Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 20. maijs
Venta, Salvis, Selva

Frančeskas Kirkes izstādes recenzija. Tagadni baudot

Frančeskas Kirkes jaunā izstāde tieši neatgādina neko no agrāk redzētā.

VIDEO: Gleznotājas Kirkes dzīves svinētāji izstādē La Festa

Frančeska Kirke noteikti pieder pie tiem Latvijas māksliniekiem, kuru vārds saistās ar noteiktu rokrakstu – tēmu un paņēmienu arsenālu, ko daļai skatītāju droši vien gribētos atpazīt katrā jaunā izstādē. No otras puses, ieraudzīt kaut ko jaunu un citādu, īpaši pēc zināma pārtraukuma, arī ir leģitīma vēlme. Šis rokraksts ierasti ir saistīts ar hrestomātisku postmodernas citētājas ampluā – citu mākslinieku darbu ievietošanu jaunā kontekstā, pievēršoties tādiem aspektiem kā Rietumeiropas vecmeistaru mantojuma saglabāšana, restaurācija un neizbēgamā transformācija (izstāde Muzejs Nacionālajā mākslas muzejā, 2002), gleznu trauslums un to komerciālā iesaiņošana (izstādes Izzūdošais Rīgas galerijā un Lietišķā māksla galerijā Daugava, 2003), kvazifotogrāfiskas, brīvas grieķu mītu versijas, kas atvasinātas no seniem periodiskiem izdevumiem (Privātā mitoloģija, Rīgas galerija, 2006).

Jaunā izstāde tieši neatgādina neko no agrāk redzētā, un pati autore savus nodo mus labprāt komentē vairākos medijos, piemēram: "Gribējās paplosīties un gleznot krāsaini. Nekādu atsauču, nekādu simbolu. Sākumā gribēju paņemt tēlus no etniskām kultūrām, nevainīgus dabas bērnus un parādīt, kā viņus ir skārusi civilizācija, ielikt civilizācijas logo. Bet man vienmēr ir logo, man vienmēr ir citāti, vienmēr ir mākslas vēsture, tāpēc izdomāju, ka no tā visa atteikšos" (Frančeskas Kirkes Homo ludens, intervē Inga Bunkše, www.arterritory.com).

Apokalipse un karnevāls

Pavisam no mākslas vēstures gan Frančeska Kirke jaunākajos darbos nav atteikusies – kā sveiciens no agrākajām vecmeistaru apspēlēm skatāms vācu renesanses klasiķa Albrehta Dīrera trešais un slavenākais kokgriezums Četri apokalipses jātnieki (1497–1498) no Apokalipses ilustrāciju cikla, nobārstīts ar krāsainiem konfeti, kas, saplūstot kopā, var arī izveidot ko līdzīgu asins peļķei (La Fiesta I). Jātnieki – Nāve, Bads, Karš un Mēris – it kā nejaušā konfeti punktiņu izkliedējumā ieguvuši sarkanus klaunu degunus, kas padara briesmas mazāk biedējošas. Triptiha nākamo daļu La Fiesta II veido vieni vienīgi konfeti uz melna fona – ņirbošu gaismiņu jūklis, kurā neko konkrētu saskatīt nevar. Triptihs noslēdzas ar krāšņo Brazīlijas karnevāla meiču, kas šķiet redzēta lielisku ceļojumu reklāmās un citur medijos, vistiešāk un uzskatāmāk ilustrējot izstādes nosaukumu.

Savukārt palielie portreti, kuros uz vienas sienas satiekas (nosacīti) Rietumu un eksotisko kultūru pārstāvji (Vilijs Mūns, Vāka meitene – afterparty, Nigēras puisis un Kajapo zēns), kā arī jautrības un skumju simbols bez noteiktas izcelsmes uzsvēruma (Sieviete klauns), katrā ziņā atšķiras no agrāko darbu atsvešināti konstruētā rakstura. Popkultūrai tuvu vai pat no tās tieši aizgūtu tēlu iefiltrēšanā gleznās latviešu mākslā visintensīvāk noteikti būs pievērsies gleznotājs Ritums Ivanovs, un Frančeska Kirke, šķiet, arī paspērusi solīti šī tagadnīguma virzienā.

Svētki visiem

Visi svin, lai izbaudītu pārejošā mirkļa skaistumu, neskatoties uz piederību Eiropas vai ārpus Eiropas kultūrām. Vai ārējās atšķirības netraucē norādīt uz kopīgām emocijām, ļaut nojaust universālu cilvēcisko kategoriju uzsvērumu? Tas varētu būt zināms izstādes pamatjautājums; abu eksotisko tēlu mīmika ir sastingusi, un par svētku klātbūtni galvenokārt stāsta tikai darbietilpīgi izsmalcinātie rotājumi un ietērps – visa tā anturāža, ko estētiķe un teorētiķe Elena Disanaijaki saista ar mākslas funkciju "padarīt īpašus" (making special) cilts, sabiedrības vai kultūras izdzīvošanai svarīgus priekšmetus un notikumus. Savukārt rietumnieki ir daudz atklātāki emocijās un ar ārieni tik daudz nenopūlas – vāka meitenes šarmam netraucē arī paplūdusī kosmētika.

No gleznieciskās formas viedokļa samērā apjomīgi modelējošais gleznojums sejas ataino visnotaļ reālistiskas, tomēr ļauj dažādām detaļām eleganti ekspresīvā manierē izsmērēties vai izšļakstīties. Dažāda izmēra konfeti aplīši, nobiruši visdažādākajās vietās, gan sabalsojas ar attēlotajiem objektiem, piemēram, rotām, gan vienkārši piešķir tēlam lielāku nosacītības devu. Universālais hedonisms, vēlme aizmirsties un tās dažādās ārējās izpausmes atšķirīgās kultūrās ir iespējamais virziens, kādā šīs gleznas rosina domāt, taču jāpiekrīt, ka sarežģītu rēbusu un saturiskas slodzes meklējumi laikam šoreiz nav īsti vietā un šādu momentu cienītājiem izstādes ēdienkarte var izrādīties pārāk trūcīga.

Der arī apsvērt, vai jaunā meklējumi dažbrīd neaizved projām no individuālā stila stiprākajiem argumentiem – tēlu attiecībām un kultūrvēsturiskiem stāstiem, kuru prombūtni tīri formālas kvalitātes var arī nespēt kompensēt. Vienlaikus, protams, kā daudziem latviešu gleznotājiem, arī Frančeskai Kirkei glezniecisko kvalitāšu vieliskums un pats rokas pieskāriena process turpina būt svarīgs, jo arī agrāk viņa nav tiktāl fokusējusies uz vēstījumu, lai to atainotu vienkāršāk reproducējamās tehnikās. Laiks rādīs, pie kā turpmāk novedīs krāsainā "paplosīšanās". 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja