Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Režisora Roberta Vilsona iestudētā Turandota Viļņā. Mīlestībā paliek viena

Piecas izpārdotas izrādes Viļņā piedzīvo slavenā amerikāņu režisora Roberta Vilsona iestudētā Džakomo Pučīni opera Turandota, kurā mākslinieks palicis uzticīgs savai estētikai

Madrides, Toronto un Viļņas operteātra kopražojums – Džakomo Pučīni Turandota – līdz Lietuvas galvaspilsētai nonāca ar starpgadījumu – pa ceļam no Spānijas kaut kur Vācijā nozaga visus kostīmus. Tomēr tos uzšuva no jauna un izrādes notika. Vēl viena ir 6. aprīlī, bet cerību tajā iespraukties nav sevišķi daudz, un, kā liecina novērojumi, ir izpirktas arī visas iespējamās stāvvietas.

Ar Robertu Vilsonu Viļņas publika nesastopas pirmoreiz – te pirms dažiem gadiem iestudēta Johana Sebastiāna Baha Jāņa pasija. Savukārt pēdējā reize, kad klātienē Roberta Vilsona uzvedumu varējām redzēt Rīgā, bija 2016. gadā, un tā bija Mihaila Barišņikova monoizrāde Vēstule cilvēkam.

 

Pašcitējošais estēts

Krievijā 2017. gadā izdotā grāmatā par skandalozi pazīstamo austriešu operas režisoru Martinu Kušeju lasām, ka viņš savulaik aizstāvējis diplomdarbu par Robertu Vilsonu, bet tagad uzskata, ka Vilsons ir "bagāta veca piepe, kas ieslīgusi pašcitātos": "Man par viņu ir interese kā zivij par lietussargu. Viņš man ir spilgts atgādinājums tam, kā es negribētu pabeigt savu karjeru."

Tas, ka Roberta Vilsona rokraksts ir iepriekš paredzams, nav noslēpums. Gaismu laukumi, bieži vien mehāniskas kustības, balti grimēti aktieri un solisti, kas padarīti par dzīvām lellēm, – tas ir Vilsons. Un tomēr savās aizraujošākajās izpausmēs viņa izrādes sagādā lielu estētisku gandarījumu.

Mākslinieka mājaslapā redzam, ka līdz jūnija beigām režisora dažādu gadu skatuves darbi tiek rādīti daudzviet – Puškina pasakas Maskavā, Smilšu cilvēks Diseldorfā un Bergenā, Beigu spēle Berlīnē un Vintertūrā, Trīsgrašu opera Berlīnē, Otello Bādenbādenē, Madama Butterfly Amsterdamā, Džungļu grāmata Luksemburgā, Izabellas Ipēras monoizrāde Marija teica to, ko teica Parīzē un Vīnē, Norma Cīrihē, Oidips Epidaurā. No 28. septembra Turandota skanēs Toronto.

 

Acu skatieni nesastopas

Turandota ir pēdējā Džakomo Pučīni opera, kuru pabeidza Franko Alfāno, un tajā netrūkst nežēlības. No Karlo Goci aizgūtais stāsts par princesi un viņas trim mīklām muzikāli ir ekspresīvs, savukārt Roberta Vilsona iestudējums – statisks. (Starp citu, pats stāsts nedod mieru arī mūsdienu autoriem – šāgada Holandes festivālā pieteikta irāņu komponista Aftaba Darviši kameropera Turanas meita, kas aizceļ stāstu tā pirmsākumu vietā – uz Persiju.)

Uz skatuves ir redzams koris un galveno lomu atveidotāji, kas skatās zālē un pārvietojas tikai uz priekšu un atpakaļ. Turandota, tērpusies sarkanā, virzās pāri skatuvei, taču arī viņas skatiens nesastopas ar pārējiem. Brīdī, kad Kalafs noskūpsta Turandotu, solists izstiepj roku kolēģes virzienā. Vienīgie, kas spēj izlauzties no šīs trajektorijas, ir Pings, Pangs un Pongs, kuru kustību partitūra ir nemitīga virpuļošana pa skatuvi ar palēcieniem. Solistu sastāvs ietekmē šīs trijotnes vizuālo tēlu – es redzēju variantu, kurā Pangu dziedāja augumā visai mazais Rafails Karpis, un tas veidoja interesantas savstarpējas proporcijas.

Absolūtā nosacītība skar arī tēlu fizisko eksistenci – Liu pēc nāves nenokrīt uz grīdas, bet paliek sastingusi sāpju pozā un vēlāk lēni kopā ar Timuru noiet no skatuves. Savukārt Altoums, kuru 6. aprīļa izrādē dziedās Latvijas Nacionālās operas solists Oļegs Orlovs, ir iekārts trosēs un nolaists no augšas, viņš tā arī paliek visiem virs galvām. Gaismu partitūra seko līdzi mūzikas dramaturģijai, tā ir izstrādāta detaļās, kuru nozīmi skatītājs, iespējams, arī līdz galam uztvert nespēj.

 

Nav viegli būt lellēm

Roberta Vilsona krāšņi bezkaislīgajā uzvedumā ir interesanta nianse. Proti, kad Kalafs atzīstas Turandotai, kāds ir viņa vārds, varonis iegrimst tumsā un līdz izrādes beigām tā arī vairs neparādās, bet princese pie tēva dodas viena un pauž, ka svešinieka vārds ir Mīlestība. Uz sarkana fona tiek iezīmēta spoži mirdzoša balta līnija, kas it kā pāršķeļ skatuvi uz pusēm.

Turandotu Viļņas iestudējumā dzied arī pie mums šajā lomā dzirdētā Sandra Janušaite, bet es redzēju izrādi, kurā dziedāja Viktorija Miškūnaite. Ir gadījies dzirdēt šo solisti vulkāniski temperamentīgā lomā operā Idomenejs, taču arī sarkanā tērptās, ledusaukstās princeses tēls viņai padevās veiksmīgi. Kalafa lomā dzirdēju vokāli stabilu, bet nianšu ziņā ne pārāk dāsnu gruzīnu tenoru Miheilu Šešaberidzi, kurš šopavasar veido karjeru Baltijas valstīs – maijā viņš divas reizes dziedās Radamesu Igaunijas Nacionālajā operā.

Statiskās pozas nav īpaši ērtas, lai atklātu Liu emocionālos pārdzīvojumus, tomēr jaunā soliste Agne Stančikaite ar to tika galā, izpelnoties ovācijas izrādes beigās. Pavisam tradicionāli, ar garu, baltu bārdu noformēts Ļuda Norvaiša Timurs. Var just, ka nepieciešamība turēt "leļļu" bezkaislīgo formu solistiem nav pati ērtākā skatuves eksistences iespēja, taču viņi savās robežās izdara visu, ko var. Trīs klauniskie personāži – Šarūna Šapala Pings, Rafaila Karpja Pangs un Toma Paviloņa Pongs – brīžiem vokāli zaudē, jo koncentrējas uz dinamisko kustību partitūru.

Turandota ir izrāde – kustīga glezna, un nevajag no tās gaidīt emociju izvirdumus. Orķestris Martina Staškus vadībā veido šīs gleznas skanisko pamatu. Roberts Vilsons respektē Pučīni muzikālo "rāmi" un neatļaujas būt huligānisks kā savās dramatiskajās izrādēs, piemēram, Faustā. Viņa darbs ar gaismu partitūru, ko pēdējā laikā dažs labs ne mazāk atzīts meistars sāk atdarināt (runa, piemēram, ir par Romeo Kastelluči izrādi Pirmā nokaušana Parīzes operā), ir apbrīnojams pat tad, ja izrādei kopumā mazliet trūkst dzīvīguma. Tas ir Roberts Vilsons, un pie tā paliksim.

Informācija: www.opera.lt, www.robertwilson.com

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pār sētu

Festivāls Liepājas dzintars sen vairs nenotiek, bet laiku pa laikam tiek svinēts. Šoreiz tie ir 55 gadi kopš sākuma, jo beigas neviens neatceras

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja