Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Piektdiena, 3. maijs
Uvis, Gints

Franču pianists Likā Debargs faniem atgādina Sartru jaunībā

Nav pareizi būt stiprākam par mūziku. Sestdien, 23. aprīlī, Lielajā ģildē uzstāsies 25 gadus vecais franču pianists Likā Debargs, kuram pašlaik ir pievērsta visas pasaules uzmanība

Atrast skaņās patiesību un nemelot sev atskaņojuma laikā – šīs šoreiz nav tikai skaistas frāzes. Šādi skan fenomenāli apdāvinātā dabasbērna, franču pianista Likā Debarga, radošais kredo. Viņa dzīves un mūzikas stāsts ir neparasts – profesionāli mācīties klavierspēli viņš sāka tikai pirms pieciem gadiem, 20 gadu vecumā, un tagad ir pasaules pianisma zvaigzne. Pagājušajā vasarā 15. Starptautiskajā Čaikovska konkursā Maskavā, kur, starp citu, atšķirībā no visiem saviem konkurentiem tobrīd 24 gadus vecais Likā Debargs vispār pirmo reizi mūžā spēlēja ar orķestri, viņš ne tikai kļuva par ceturtās vietas laureātu un Maskavas Mūzikas kritiķu asociācijas balvas ieguvēju, bet arī par šī konkursa lielāko sensāciju.

Likā Debarga uzstāšanās visās kārtās kļuva par izcilu parādību konkursa vēsturē. Pēc konkursa galvenokārt runāja tikai par viņu, nevis trim pirmo vietu ieguvējiem, turklāt daudzi viņu uzskata par konkursa īsteno uzvarētāju. Mūziķa unikālais talants, viņa radošā brīvība, interpretāciju neatkārtojamais svaigums, spēja uzburt neparasti spilgtus tēlus un izteikt komponista domas smalkākās nianses pārsteidza un saviļņoja gan klausītājus, gan kritiķus. Prestižā aģentūra CAMI (Columbia Artists Management Inc.) nekavējoties noslēdza ar Likā Debargu līgumu, un viņam ir sākusies spoža un intensīva pasaules karjera – pēc Čaikovska konkursa viņš uzstājas Krievijā, Itālijā, Apvienotajā Karalistē, Kanādā, ASV, Čīlē. Pianists muzicē gan solo, gan kopā ar ievērojamākajiem orķestriem un diriģentiem, arī ar Valeriju Gergijevu, Vladimiru Fedosejevu, Vladimiru Jurovski un Andreju Boreiko. Solokoncertā Rīgā, kuru organizē Hermaņa Brauna fonds, viņš spēlēs Domeniko Skarlati, Morisa Ravela un Nikolaja Metnera opusus.

Neparastais dzīvesstāsts

Likā ir dzimis 1990. gadā. Klavierspēli sācis apgūt 11 gadu vecumā, taču tolaik to darījis amatiera, mūzikas mīļotāja līmenī, galvenokārt kā autodidakts. Kļūt par profesionālu mūziķi Likā Debargs nolēmis tikai 20 gadu vecumā. Tad viņš pameta iesāktās literatūras un mākslas studijas Parīzes Didro universitātē. Šogad viņš absolvēs profesores Renas Šereševskas klavieru klasi Alfrēda Korto Augstākajā mūzikas skolā Parīzē. "Saņemt viņa piekrišanu koncertam ir liela veiksme, jo pianista darba kalendārs ir pilns ar piedāvājumiem uzstāties pasaules prestižākajās koncertzālēs. Nākamajā dienā pēc koncerta Rīgā viņš dosies lielā koncertbraucienā uz Amerikas Savienotajām Valstīm," stāsta Hermaņa Brauna fonda direktore Inna Davidova.

Likā Debarga dzīve un ceļš uz mūziku būtu labs scenārijs filmai, pēc kuras noskatīšanās atliktu vien nopūsties: "Cik skaisti!", zinot, ka kaut kas tāds nekad nevarētu notikt reālajā dzīvē. Mūzikā viņš ienāca kā autodidakts. Vienpadsmit gadu vecumā, kad mazie talanti jau ir uztrenējuši spožu pianistisko tehniku (jo citādi jau būs par vēlu), Likā mēdzis pie kāda sava drauga, kuram bija klavieres, uzspēlēt džezu. Melodijas un harmonijas viņš tvēris pēc dzirdes. Palaikam puisis pamācījies arī pie kāda skolotāja, bet tas nebija nopietni. Tā turpinājies līdz 17 gadu vecumam, kad tam vairs neatlika laika, jo Likā no savas dzimtās pilsētiņas Kompjeņas devās uz Parīzi.

Intervijās viņš stāsta, ka uz Parīzi devies, lai būtu kopā ar savu pirmo draudzeni. Viņš strādājis lielveikalā un spēlējis rokgrupā basģitāru. Reiz, uzaicināts dzimtajā pilsētā uzspēlēt vietējos svētkos, Likā atkal sēdies pie klavierēm un spēlējis tik lieliski, ka ticis uz karstām pēdām sapazīstināts ar kādu skolotāju. Viņš savukārt ieteicis Likā Debargam doties pie profesores Renas Šereševskas un stāties Alfrēda Korto Augstākajā mūzikas skolā Parīzē.

Pēdējie būs pirmie

Jau pēc četriem gadiem viņš sacentās Čaikovska konkursā, kurā pirmoreiz mūžā spēlēja ar orķestri. Lai gan viņš ierindojās pēdējā – ceturtajā – prēmētajā vietā, klausītājiem Likā Debargs bija īstais uzvarētājs. Tā domāja arī Maskavas kritiķu asociācija, kas piešķīra viņam speciālbalvu, tā novērtējot mūziķa pārsteidzošo talantu, māksliniecisko redzējumu un radošo brīvību. Arī žūrijā pianista sniegums sacēla vētru, kas pārauga publiskās diskusijās. "Es neesmu apmierināts ar konkursa rezultātiem," rakstīja pasaulslavenais pianists Boriss Berezovskis. "Mūsu mīļoto francūzi Likā Debargu, kurš pelnījis vismaz bronzas, manuprāt, pat sudraba medaļu, aizairēja uz ceturto vietu." Vēl jo pārsteigtāks par šādu iznākumu Boriss Berezovskis bijis tāpēc, ka tā balsojuši tie žūrijas locekļi, kuri nav krievi (jauno talantu augstu novērtējuši arī žūrijas kolēģi Deniss Macujevs un vecmeistars Dmitrijs Baškirovs). Uz to britu pianists Pīters Donahjū atbildēja, ka "tādi sūdi notiek", ja izmanto demokrātiju attiecībā uz kaut ko tik subjektīvu, abstraktu un mainīgu kā mūziķu konkurss. Šī diskusija ir apkopota populārā mūzikas aprakstnieka Normena Lebrehta blogā slippedisc.com.

Tā mēdz gadīties, it sevišķi, ja jauns mūziķis ir acīmredzami atšķirīgs un nerēķinās ar tradīcijas kanoniem. Pianisma leģenda Marta Argeriha pat atkāpās no 1980. gada Šopēna konkursa žūrijas, kad vairākums lēma nepielaist finālā visspilgtāko un neordinārāko šī konkursa dalībnieku, tagad pasaulslaveno Ivo Pogoreliču. Viņam toreiz pārmeta pārliecīgu teatrālismu. Arī Debargs Čaikovska konkursā bija grēcīgs, finālā atļaujoties uznākt uz skatuves vienā kreklā, ar atpogātu apkaklīti. Saviem faniem viņš atgādinājis filozofu Sartru jaunībā.

Mūzikas profesionāļus gan visvairāk šokēja viņa dīvainā pirkstu tehnika: gammveida pasāžas viņš spēlēja galvenokārt tikai ar īkšķi un rādītājpirkstu, un viņa taisnie pirksti spītīgi slējās gaisā. Kāda klavierpedagoģe pat demonstratīvi izgāja no zāles, protestējot pret tik amatierisku, nepareizu pianisma tehniku. Tomēr Čaikovska Pirmā klavierkoncerta dubultoktāvas viņš nospēlēja gandrīz tikpat veikli kā pianisti, kuri savus pirkstus kustina pareizi, piemēram, konkursa uzvarētājs Dmitrijs Masļejevs. Kas zina, varbūt tieši dīvainā taustiņu skāruma dēļ Likā Debargam tik spilgti izdevās Morisa Ravela supervirtuozais Nakts Gaspārs. Tomēr noteicošā ir jaunā mūziķa atšķirīgā mākslinieciskā domāšana un mūzikas izjūta, ekspresīvā emocionalitāte.

Ievainojamība un nestabilitāte

"Kopš Glena Gūlda uzstāšanās Maskavā un Vena Klaiberna uzvaras Čaikovska konkursā vairs nav bijis neviena ārzemju pianista, ap kuru Krievijā būtu sacēlusies tāda kņada," par notiekošo konkursā Maskavā rakstīja Huffington Post France. Smeļot iedvesmu citās mākslās – literatūrā, glezniecībā, kino un džezā –, Likā Debargs iedziļinās pašā mūzikas būtībā un klausītājiem piedāvā ļoti personisku interpretāciju. Aculieciniekiem pat šķitis, ka spēlēdams viņš no jauna komponē skaņdarbu. "Es spēlēju tā, kā jūtu. Kas no tā iznācis – lai vērtē publika un žūrija," uzreiz pēc uzstāšanās konkursa finālā pianists atbildēja izdevumam Classicmusicnews.ru.

"Man ļoti būtiskas lietas ir ievainojamība un nestabilitāte, jo nav pareizi būt stiprākam par mūziku," savu pieeju viņš centās izskaidrot laikrakstam Izvestija. Likā Debargs labprāt izvēlas arī reti atskaņotu, izmeklētu repertuāru – Nikolaja Metnera, Samuela Maikapara un Nikolaja Roslaveca darbus. Nesen ierakstu kompānija Sony Classical izdevusi Likā Debarga debijas albumu, kurā iemūžināti Skarlati, Šopēna, Lista un Ravela opusi.

Pie preses uzmanības Likā Debargs tikai pamazām pierod. Konkursa gaitā Maskavā viņu ļoti izbrīnīja un mulsināja no visām pusēm taujātais, kā viņš jūtas un ko domā. "Pret mūzikas skaņdarbu es izturos kā pret mīļoto cilvēku. Vīrietim neviens nekad nejautā, ko viņš domā, ja viņam blakus guļ viņa mīļotā sieviete. Man ļoti veicies, ka varēju spēlēt konkursā. Varbūt tā arī ir laime – tas, ko pārdzīvoju tieši šajā brīdī?" Viņš visu dara ačgārni. Piemēram, nesāk ar sausu nošu teksta apgūšanu un ietrenēšanu. Gluži otrādi – vispirms viņu interesē skaņdarba tēls, turklāt daudzus skaņdarbus, arī sarežģītas Prokofjeva un Skrjabina sonātes, viņš apguvis pēc dzirdes.

"Es ļoti skaidri redzu sevī tēlus un cenšos saudzīgi tos paturēt atmiņā. Pats galvenais ir nepārtraukt brīnīties par skaņdarba iekšējo skaistumu." Interpretāciju mūzikā Likā Debargs salīdzina ar glezniecību. "Kad mākslinieks glezno, viņa šedevrs kļūst redzams tikai pēc darba pabeigšanas. Tāpat ir mūzikā. Var nogulēt visu koncertu, bet ieraudzīt mūzikas brīnumu ir kā atklāt sev Everestu." Viņaprāt, muzicējot ir jāupurē. "Jo drošāks un solīdāks esi, jo mazāk muzikāls. Tikai daži pianisti zina noslēpumu, kā savienot perfektu tehniku ar dvēseli un īsto skaņu," Likā Debargs cieņpilni nosauc Sofroņicki, Horovicu, Gilelsu.

Vecmāmiņas istabiņā

Likā Debarga lielā mūzikas mīlestība sākusies, kad viņš 10 gadu vecumā izdzirdējis Mocarta 21. klavierkoncerta skaisto, lēno daļu. Tad iemīlējis arī Bahu: "Šajā mūzikā ir tik patiesa, dziļa mīlestība, ka tai blakus varētu nolikt tūkstošgades no cilvēces vēstures." Klausoties mazais Likā sapratis visu, it kā komponisti ar viņu sarunātos. Vai viņš gribēja spēlēt Mocarta koncertu? "Nē, dzīvot tajā. Vissvarīgākais man ir, ka skaņa nav tikai skaņa. Tā ir vieta, kurā dzīvot un pa īstam just. Mūzika ir visbrīnišķīgākā lieta pasaulē. Cilvēkiem vajadzētu justies par to pateicīgiem, bet viņi tā nejūtas. Viņus vilina tikai ritms – bum, bum –, viņi neklausās klusajās skaņās un sarunās. Kas dod spēku un iedvesmu? Kas dzīvi dara labāku? Man liekas, ka tieši mūzika dod mums dvēseles siltumu un to, kā pietrūkst reālajā dzīvē." Likā Debargs domā, ka bez mūzikas viņš būtu vientuļš, kompleksu nomocīts cilvēks.

Ar saviem vecākiem – inženieri un medicīnas māsu – sarunāties par mūziku Likā nevarēja. Viņi bija pārņemti ar reālo ikdienas dzīvi – viņiem vajadzēja nopelnīt, lai pabarotu abus dēlus. Likā jaunākais 23 gadus vecais brālis ir roka ģitārists. Par savu dēlu privātstundām vecāki nemaksāja un sapni par mūziku neatbalstīja. Kad vecāki izšķīrās, tēvs apprecējās otrreiz, un arī viņa jaunajā ģimenē aug divi dēli.

To, ka audzēknis ir unikāls, profesore Rena Šereševska sapratusi uzreiz. Tikai neviens cits gan tam nav ticējis. Arī viņš pats bieži skolotājai jautājis: "Vai jūs man ticat? Es saprotu, ka ļoti īsu laiku mācos profesionāli. Bet vai ticat, ka varu?"

Rena Šereševska stāsta: "Šim cilvēkam nav vidusceļa. Citreiz viņš spēlē, bet es sēžu un krieviski rakstu: muļķis! Patiesībā viņš ir ģēnijs. Viņš pats zina, ka nesanāk, un saka: "Esmu noguris." Noguris steigties uz metro, noguris pelnīt izdzīvošanai un pa visu Parīzi meklēt klavieres, lai varētu vingrināties." Uzzinājusi, ka šaurā miteklī netālu no Parīzes dzīvo viņas skolnieka vecvecāki, Rena Šereševska aizbraukusi turp un lūgusi, lai izmitina mazdēlu. Lai viņam vismaz būtu mājas, mierīgs patvērums! Vectētiņš ar vecmāmiņu paklausījuši un atbrīvojuši Likā Debargam savu guļamistabu, paši pārcēlušies gulēt treilerā. Klavieru gan tur, protams, nav. To zinot, jau pavisam citādi nolasās mūziķa intervijās teiktais: "Es cenšos vingrināties katru dienu, bet tas ne vienmēr izdodas."

"Viņam vajadzīgi spārni! Viņš piezvanīja no Maskavas: esmu tik laimīgs, tāda zāle, tāds instruments! Es spēlēju, es lidoju, man ir spārni! Viņš fiziski ieiet skaņā, viņš ir kopā ar komponistu. Ar viņu sāk notikt pārvērtības. Protams, viņš ir ģeniāls," profesore Šereševska to zina skaidri. Kad Likā Debargam sāka veikties (vispirms viņš uzvarēja kādā konkursā Francijā), skolotāja teikusi: "Ja tā turpināsi, brauksi uz Čaikovska konkursu!" Likā Debargs joprojām nevingrinās astoņas stundas dienā. Ir dienas, kad viņš vienkārši skatās notīs vai dzied, lai labāk izprastu mūzikas frāzes.

Pianists daudz lasa. Viņa iemīļotāko rakstnieku vidū ir Antons Čehovs, Fjodors Dostojevskis, Vladimirs Nabokovs. Starp citu, runāt angliski viņš esot iemācījies, lasīdams Džeimsa Džoisa Ulisu.

Rena Šereševska turpina: "Viņā savijas romantisks sapņainums ar kaut kādu absolūtās realitātes izjūtu. Viņš stāv uz zemes ar abām kājām: ja tikšu finālā, man būs koncerti. Jūs mani nepametīsiet? Jūs man esat vajadzīga, man jāturpina mācīties! " Tad pēkšņi konkursa gaitā jautājis: «Vai zināt, kas šodien par dienu? 24. jūnijs. Man ir 24 gadi. Spēlēju Mocarta 24. koncertu."

Raksturojot sava audzēkņa spēli, profesore teic, ka viņš "suģestē caur skaņu". Piemēram, kad Likā Debargs spēlē Ravela Nakts Gaspāru, viņš uzbur mūzikā īstas baismas, bailes no himeriskām būtnēm, nāves stingumu. Viņš sāk ar tēlu, ar pašu būtību, un viņam, tāpat kā leģendārajam Horovicam, virtuozitāte ir iedzimta. Satriecoša, Dieva dota virtuozitāte.

Džezs piestāv Mocartam

Čaikovska konkursa otrajā kārtā nospēlējis Mocarta 24. klavierkoncertu, Likā Debargs savā mākslinieku istabā sāka azartiski improvizēt džezu. Visi, kas to dzirdēja, brīnījās par šādu izlēcienu, taču viņš pats saka: "Džezs skan spilgti un ienes dzīvību. Džeza improvizācijas ir gudra mūzika. Daudzi to vērtē zemāk nekā klasiku, bet es domāju citādi. Klasiskās mūzikas vēstījums bieži ir par nāvi. Savukārt džezs – par to, ka dzīve ir brīnišķīga, lai gan nāve ir neizbēgama. Man patīk vērot džeza harmoniju maiņu un to, kā veidojas forma. Domāju, ka džezs piestāv Mocartam."

Likā Debarga iemīļotie džeza pianisti ir klasiķi Teloniuss Monks, Djūks Elingtons, Erols Gārners un Oskars Pītersons. «Viņi man ir īsti elki, jo viņi smejas, nav pieklājīgi, viņi vienkārši smejas par nāvi.» Vēl gadu pirms piedalīšanās Čaikovska konkursā Likā Debargs regulāri pelnījās, līdz pusnaktij spēlējot džeza klubos. Tas nemaz neesot grūti. Daudz grūtāk esot bijis konkursā gaidīt savu kārtu uzstāties. Viņaprāt, vienīgās reālās, īstās lietas ir Dievs un mīlestība, cilvēka patiesa komunikācija ar pasauli.

Internetā noklausījies savas uzstāšanās, pianists secinājis: man vēl daudz jāmācās. Viss vēl ir priekšā!

Likā Debargs
Lielajā ģildē 23.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 25–50

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pa Latviju turpina kursēt Ziedoņa vilciens

Vilciena sastāvs, kura vagonu logus iepriekšējā gadā rotāja ziedoši ķirši, šogad ieguvis zaļumu un aicina ceļot pa Latviju, turpinot projektu Ieraugi, Sajūti, Noķer Ziedoni. Elektrovilcien...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja