Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Nelauž spārnus un saka – aiziet! Saruna ar dziedātāju Ievu Kerēvicu

Dziedātāja Ieva Kerēvica izdevusi savu pirmo soloalbumu Centerwise, kurā beidzot ļāvusies tam, kas bijis iekšā divdesmit gadu, kad viņa bijusi pazīstama lielākoties kā hitu izpildītāja.

Tavu darbu es varu iemācīties trijās dienās, bet pamēģini aiziet padziedāt! Manu darbu ir jāsāk mācīties no bērnības. Ar šādiem vārdiem Ieva Kerēvica pirms daudziem gadiem aizbāzusi mutes viesmīļiem uz itāļu kruīza kuģa, kad tie protestējuši, ka strādā daudz garākas maiņas, bet saņem mazāku atalgojumu. Ieva tā varēja teikt, jo pati, jau būdama ar skatuves pieredzi, strādājusi par viesmīli Light Bar Berga bazārā. Toreiz viņa šo darbu dabūjusi, pārrunās atbildot kaut ko līdzīgu, kad potenciālajiem darba devējiem bijušas šaubas, vai var ņemt tādu meiteni, kurai atbilstošas darba pieredzes vēl nebija. Turklāt tolaik paspējusi visu – nostrādājusi savu maiņu bārā, pēc tam skrējusi uz Kabarē mēģinājumu Sapņu fabrikā, kam sekojušas izrādes, tad jau ap četriem naktī devusies dažas stundiņas pagulēt savā dzīvoklīti "tepat aiz sienas" (arī mūsu saruna notiek Berga bazāra kafejnīcā Andalūzijas suns), bet astoņos no rīta atkal vilkusi priekšautu un apkalpojusi klientus. Pa vidu vēl darbs Zigmara Liepiņa muzikālajā drāmā Adata Nacionālajā teātrī, vēlāk arī citas izrādes Dailes un Liepājas teātrī, kurām mūziku sacerējis Kārlis Lācis. Ar viņu kopā, ātri lasot no lapas bez iepriekšējas gatavošanās, veikti arī neskaitāmi izrāžu mūzikas ieraksti, kas kalpojuši kā paraugs aktieriem dažādos, arī Krievijas, teātros.

Vēl pirms tam desmit gadu Ieva strādājusi par saksofonisti cirka orķestrī, kur uztrenēta spēja zibenīgi reaģēt uz visu, kas notiek arēnā, un bigbendā, kura vadītājs Raitis Ašmanis Ievai arvien vairāk ļāvis izpausties arī dziedāšanā, to gan viņa esot darījusi, kopš sevi atceras. Bija arī Aleksandra Sircova jeb Muraveja izveidotais meiteņu instrumentālās fankmūzikas kvartets Kiin, bet tas beidzies, kad daļa meiteņu aizbraukušas uz ārzemēm.

Bija arī televīzijas šovs Koru kari 2, kurā Ievas vadītais koris saņēma galveno balvu, un starp iespējām uzbliezt pieminekli kādam cilvēkam vietā, kur atdusas tikai mirstīgās atliekas, palīdzēt vēl dzīviem, bet slimiem cilvēkiem, dzīvnieku patversmēm vai Madonas dzemdību nodaļai Ieva izvēlējusies pēdējo. Ne tāpēc, ka mamma ir ārste un lai palīdzētu savai dzimtajai pilsētai, bet tāpēc, ka cilvēkus, kuri jau ir slimi, izārstēt nevar – var tikai viņu slimības apturēt, arī pamesto vai sisto dzīvnieku psihe jau ir neatgriezeniski traumēta. Madonas dzemdību nodaļai bijis vajadzīgs reanimācijas galds, un tas dod iespēju glābt dzīvības jau pašā sākumā. Esot zināmi pat konkrēti piemēri – satikusi cilvēku, kuram ir veselības problēmas, jo agrāk Madonā reanimācijas galda nav bijis, un pat Ievas sadarbības partnerim Koru karos – diriģentam un koncertmeistaram Valdim Tomsonam, kurš arī madonietis, – otrais bērns izglābts tieši uz galda, kura nopelnīšanā pats piedalījies.

 

Uzej uz skatuves pliks

Ieva uzsver, ka viesmīļa darbu ieliktu kā obligāto praksi, ja viņai kādreiz būtu sava augstskola: "Pastrādāt vismaz divus gadus par apkalpojošo personālu ir kolosāla prakse māksliniekiem un mūziķiem. Viesmīlis dabū pa galvu visvairāk – gan no klientiem, gan pavāriem un beigu beigās arī no bārmeņiem. Superīgi nevis tas, ka dabū pa galvu, bet ka iemācās komunicēt tā, ka visiem ir OK."

Šoreiz mūsu tikšanās vieta izraudzīta tāpēc, ka Ieva strādā ar aktieriem netālajā Leļļu teātrī. Viņa skaidro, ka šī teātra aktieriem esot visgrūtāk – skriet un nemitīgi pārslēgties no lelles uz lelli, mainīt balsi un panākt, lai skatītājs notic, ka runā un dzied patiešām lelle. Īpaši, ja skatītāji ir bērni, kurus piemānīt ir visgrūtāk, un viņi sāk garlaikoties, līdzko neesi uzdevumu augstumos. Paralēli dziedāšanai Ieva strādā arī par pedagoģi, bet tieši iepriekšminētā iemesla dēļ nedara to ar bērniem un pusaudžiem, jo viņiem vēl nav skaidrs, kāpēc tas viss ir vajadzīgs, bet ar pieaugušajiem veidojas sadarbība.

"Man patīk strādāt ar aktieriem, kad man ir iedots materiāls un uzdevums, lai, kopā darbojoties, mēs varētu dabūt gatavu to un to. Ar aktieriem mēs runājam par dramaturģiju un asociatīvo domāšanu – tā visa ir psiholoģija. Redzot, kā viņi uz skatuves spēlē, arī pati daudz ko iemācos – viņu brīvību un nekautrēšanos. Nu, uzej uz skatuves pliks, visu izrādi nosēdi un izdari tā, ka neviens nepamana, ka esi pliks. Viņi dziļāk tver – staigā kā ar visu laiku uz āru izžautu dvēselīti, un tur var visu ko pamīcīt," stāsta Ieva. Sarunā laiku pa laikam viņa atkārto vārdu "mīcīt", vēl reizi apliecinot, kāpēc viņa kā pedagoģe nenodarbojas ar bērniem: viņai patīk materiālu, šajā gadījumā – cilvēkus, savas jomas profesionāļus, mīcīt kā mālus, atstājot materiāla veidošanās posma darbus citu, šajā jomā gudrāku speciālistu ziņā. Ievai patīk strādāt komandā, bet vadību viņa uztic citiem, pati tikai uzrauga visus šos procesus. Ja pašai viss jāorganizē, vakarā dziedot mute neveras vaļā. Tehniski jau var, bet tas viņai pašai nesniedz gandarījumu. Tāpat to pašu hitu dziedāšanai jau sazin kuro reizi, ko Ieva darījusi daudz, ir savas tumšās puses.

"Kad man atkal kādā rasola kompānijā jānomaina kleita un jādzied dziesma, ko cilvēki zina visu gadsimtu, man sirdsapziņa neļauj publikai iemānīt piecdesmito reizi uzsildītu zupu. Klausītājs tomēr ir pelnījis vismaz mazu kripatiņu svaiga ēdiena. Daudziem komponistiem bez pazīstamākajām dziesmām ir tādas aizmirstas pērles ar kolosālu tekstu, interesantu melodiju un dramaturģiju. Ja jau mēs iebarojam cilvēkiem kaut ko, mēs taču varam viņus pakāpeniski pieradināt arī pie kaut kā cita. Mūziķu uzdevums ir noturēt kompromisu un neievest klausītāju kompleksos, ka viņš nesaprot to mūziku. Avangards ir interesants izpildītājam, bet viņam ir jāatrod kompromiss, lai klausītājam nerastos kompleksi. Pamazām cilvēks iepazīs gan to žanru, gan mūziku, viņam pašam to varbūt pat nepamanot. Šovs Koru kari bija labs izaicinājums, jo varēju atsperties, producente teica – dari, ko gribi, ar tām dziesmām," saka Ieva, atceroties draudzenes reiz stāstīto par dzirdētu sarunu pēc kāda koncerta, kur divas kundzītes spriedušas, ka vairs gan uz tādu koncertu nenākšot, kur neskan viss kā parasti – pa smuko.

 

Kauns par valdību

Mūziķa profesija ļauj gadiem ilgi darīt savu darbu, pat gūt panākumus un atzinību dažādos konkursos, uzstāties uz lielajām skatuvēm, kad jau sāk likties, ka viņi ir visur. Atceros Ievu no grupas The Spirit Shadows laikiem, ar ko viņa 2003. gadā uzvarēja konkursos Liepājas dzintars un Stage Number One Valmieras Multiklubā. Guvusi panākumus arī konkursos Tu esi pamanīts, Sony Jazz Stage 2004 un Lady Summertime. Tagad daudzi Ievu redz svētku koncertos krastmalā un Ziemassvētkos baznīcās. Daudz dziedāts arī privātajos jeb korporatīvajos pasākumos, par kuriem arī ir ko pastāstīt. "Citreiz prasa: "Cik jūs maksājat stundā?" Kas es esmu – prostitūta?" saka māksliniece. Reizēm, lai nosistu cenu, sakot, ka būs jādzied tikai kādas trīs dziesmas. Bet laika plānošana, gatavošanās, braukšana jau būtiski neatšķiras, vai jādzied tikai divas dziesmas vai pusotru stundu ilgs koncerts. "Man bija viens gadījums ar valdības cilvēkiem. Tur bija arī ļoti daudz vēstnieku. Pie skatuves bija milzīga balta telts ar apaļiem galdiem. Pie paša tuvākā galda sēdēja mūsu valdības cilvēki ar muguru pret skatuvi un ēda kotletes, bet ārzemnieki pie tālākajiem galdiem klausījās, un visi aplaudēja, izņemot šo vienu galdu. Mani tas neaizskāra kā mākslinieci, bet pirmo reizi kļuva kauns par mūsu valdību. Tas lika aizdomāties, kas mums ir pie ruļļiem un par tām statusa lietām. Mēs tomēr visi esam cilvēki, un, lai nu kurš, bet mākslinieks jau nu gan ir redzējis, ka visi pēc puslitra vai litra viskija kļūst vienādi. Tas man laikam no mammas, kura visu mūžu ir nostrādājusi lauku slimnīcā. Viņa saka: "Ieva, visi ir cilvēki. Lai kādā statusā viņš būtu, viņš arī čurā, viņš arī iet pa lielajam, viņš arī dzer un tad kļūst tāds pats kā traktorists, kurš katru dienu pļauj zāli." To es sev atgādinu, ejot pie tāda statusa cilvēkiem, – viņš savā lietā ir meistars, un es savā – viņš nemāk dziedāt tā kā es."

 

Ko tu tur plinkšķini?

Sākumā Ieva beigusi mūzikas skolu kā vijolniece, un izlaidumā tēvs pārsteidzis ar dāvanu – milzīgu kasti, kurā iekšā saksofons. "Viņš bija izdomājis, ka es ar saksofonu nopelnīšu vairāk naudas nekā ar vijoli, un tā arī ir bijis līdz šim," stāsta mūziķe. 1999. gadā Ieva pārcēlās uz Rīgu, jo sajuta, ka Cēsu Mūzikas vidusskolā viņai ir "par šauru". Piezvanījusi uz Mediņiem, pateikusi, ka grib tur mācīties, un pajautājusi, kas lietas labā būtu jādara. Tikusi – un sākusies izdzīvošanas skola, jau sešpadsmit gadu vecumā aizejot no vecākiem. Tagad Ievai šķiet, ka, atskatoties uz šo skrējienu divdesmit gadu garumā, viņa runā par kāda cita dzīvi.

"Ir tāda sajūta, ka manā dzīvē kaut kāds cikls ir noslēdzies, jo parādījušies atkal tie cilvēki, ar kuriem iepazinos 2000. gadā, un tagad viņi atkal ir ieslīdējuši manā dzīves telpā, bet pilnīgi citā kvalitāte, un es arī esmu cita. Tas tā ļoti simboliski – pa šo laiku baigais ceļš ir noiets man kā muziķei, kā māksliniecei. Es kaut kā visu esmu ar nagiem, zobiem un ragiem pati izcīnījusi, izskrāpējusi, izdarījusi, izdomājusi. Ļoti intensīvs laiks ar tādiem izdzīvošanas un dzīves vadīšanas instrumentiem, kurus esmu uzpulējusi, bet tagad esmu sapratusi, ka tie vairs nedarbojas. Pašai tā liekas. Albums Centerwise man ir milzīgs solis ārpus tā, kas bijis iepriekš," saka Ieva. 

Jau sākot iet mūzikas skolā Madonā, viņa komponējusi dažādus skaņdarbus. "Man vienmēr ir galva pilna ar melodijām un dziesmām. Varēju stundām sēdēt pie klavierēm. Nemācēju pierakstīt, bet atcerējos no galvas katru skaņdarbu un vēl dziedāju līdzi. Un tad kāds skolotājs, kurš man bija autoritāte, tajā brīdī, kad es to darīju, pateica: "Pietiek nodarboties ar muļķībām! Ko tu tur plinkšķini? Paņem notis un spēlē, kā vajag!" Viens teikums, un man – tādam jūtīgam bērnam – aiztaisījās ciet, ka es varu kaut ko radīt. Un gatavs! Turpināju mājās to darīt, bet nevienam nerādīju. Bet dzīve iet – tieku uz vienu skolu, uz otru. Cēsīs mums bija džeza vakari – starp lekcijām ar kursabiedriem gājām pie flīģeļa un kaut ko "džemojām", ko nu kurš kā mācēja, un tas man kompensēja radīšanas sajūtu. Rīgā iepazinos ar Andri Baronu, Kristapu Krievkalnu, Normundu Rutuli – veselu plejādi mūziķu –, un mani sāka ņemt kā fona vokālisti uz ierakstiem. Esmu ierakstījusi nejēgā daudz bekvokālu. Tur es sev ļāvu izpausties, jo visi paļāvās uz to, ka es noaranžēšu visas partijas, un man tas ļoti patika. Pēc Mediņiem es tiku brīvā vaļā un varēju beidzot dziedāt. Oficiāli ļāvu sev to."

 

Laid, lido, dari visu!

Ievas pirmajā soloalbumā Centerwise ir desmit kompozīciju, kuras ierakstītas pagājušā gada oktobrī Cēsīs pie Reiņa Kārkliņa. Darbs tika pabeigts šogad, kad sakarā ar Covid-19 bijis daudz brīva laika. "Esmu pusmūziķe, pusdziedātāja – es domāju kā instrumentāliste, un albumā Centerwise to visu var dzirdēt. Man nav interesanti tikai dziedāt vārdus un melodiju, jo tas ir par vienkāršu. Mani interesē kopējā bilde, un man ir dažādu tautu mūzikas ietekmes. Ziemeļos mūzika ir tāda vēsa un sakārtota. Man ļoti patīk etniskā Āfrikas mūzika, arī austrumu tuksneša un karstās saules sajūta. Ir bijuši dažādi periodi – vienu laiku ļoti daudz klausījos svingu, tad biju uzvilkusies ar Guano Apes, pēc tam – fankmūziku, tad vienu brīdi latino, tad – meditatīvā mūzika, kurā ir dzīvie instrumenti. Kārlis Lācis man pirms kādiem desmit gadiem prasīja: "Ieva, tu visu kaut ko vari dziedāt, un tas ir super, bet kas esi tu pati?" Pēc tam baigi domāju. Un tad sapratu, ka es esmu tas viss kopums. Nevar saprast, vai tā meitene ir vai nav latviete, – šajā albumā ir četras indiešu mantras, ko mēs ar kolēģiem paņēmām un interpretējām. Es to ideju prezentēju, beidzot mūzikas augstskolu pagājušogad."

Albuma ierakstā piedalījušies Kristaps Vanadziņš (taustiņi), Dāvis Jurka (saksofons, flauta), Krišjānis Bremšs (bungas), Jānis Rubiks (kontrabass, elektrobass) un Staņislavs Judins (kontrabass). "Šis albums esmu es pati. Man ir jāsaka vislielākais paldies – kaifoju un priecājos par sadarbību ar šiem cilvēkiem, ar kuriem esam kā no vienas planētas. Tie procesi vienkārši notika! Improvizācijā jūtos kā zivs ūdenī, un, pats labākais, brīdī, kad es teicu: nez vai vajag te to improvizāciju, jo jau aiziet tādā šizītē, kolēģi saka: Ieva, tu vari – laid, lido, dari visu, lido... Iedomājies? Man tas bija kā mazam bērnam končas – viņi nelauž spārnus un vēl saka: aiziet! Albuma tapšana bija ļoti viegls, radošs un priekpilns process. Kad man kādreiz ir nomāktāks garastāvoklis, braucot mašīnā, ielieku savu albumu un viss ir kārtībā – es tā kā sastrukturējos, savācos, veldzējos, sakārtojos un dzīvoju tālāk. Tās nav parastas dziesmas – viens skaņdarbs jau ir kā ceļojums. Mums baigi gribētos koncertus, bet tie nebūs parasti koncerti. Tas noteikti būs kaut kas vairāk nekā dziesma pēc dziesmas, tas būs kopdarbs ar skatītāju – tas būs kaut kas, lai mums būtu labi un klausītājam būtu labi. Līdz koncertam mēs tiksim, bet labākais ir tas, ka mani pašlaik neviens nesteidzina un es pati sevi arī ne. Nekādu termiņu! Kad tam būs vislabākais laiks, tas arī notiks. Ejam solīti pa solītim. Tāda pakāpenība ir vislabākā lieta – nesasteigt, bet arī nevilkties kā gliemezim, pakāpeniski visu darīt."

 

Kad nav kur sprukt

Ieva atzīst, ka arī viņai neesot viegls šis laiks, kad nekas notiek, tas noteikti atstās iespaidu arī uz turpmāko. "Tu vari iedomāties, ka pie tā visa, kas ar mani notiek, vēl iedod laiku, lai par to visu būtu laiks domāt? Ar savām domām būt 24 stundas diennaktī nemaz nav tik vienkārši. Es nevarēju izturēt – sāku jogot, skriet, visu laiku ar planētu staigāju apkārt. Man visu laiku ir pilns! Ar jebko. Varbūt es kļūdos, bet man intuīcija saka – klausītājam varētu vairs nepietikt tikai ar izklaidējošu un vieglu formātu. Viņš gribēs, lai aizskar dvēseles stīgu, lai ar viņu kaut kas notiek. Varbūt viņš pats to pat nesapratīs. Sastapšanās ar sevi ir pilna ar bailēm, un tas prasa lielu drosmi – ar sevi sastapties, kad tev nav īpaši kur sprukt, un tas nav forši, bet no tā var dzimt arī ļoti labas lietas. Arī manī ir kaut kas piedzimis no jauna, un no kaut kā esmu atvadījusies. Es nerādīju savu patieso gaumi un izjūtu, vienkārši kautrējos. Kas man personīgi kā māksliniecei ir interesanti? Ja cilvēks atnāk uz tikšanos ar mani un man izdodas caur sajūtām aizvest klausītāju citā realitāte, un kaut kas ar viņu notiek. Man reiz atrakstīja pateicību par koncertu ar piebildi: "Jūs kaut ko ar mani izdarījāt, un, ziniet, es sapratu, ko. Paldies jums par to." Man ir vienalga, kas tas bija, jo tas ir personīgi, bet, ja es redzu, ka ar savu enerģiju un balsi esmu kaut ko ar cilvēku izdarījusi, tikai tad tam ir kaut kāda lielāka jēga. Reiz kāda maza koncerta sākumā puse zāles klepoja, koncerta vidū vairs neviens, un beigās piefiksēju, ka man pašai muguras sāpes ir pārgājušas, it kā nemaz nebūtu bijušas. Ja kaut kas tāds notiek – es piedalos, es būšu instruments. Ja reanimācijas galds ir izglābis dzīvības, tam, ko daru, ir jēga." 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kora bu(r)bulis(2)

Mūsu identitātei būtiskā Dziesmu svētku kustība var neizturēt arvien jaunus pārrāvumus un dziedāšanas pasludināšanu par galveno infekcijas avotu.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja