Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Ēd, kaujies, mīli. Ēksanprovansas festivāls parāda, kas ir opermāksla XXI gadsimtā

Francijas pilsētā Ēksanprovansā ir noslēdzies 71. ikgadējais operas festivāls, kas nosaka muzikālā teātra attīstības vektoru un parāda, kādam ir jābūt ideālam diriģenta un režisora tandēmam

No 3. līdz 22. jūlijam Ēksanprovansas festivāls, kas Francijas dienvidos notiek kopš 1948. gada, piedāvāja sešus iestudējumus – Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēmu, Džakomo Pučīni Tosku, Volfganga Rīma Jākobu Lencu, Kurta Veila Mahagonijas pilsētas spožumu un postu, Ādama Maora Guļošo tūkstoti un Mihela van der Ā Blank Out –, kā arī simfoniskās un kamermūzikas koncertus. Uz trīsdesmit izrādēm šoreiz pārdotas 29 293 biļetes, vietu aizpildījums – 92 procenti. Festivāla budžets ir aptuveni 22 miljoni eiro gadā.   

Nevainības atgūšana

2019. gada Ēksanprovansas festivāla programmu pirmo reizi veidojis tā jaunais ģenerāldirektors un intendants Pjērs Audi, kurš šajā amatā nomainījis beļģu ērģelnieku un komponistu, bijušo Briseles Karaliskā operteātra La Monnaie/De Munt vadītāju Bernāru Fokrulu. Ietekmīgais režisors un menedžeris Pjērs Audi dzimis Beirūtā, taču audzis un izglītojies Eiropā. Viņš dibinājis Londonas teātri Almeida un trīs gadu desmitus vadījis Nīderlandes Nacionālo operu Amsterdamā. Pašreiz Pjērs Audi ir ne tikai Ēksanprovansas festivāla, bet arī Ņujorkas mākslas centra Park Avenue Armory radošais līderis. Viņš vienmēr ir atbalstījis eksperimentālo teātri un laikmetīgo mūziku.

Pjērs Audi uzsver, ka viens no Ēksanprovansas festivāla mērķiem arī turpmāk būs jaundarbu pasūtīšana. Intendants apliecina – festivāls turpinās uzņemties radošu risku. 2020. gada programma tiks publiskota pēc dažiem mēnešiem, taču ir zināms, ka nākamā gada vasarā Ēksanprovansā notiks somu komponistes Kaijas Sāriaho operas Nevainība pasaules pirmizrāde. To iestudēs somu diriģente Susanna Melki un austrāliešu režisors Saimons Stouns.   

Aizraujošas diriģentu un režisoru kombinācijas ir Ēksanprovansas festivāla rakstura īpašība. Šis forums nosaka muzikālā teātra attīstības vektoru, ne velti Ēksanprovansu ļoti mīlēja Andrejs Žagars. Skatītāju rindās var satikt labākos māksliniekus un režisorus. Piemēram, festivāla atklāšanas izrādi – Mocarta Rekviēma iestudējumu – apmeklēja Klauss Gūts, Roberts Kārsens un Marina Abramoviča. Nākamajā dienā zem kuplās platānas par kaut ko diskutēja Keitija Mičela un Ivo van Hove. Režisore feministe Keitija Mičela šeit uzvedusi daudzas lieliskas izrādes, šogad Ēksanprovansā viņa vadīja meistarklases jaunajām sievietēm māksliniecēm.

Viena no nozīmīgākajām festivāla sastāvdaļām ir jauno mākslinieku akadēmija. Šogad tā notika 21. reizi un pulcēja 279 mūziķus, komponistus, režisorus un dramaturgus no 37 valstīm.  

Lai dzīvotu, ir jānomirst

KDi 18. jūlija numurā jau rakstīju par festivālā tapušo ekstravaganto, laikmetīgo Pučīni Toskas lasījumu Kristofa Onorē režijā. Šoreiz sākšu ar Mocarta Rekviēma iestudējumu Ēksanprovansas brīvdabas teātrī Théâtre de l’Archevêché.

Visa Mocarta mūzika – vai tā būtu simfonija, stīgu kvartets vai serenāde – ir teatrāla. Tas pats attiecas uz viņa garīgajiem opusiem. Tāda ir izrādes autoru franču diriģenta Rafaela Pišona un itāļu režisora Romeo Kastelluči pārliecība. Mocarta nepabeigto Rekviēmu viņi pārvērš par aizkustinošu teatrālu meditāciju un papildina to ar mazāk zināmiem Mocarta vokālajiem darbiem. Šādā interpretācijā komponista pēdējais šedevrs kļūst ne tikai par mirušo piemiņai veltītu misi, bet arī dzīves slavināšanas rituālu.

Izrādē diriģents un režisors runā par humānisma vēsturi un neatsveramiem cilvēces zaudējumiem, kuru vizuālā uzskaite nosaka iestudējuma emocionālo ritmu. Stāsts ir par to, kā cilvēks dzīves laikā ietekmē apkārtējo pasauli. Protams, negatīvi un graujoši. Viss, kas ir mums apkārt, izmirst, izsīkst un pazūd mūsu pašu dēļ. Šo procesu apstādināt nav iespējams. Mocarta, Pišona un Kastelluči Rekviēms ir paradoksu pilns, tas nepārprotami signalizē – lai dzīvotu, vispirms ir jānomirst.

Mocarts nomira Vīnē 1791. gada 5. decembrī, atstājot Rekviēma partitūru nepabeigtu. Darbu pēc komponista sievas Konstances aicinājuma pabeidza viņa māceklis un asistents Francis Ksavers Zīsmairs, kuram Mocarts esot atstājis vērtīgus norādījumus. Smagi slimais Mocarts esot bijis pārliecināts, ka Rekviēmu, kuru 1791. gada jūlijā viņam pasūtīja kāds noslēpumains, melnā ģērbies svešinieks, sacer pats savām bērēm.  

Iestudējumā Ēksanprovansā diriģents Rafaels Pišons un režisors Romeo Kastelluči parāda Mocarta Rekviēmu no jaunas puses – viņiem izdodas mainīt veidu, kā mēs uztveram šo mūziku. Izrāde veidota ar lielu mīlestību un cieņu pret materiālu. Rafaels Pišons ir atlasījis opusus, kuri skan starp dažādām Rekviēma daļām, – tie ir gan gregoriskie dziedājumi, gan mazās formas Mocarta darbi. Tie visi ir rūpīgi uzskaitīti izrādes programmā, klausītāji var sekot līdzi šīs mocartiskās kolāžas tekstam un dramaturģijai. Rekviēms iegūst pārsteidzošus dramatiskus akcentus, būtībā tas ir jaundarbs, kuru ar fantastisku graciozitāti un pārliecību izpilda Rafaela Pišona dibinātais orķestris un koris Pygmalion, solisti, dejotāji un aktieri – sākot ar pusgadu vecu mazuli un beidzot ar sirmgalvjiem.

Formas moceklis

Operas un drāmas teātrī režisors Romeo Kastelluči veido grandiozas, ar simboliem piepildītas izrādes, kuras var dēvēt par monumentālām instalācijām. Viņš ir savu iestudējumu scenogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks. Romeo Kastelluči ir nepārspējams stilists un perfekcionists, katrs viņa uzvedums ir sevī noslēgta, hermētiska tēlu sistēma, kurā viss ir pakļauts formas diktātam. Viņa estētiskās rotaļas var kaitināt ar pretenciozitāti, tās bieži ir tuvākas vizuālajai mākslai, superintelektuālam šovam un performancei nekā teātrim. Taču nevar noliegt, ka skaistāk un vērienīgāk pašlaik nestrādā neviens cits režisors.

Skatītāji zina, ka Romeo Kastelluči drāmas un muzikālā teātra izrādēs viņus allaž gaida burvestība, triki, sāpīgas un šokējošas atrakcijas. Romeo Kastelluči var atļauties izmantot aizliegtus paņēmienus, piemēram, izvest uz skatuves dzīvniekus, bērnus, seniorus, kā arī cilvēkus ar īpašām vajadzībām un smagām traumām. No šiem elementiem viņš izveido grafiski nevainojamu teatrālu kompozīciju.

Itāļu mākslinieks ir iestudējis Riharda Vāgnera Parsifālu un Tanheizeru, Kristofa Vilibalda Gluka Orfeju un Eiridiki, Mortona Feldmana Neither, Igora Stravinska Svētpavasari, Arnolda Šēnberga Mozu un Āronu, Artura Onegēra Žannu d’Arku uz sārta, Hansa Vernera Hences Medūzas plostu, Riharda Štrausa Salomi, Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautu un Alesandro Skarlati Pirmo nokaušanu. Katrā no šīm izrādēm Romeo Kastelluči mums ir parādījis ko tādu, ko teātrī līdz šim neesam redzējuši. Dažreiz šķiet, ka stāsts viņam traucē un daudz veiksmīgāk režisors strādā ar abstrakciju. Mocarta Rekviēms Ēksanprovansā to spilgti pierāda – Romeo Kastelluči ir radījis savu iespaidīgāko mākslas darbu, nevis hermētisku, bet atvērtu, emocionālu un spraigu. Tajā ir abstrakcija, ekspresija un konkrētība.              

Pēdējais apelsīns

Rekviēms ir tapis kopražojumā ar Adelaidas festivālu un Bāzeles teātri. Šī izrāde ir gan opera, gan balets. Rekviēmā tiek izdejots un izdziedāts dzīves un nāves aplis. Tā ir dzīves un nāves svinēšana. Kādas sievietes dzīve un nāve, Mocarta dzīve un nāve, cilvēces dzīve un nāve. Melnā istabā uz skatuves kundze gados skatās televizoru, izsmēķē pēdējo cigareti, pēdējo reizi aposta apelsīnu, noguļas gultā un mistiski tajā pazūd (Romeo Kastelluči ir šādu triku meistars). Pēc dažiem mirkļiem no gultas izkrīt jauna meitene. Izrādes gaitā mēs redzam sievieti dažādos dzīves posmos. Brīvdabas teātra skatuve, kas atrodas bijušās arhibīskapa pils pagalmā, piedzīvo neticamas transformācijas – Romeo Kastelluči pasaulē nav nekā neiespējama. Modernās tehnoloģijas palīdz īstenot visas viņa fantāzijas.   

Melnā skatuve kļūst balta. Dejotāju kostīmi un horeogrāfija liek domāt par Balkānu reģionu. Kolektīvās dejas ir ieturētas folkloras tradīcijās. Izrādē tiek izmantoti svēto rituālu simboli: gan kristiešiem nozīmīgais palmas zars, gan krāsu pulveri, ar kuriem tiek apbērti Holi svētku svinētāji. Hinduisma rituāla fragments ir viena no krāšņākajām izrādes ainām: galvenajā lomā ir maza meitene, kura vispirms tiek "krāsota" un pēc tam kā glezna piekārta pie baltas sienas. Tas ir vēl viens elpu aizraujošs triks – kā Kastelluči to dara?! Zēns dziedātājs spēlē futbolu, bumbas vietā ir galvaskauss. Baltā skatuve tiek piebērta ar zemi. Skanot Rekviēma daļai Lacrimosa – tieši tajā vietā, kur Mocarts pabeidza komponēt šo darbu –, visi dziedātāji, dejotāji un koki, kuri bija uzziedējuši uz skatuves, sabrūk.

Zaudējumu enciklopēdija

Lieliskā franču kora Pygmalion mākslinieki izrādē dzied, spēlē, dejo, izģērbjas kaili, jo tic gan Mocarta mūzikas, gan režisora Kastelluči un diriģenta Pišona mākslas spēkam. Iestudējuma nesošā konstrukcija, kuru uzbūvē režisors, ir Lielās izzušanas atlants. Tā ir apjomīga civilizācijas zaudējumu enciklopēdija – sākot ar trilobītiem un dinozauriem un beidzot ar Parīzes Dievmātes katedrāles torņa smaili un poētiskām kategorijām. Tiek uzskaitītas miljonu gadu garumā izmirušas sugas un ciltis, valodas un dialekti, reliģijas un pilsētas, arhitektūras un mākslas darbi. Saraksts ir bezgalīgs, visas zaudējumu pozīcijas izrādes gaitā tiek projicētas skatuves dibenplānā.

Uzrakstu parādīšanās tiek sinhronizēta ar mūzikas un dejas ritmu. Tā ir pasaulē, kurā viss ir izdzēsts, iznīcināts, izārdīts un iziris. Visam pienāk(-s) gals, un vainīgi esam mēs. Romeo Kastelluči pastiprina skatītājos vainas sajūtu un, visticamāk, uzņemas daļu atbildības. Videoprojekciju teksts kļūst arvien mākslinieciskāks. Režisors dod mājienu, ka skaistums slēpjas trauslumā un ievainojamībā, varbūt izzušana, nepastāvīgums ir skaistuma pamats.

Tuvojoties izrādes noslēgumam, uz skatuves ekrāna slīd šie vārdi: "Izzudīs arhibīskapa pils, zāle, circeņu dziesma naktī. Izzudīs draudzība, asaras, brīnumi, skumjas, vējš. Izzudīs kristietība, miesa, ego, vārds «es», apģērbs, bads, politika. Izzudīs dzeltenā, sarkanā, zilā krāsa. Izzudīs kustība, ūdens, slāpes, literatūra, putekļi. Izzudīs šī mūzika, šis vakars, domas, zivis okeānos. Izzudīs kautrība, šis krēsls, gaisma, laiks, tumsa, likumi. Izzudīs deja, estētika, āda. Izzudīsi tu pretī man. Izzudīs mana seja. Izzudīs miegs, gaiss, uguns, vēsture. Izzudīs māte, mana nāve, mīlestība, zvaigznes. Izzudīs nākamais dziedājums In Paradisum. Izzudīs izeja no šā teātra. Izzudīs darbības vārds "būt"."

Rekviēma finālā skatuves grīda sāk celties vertikāli, zeme, apģērbi un netīrumi muzikāli noslīd lejā, veidojot kolosālu abstraktā ekspresionisma gleznojumu. Mazais zēns eņģeļa balsī dzied In Paradisum, un uz tukšas skatuves uznāk izrādes varones sievietes. Viena no viņām tur pusgadu vecu mazuli. Pilnīgā klusumā viņa atstāj bērnu uz skatuves vienu pašu. Viss ir izzudis, izņemot mazuli.  

"Ja režisors ko tādu izdarītu Ņujorkā – atstātu zīdaini vienatnē uz skatuves vienos naktī –, viņš uzreiz tiktu apcietināts!" pēc Rekviēma beigām sarunā ar KDi iesaucas performances mākslas leģenda Marina Abramoviča. Rekviēma pirmizrāde Ēksanprovansas brīvdabas teātrī pamatīgi aizkavējās negaisa dēļ. Izrādei bija jābeidzas pirms pusnakts; arī Francijā rūpīgi seko jaundzimušo drošībai, un sieviete, kura iznes mazuli uz skatuves, ir viņa māte. Fināla skats ir ārkārtīgi spēcīgs un neaizmirstams.     

Jēzus ir Dieva aktieris

Romeo Kastelluči attiecības ar sakrālo ir viens no galvenajiem režisora daiļrades aspektiem. Pirms sešiem gadiem festivālā Homo Novus Rīgā viesojās Romeo Kastelluči teātra trupas Socìetas Raffaello Sanzio provokatīvā izrāde Par Dieva dēla sejas koncepciju.

Uz jautājumu, vai viņš ir ateists, mākslinieks atbild īsi – nezinu. Režisors neslēpj, ka viņu interesē varenākās monoteistiskās reliģijas, tomēr viņš atzīst, ka ne jūdaisms, ne kristietība paradoksālā kārtā nav savienojama ar traģēdiju. Kā var runāt par traģēdiju, ja tiek sludināta glābšanas iespējamība? Taču šajās reliģijās ir traģiskas figūras – Kains un Mozus –, kuras fascinē Romeo Kastelluči un nereti parādās viņa iestudējumos.

Režisors uzskata, ka Rietumu civilizāciju raksturo mēģinājumi pārraut saites ar Dievu, un šie mēģinājumi ir veicinājuši teātra uzplaukumu: teātris ir radies Dieva nāves rezultātā, brīdī, kad upuris vairs nav bijis iespējams. Romeo Kastelluči piekopj "negatīvās teoloģijas" principu – mākslinieks cenšas pietuvoties Dievam caur viņa neesamību. Režisors mēģina formulēt, kas ir Dievs, pasakot, kas Viņš nav. "Jūs vislabāk varat sarunāties ar Dievu, ja uzskatāt, ka Dieva nav," ir pārliecināts Romeo Kastelluči.

Viņš domā, ka Jēzus krustā sišana sabalsojas ar teātra ideju – evaņģēlijā Jēzus ir "Dieva aktieris", un teātra skatuve "nav iespējama bez naglām un āmura". "Kāpšana uz skatuves ir pašupurēšanās process, tā ir sevis mocīšana, viktimizēšana. Tu uzreiz izjūti vainu. Itāļu valodā var teikt palco-colpa – vainas sajūta uz skatuves. Tā ir vārdu spēle, kas raksturo ideju, ka būšana uz skatuves paredz mazohistisku soda izciešanu. Tas ir uztraukums un kauns vienlaikus," skaidro Romeo Kastelluči. Viņaprāt, teātris ir piemērotākā vieta, kur var runāt par Dievu un Dieva esamības koncepciju.         

Ētika, nevis estētika

Trīs no sešiem festivāla pamatprogrammas darbiem ir mūsdienu komponistu opusi. Viens no tiem – vācu skaņraža Volfganga Rīma (1952) Jākobs Lencs – ir laikmetīgās operas klasika. Jākoba Lenca pirmizrāde notika 1979. gadā, kad Volfgangam Rīmam bija 26 gadi. Šī ir kameropera trīspadsmit ainās, tās pamatā ir Georga Bīhnera 1835. gada stāsts par Cesvainē dzimušo un Maskavā mirušo dzejnieku Jākobu Lencu (1751–1792), kurš cieta no psihiskām slimībām. Līdzās Johanam Volfgangam fon Gētem un Frīdriham Šilleram viņš iekļaujas pazīstamāko sava laika vācu dzejnieku trijotnē. Lencs ir viens no pirmajiem reālistiem dzejā, viņa darbu varoņi ir strādnieki, karavīri, skolotāji. Daudzi Lenca biogrāfijas fakti ir saistīti ar Latviju, taču operas darbība risinās Šveicē. 2003. gadā šis darbs tika iestudēts Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē.

Ēksanprovansas festivāla intendants Pjērs Audi nolēmis parādīt publikai 2014. gadā tapušo, bet Francijā vēl neredzēto Jākoba Lenca iestudējumu, kas ir atzīts par šedevru, – tā autore ir vācu režisore Andrea Brēta. Pēdējos piecos gados šī mežonīgas emocionālās vardarbības un drūma, liriska skaistuma caurstrāvotā izrāde tikusi spēlēta Štutgartes operā, Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt un Berlīnes Valsts operā. Žurnāls Opernwelt pasludināja to par 2015. gada labāko izrādi. Andrea Brēta par šo darbu saņēmusi Vācijas teātra augstāko apbalvojumu Fausts. Prestižas godalgas piešķirtas titullomas atveidotājam austriešu baritonam Georgam Niglam, bez kura dalības šis uzvedums nav iedomājams.  

Režisore Andrea Brēta, kuras karjera ilgst vairāk nekā četrdesmit gadu, ir pazīstama ar savu radikālo, psiholoģiski skrupulozo pieeju dramaturģijai. 1992.–1997. gadā viņa bija Berlīnes teātra Schaubühne mākslinieciskā vadītāja. Viņa ir pirmā sieviete, kurai tikusi uzticēta kāda Berlīnes teātra vadība. 1999.–2006. gadā Andrea Brēta bija Vīnes Burgteātra rezidējošā māksliniece. Jākobs Lencs ir viens no viņas nozīmīgākajiem sasniegumiem muzikālajā teātrī.

Andrea Brēta strādā ar laikmetīgo matēriju, pat ja atgriežas XVIII gadsimta notikumos. Viņa tur roku uz dzīves pulsa un precīzi izjūt laiku, kurā dzīvojam. Jākobs Lencs ir bezgala skaista, bezgala sāpinoša izrāde. Atšķirībā no Romeo Kastelluči iestudētā Rekviēma šim uzvedumam Provansas Lielajā teātrī piemīt nevis estētisks, bet ētisks iedarbības spēks.

Volfganga Rīma operu mēdz salīdzināt ar Albāna Berga Voceku, kura pamatā arī ir Bīhnera literārais darbs. Jākobs Lencs, tāpat kā Voceks, izsit klausītāju no līdzsvara un komforta zonas. Dziedātājs Georgs Nigls atveido vēsturiskā titulvaroņa lomu ar tādu dvēselisku un fizisku intensitāti, ka skatītājiem nav šaubu: tā ir izrāde par mūsu dzīvi, sāpēm un vientulību.

Pie diriģenta pults Ēksanprovansā – ievērojamais vācu maestro, laikmetīgās mūzikas speciālists Ingo Mecmahers, kurš savā lasījumā piešķīris Volfganga Rīma kameroperai kosmisku traģēdijas vērienu. Izrādē spēlē Frankfurtē dibinātais orķestris Ensemble Modern, kurā ir apvienojušies izpildītāji no dažādām valstīm. Muzikāli, teatrāli, idejiski šī ir augstākā pilotāža – tādai ir jābūt mūsdienu drāmai operā.
 
Cinisma paradīze

Ar mūsdienām cieši saslēdzas vēl viens festivāla iestudējums Provansas Lielajā teātrī – komponista Kurta Veila un libreta autora Bertolta Brehta Mahagonijas pilsētas spožums un posts. Operu uzvedis somu maestro Esa Peka Salonens un flāmu režisors Ivo van Hove. Izrādē piedalās Esas Pekas Salonena vadītais Londonas orķestris Philharmonia un franču koris Pygmalion.

Ivo van Hove ir viens no visvairāk pieprasītajiem laikmetīgā teātra meistariem, un to pierāda fakts, ka Mahagonijas pilsētas spožums un posts ir Ēksanprovansas festivāla, Nīderlandes Nacionālās operas, Ņujorkas Metropolitēna operas, Flāmu operas un Luksemburgas teātra kopīgais pasūtījums.  

Mahagonija ir šarlatānu recidīvistu dibināta pilsēta tuksneša vidū, tur valda sekss, narkotikas un rokenrols. Ja pietiek naudas, šeit var mīlēties, ļauties azartspēlēm, dzert, ēst un kauties, cik vien vēlaties. Šajā mākslīgajā cinisma un neprāta paradīzē katrs var nopirkt laimes daļiņu. Tas, kurš nevar norēķināties par pakalpojumiem, tiks sodīts ar nāvi.

Mahagonijas pilsētas spožuma un posta pirmizrāde notika 1930. gadā Leipcigā, Veils un Brehts operā atspoguļojuši situāciju, kas tajā laikā valdīja Vācijā un pasaulē. Komponējot Mahagoniju, autori kā gaišreģi ieskatījās nākotnē, un tā izrādījās baisa. Darbs ir kritisks, rūgti satīrisks un ideoloģisks žests: anarhijas, ekonomiskās un politiskās krīzes, kapitālisma, patērētājsabiedrības un industriālās revolūcijas portretējums.

"Šī ir mūsdienu dzīves alegorija. Operas galvenā varone ir pilsēta. To iedzīvina cilvēku vajadzības, un šīs vajadzības ir pilsētas spožuma un posta iemesls," rakstījis Kurts Veils. Mahagonijas pilsēta rada laimes ilūziju – tāpat kā to rada fiktīva pilsēta Friča Langa ekspresionisma zinātniskās fantastiskas filmā Metropole/Metropolis (1927). Mahagonija var atgādināt Bābeli, Sodomu un Gomoru, kā arī Lasvegasu un Holivudu. Šeit skan kabarē un džeza melodijas, Mahagonijas pilsētas spožumu un postu uzskata par Brodvejas mūziklu priekšgājēju.

No lomu atveidotājiem Mahagonija pieprasa nevis vokālu perfekciju, bet pirmām kārtām – virtuozu aktiermeistarību un magnētisku harismu. Ēksanprovansā sapulcināta sapņu komanda: Mahagonijas dibinātāju noziedznieku trio spēlē somu prīma soprāns Karita Matila, britu basbaritons Vilārds Vaits un britu tenors Alans Oke. Prostitūtas Dženijas lomā žilbina vācu soprāns Anete Daša. Aļaskas mežcirtēju lomās izcili ir austriešu tenors Nikolajs Šukofs un amerikāņu tenors Šons Panikars. Šāds sniegums nebūtu iespējams bez maestro Esas Pekas Salonena – katrs operas projekts, kurā viņš ir iesaistīts, kļūst par notikumu un atklāsmi. Ja afišā redzat somu diriģenta un komponista vārdu, nešaubieties – jums tas ir jādzird!

Agonija specefektu valstībā

Operā par naudas destruktīvo spēku un cilvēku zemiskākajiem instinktiem režisors Ivo van Hove izvairās no plakātiskiem lozungiem un didaktisma. Viņš rīkojas rūpīgāk un smalkāk. Mahagonija turpina režisora drāmas un operas izrāžu ciklu par civilizācijas spožumu un postu. Daudzos iestudējumos – Eiripīda un Viljama Šekspīra lugās, Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenā, Džuzepes Verdi Makbetā, Modesta Musorgska Borisā Godunovā un Lukīno Viskonti filmas Dievu mijkrēslis skatuves versijā – viņš runā par to, ka pēc triumfa un pacēluma brīžiem iestājas haoss.

Režisors vienmēr saglabā laikmetīgu fokusu: izrādēs ieplūst mūsdienu finanšu krīze un spekulācijas, protesti ielās, jauno tehnoloģiju solītās iespējas, virtuālās realitātes blaknes un ekoloģiskās katastrofas. Mūsdienu realitātē politiku ir aizstājusi kontrole pār sabiedrisko domu, informācijas un finanšu plūsmu, apgalvo režisors. Spožuma un posta iemesli ir varas iegūšana un nespēja to noturēt. Pirms dažiem gadiem operas Makbets iestudējumā Lionā Ivo van Hove izmantoja kustības Occupy Wall Street vizuālās zīmes, šovasar Mahagonijas pilsētas spožumā un postā Ēksanprovansā ir grūti nesaskatīt līdzību ar Dzelteno vestu demonstrācijām.  

Multimediālajam Mahagonijas iestudējumam Ivo van Hove iedvesmojies, skatoties dokumentālas filmas par Frānsisa Forda Kopolas Mūsdienu apokalipses/Apocalypse Now (1979) un Vernera Hercoga Fickaraldo/Fitzcarraldo (1982) haotisko tapšanu. Režisora jaunākā izrāde ir stāsts par radošu procesu, kas ne tikai simbolizē alkas pēc varas un kontroles, bet arī atklāj visu iesaistīto personu liekulību, iedomību un ievainojamību.

Ivo van Hove ir pārliecināts: Mahagonija neeksistē, tā ir pilsēta mirāža. Tādas pašas mirāžas, simulētu realitāti rada kino un televīzija. Iestudējuma darbības vieta ir filmēšanas laukums kinostudijā, kur tiek uzņemta filma par Mahagoniju. Izrāde sākas gandrīz uz tukšas skatuves, kuru pamazām piepilda daži rekvizīti. Uz skatuves rosās filmēšanas grupa, dziedātāji tiek filmēti, viņu tuvplāni tiek projicēti uz lielā ekrāna. Ivo van Hove parāda, kā top Holivudas grāvēji, kas nav nekas cits kā specefektu uzslāņojums: dziedātājiem fonā ir milzīgi zaļie ekrāni, kas palīdz radīt jebkuru ilūziju. Tie noder, lai atainotu Mahagonijā izplatītās netiklības. Zaļā ekrāna priekšā aktieri veic ritmiskas kustības, bet reālā laika režīmā uz lielā kinoekrāna skatuves centrā mēs redzam pilnvērtīgu, izaicinošu seksa ainu, boksa maču vai mīlas stāstu.

Izrādi Ivo van Hove iestudējis kopā ar saviem nemainīgajiem radošās komandas biedriem – scenogrāfu un gaismu mākslinieku Janu Versveiveldu, kostīmu mākslinieci Anu D’Heisu un videomākslinieku Talu Jardenu. Režisors ne tikai parāda sabiedrības degradāciju un agoniju specefektu un simulētu, izdomātu baudu valstībā, bet arī saglabā humānisma pavedienu – pat ja pieskaramies ļaunumam, no tā vēl ir iespējams tikt vaļā.    

Tunelis uz sapņu pasauli

Festivāla īpašais notikums – izraēliešu komponista Ādama Maora operas Guļošais tūkstotis/Les Mille Endormis/The Sleeping Thousand pasaules pirmizrāde Ēksanprovansas elegantajā XVIII gadsimta teātrī Jeu de Paume (vietā, kur pašlaik ir teātris, Luijs XIV 1660. gadā spēlēja la paume – agrīno tenisa paveidu; nākamajā gadsimtā šeit tika uzbūvēts grezns itāļu stila teātris). Darbu viņš ir radījis kopā ar Kanādā dzimušo izraēliešu izcelsmes dzejnieku un dramaturgu Jonatanu Levi, kurš ir gan libreta autors, gan jauniestudējuma režisors.

Pie pults – jaunā šveiciešu un austrāliešu izcelsmes diriģente Elena Švarca, kura ir slīpējusi prasmes pie maestro Pētera Etveša, Matiasa Pinčera, Bernarda Haitinka un Nēmes Jervi. Elenas Švarcas specializācija ir jaunā mūzika, viņa strādā ar orķestriem Eiropā, Austrālijā un ASV. Izrādē Guļošais tūkstotis Elena Švarca diriģē Luksemburgas kameransambli United Instruments of Lucilin.

Guļošais tūkstotis ir nopietna iniciatīva – Ēksanprovansas festivāla, Luksemburgas teātra, Helsinku festivāla, Galusta Gulbenkjana fonda (Portugāle), Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt, Karalienes Elizabetes mūzikas kapelas (Beļģija) un Parīzes Pompidū centra Skaņas izpētes un sintēzes institūta IRCAM kopražojums. Projektu atbalsta Eiropas Savienības programma Radošā Eiropa un Eiropas operas akadēmiju tīkls (ENOA).     

1983. gadā Haifā dzimušā Ādama Maora daiļradi iedvesmo Tuvo Austrumu sociālpolitiskā realitāte un bagātā multikulturālā vide. Viņš ir studējis Haifā un Ženēvā. Savās kompozīcijās mākslinieks eksperimentē ar akustisko un elektronisko skanējumu. Viņš aktīvi piedalās starpžanru projektos.  

Guļošais tūkstotis ir kameropera deviņās ainās, tā ir drosmīga politiska fantāzija ar retrofutūrisma elementiem. Laikmetīgie, eksperimentālie skaņuraksti partitūrā savienojas ar Tuvo Austrumu tradicionālo mūziku, dziedājumiem, kurus var dzirdēt sinagogās, un klasisko arābu mūziku.

Operas galvenie varoņi ir Izraēlas premjerministrs, viņa asistente Nurita un Izraēlas iekšējā drošības dienesta Shin Bet vadītājs. Viņi apspriež badastreiku, ko ir pieteikuši tūkstoš palestīniešu, kuriem Izraēlā ir piemērota administratīvā aizturēšana. Zemkopības ministrs ziņo, ka valstī drīz pietrūks pārtikas, graudu raža ir sarukusi. Pēc ASV prezidenta zvana kļūst zināms, ka ANO gatavojas pieņemt rezolūciju, kuras mērķis ir apturēt nokrišņus virs Izraēlas, lai padarītu zemi neauglīgu. Izraēla nolemj iemidzināt tūkstoti palestīniešu tepat premjera mītnē, kamēr sarežģītā situācija tiks atrisināta.

Dažus gadus vēlāk tiek konstatēts, ka līdz ar palestīniešu iemidzināšanu miegu ir zaudējuši Izraēlas iedzīvotāji, turklāt ebreju zīdaiņi cieš no epilepsijas lēkmēm un naktīs kaut ko murmina arābu valodā. Bezmiegs ir pārņēmis arī premjerministru, viņu nomoka murgi. Valsts vadītājs nojauš, ka šādi uz izraēliešiem iedarbojas "guļošais tūkstotis", kuram mistiskā veidā ir izdevies īstenot šo operāciju – izrakt "psihisko tuneli" uz izraēliešu sapņu pasauli un izjaukt to. Drošības dienesta līderis plāno iefiltrēt aģentu "guļošajā tūkstotī", uzdodot to par arābu, lai iznīcinātu snaudošo teroristu grupējumu. Par šo aģentu ir jākļūst Izraēlas premjera asistentei.

Universālā patiesība

Ādama Maora operas radošajai komandai rūp situācija Tuvajos Austrumos un pasaulē. "Darbs sakņojas specifiskā Tuvo Austrumu realitātē, taču es, būdama Eiropas mūziķe, uztveru šo operu kā universālas patiesības nesēju," pēc Guļošā tūkstoša pirmizrādes sarunā ar KDi norāda diriģente Elena Švarca. "Šis darbs ir aktuāls mums visiem, arī Eiropā ir tik daudz viedokļu par "citādo", par to, kas tas ir un kā to var interpretēt. Mēs dzīvojam politiski sarežģītā laikā. Šī opera ļoti tieši uzdod jautājumus, kas ir svarīgi mums visiem, ne tikai Izraēlā un Palestīnā. Tas ir universāls stāsts. Es nezinu, kā tas var ietekmēt cilvēkus, viņu domas un rīcību. Mēs, mākslinieki, cenšamies radīt darbu, kas atbilst laika garam. Mēs nevaram neko lūgt skatītājiem, nedrīkstam viņiem uzbāzties ar savu viedokli. Varam tikai pasniegt to, kam mēs ticam, un cerēt, ka tas aizkustinās publiku," piebilst diriģente.

Vai viņa raksturotu šo operu kā drosmīgu? "Šis ir nevis drosmes, bet savstarpējas uzticības un mīlestības apliecinājums. Man ir bauda diriģēt operu, es jūtu, ka komponistam ir skaidra ideja un vēstījums, un mēs, izpildītāju ansamblis, to nododam tālāk un darām to tik labi, cik ir mūsu spēkos," atbild Elena Švarca.

Vēl viens šā gada Ēksanprovansas festivāla varonis ir holandiešu komponists un jauno tehnoloģiju pētnieks Mihels van der Ā (1970). Skatītājiem tika piedāvāta viņa 3D opera Blank Out, kurā dziedātāja uz skatuves mijiedarbojas ar filmu un virtuālās realitātes instalāciju Eight.

Mihels van der Ā festivālā vadīja meistarklases, kurās dalījās pārdomās par operas un jauno tehnoloģiju attiecībām. Viņš ir ne tikai komponists, bet arī profesionāls skaņu inženieris un režisors. Holandiešu mākslinieka darbi paplašina priekšstatus par mūzikas darbu uztveri digitālajā pasaulē. Viņa valodu ietekmējis ne tikai Johans Sebastiāns Bahs un Ģerģs Ligeti, bet arī Karlheinca Štokhauzena elektroakustiskā mūzika, grupas Radiohead alternatīvais roks, kā arī popmūzika un džezs. Kinomākslā Mihelu van der Ā iedvesmo Andrejs Tarkovskis, Deivids Linčs, Bils Viola un dāņu kustības Dogme95 dibinātāji.  

Informācija par festivālu: festival-aix.com

 

 

Top komentāri

melnais humors
m
Manuprāt, to sauc par dekadenci un degradēšanos. Labi, ka vismaz komponistu mūziku viņi ir atstājuši, kāda tā ir.
ļuļa
ļ
lūgums paskaidrot franču valodas zinātājiem. kas tā tāda ēksānprovansa? vai tas tiešām ir pareizi? vai tā nav eksa provansā? Aix-en-Provence - bieži taču lieto (vismaz citvalodu prese) apzīmējumu eksa. paldies jau iepriekš par atbildi.
labojums
l
Izrāde veidota BEZ mīlestības un cieņas pret materiālu. https://www.forumopera.com/requiem-aix-en-provence-extinction-du-spectacle-vivant
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Visi laipni lūgti

All Are Welcome Here/Šeit visi ir laipni lūgti – tāds uzraksts redzams pie daudzām Mineapolisas kafejnīcām, baznīcām, teātriem, galerijām un citām telpām. To īpašnieki tic, ka tolerances ideja...

Skaņas no visām pusēm

Liepājas Mākslas forumā kultūras namā Wiktorija notiks telpiskās skaņas seansi. Varbūt tā ir elektroniskās mūzikas koncertu nākotne?

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja