Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Grāmatas 1904. Melanholiskais valsis recenzija. Atbalss no dvēseles dārza

Rakstniece Inga Žolude grāmatā 1904. Melanholiskais valsis met cimdu tradicionālajam biogrāfijas žanram

Latviešu lasītājs mīl biogrāfijas – to nevar noliegt. Gan vēsturiski ievērojamu personu, gan aktuālu kultūras, popkultūras un sporta zvaigžņu dzīvesstāsti jau ilgstoši ir visvairāk pieprasīto grāmatu vidū, un rakstnieki uz to attiecīgi reaģē. Tiesa, biogrāfisko žanru ne tikai latviešu literatūrā vien, šķiet, vajā kāda īpatnība, ko negribētos nosaukt par trūkumu, taču par bonusu arī ne, proti, biogrāfiskā teksta autors visbiežāk par varas makti cenšas atvēlētajā apjomā satilpināt visu, kas par darba varoni zināms, pieblīvējot tekstu ar faktiem, attēliem, arī versijām un minējumiem. Rezultāts bieži ir apjomīgs, taču visai eklektisks attiecīgā Vikipēdijas šķirkļa pārstāsts. Tāpēc viens no nule aizvadītā valsts jubilejas gada latviešu literatūras lielākajiem pārsteigumiem ir apjomā pavisam miniatūra grāmatiņa – Ingas Žoludes 1904. Melanholiskais valsis, kurā rakstniece met cimdu tradicionālajam biogrāfijas žanram un pierāda, ka par izcilu vēsturisku personību var rakstīt ne tikai Deivida Koperfīlda: "Es piedzimu ... gadā" stilā, bet arī gluži citādi.

 

Vientulības izmisums

Nepilnās sešdesmit minigrāmatiņas lappusēs, kuras turklāt vēl rotā arī krāsaina zīmējuma fragmenti, izrādās, ietilpst ne tikai rakstnieces stāsts par komponistu Emīlu Dārziņu, bet vēl divi teksti – mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža apcere par šo pašu dižo garu un mākslas zinātnieces Dainas Auziņas apskats par grāmatas noformējumā izmantotā zīmējuma Moderna sabiedrība autoru dolfu Zārdiņu, kura dzīves laiks daļēji pārklājas ar Dārziņa mūžu. Sākotnēji šķiet neiespējami, ka tik nelielā apjomā iekļāvušies trīs žanriski un intonatīvi atšķirīgi teksti, kurus vēl turklāt papildina vizuālais materiāls, lasot neradīs disonansi, taču izrādās – nē. Tikpat kā ne.

Ingas Žoludes versija par Emīlu Dārziņu nepretendē uz visa komponista mūža analīzi – loģiski, ja ņemam vērā to, ka par šo traģiski īso dzīvi nav zināms pārāk daudz, un to, kas zināms, vēlāk savā esejā korekti un erudīti izklāsta mūzikas speciālists. Rakstnieces interese, mēģinot pavērt iztēles durvju spraudziņu uz vairāk nekā gadsimtu seniem notikumiem, ir bijusi cita. Vienā līmenī tā ir grodā valodā viegli uztverami atstāstīta leģenda par to, kā tapusi tautā pazīstamākā Emīla Dārziņa kompozīcija Melanholiskais valsis, uz to norāda arī darba nosaukums. Tomēr otrā līmenī autore piespiež lasītāja acīm kaleidoskopu, kurā ņirbošie stikliņi – sadzīviskas detaļas iz gadsimta sākuma, no mūsdienu valodas stilistiski atšķirīga runa, mājieni uz citām Dārziņa dzīves epizodēm – ik brīdi sakrīt citā krāsainā kombinācijā, kas ir gana abstrakta, lai mēs saprastu: caur šiem stikliņiem spulgojas ne jau tikai līdz galam neizzinātā komponista biogrāfija, ne jau tikai maza variācija (apzināti lietojot mūzikas terminu, ar kādiem piesātināts arī pats teksts) par simt gadu senām kultūras dzīves aktualitātēm, bet kaut kas krietni globālāks, ko varbūt varētu nosaukt par radošas dvēseles mūžīgo vientulības izmisumu.

 

Garīga rakstura trīsstūris

Piesātināto metaforu plakne, uz kuras autore sev raksturīgajā stilā būvē stāstījumu, šoreiz izdiedzējusi divus īpaši spilgtus asnus ar biblisku pieskaņu. Viens no tiem ir Lāču māju dārzs: tur Emīls kādā naktī redz vīziju, kas saskaņā ar nostāstu kļuvusi par Melanholiskā valša inspirāciju, proti, Dievmātes tēlu. Tieši šis tēls pārmet tiltu uz iespēju dārza jēdzienu izprast bibliski dubultpiesātinātajā simboliskajā līmenī – vienlaikus kā dievišķi radošā garā kūsājošo Ēdeni un tuvās nāves priekšnojausmu piepildīto Ģetzemani, kas abas veido komponista nemierīgi eksaltēto iekšējo telpu.

Dievmātes tēls ir arī mīlestības tēmas koncentrāts: rakstniece iejūtīgi, taču vienlaikus nedaudz rotaļīgi apspēlē faktu, ka visas Dārziņa dzīves liktenīgās sievietes bijušas vārdā Marija (piebildīsim, ka šāds vārds bijis arī rakstnieces vecmāmiņai, kurai grāmata veltīta) un komponists visu mūžu dzīvojis apjausmā, ka atrodas līdzās nepareizi izvēlētajai. Un tomēr: "Vai tad visas Marijas nav daļa no vienas vienīgas MA RIJAS ?" jautā autore un šādi tekstā iezīmē nepārprotami garīga rakstura trīsstūri, kura vienā punktā atrodas dārzs, otrā – sieviete, trešajā – netveramais un mokošais radošuma princips, kas ar saknēm iekodies dvēselē – varbūt kā indīgo kurpīšu mēļzilais krūms, bet varbūt kā svētas sievietes mēļzilais apmetnis. Viņas abas stāv dvēseles dārza stūrī, un abas ir īstas.

Un kurš no šiem tēliem ieviļņo komponista dvēselē urdošo strāvu, kas mudina uz nošu līnijām rindot zvaigznāju rakstus, bet vēlāk krietnu daļu uzrakstītā sadedzināt, – uz to autore atbildi nesniedz, un arī nevajag. 1904 – gads, pēc kura līdz Dārziņa noslēpumainajai nāvei ir atlikuši vairs tikai seši gadi, – tiek izlasīts kā nogrieznis bez konkrēti iezīmēta sākuma un beigām, novilkts starp ziemas rītu ar Grīga atbalsi un vasaras rītu, kas izskan kā lirisks, smeldzīgi vienkāršs valsis.

Pēc iztēles klaiņojuma pagātnē un simboliskajā telpā Oresta Silabrieža eseja par Dārziņa dzīves zināmajiem faktiem Dvēsele joprojām caur pasauli iet lasāma kā loģisks turpinājums un sasaiste, kas izskaidro daļu no pirmajā teksta daļā rodamo atsauču klāsta. Taču trešais teksts – Dainas Auziņas Skaistums ārpusīgi no visa –, kas pārslēdz lasītāja skatienu no komponista Dārziņa uz mākslinieku dolfu Zārdiņu, no audiālā uz vizuālo, lai gan informatīvi saistošs, jo vēsta par mūsdienu sabiedrībai gana mazpazīstamu gleznotāju, tomēr rada divu saskrējušos vilcienu sajūtu. Jā, ir zināms, ka trīs grāmatas teksti tapuši mūzikas un literatūras kopīgajiem aspektiem veltītā sadarbības projektā, un tāpat skaidrs, ka mākslinieka mūža apskats turpina Ingas Žoludes aizsākto radošā gara virāžu problemātiku, kuru trešā teksta autore Daina Auziņa abu izcilo personību kontekstā arī gana skaidri izzīmē, tomēr instinktīvi šķiet, ka dolfa Zārdiņa biogrāfiskā skice grāmatā ir lieka.

Ieklausījušies Dārziņa mūzikas pazīstamajās skaņās, tikai ar grūtībām spējam pārslēgties no liriskā uz lietišķo, no pastorālā uz urbāno. Taču, ja padomājam: arī Melanholiskā valša autora mūžs aprāvās šādi – ar citādu, negaidītu, skarbu noti. No šī viedokļa varbūt viss ir pareizi.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja