Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +3 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 19. oktobris
Drosma, Drosmis, Elīna

Mēs šonakt nomirsim no jauna. Tristans un Izolde cenšas pieskarties viens otram, bet tas viņiem neizdodas

Ir izrādes, kas maina mūsu dzīvi, un Riharda Vāgnera Tristana un Izoldes jauniestudējums Bavārijas Valsts operā Minhenē ir šāda izrāde

Bavārijas Valsts opera tradicionāli noslēdz sezonu ar Minhenes Operas festivālu. Šoreiz tas notika no 29. jūnija līdz 31. jūlijam. Par galveno notikumu kļuva Riharda Vāgnera Tristana un Izoldes pirmizrāde, ko krāšņoja četru izcilību vārdi – diriģents Kirils Petrenko un režisors Kšištofs Varlikovskis, tenors Jonass Kaufmanis un soprāns Anja Harterosa. Abiem dziedātājiem, kuri ir muzikālā teātra ikonas, tā bija debija šajā Vāgnera operā.

Dzirdēt Tristanu un Izoldi maestro Kirila Petrenko vadībā ir bauda visām maņām. Gandarījums ir emocionāls un intelektuāls. Nav brīnums, ka šis dižais mūziķis, kurš izvairās no jebkādas publicitātes un nesniedz intervijas, ir Bavārijas Valsts operas spožākā zvaigzne, jo tādu orķestra skanējumu un iedziļināšanos materiālā spēj panākt tikai viņš. No 2013./2014. gada sezonas līdz 2019./2020. gada sezonai Kirils Petrenko bija Bavārijas Valsts operas muzikālais vadītājs, kopš 2019. gada viņš ir Berlīnes filharmonijas orķestra galvenais diriģents. Tristans un Izolde ir Kirila Petrenko grandiozais atvadu sveiciens Minhenei.

2020./2021. gada sezonas beigās pēc trīspadsmit amatā pavadītajiem gadiem savas pilnvaras nolika arī Bavārijas Valsts operas intendants Nikolauss Bahlers, kurš kopā ar Kirilu Petrenko ir pārvērtis Minhenes operu par svarīgāko un dinamiskāko muzikālā teātra templi pasaulē. Bahleram un Petrenko bija goda lieta atvadīties no Bavārijas Valsts operas ar tādu darbu kā Tristans un Izolde (turklāt Vāgnera meistardarba pirmizrāde 1865. gadā notika Bavārijas Valsts operas mājvietā Minhenes Nacionālajā teātrī).

Pašnāvības stāsti

Enigmātiskais Kirils Petrenko savaldzina ar savas interpretācijas majestātisko plastiskumu un teatralitāti. Diriģenta burvja klātbūtne ir jūtama katrā notī, katrā mirklī, katrā Tristana un Izoldes ieelpā un izelpā. Viņš neatstāj savus varoņus, un Tristans un Izolde neatstāj diriģentu pat tad, kad, šķiet, attālinās viens no otra. Kirils Petrenko izšķīst mūzikā kopā ar Jonasu Kaufmani un Anju Harterosu.

Šie mākslinieki ir unikāli ar to, ka mūsdienu atklātības, pieejamības laikmetā saglabā savus noslēpumus, savu nepieejamības auru. Soprāns Anja Harterosa, tāpat kā Kirils Petrenko, dzīvo ļoti noslēgti, norobežojoties no operas pasaules kņadas. Tas palīdz radīt neaizmirstamus, neparedzamus tēlus, viņa ir ļoti netipiska Izolde – maigāka, liriskāka, aizkustinošāka nekā citas šīs dramatiskās lomas izpildītājas. Klase, grācija, balss – Anja Harterosa uz skatuves ir neatvairāma. Izpildījums ir tik īpašs arī tāpēc, ka titullomu atveidotāji dzied savā dzimtajā valodā – gan Jonass Kaufmanis, gan Anja Harterosa darbu ar Vāgnera tekstu izvirza par vienu no prioritātēm. Jonasa Kaufmaņa Tristans ir dāvana Vāgnera klausītāju armijai, viņam ir visas izredzes kļūt par savas paaudzes labāko šīs lomas interpretu.

Eiropas drāmas un operas teātra klasiķis režisors Kšištofs Varlikovskis, kuram jūlijā tika pasniegta Venēcijas biennāles balva Zelta lauva par mūža ieguldījumu teātra mākslas attīstībā, izrādē akcentē vientulības noti. "Tā ir šīs operas galvenā tēma. Vientulība, kas ir katrā no mums. Vāgners lielāku nozīmi piešķir Tristana vientulībai nekā Izoldes vientulībai. Izoldes vientulība tiek it kā izniekota," saka režisors. "Dažreiz cilvēks nolemj padoties, nevis turpināt cīņu. Šādā gadījumā dzīve kā konfrontācija zaudē jēgu. Tristanu un Izoldi baro pašnāvības stāsti. Tas ir kaut kas nepieklājīgs, kas tiek pasniegts cildenā formā, un var šķist gandrīz amorāls: tiek rādīts darbs, kas popularizē domu, ka pašnāvība ir vienīgā izeja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc režisoriem ir bail no Tristana un Izoldes. Savu baiļu dēļ es labi saprotu visus pārējos, kuri saskaras ar šo darbu," turpina Kšištofs Varlikovskis.

Freida dīvāns uz Titānika

Izrādes telpa, ko veidojusi režisora pastāvīgā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Malgožata Ščensņaka, visu laiku paliek nemainīga – lepns koka paneļiem darināts salons. Tā ir kādas Parīzes XX gadsimta 20. gados tapušas izstāžu telpas kopija. Kšištofam Varlikovskim tā atgādina Titānika interjeru (šajā interjerā ir vieta Zīgmunda Freida dīvānam, uz kura Tristans gremdējas atmiņās par savām bērnības traumām un bāreņa pieredzi). Iestudējuma darbība risinās kāda kara beigās, un visi personāži, režisora vārdiem runājot, ir traumēta "kara paaudze". "Tristans atgriežas pēc nāves, viņš ir nāves ēnā. Viņš ar to ir saindēts," varoni raksturo Kšištofs Varlikovskis.

"Arī Izolde jau no paša sākuma nav normālā stāvoklī. Tāda viņa paliek līdz beigām," uzskata dziedātāja Anja Harterosa. Otrajā cēlienā Tristans un Izolde dzied milzīgu duetu – tā ir visnevaldāmākā, sāpīgākā un ekstātiskākā mīlas aina mūzikas vēsturē. "Mīlas duets ilgst 45 minūtes. Tas ir ļoti maz, ja salīdzinām ar to, kas notiek reālajā cilvēku dzīvē, bet operā mīlas duets parasti ilgst piecas minūtes. Tāpēc Vāgnera sarakstītais tiek uztverts kā mūžība. Tristanam un Izoldei tā arī neizdodas izdzīvot savas jūtas," uzsver Anja Harterosa.

"Izrādē liela loma ir titulvaroņu attiecību priekšvēsturei, kas mums nav skaidri zināma. Viņi nolemj savienoties nāvē, jo viņu mīlestība ir nolemta, tai nav nākotnes," stāsta Jonass Kaufmanis. "Operā izpaužas Vāgnera interese par budismu. Savukārt Kirils Petrenko trešā cēliena sākuma mēģinājumā mums atgādināja: Tristans vēlas nonākt mūžīgās nakts valstībā, viņš jau ir nirvānā un atgriežas no mirušo pasaules, tāpēc ka Izolde vēl nav atradusi savu ceļu tajā. Tas nozīmē, ka Tristans nomirst divreiz – otrā cēliena beigās un trešajā. Operā izpaužas nāves ilgas, kādas tās iedomājas budisti. Tā ir izšķīšana bezgalībā, kas tiek sasniegta atdzimšanas ceļa beigās. Tāpēc nāves ilgas Vāgners interpretē pozitīvi," saka Jonass Kaufmanis.

Ģimenes psihoterapija

Režisora Kšištofa Varlikovska interpretācijā galvenie varoņi katrā cēlienā mēģina izdarīt pašnāvību, taču izrādē nav ne dekoratīvas kaisles, ne eksaltētu žestu, ne formālu pieskārienu un skūpstu. Arī tad, kad viņus pārņem mīlestība, Tristans un Izolde izdzīvo vientulību un atsvešinātību, viņi nekur nesteidzas – pat uz viņsauli ne. Viņu rīcībā nav histērijas. Viņi dara, kas viņiem ir darāms, un nonāk tur, kur viņiem ir jānonāk. Otrā cēliena duetu Jonass Kaufmanis un Anja Harterosa dzied, saglabājot drošu distanci, – katrs sēž savā ādas krēslā (tā ir režijas, nevis pandēmijas diktēta dramaturģija). Tā ir gara filosofiski poētiska saruna par mīlestību un nāvi – kā no žurnāla Rīgas Laiks lapaspusēm. Varbūt tas ir ģimenes psihoterapijas seanss, un to meistarīgi vada Kirils Petrenko. Varoņi ir divatā, bet diriģents un orķestris vienmēr ir līdzās.

Paralēli Tristana un Izoldes attiecību stāsts tiek attēlots video – mēs vērojam Tristana un Izoldes satikšanos viesnīcas numurā. Viņu ciešanas ir nepanesami skaistas, Jonasa Kaufmaņa un Anjas Harterosas balss spēj pacelt klausītāju garu. Joprojām sēžot krēslos, Tristans un Izolde cenšas pieskarties viens otram, bet tas viņiem neizdodas. Viņu rokas sastingst gaisā – šis ir viens no traģiskākajiem izrādes mirkļiem. Varbūt viņiem ir bail, varbūt viņi atceras savu romānu un zina, ka atkal nesanāks. Gribas teikt, ka viss, ko šajā izrādē redzam Jonasa Kaufmaņa un Anjas Harterosas izpildījumā, ir nevis nospēlēts, bet pirmām kārtām izjusts.

Pa asmeni skrejošais

Iepriekš Jonass Kaufmanis ir piedalījies Tristana un Izoldes otrā cēliena koncertizpildījumā kopā ar Bostonas simfonisko orķestri diriģenta Andra Nelsona vadībā (koncerti notika Bostonā un Ņujorkā 2018. gada aprīlī, Izoldi dziedāja soprāns Kamilla Nīlunda). "Tristana loma ir Everests," atzīst dziedātājs. "Ir jābūt labā formā un jāuztur koncentrācija vairākas stundas. Atcerēties tekstu ir sarežģīti, tajā var viegli paklupt. Šī loma ir kā deja uz naža asmens," viņš apgalvo sarunā ar Minhenes laikrakstu Abendzeitung. "Ir jābūt uzmanīgam un nedrīkst ļauties kārdinājumam pāršaut pār strīpu vokāli un emocionāli. Jebkurā citā operā tas būtu iespējams, bet ne šajā. Tristans nekavējoties atspēlēsies. Tas ir pārāk garš un pārāk saspringts darbs. Tajā nav atelpas brīžu, lai padomātu par savu nākamo soli. Vāgners tam neatstāj laiku."

Jau agrāk dziedātājs ir teicis: "Tas pat nav maratons. Tā ir augstlēkšana – viens neiedomājams lēciens pēc otra. Mums pat nav laika kārtīgi sagatavoties nākamajam. Tikai jālec, jālec, jālec. Ja dziedātājs vilcināsies, mēģinādams apdomāt vai sagatavoties kādai notij, viņš acumirklī var nolauzt kaklu un pazaudēt balsi šajā mūzikā."

Jonass Kaufmanis ir ilgi domājis, pirms piekritis dziedāt šajā operā: "Es apzinājos riskus, kas ir saistīti ar Tristanu. Vēl pirms dažiem mēnešiem nebiju pārliecināts, ka man tas izdosies. Taču galu galā es to daru pats sev – šī mūzika man sagādā baudu, jūtos pacilāts. Man nebija nekādu problēmu pēc Otello, jo nedziedu to pārāk bieži. Ceru, ka tāpat būs arī ar Tristanu. Šī partija var būt kā grumbains ceļš, bet tajā ir neticami skaisti un aizkustinoši mirkļi."

Gatavojoties Tristana lomai, Jonass Kaufmanis ir klausījies, kā šo partiju dziedājuši viņa priekšgājēji Džons Vikerss, Laurics Melhiors, Maksis Lorencs, Ludvigs Zūthauss, Ramons Vinajs, Volfgangs Vindgasens un Džess Tomass. Visvairāk Jonasu Kaufmani ir iespaidojis Ludvigs Zūthauss leģendārajā 1952. gada ierakstā, kas tapis diriģenta Vilhelma Furtvenglera vadībā (Izoldes lomā ir dzirdama Kirstena Flagstade), un viņš izceļ Ludviga Zūthausa dziedājuma pārliecības spēku, mierīgumu, muzikalitāti un brīnišķīgo legato.

"Tristana un Izoldes mūzika ir sacerēta simfoniski un pieprasa, lai to attiecīgi atskaņo. Dziedātāji šajā skanējumā var pazust. Mums ir paveicies, ka diriģents Kirils Petrenko rūpējas par to, lai arī dziedātājiem tiktu atstāta telpa," saka Jonass Kaufmanis. Pagaidām netiek ziņots, kuros teātros nākotnē viņš atveidos Tristanu. Viņš vispirms vēlējās nodziedāt pirmizrādes ciklu Minhenē un pēc tam pieņemt lēmumu par sava Tristana turpmāko likteni. "Taču skaidrs, ka es nemācītos šo lomu tikai piecu Minhenes izrāžu dēļ," norāda solists.

Jonass Kaufmanis turpinās paplašināt savu Vāgnera repertuāru (viņš jau ir atveidojis Loengrīnu, Parsifālu un Zīgmundu): 2023. gadā viņš gatavojas dziedāt Tanheizeru. Nākamajā sezonā Vīnes Valsts operā viņš debitēs Bendžamina Britena operas Pīters Graimss titullomā. "Tas jau ir pavisam cits virziens," komentē mākslinieks. "Es domāju arī par Kloda Debisī Peleasu un Melizandi, jo vēlos būt daudzpusīgs."

Nākamajā sezonā Minhenē Kšištofa Varlikovska iestudējumā titullomas – Tristanu un Izoldi – dziedās Stjuarts Skeltons un Nīna Stemme. Pie pults stāsies diriģents Lotārs Kēnigss. Izrāde notiks 2022. gada 6., 11., 16. un 20. jūnijā.

Vēstures vivisekcija

Bavārijas Valsts operas mājvietā – Minhenes Nacionālajā teātrī – ir 2100 vietu. Šovasar Minhenes Operas festivāla izrādes katru vakaru varēja apmeklēt 1100 skatītāju (pie ieejas bija jāuzrāda vakcinācijas/ pārslimošanas sertifikāts vai negatīvs testa rezultāts). Teātra iekštelpās, izņemot bufeti, visu laiku bija jāvalkā FFP2 sejas maska.

Festivāla programmā bija iekļauta vēl viena režisora Kšištofa Varlikovska izrāde – Riharda Štrausa Salome, un to arī diriģēja Kirils Petrenko. Pirms diviem gadiem iestudētajā Salomē režisors atļaujas provokatīvāku interpretāciju nekā Tristanā un Izoldē – Oskara Vailda seksuāli psiholoģisko drāmu, kas ir Salomes libreta pamatā, Kšištofs Varlikovskis ievieto holokausta kontekstā. Tas viņam ļauj runāt par XX gadsimta smagākajām vēstures epizodēm, kas ietekmē Eiropas tagadni (holokausts un tā sekas ir viens no Kšištofa Varlikovska daiļrades pavedieniem).

"Šo tēmu nav iespējams ignorēt, ja operas personāžu vidū ir ebreji. Kā mūsdienās atveidot viņus uz skatuves? Īpaši Riharda Štrausa operā, kas XX gadsimtā kļuva par vācu mūzikas gara iemiesojumu. Ja zināt, cik bezrūpīgi viņš izmantoja antisemītiskas klišejas, kad tas viņam bija izdevīgi, tikt galā ar šo problēmu nemaz nav tik vienkārši," spriež poļu režisors.

"Protams, tas neattiecas tikai uz Štrausu, arī Albāna Berga operā Lulu caur Franka Vēdekinda tekstu it kā pašsaprotami ir nonākušas antisemītiskas frāzes, kuras šodien liek mums sarauties. Iespējams, savā laikā tās bija diezgan izplatītas, iederējās cilvēku savstarpējā komunikācijā un nešķita tik mulsinošas kā mūsdienās. Mums visiem Eiropā ir jāsaprot, kas notika holokaustā. Operā Salome es izmantoju ģimenes tēlu. Tā varētu būt vācu ģimene, kas izslēdz, izraida un iznīcina dažus savus locekļus. Galu galā vācu sabiedrība pati iznīcināja daļu savu cilvēku. Kā īsti ir ar mums pārējiem? Poļi, ukraiņi, lietuvieši, latvieši – neviens no mums līdz galam nav uzņēmies atbildību par notikušo. Kā kara upuriem mums bija jauks alibi. Austrumeiropā līdzdalība noziegumos tika atzīta ļoti reti. Pašlaik šī ir viena no galvenajām problēmām Ungārijā. Pagājušajā gadā Polijā nonācām situācijā, kad valdība noteica, kas poļiem būtu un nebūtu jāiemācās un jāzina par savu vēsturi, proti, nekas tāds, kas varētu būt aizvainojošs vai provokatīvs. Es gribu cīnīties par vārda brīvību. Tas ir rakstīts uz karogiem visā Eiropā, bet diemžēl realitātē netiek ievērots," savā Salomes komentārā raksta Kšištofs Varlikovskis.

Šāda izrāde nebūtu iespējama, ja režisoram Varlikovskim un diriģentam Petrenko nebūtu tādas dziedātājas kā soprāns Marlisa Pētersena. Salomes tēlā viņa demonstrē interpretācijas mākslas paraugstundu. 28. jūlijā pēc Salomes beigām, skanot ovācijām, Bavārijas Valsts operas intendants Nikolauss Bahlers un Bavārijas kultūras ministrs Bernds Ziblers piešķīra Marlisai Pētersenai goda titulu Bavārijas operdziedone/Bayerische Kammersängerin (tas tiek piešķirts kopš 1955. gada par īpašiem nopelniem opermākslā). Tajā pašā vakarā par Bavārijas operdziedoni tika kronēts arī austriešu tenors Volfgangs Ablingers-Šperhake (Jūdejas ķēniņa Hēroda lomas atveidotājs).

Minhenes Operas festivāla noslēgumā publikai tika piedāvāts gan Džuzepes Verdi Makbets Martina Kušeja režijā ar baritonu Saimonu Kīnlisaidu un soprānu Ludmilu Monastirsku galvenajās lomās (diriģents Pinhass Steinbergs), gan mākslas primadonnas Marinas Abramovičas operas performance Marijas Kallasas septiņas nāves (diriģents Joels Gamzu), gan galā koncerts Der wendende Punkt par godu Bavārijas Valsts operas intendanta Nikolausa Bahlera pilnvaru beigām. Šajā programmā piedalījās labākie dziedātāji, kuru vidū bija Elīna Garanča, un pie pults stājās diriģenti Kents Nagano, Aivors Boltons, Ašers Fišs un Kirils Petrenko. Koncerts tika veidots nevis kā zvaigžņu un hitu parāde, bet nopietns, dramaturģiski vienots kopums, kura priekšplānā ir talants, muzicēšanas kultūra, stila izjūta, inteliģence un nevainojama gaume. Bavārijas Valsts opera vienmēr uzdrošinās celt latiņu arvien augstāk, un tāpēc šis ir labākais operteātris pasaulē.

Informācija: www.staatsoper.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Foto: Pirmizrādi piedzīvojusi rokopera Mauglis(2)

Nedēļas nogalē tika aizvadīta divus gadus gaidītā rokoperas Mauglis jauniestudējuma pirmizrāde, kuras izskaņā komponists un iestudējuma dalībnieki tika sumināti ar stāvvovācijām. Nākamās rokopera...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja