Literatūrā – un stāstošajās mākslās vispār – nav daudz nevienam nezināmu noslēpumu. Tomēr to apgūšana un izmantošana praksē nav intuitīva un acīmredzama – pastāv virkne stāstīšanas paņēmienu, kurus ikdienas patērētājs neievēro, tie iedarbojas uz uztveri un emocijām netieši un neapzināti, tāpēc cilvēks, pabeidzis lasīt grāmatu (noskatījies filmu vai teātra izrādi vai pat izspēlējis datorspēli), bieži spēj paust savus secinājumus un emocijas patīk/nepatīk līmenī, nespējot precīzi izskaidrot, kāpēc tieši šis darbs viņu ir ietekmējis tā, nevis citādi.
Nākamais izziņas līmenis ir analītisks lasījums – spēja ne tikai piefiksēt savas reakcijas, bet arī saprast, kā šis efekts ir panākts. Šāda lasīšanas māksla, protams, ir sarežģītāka un prasa vairāk piepūles, bet tā ir arī bezgala aizraujoša – un, kas nav mazsvarīgi, bieži palīdz pārciest situācijas, kad tu, cilvēks, esi iestrēdzis kinoteātrī pie neizsakāmi garlaicīgas filmas un vari izklaidēt sevi, mēģinot atbildēt uz jautājumu, kāpēc tieši tā ir tik garlaicīga. Nopietnākā līmenī: analītisks lasījums ļauj arī stāties pretī visdažādākā veida manipulācijām, autora vēlmei iepotēt savas idejas un pasaules uzskatu, uzdodot to par vienīgo patiesību. Saprotams, šādas analītiska lasījuma prasmes ir nepieciešamas ikvienam, kurš vēlas pats nodarboties ar jebkāda veida stāstniecību.
Iespaidīgs darbs
Naratīva veidošana – tas, kādā veidā tiek strukturēts stāstījums, kāda ir notikumu secība un ilgums, kas tiek pateikts un kas noklusēts, kas stāsta un kas "redz" notiekošo, – ir viens no galvenajiem stāstnieka rīkiem. Šo milzīgo, sarežģīto tēmu pēta naratoloģija jeb stāstījuma teorijas. Tā ir disciplīna, kuras sākums meklējams XVII gadsimtā un kura laika gaitā piedzīvojusi daudzas pārmaiņas, ietiecoties arvien dziļāk stāstījuma struktūrās un iegūstot arvien plašāku un sarežģītāku terminoloģijas un analīzes rīku arsenālu. Naratoloģijas vēstures izklāstam un klasiskās naratoloģijas metodes pamatiem ir veltīta pētnieka, literatūrzinātnieka un pasniedzēja Jāņa Ozoliņa grāmatas Ievads naratoloģijā pirmā daļa. Šis ir iespaidīgs, teorētiski skaidrojošs darbs, kurā apkopoti pamati, kas būtu jāzina pētniekam vai studentam, kurš vēlas pievērsties stāstījuma analīzei un apbruņoties ar naratoloģijas rīku arsenālu. Tas nekādi nav viegli lasāms darbs – kā nekā grāmata ir rezultāts vairāk nekā desmit gadu ilgai akadēmiskai pētniecībai, kurā ir apgūta gan naratoloģijas vēsture, gan pētīta vārda "naratīvs" labākā adaptācija latviešu valodā, gan iespējami saprotami izklāstīta Žerāra Ženeta (Gérard Genette, 1930–2018) sarežģītā stāstījuma analīzes rīku sistēma, kas vietumis vairāk atgādina eksaktu, nevis humanitāru pētniecību. Tomēr (pēc tam kad pati esmu pavadījusi vairākus gadus, klausoties Jāņa Ozoliņa lekcijas un kursus) varu droši apgalvot, ka stāstījuma analīzē ieguldītais laiks ir to vērts un tādi termini kā "analepse" vai "ekstradieģētisks-homodieģētisks stāstītājs" patiešām ļauj precīzāk formulēt, kas stāstā notiek, kas nenotiek un kādus neparastus, ierindas lasītājam nemanāmus žestus veicis autors vai autore. Kaut vai daļēja naratoloģijas apguve paver elpu aizraujošu iespēju analītiski lasīt jebko, sākot ar kārtējo Holivudas supervaroņu piedzīvojumfilmu un beidzot ar visaugstāko plauktu prātjaucēju literatūru.
Paver atšķirīgu skatījumu
Šāda analītiska lasījuma piemērs ir grāmatas otrā daļa – latviešu prozistes Andras Neiburgas (1957–2019) stāstu lasījums, izmantojot maskulinitātes studiju pieeju. Šis ir brīnišķīgs veltījums Andras Neiburgas stāstu daudzveidībai un iespēja kaut pietuvoties tam, kā viņai ir izdevies lakoniskā, šķietami vienkāršā stāstījumā, kurā reizēm pat "nekas daudz nenotiek", aizkustināt un samulsināt, paverot lasītājam pilnīgi atšķirīgu skatījumu gan uz cilvēkiem, gan pasauli kopumā. Šī ir daļa no lasītāju iemīļotās rakstnieces nesto vērtību apzināšanās procesa, iezīmējot viņas telpu un nozīmi Latvijas kultūras vēsturē un mūsdienu literatūrā. Turklāt Jānis Ozoliņš ir skatījis ne vien viņas prozas grāmatās – Izbāzti putni un putni būros (1988), Stāsts par Tilli un Suņu vīru (1991) un Stum stum (2004) – lasāmo, bet arī periodikā publicētos stāstus, kas apkopoti arī bibliogrāfijā un varētu būt atklājums daudziem lasītājiem. Kā jau ikviens šāda veida pētījums, tas gaida arī lasītāja atgriešanos pie oriģinālteksta, atklājot to no jauna.
Arī maskulinitātes teoriju pieejas izmantošana grāmatas otrajā daļā ir aizraujošs intelektuāls piedzīvojums un vērtīgs ekskurss pieejās un skatījumos, kas ļauj analizēt vīrieša sociālās lomas un reprezentāciju kultūrā. Vienkārši izsakoties, maskulinitātes teorija ir atbilde uz dramatisko jautājumu "bet kāpēc visu laiku feminisms, kurš tad padomās par vīriešiem?!" – un šī atbilde, iespējams, liks vīriešiem justies vēl neveiklāk, jo šīs teorijas atsedz viņu sociālo lomu sarežģītību un ievainojamību un to, kā sociāli pieņemtās normas reizēm padara vīriešu dzīvi ne tikai grūtu, bet pat neiespējamu. Laikā, kad paralēli citām sociālām pārmaiņām pasauli pārņem arī tā sauktā "maskulinitātes krīze", šīs pieejas ļauj gan labāk saprast, ka šī krīze nav nekas jauns un pārsteidzošs, gan, iespējams, arī nedaudz nomierināties: krīzē ir nevis "vīrišķība kā tāda", bet gan tikai hegemoniskā maskulinitāte, kas jau pietiekami ilgi ir traucējusi cilvēkiem dzīvot un elpot. Bet Jāņa Ozoliņa skatījumā caur Andras Neiburgas stāstiem vīrietis atklājas visdažādākajās šķautnēs, un pētnieka skatījums ir iejūtīgs un saprotošs: tas saredz absurdo un skumjo, bet nenosoda un nedusmojas.
Aizraujoša, dziļa analīze
Veselai virknei cilvēku – humanitāro zinātņu pētniekiem un studentiem, kā arī topošajiem un esošajiem stāstniekiem gan literatūrā, gan citās jomās – ar grāmatas nosaukumu vien vajadzētu pietikt, lai mestos to meklēt grāmatnīcās. Arī Andras Neiburgas uzticamie lasītāji noteikti izbaudīs dziļu un analītisku lasījumu un tā sniegto iespēju gan pārlasīt tekstu, gan sazīmēt stāstījuma shēmas, gan pastrīdēties ar pētnieku par interpretācijām un veidot jaunus skatījumus. Citiem lasītājiem gan, iespējams, šīs grāmatas teorētiskais smagums varētu vismaz sākumā šķist par lielu. Vietām ir jūtams arī, ka grāmata ir tapusi no doktora disertācijas: reizēm pazūd skaidrs fokuss uz to, kam šīs zināšanas ir vajadzīgas un kā tās jāpielieto. Piemēram, tas, kas ir "neuzticamais stāstītājs" (86. lpp.), būtu jāzina visiem, bet termina "naratīvs" vēsturiskais atveidojums latviešu valodā (51.–55. lpp.) droši vien interesēs tikai speciālistus, pārējiem pietiks ar pētnieka pamatojumu, ka "stāstījums" patiešām ir labākais variants. Īsi sakot, jo īpaši teorijas daļā mijas aizraujoši teorētiski piedzīvojumi, kas patiešām palīdz izprast stāstījumu, un specifiskāki, padziļinātāki pārspriedumi, kuri nav akūti nepieciešami, lai apgūtu analītiskās lasīšanas pamatus. Uz otro grāmatas daļu šādu kritiku attiecināt nevar: šeit teorija un prakse savijas aizraujošā, viendabīgā un dziļā analīzē, kurā katra doma palīdz labāk atklāt gan naratoloģijas, gan Andras Neiburgas prozas kvalitātes.
Tādēļ tiem lasītājiem, kurus varētu sabiedēt smagais teorijas gals, es ieteiktu sākt lasīt ar grāmatas otro daļu, lasīšanas laikā izmantot terminu rādītāju, lai apgūtu naratoloģijā lietotos jēdzienus, un pēc tam jau izlasīt teoriju visu kopumā. Šķietami plānā, Klāva Priedīša atraktīvi noformētā grāmata var kļūt par domas rosinošu kompanjonu tiem, kuriem reizēm gribas ne vien palasīt "pludmales romānus", bet arī saprast, kādus paņēmienus izmanto to autori un autores. Un, protams, tiem, kuri gatavojas jaunam studiju gadam un vēlas žilbināt savus pasniedzējus (vai studentus) ar jaunām pieejām, Ievads naratoloģijā ir precīzi tas, kas vajadzīgs.