Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Operas Turaidas Roze recenzija. Nolādētās nemirstības drāma

Zigmara Liepiņa Turaidas Rozes otrajā redakcijā par dzīvi stiprāka ir mīla.

Starp Latvijā cauri gadsimtu paaudzēm populāru, kristīgajā (katoļu) kultūrā un neizdibināmā vēsturiskajā patiesībā sakņotu leģendu un dzīvu drāmu ārpus laika, kur "viss ir tik īsts, kas noticis ar tevi", skatītājus uzrunāja Zigmara Liepiņa operas Turaidas Roze pirmizrāde 28. septembrī Latvijas Nacionālajā operā. Šī ir jauna, būtiski pārstrādāta versija par šī paša stāsta tvērumu melodrāmā, kuras pirmiestudējums ar citu nosaukumu – No rozes un asinīm – uz šīs pašas skatuves tapa 2000. gada ziemā. Tagad, pēc 17 gadiem, darba otrajā redakcijā ir revidēta un pilnveidota tēlu sistēma un attiecības gan Kaspara Dimitera libretā, gan Zigmara Liepiņa mūzikā.

Jaunās redakcijas pirmizrādē ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults grodi audās likteņi mūsu opersolistu balsīs, Ināras Sluckas režijā un scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša skarbi askētiskajā skatuves vidē, kuras pelēko pils mūru drūmo telpu tēlaini paplašināja mākslinieka -8 melnbaltie video. Varoņu gaitām skarbajā telpā sekoja pieredzējušā Krievijas meistara Damira Ismagilova gaismu režija.

 

Opera par Jakubovski?

Viena no pirmizrādes muzikālajām veiksmēm bija jaunā soprāna Lauras Teivānes debija Maijas lomā, kurā jāspēj izdziedāt arī spodri virtuozas vokālās kadences. Taču uzreiz jāsaka – šī nav opera primadonnai. Vēl vairāk – titulvarone nebūt nav spilgtākais šīs operas tēls. Daudz pamanāmāki ir citu šīs operas varoņu – vispirms Jakubovska un Lūzmas – pārdzīvojumi un izaugsme. Svarīgs un spēcīgs ir viss ansamblis, it sevišķi raksturlomas, un Maija visā šajā tēlu galerijā (te citēšu trāpīgo, universālo Imanta Ziedoņa formulējumu) ir tikai "garainis, kas veicina vārīšanos". Par spīti nosaukumam, šī drīzāk varbūt ir opera par Jakubovski un Lūzmu, kura Ilonas Bageles sulīgajā balsī un versmainajā pašatdevē kļūst par izrādes dramatiskāko, izteiksmīgāko un emocionāli piepildītāko sieviešu tēlu.

Kamēr pienākums liek Maijai slēpt un apspiest savas jūtas un jaunavas šķīstā uzticība noliedz sirdī uzliesmojušo mīlestību, leģendas vēstījums sazarojas mērķtiecīgā daudzslāņainībā. Ap šķīsto, tīro, uzspiestam pienākumam pakļāvīgo (pat pārāk savaldīgo un statisko!) Maiju liesmo karstas un liktenīgas kaislības, kuru varā uz naža asmens starp iekāri un mīlestību ir ne tikai Jakubovskis, bet vēl arī Maijas audžutēvs, kurš, maskējies ar cēlu dievbijību, cīnās ar saviem dēmoniem. Kaislību epicentrā atklāti ārdās karstasinīgā Lūzma, kura Jakubovska dēļ ir gatava uz visu. Savu gļēvumu nespēj pārvarēt Maijas bailīgais līgavainis Viktors, kurš ir aizņemts tikai pats ar sevi. Nenovīdība, alkatība un miesaskāre nenovēršami pamudina Kalvja Kalniņa tīši groteski atveidoto Skudricu kļūt par nodevēju Jakubovskim izšķirošā brīdī.

No malas to visu vēro viedā burve, brīžiem vēl pabikstot svelošo uguni. Vienīgie, par kuru gaitām viņa neliekas zinis, ir plencis Brukūzītis un krogusmeita Madaļa – "trešā plāna" pāris, kas vienīgais laimīgi dabonas un atslogo drāmas smagumu, atsvaidzinot ar humorpilnām parodijām par operas žanru. To jo īpaši spilgtināja lieliskais, dzīvīgi artistiskais Mihaila Čuļpajeva un Sabīnes Krilovas vokālais un aktieriskais sniegums.

 

Tautas opera visiem

Zigmara Liepiņa operas mūzikas valoda ir gan melodiska, gan spilgti raksturojoša, turklāt mūzikas dramaturģijas sistēmu caurvij vairāki zīmīgi vadmotīvi – intonācijas, ritmi, instrumentu tembri. Tā ir ikvienam saprotama tautas opera dzimtajā valodā. Savukārt XXI gadsimta mūzikas jaunās sarežģītības kontekstā to varētu uzskatīt par vecmodīgi romantisku. Aptverot darbu kopumā, jāsecina, ka mūzikas valoda izrādē ir eklektiska, taču žanriskās stilizācijas (senatnīgs renesanses mūzikas vai pagāniski folklorisks kolorīts, dejiski ritmi, pāris grotesku, ziņģes tipa dziesmiņu, plenča Brukūzīša tenora ārijas parodija, arī Džakomo Pučīni Turandotas majestātiskā sākuma alūzija prologā un Endrū Loida Vebera mūziklu estētikas atblāzma vērienīgajos Burves dziedājumos) ir izmantotas kā precīzi mērķēts izteiksmes paņēmiens tēlu, vides un notikumu muzikālajai raksturošanai. Tas spilgti izceļ kontrastus un dara muzikālo dramaturģiju reljefāku, ļaujot izjust un saprast notiekošo arī tad, ja neizdodas pilnībā saklausīt (vai titru ekrānā izlasīt) tekstu. 

Nevis teksts, bet mūzika ir šī darba virzītājspēks, un tas ir normāli, jo neesam dramatiskajā teātrī. Jāpiebilst, ka stilu alūzijas un pat konkrētu citātu zīmīga "izspēlēšana" ir izplatīta parādība šodienas un pagājušā gadsimta pēdējo desmitgažu mākslā. Tā ir tipiska visai t. s. postmodernajai kultūrai, ne tikai mūzikai, un publika prot to saskatīt un uztvert. Turaidas Rozes muzikālajā materiālā par sevi atgādina arī melodiskās intonācijas, instrumentācijas paņēmieni un faktūras no paša Zigmara Liepiņa leģendāri veiksmīgās melodrāmas Parīzes Dievmātes katedrāle (1997), kura uz Operas skatuves piedzīvoja teju simt izrāžu un pēc tam tika iestudēta arī Klaipēdas Muzikālajā teātrī. Starp citu, no turienes ir Turaidas Rozes tērpu māksliniece Jolanta Rimkute, kuras veidotās Maijas, Lūzmas, Burves, Madaļas kleitas un arī baleta kostīmi īpaši izceļ sieviešu personāžus. Turklāt Maijas 2. cēliena kleita koši sarkanajā kaislību krāsā atklāj to, ko viņa pasaulei slēpj. Dažādu krāsu tērpu maiņa izrādē rāda, kā mainās to valkātāju emocionālā pasaule. Piemēram, Maija, kura pirmajā cēlienā plaukst pavasarīgā zaļumā, vēlāk iedegas ugunssarkanā, pēc tam mirdz baltā līgavas tērpā. Mulsina tikai Burves pārģērbšana, kas viņu iejauc zemes sieviešu un ikdienas burzmā.

 

Ekspresija nosacītībā

Pirmizrāde apliecināja Lauru Teivāni kā perspektīvu, skanīgu, vokāli stabilu soprānu ar plašu diapazonu un atzīstamu dziedājuma tehniku, taču skatuviski viņa bija pārlieku kokaina, stīva un vēsa kā Sniegbaltīte, izņemot vien dažus īsus dzīvu jūtu uzplaiksnījumus, ar kuriem nepietiek, lai modinātu līdzpārdzīvojumu. Vai tikai šī skopā ķermeņa valoda nav pārspīlēta režijas prasība, cenšoties drāmu nerisināt sadzīviski?

Vizuālās rindas tīrība un mizanscēnu estētiskums nosacītā vidē ārpus konkrēta laika, bez raibām tautas masām (tāpēc koris izvietots orķestra bedrē) un stindzinoši naturāliem skatiem gan pats par sevi ir tikai apsveicams. Te nepludo asinis un neripo galvas, un pūļa fona jezgas vietā izmantots balets, kam Elitas Bukovskas horeogrāfijā ir dekoratīva fona loma. Tieši ar režijas līdzekļiem 1. cēliena noslēgumā izdevies parādīt, kurš ir tas, kas iekritis Maijas sirdī. Lieka, jo neizprotama ir tikai Lūzmas impulsīvā mešanās skūpstīt Skudricu (tā vājinot ekspresiju viņas vēlākajai vājprāta ainai ar Viktoru). Mazliet smieklīga ir Dievmātes atdzīvošanās un tipināšana pa skatuvi. Taču tie ir sīkumi.

 

Īstajās lomās

Visos aspektos šī bija Ilonas Bageles zelta stunda Lūzmas tēlā, kuru viņa apdzīvoja ar visu sava mecosoprāna sulīgo bagātību un iekšējo uguni. Ļoti patiesi, spēcīgi un saviļņojoši. Izteikti maskulīnā dama Jakubovska loma ir kā radīta baritona Jāņa Apeiņa balsij, vīrišķīgajai faktūrai un dabai. Dziedātājs Jakubovska tēlu veidoja raupji kaismīgu un dinamisku – it īpaši dialogos ar Burvi un Lūzmu, dramatiski pusneprātīgajā monologā un dziedājumā, ar kuru noslēdzas opera. Tās finālā ir kaut kas gan no Karmenas, gan no Romeo un Džuljetas; var teikt – operu traģisko beigu kvintesence.

Greifa pretrunīgo tēlu meistarīgi interpretē baritons Armands Siliņš. Burvi tik iespaidīgu dara tas, ka Danai Bramanei ir pa spēkam gan šajā vokālajā partijā nepieciešamais soprāna augsto virsotņu spodrums, gan mecosoprāna cienīgs toņa piesātinājums un atvērtais plūdums zemajā tesitūrā. Raimonds Bramanis sevi ticami psiholoģiski šausta tenoram nepateicīgajā nīkulīgā Viktora Heila lomā.

 

Turaidas Roze

LNO 22.X plkst. 12 un 19; 17.XII plkst. 12 un 19

Top komentāri

"Politkorektas"
&
recenzijas kārtējais paraugs - sak, jā(sa)dzīvo taču ir, ielūgumi uz izrādēm jādabū utt. Tikai par "demokrātisku tautas operu" zinošākam klausītājam vienalga, ko cenšas noklusēt, tāpat bezjēdzīgi......
freds
f
Baigi slavina, bet es, lai kā vēlētos piekrist, nevaru. Briesmīga muzikāla nekvalitāte visur - orķestris, solisti, īpaši briesmīga bija kopskaņa, kas radīja amatierisku zaļumballes apskaņota koncerta noskaņu. Par mūzikālo materiālu klusēšu, tas jau plaši izskanējis. Nebija gudri šādā formā šo darbu celt gaismā atkal, ja vienreiz jau tas izgāzās, tagad droši vien uz mūžiem nogrims Stiksā.
:)
:
Bet skatītāju vislielākajai daļai ļoti patika izrāde. Kāpēc esat tiks skeptisks?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 478

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja