «pareizajiem» Rietumiem un eksotiskajiem Austrumiem. Muzeju kolekciju pārskatīšana postkoloniālisma gaismā, mēģinot no Eiropas atšķirīgajām kultūrām atgriezt pašpietiekamību, lielākā vai mazākā mērā notiek daudzās valstīs, taču būtiski mainīt sabiedrības apziņā iesakņojušos priekšstatus diez vai ir izdevies. Tiesa, salīdzinot ar vēsturiskā imperiālisma lielvalstīm Lielbritāniju vai Franciju, Latvija un Rīgas birģeri globālā koloniālisma vēsturē spēlē maznozīmīgu lomu, kuru arī ekspozīcijas veidotāji pašmērķīgi nepārspīlē. Uz Eiropas iekšējiem kolonizācijas procesiem, Baltijas valstu teritorijas eiropeizāciju un kristianizāciju norāda Tanela Randera videodarbs Daugavas grīva, atgādinot par mūsu pretrunīgi kopīgo vēsturi ar Rietumu pasauli.

 

Medaļas otra puse

Jaunu vēstures slāņu meklēšana šķiet svarīgs aspekts arī pēdējā laika populisma uzplaukuma apstākļos – sabiedrībai daudz kas tiek uztiepts kā pašsaprotams, manipulējot ar informāciju ne pārāk demokrātiskos nolūkos. Šīm ideoloģiskajām nobīdēm izstādē pievēršas māksliniece Minna Henriksone, pētot mākslinieka Nikolaja Rēriha filosofijas un mākslas ietekmi mūsdienās, piemēram, to, kā radikāli labējā Latvijas Nacionālā fronte izmanto Rēriha mieru sludinošo mācību savas ideoloģijas propagandā. Pašu organizatoru pozīcija un attieksme pret vēsturisko neviennozīmīgumu varētu būt skaidrāk formulēta, taču, iespējams, izvairībai par iemeslu bijusi pietāte – rīkojot izstādi, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Rīgas biržā darbojās viesa statusā.

Tas, protams, uzreiz rada asociācijas ar izstādes darbos vairākkārt aktualizēto "savējā" un "svešā" nošķīrumu, jo abas institūcijas acīmredzot ir sastrādājušās pēc tāda paša principa, veidojot vēl vienu multikulturālisma piemēru, kurā laikmetīgās mākslas valoda sastopas ar klasiskajām vērtībām. Apsveicami, ka muzejs vispār ir piekritis šādai intervencei un ka tas ir atvērts neierastām interpretācijām un salīdzinājumiem. Tiesa, izstādē nenotiek anarhistiska ekspozīcijas dekonstrukcija, taču kritiskas intonācijas par kolekcijas veidošanas politiku, tās vēsturi ir jaušamas vairākos darbos.

Piemēram, Ieva Balode atrastu fotogrāfiju instalācijās Anonīmā vēsture pievērš uzmanību vēsturiskajiem apstākļiem, kas sievietēm vēl pavisam nesenā pagātnē liedza iespēju aktīvi piedalīties kolekciju veidošanā un līdz ar to arī mākslas vēstures rakstīšanā. Savukārt Andreja Strokina fotogrāfijas Medaļas otra puse aktualizē šķietami triviālus aspektus, kas nosaka darbu eksponēšanas politiku, piemēram, daudzu tēlniecības darbu fiziskais svars neļauj tos izstādīt pilnvērtīgā daudzumā, tāpēc uz izstādes norises laiku tos daļēji reprezentē Andreja Strokina fotogrāfijas. Daļēji, jo figūru pārsegi rada jaunas skulpturālas formas un neļauj pilnībā aplūkot vēsturisko tēlniecību.

Lielākā daļa jaunradīto izstādes darbu ir cieši saistīti ar Rīgas biržas kolekciju, un jēgpilni tos eksponēt ārpus muzeja šķiet neiespējami – tie ir mākslas darbi, kas funkcionē tikai ļoti konkrētā kontekstā. Vai tas ir trūkums? Komentējoša māksla, protams, ir funkcionālāka, salīdzinot ar mākslu, kas tiecas uz vispārīgu vēstījumu un estētisku pašpietiekamību. Iespējams, ideāls mākslas darbs šādā gadījumā paklausīgi pilda konkrētas izstādes uzdevumus, vienlaikus spēdams būt saistošs arī ārpus tās nosacījumiem, pavēstīt kaut ko vēl vairāk. Vai šāds vidusceļš ir tik zeltīts, kā mums gribētos? Vai grupu izstādēs ar konkrētiem uzstādījumiem vispār vajag meklēt estētisko pašpietiekamību, katarsisko mākslas ģenialitāti? Taču situācija ir simptomātiska, un minētie aspekti kļuvuši par klupšanas akmeni diezgan daudzām Latvijas laikmetīgās mākslas izstādēm, kuru pamatā ir sociālas iedabas komentāri – mākslas darbs tajos lielākoties kļūst par faktus vai idejas ilustrējošu komentāru, un tā radošās iedarbības spēks līdz ar to tiek ierobežots, nemeklējot spēcīgāku izteiksmību un daudznozīmību.

Satriecošas, sabiedrību mainošas idejas ir pelnījušas satriecošu vizuālo izpildījumu, jo citādi tiek palaista garām iespēja pilnvērtīgi izmantot mākslas potenciālu mainīt apkārtējo realitāti. Iespējams, vainojamas skopās Latvijas kritiskās mākslas tradīcijas, tāpēc sociāli kritiski mākslas darbi visbiežāk tiek realizēti pārlieku viennozīmīgā un didaktiskā līmenī. Šajos gadījumos visbiežāk ir uzteicama pievēršanās tēmai un mākslas notikuma fakta slavēšana, taču radošā atvēziena tiem bieži pietrūkst.

 

Kopsakarību meklēšana

Kopīgās vēstures naratīvi izstādē tiek radīti kā «trūkstošu elementu» ievietošana ekspozīcijā, komentējot dažus no Rīgas biržas pamatekspozīcijas darbiem. Papildinot ekspozīcijas stāstus, tiek radīts pilnīgāks skats uz vēsturi, atsedzot dažādas pretrunas vai būtiskus apstākļus, kas ietekmējuši kolekcijas izveidošanos tādā veidolā, kādu to skatāmies tagad, un uzsverot tieši atšķirīgo kultūru savstarpējās saskarsmes punktus.

Šajā ziņā izstādes uzdevums ir visnotaļ ambiciozs un ideālā variantā aptvertu daudz lielāku kolekcijas daļu – šobrīd skatāmā Kopīgā vēsture šķiet pārāk neliela. Taču, par spīti kvantitātes ziņā pieticīgajam apjomam, izstādei ir izdevies aktualizēt ļoti plašu jautājumu loku, un katrs darbs un arhīva materiāls rosina uz pārdomām, kas būtu vēl vienas izstādes interpretējošā skatījuma vērtas, tāpēc nelielais apjoms nemazina izstādes kvalitāti.

Salīdzinot ar nupat noslēgušos lielizstāžu kompleksu RIBOCA, kas ir skaitliskā izteiksmē lielākais laikmetīgās mākslas notikums Rīgā, ir acīmredzams, ka biennāles vēriena pamatā bijuši vienu un to pašu māksliniecisko vai tematisko motīvu atkārtojumi daudzās ļoti līdzīgās variācijās, savukārt Kopīgā vēsture piedāvā skaitliski lakoniskāku, taču satura ziņā daudzveidīgāku un dinamiskāku stāstu kopumu bez liekiem atkārtojumiem.

Ap kolekciju apvītie stāsti apmeklētāju uzvedina uz jaunu kopsakarību meklēšanu, nevis izvirza viennozīmīgas patiesības, tāpēc vien jācer uz izstādes izvērsumu un turpinājumu kādā lielākā apjomā.

Izstāde Kopīgā vēsture muzejā Rīgas birža būs atvērta līdz 30. novembrim.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vējonis nākamo nominēs:

Kopā nobalsojuši: 883

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja