Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +11 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 1. oktobris
Lāsma, Zanda, Zandis

Ābolu ķocis. Paradoksāls monologs dīvainā aptuvenībā

Tims Ečelss. Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo. Režisors Mārtiņš Eihe. Ģertrūdes ielas teātris

Līga Ulberte ***

Šis ir gadījums, kad vidējais ābolu trijnieks nepasaka neko. Ģertrūdes ielas teātra producētā projekta ieceres oriģinalitāte noteikti ir pelnījusi vairāk bumbiņu, un Mārtiņš Eihe ir talantīgs režisors, kura meklējumi, pat ja nevainagojas ar atradumiem, vienmēr intriģē. Tomēr šoreiz izrādes realizācija ieslīgst dīvainā aptuvenībā. Pēc vairākiem Homo Novus projektiem arī Latvijas skatītājam zināmā britu postdramatiskā teātra mākslinieka Tima Ečelsa paradoksālais monologs – it kā savstarpēji nesaistītu apgalvojumu virkne – oriģinālā paša autora izpildījumā acīmredzami strādā kā savdabīga apziņas plūsmas vizualizācija. Galvenais un vienīgais stāstnieks Rīgas versijā Leons Leščinskis ir ar apskaužamu skatuvisko pievilcību apveltīts aktieris – pašironisks un dažāds. Tāpēc stundu garajā, it kā ļoti statiskajā izrādē aktierim ir ļoti interesanti sekot – kā viņš gandrīz nemanāmi, bet tomēr variē intonāciju un līdz ar to – arī attieksmi. Tomēr ir arī nepārprotami skaidrs, ka aktieris nerunā savu tekstu, tāpēc uz skatuves redzamais nekļūst par personisku pieredzi, bet tikai par priekšnesumu. Jautājums – kāpēc un par ko tad īsti ir šis stāsts – paliek neatbildēts.

Atis Rozentāls ***

Izaicinošais minimālisms – tukšā telpā viens aktieris runā savā starpā visai maz saistītus teikumus – ir rosinošs un veselīgs kaut vai no tā viedokļa, lai pārliecinātos, vai šāda pieeja rada jaunas kvalitātes mūsdienu teātrī. Mārtiņa Eihes un Leona Leščinska sadarbības rezultāts ir simpātisks, kaut arī teksta irdenā struktūra izsit no komforta zonas un liek domāt, kāpēc šāds teksts radies un kas ir varonis, kurš to runā. Pēdējais izteikums, kas likts arī izrādes virsrakstā, – vai tās ir pēdējās pārdomas pirms cilvēka nāves? Turklāt spēles elements, kas slēpjas zem atturīgi pašironiskās virskārtas, ir tajā, ka daļa Leščinska varoņa melanholiskajā tonī izteikto frāžu ir vispārzināmi fakti, teju vārdnīcas šķirkļi, savukārt citi ir apgalvojumi, kuriem var arī nepiekrist. Objektīvā un subjektīvā pieredze summējas vairāk nekā stundu garā monologā, kura iekšējā dramaturģija, ja tāda ir, uzreiz nav pamanāma. Tomēr nospiedumu apziņā šis darbs rada – kaut kas izrādes noskaņā vibrē zemstrāvā, un, līdzīgi Eduarda Aivara dzejoļiem, kuru virsraksti ir garāki par pašu tekstu, lugas dramaturģija komplektējas skatītāja galvā jau pēc izrādes beigām. Interesants būtu eksperiments, ja šo tekstu iedotu norunāt citiem aktieriem. Rezultāts varētu radikāli atšķirties. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja