Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Skūpsti mani tik stipri, lai sāpētu lūpas

Sekss un psihedēliska vodeviļa lopkautuvē. Diriģents Ingo Mecmahers un režisors Kšištofs Varlikovskis sasniedz radošu virsotni Dmitrija Šostakoviča operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta jauniestudējumā Parīzē

Pēc 6. aprīlī Bastīlijas operā Parīzē notikušās Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas pirmizrādes es teicu Sergeja lomas atveidotājam, Latvijas publikai labi pazīstamajam čehu tenoram Pāvelam Černoham: "Tu vēl nekad neesi tik bieži uz skatuves vilcis nost apakšbikses." "Tik bieži?!" atbildēja dziedātājs. "Es nekad to neesmu darījis!" Dmitrija Šostakoviča operas jauniestudējums Parīzē ir uzlādēts ar pirmatnēju kaisles spēku, nevaldāmu muzikālu drosmi un toksisku teatralitāti. Divi lielmeistari – vācu diriģents Ingo Mecmahers un poļu režisors Kšištofs Varlikovskis – ir radījuši izrādi, kura ieies vēsturē kā viena no iespaidīgākajām Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas skatuves interpretācijām. Opera Parīzē būs dzirdama vēl trīs reizes – 19., 22. un 25. aprīlī.

Mēģiniet vēl un vēl

"Redziet, ko nozīmē intensīva, vairākas nedēļas ilga mēģinājumu procesa rezultāts," sarunā ar KDi norāda Parīzes Nacionālās operas direktors Stefāns Lisnērs. Viņš neslēpj – mūsdienu dižākās operzvaigznes nevēlas tērēt laiku mēģinājumiem. Jauniestudējuma sagatavošana prasa četras piecas nedēļas darba. Slavenības parasti ierodas desmit dienu pirms pirmizrādes. "Tik īsā laikā nav iespējams izveidot dziļu, sarežģītu tēlu, kas atbilstu režisora un diriģenta vīzijai. Esmu pārliecināts, ka opera nedrīkst zaudēt teatralitāti," uzsver Stefāns Lisnērs.

Mūsdienās ne tikai dziedātāji, bet arī daži diriģenti pret mēģinājumiem izturas pavirši un neatvēl tam pietiekami daudz laika. "Esmu vadījis Parīzes Šatlē teātri, Ēksanprovansas festivālu un Milānas Teatro alla Scala. Visi izcilākie diriģenti, ar kuriem man ir bijusi laime sadarboties, – Pjērs Bulēzs, Daniels Barenboims, Esa Peka Salonens – ir piedalījušies mēģinājumos katru dienu. Publika vienmēr jūt, ka izrāde ir perfekti sagatavota," saka Stefāns Lisnērs.     

Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas pirmizrādē skanēja grandiozas ovācijas gan mūziķiem, gan režisoram un viņa komandai, kaut gan laikmetīgā teātra novatoru Kšištofu Varlikovski skatītāji Parīzes operā nereti sagaida ar svilpieniem. Šoreiz – triumfs. Titullomā – lietuviešu soprāns Aušrine Stundīte, šī ir viņas debija Parīzes Nacionālajā operā.

Kliedz katrs muskulis

Aušrine Stundīte dzīvo Beļģijā un veiksmīgi strādā visā Eiropā, viņa sadarbojas ar labākajiem, prasīgākajiem režisoriem, kuru vidū ir Kaliksto Bjeito, Kristofs Lojs, Berijs Koskis, Hanss Neienfelss un Marjušs Treliņskis. Katra jauna izrāde viņu bagātina, no katra režisora daudzpusīgā, izteiksmīgā māksliniece paņem labāko. Viņai ir unikāls talants ielaist savā ķermenī un balsī pavisam citu dzīvi. Aušrines Stundītes tēlotās Katerinas Izmailovas traģēdiju Kšištofa Varlikovska uzvedumā skatītāji sajūt ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Par varones dvēseles sāpēm kliedz katrs viņas skatiens, katra kustība, katrs nospriegotais muskulis, katra intonācija balsī.

Kšištofa Varlikovska izrāžu plastiskā miesa vienmēr ir oriģināla, par to rūpējas viņa iestudējumu horeogrāfs Klods Bardujs, kuram kopā ar režisoru allaž izdodas ķermeniski atbrīvot savus dziedātājus. Aušrine Stundīte pārvalda dažādas plastikas tehnikas, viņa ir apveltīta ar jaudīgu aktierisku ekspresiju, kas robežojas ar naturālismu. Varones psiholoģiskie robežstāvokļi, viņas intīmās dzīves renesanse, smagais lūzums, emocionālais sprādziens un klusā, maigā agonija – to visu Aušrine Stundīte izspēlē, izdzied, izdzīvo ar detalizētām garīgām un fizioloģiskām niansēm.  

Kautķermeņu deja

Neviens cits režisors nespēj tik smalki un intuitīvi strādāt ar aktieru un dziedātāju enerģētisko potenciālu kā teātra šamanis Kšištofs Varlikovskis. Dziļi ielūkojoties izpildītājos, viņš atmodina māksliniekos tādus skatuviskos instinktus, par kuriem viņiem pašiem, šķiet, nebija ne jausmas. Solisti, nonākuši Kšištofa Varlikovska orbītā, aizmirst par jebkādām opermākslas klišejām, iepriekš iestudētām pozām. Režisors ieved solistus pavisam citā eksistences universā. Savas izrādes viņš allaž būvē no šīs gaistošās, netveramās matērijas.

Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas iestudējums ir filosofiski un psiholoģiski bieza, tēlu un fantāziju piesātināta telpa. Šī ir viena no visu laiku labākajām, atmosfēriskākajām un skarbākajām Kšištofa Varlikovska izrādēm – gaiss spriedzē vibrē. Darbība risinās lopkautuvē, cūkgaļas ražotne pieder Izmailovu ģimenei. Varbūt esam Krievijā, varbūt Ķīnā, varbūt Argentīnā; izrādes programmiņā citu materiālu vidū ir publicētas fotogrāfijas no gaļas pārstrādes uzņēmumiem dažādos kontinentos.

Lopkautuve uz gigantiskās Bastīlijas operas skatuves ir estētiski tīra telpa, kas atgādina iztukšotu baseinu. Viens no izrādes vizuālajiem tēliem atbilstoši operas saturam ir divas peldošas/slīkstošas sievietes. Operas dramatiskākajos brīžos tiek iedarbināts konveijers, un sākas kautķermeņu deja. Katerinas Izmailovas privātā dzīve norit mobilā, transformējamā istabā – būrī – te viņa konfliktē ar vīratēvu, ārstējas no vientulības masturbējot, ļaujas neprātīgam seksam ar Sergeju, šeit tiek padarīti noziegumi. Aušrines Stundītes tēlojumā Katerina nav tikai upuris, viņa spēj arī manipulēt.

Pēc starpbrīža iestudējums pārvēršas par asiņainu, psihedēlisku vodeviļu, kurā piedalās policisti, vingrotāji, striptīza dejotāja, garīdznieki un citi smalki viesi. Katerinas un Sergeja kāzās līgavai mugurā ir sarkana kleita, līgavainim – sarkans uzvalks. Noziegumi un kriminālā romantika maina cilvēku – Katerina pārvērtusies par blondīni, viņa ir nervoza, uzvedība – uzspēlēta. Izrādē viņa salūst vairākas reizes. Pašās beigās, ceļā uz Sibīrijas katorgu, Aušrine Stundīte dzied skaisti, apgaroti un aizkustinoši. Šis maigums nav mazāk bīstams kā Katerinas agresija.

Nimfomāne bez stopkrāna

"Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu es uztveru drīzāk kā teātra darbu, nevis operu," pārdomās dalās Aušrine Stundīte. "Mūzika ir perfektā harmonijā ar stāstu, tajā ir daudz darbības, action. Visi varoņi ir ļoti cilvēcīgi, īsti, ticami. Jūs saprotat visu, kas notiek. Katerina ir kaislīga, viņu nomoka ilgas, viņa vēlas dzīvot pilnvērtīgi, viņa grib mīlēt, tāpēc viņa ir gatava ciest," savu varoni raksturo dziedātāja.

"Šī ir opera nevis par seksismu, bet par varu un varas spēlēm. Katerina bija nabadzīga, viņai nebija ne varas, ne ietekmes. Viņa apprecējās ar vīrieti no turīgas ģimenes. Viņas vīratēvs Boriss Izmailovs pakļauj visus savai varai – cilvēku dzīves un likteņus. Boriss gūst baudu no tā, ka viņam izdodas pazemot Katerinu, viņš vēlas viņu iznīcināt. Katerina un viņas vīrs Zinovijs sen nemīl viens otru, viņi ir divas vientuļas dvēseles. Kad Izmailovu saimniecībā parādās jauns darbinieks Sergejs, sākas nākamā varas spēle. Sergejs redz Katerinu kā iespēju, lai izsistos dzīvē, viņš ir prasmīgs manipulators un izmanto viņu labuma gūšanai. Sergejs viņu izspiež kā citronu, tajā brīdī viņai tas patīk. Katerina kvēlo mīlā. Katerinai šķiet, ka viņa beidzot ir saņēmusi to, par ko allaž ir sapņojusi," piebilst dziedātāja.   

"Lai atveidotu Katerinu, dziedātājai ir jāpārvar kautrība, jāatbrīvojas no moralitātes izraisītas blokādes un jāļaujas mūzikai. Šostakoviča partitūrā jūs nepārprotami dzirdat seksa ainas, erotiskas kaisles pasāžas. Tas viss ir mūzikā,» atgādina Aušrine Stundīte. Katerina ir sieviete hameleons, kurai nav sveša nimfomānija un kurai nav stopkrāna. Katerina noteikti patiktu Larsam fon Trīram! "Skūpsti mani tik stipri, lai sāpētu lūpas, lai asins sakāptu galvā un ikonas no sienām nokristu," ar šiem vārdiem viņa vēršas pie Sergeja.

Tenors Pāvels Černohs pirmo reizi atveido tik ļaunu varoni kā Sergejs. Viņa ampluā ir prinči un romantiski mīlnieki. "Taču man patīk izpausties šajā tēlā, tas nav sarežģīti. Varu atļauties darīt to, kas man līdz šim ir bijis liegts," neslēpj mākslinieks. Pāvels Černohs, kurš karjeras sākumā bieži dziedāja Latvijas Nacionālajā operā, pašlaik ir pieprasīts visos labākajos teātros un festivālos.

Uzbudinājuma pastiprinājums

Izrādē Parīzē ir fantastisks solistu ansamblis, kurā ir jāizceļ britu tenors Džons Dašaks (Zinovijs Izmailovs) un krievu bass Dmitrijs Uļjanovs (Boriss Izmailovs). Orķestra bedrē sensacionālu efektu panāk maestro Ingo Mecmahers – viņa vadībā Šostakoviča opera atklājas pavisam jaunā kvalitātē. Šis ir gadījums, kad viss, kas notiek uz skatuves, palīdz arvien labāk sajust mūzikas nervu, saklausīt Katerinas kliedzienus un čukstus. Orķestris skan maigi, romantiski, asi, vardarbīgi un atsperīgi.

Ingo Mecmahers atgādina: "Šostakovičs operā izmanto tiešu valodu. Varoņi dzied tā, it kā viņi runātu. Šajā operā gandrīz nav āriju, tikai Katerinai. Divas slepkavības, mīlestība, sekss – viss kā dzīvē. Dažās operās mēdz gadīties, ka varonis mirst, taču turpina dziedāt āriju. Šeit nekas tāds nav iespējams – ja tu esi beigts, tu patiešām esi beigts. Režisors Kšištofs Varlikovskis apgalvo, ka Katerina – atšķirībā no Šekspīra lēdijas Makbetas – nemudina vīru slepkavot. Tie ir vīrieši, kuri mudina Katerinu slepkavot. Viņa tam nav gatava, viņa to nevēlas. Viņa ir apstākļu sakritības un situācijas gūstekne. Šajā situācijā pilnībā dominē vīrieši. Taču viņa ir spēcīga un mēģina cīnīties."

Orķestra skanējums tiek papildināts ar pūšaminstrumentu ansambli – tas atrodas gan uz skatuves, gan Bastīlijas operas augšējos balkonos. «Kad sižetā notiek kaut kas īpašs, skan pūšaminstrumenti, piemēram, tie pastiprina uzbudinājumu seksa ainās. Tie skan interlūdijā. Šie papildspēki tiek izmantoti, lai padarītu skanējumu nepanesamu,» skaidro diriģents.        

Parīzes izrādē starp 3. un 4. cēlienu skan Šostakoviča Astotā stīgu kvarteta pirmā daļa pārlikumā orķestrim. Šis opuss ir būtisks komponista daiļradē. "Viņš to ir sacerējis kā rekviēmu pašam sev. Šostakovičs ir teicis: pēc manas nāves diez vai kāds man veltīs skaņdarbu, es to uzrakstīšu pats," stāsta Ingo Mecmahers. Izrādes veidotāji uzskata, ka šie motīvi ideāli iederas operas iestudējumā.

Kopā ar diriģentu un režisoru Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas tapšanā piedalījusies scenogrāfe un kostīmu māksliniece Malgožata Ščensņaka, gaismu māksliniece Felisa Rosa, videomākslinieks Denī Gegēns, animācijas mākslinieks Kamils Polaks. Šī komanda ar Kšištofu Varlikovski priekšgalā radījusi ne vienu vien ģeniālu izrādi gan muzikālajā, gan drāmas teātrī.

Otello ārpus vecuma

Pēc tik grandiozas, jā, var teikt, transcendentālas, pieredzes, kādu sagādā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, ir grūti uztvert operu, kas iestudēta smagnēji klasiskā formātā, bez iedvesmas dzirksteles. Nākamajā dienā pēc Lēdijas Makbetas pirmizrādes turpat Bastīlijas operā klausījos Džuzepes Verdi Otello rumāņu režisora Andreja Šerbana uzvedumā. Pie pults – franču diriģents Bertrāns de Bijī. Bija paredzēts, ka titullomu atveidos Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko (Otello ir viņa vizītkarte), taču veselības apsvērumu dēļ viņš nedziedāja.

Latvijas zvaigzni aizstāja amerikānis Gregorijs Kunde – 65 gadu vecumā leģendārais mākslinieks ir saglabājis balss svaigumu un vitalitāti. Pirms dažām nedēļām Gregorijs Kunde aizstāja Aleksandru Antoņenko arī Kamila Sensānsa Samsona un Dalilas izrāžu ciklā Ņujorkas Metropolitēna operā; publika un kritika gavilēja – Gregorijs Kunde ir izcilā formā!

Bastīlijas operā Gregorijs Kunde nebija dziedājis kopš 1995. gada (Vinčenco Bellīni Kapuleti un Monteki), un 24 gadus vēlāk Parīzes publika sagaidīja savu elku ar vētrainām ovācijām. Tikpat silti tika uzņemta Dezdemonas lomas izpildītāja Abhāzijas izcelsmes krievu soprāns Hibla Gerzmava. Viņa regulāri viesojas Latvijā – esam viņu dzirdējuši gan klasikas, gan estrādes repertuārā Rīgā un Jūrmalā. Hibla Gerzmava ir viena no labākajām Laimas Vaikules draudzenēm. Šovasar – 4. augustā – Dzintaru koncertzālē Hibla Gerzmava uzstāsies ar džeza programmu. Dezdemonai piestāv džezs.

P.S. Sarunu ar Katerinas Izmailovas lomas atveidotāju Aušrini Stundīti lasiet šeit.

Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta
Diriģents Ingo Mecmahers, režisors Kšištofs Varlikovskis
Bastīlijas operā Parīzē 19., 22., 25. aprīlī
www.operadeparis.fr

 

 

Top komentāri

Elijah.
E
Velni un raganas savu kaisli apmierināt nekad nespēj, jo mīlestības viņi nepazīst, un, tāpat kā viņu tēvs - sātans, savas vēmes un iegribas piepildīt nekādi nevar gluži tāpat, kā nekad nav piepildāma elles mute.
areče
a
Kārtējais sūcs, par ko sajūsminās tikai daži kritiķi un pēc dažām izrādēm noraksta zaudējumos.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Daudz iespēju pārdomāt, kas ir mīlestība

Franču komponista Fransisa Pulenka dedzīgi rakstītā opera Karmelīšu dialogi (1956) vēsta par karmelīšu mūķenēm, kuru šīs zemes gaitas vardarbīgi aprāvās uz ešafota Franču revolūcijas laikā 1794. gadā.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja