Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Grāmatas Amsterdamas princips recenzija. Kur sievišķi mirkšķina ar pupiem

Vilis Lācītis ir iejuties pasaulē, pamanījis robežu vaļīgumu un sev vien raksturīgajā manierē vieglā stiliņā turpina iztēlot un rādīt latviešu dzīvi. Tādu gana absurdu, gana ēverģēlīgu, bez patosa un pāri pārvilkta pieraudāta skumju deķa

Vilis Lācītis latviešu literatūrā ienāca ar troksni un dipoņu: viņa debijas darbs Stroika ar skatu uz Londonu kļuva par Latvijas mēroga bestselleru/dižpārdokli. Nākamā grāmata – Pamodināt Lāčplēsi – bija zaudējusi Stroikas... haotiskumu, kopumā iezīmējot Lācīša taku diezgan noteiktā virzienā: ieķiķināt par latviešiem, turklāt ieķiķināt vērīgi un tā ar mīļumu, bez augstprātības.

Toties lepni dēvētais sviestroka mikroromāns Garais ceļš uz Hantimansijsku, kurš iznāca kopā ar grupas Zupski Rubin albumu, – daļu Stroikas... un Lācīša cienītāju padarīja domīgus. Radās pat jautājums – vai nu Lācītis steidz publicēt ik rindiņu, ko ir sarakstījis, vai viņa darbiem vienkārši trūkst prasīga redaktora... Sviestroka romāna labākā daļa bija pievienotais albums.

Šogad iznākušais darbs Amsterdamas princips atkal autoru aizved atpakaļ pie pirmsākumiem. Viņš ir iejuties pasaulē, pamanījis robežu vaļīgumu un sev vien raksturīgajā manierē vieglā stiliņā turpina iztēlot un rādīt latviešu dzīvi. Tādu gana absurdu, gana ēverģēlīgu, bez patosa un pāri pārvilkta pieraudāta skumju deķa.

Varat raudāt, varat smiet

Kā ierasts, romāna darbība risinās vairākās vietās, galvenokārt Latvijā un Skotijā. Sižeta līnijas ir vairākas, un šoreiz tās glīti satek kopā, turklāt ne mirkli nezaudējot grodumu.

Rīgā nezināmi algotņi no Preses nama jumta nolaupa... lohotronu. Tā kā šis verķis/daikts ir vitāli nepieciešams dažiem Latvijas politiķiem, viņi uzmeklē izbijušu alfieti (atvasinājums no specvienības, nevis fabrikas) Dronu, kurš parasti par attiecīgu samaksu ir ar mieru darīt jebko, Drons iesaista datornūģi (Lācīša gauži iemīļots tēls) Šņuri, un abiem ne pārāk attapīgajiem jauniešiem ir jādodas lohotrona meklējumos, pa ceļam iesaistot vēl trešo lempi, izputējušu reklāmistu Gunču. Jāpiebilst, ka autors labi zināmo vārdu "lohotrons" izmantojis kā abreviatūru pamatīgai vārdu virknei ar zināmā mērā novatorisku nozīmi, apzīmējot ārkārtīgi noderīgu ierīci, tomēr nebojāšu lasīšanas prieku, to uzreiz še atšifrējot. Tā nu jaunekļi pošas ceļā, taču gatavodamies vēl pamanās nākt tiešā saskarē ar dažām Latvijas politiskajām partijām – partiju Augsnes kopa, Labāko Latvijā – Latvijai, Latvijai un Latgalei un citām. Priekšvēlēšanu sīvajā cīņā tās nāk klajā ar dažādām aktivitātēm, no kurām īpaši burvīga ir Latvijai un Latgalei iecerētā akcija Muminofilijai – nē!. Tās aizsācējs un galvenais organizators ir Dievapils mērs Virpuļevičs, šarmants kungs, kura uzstāšanās parasti pulcē lielas ļaužu masas. Partijnieku un varasvīru slepenās nodarbes gūst jaunu jēgu, autoram atklājot izcili sazarotu sazvērestības teoriju.

Žargons kā pašvērtība

Brīvi jūtoties trīsvalodu žargona vidē, Lācītis, šķiet, ir teju vienīgais latviešu rakstnieks, kuram žargona iepīšana literārā darbā sanāk dabiski, un teksts no tā iegūst, nevis zaudē. Vienkāršrunas sulīgums ļauj personāžiem izcelties vēl vairāk, glīti izzīmējot ikvienu dīvainīti, jo Lācīša darbos parasto cilvēku dzīve, sadzīve un domāšanas veids kļūst par absurda stilistikā ieturētu komēdiju. Amsterdamas principā mājvietu atrod mūziķi, politiķi bandīti un bradātāji, latvju sievietes Skotijā, viņu melnādainie vīri, Vatikāna amatpersonas un pat daži ģenerālsekretāri (tie vairāk atmiņās un piezīmēs). Maskačkā mītošais bandīts Jānītis Vaļva un viņa māmuļa ir mani mīļākie tēli šai raibajā galerijā, īpaši ainā, kur viens no varoņiem, izputējis reklāmas aģentūras īpašnieks, ierodas notirgot savu smalko mobilo un sastopas ar Vaļvu ģimeni mājas apstākļos. Večiņas iejaukšanās dēla un viesa sarunā ir tik plūstoša un vienlaikus pilnīgi traka, ka baudīju ik izteicienu (jociņi parupji, brīdinu!). Visa šī raibā brālība, pašiem to nezinot, ir cieši saistīta, un ikkatrs viņu solis izraisa rezonansi pārējo dzīvēs.

Pēcpadomju eiropietis

Un pats lielākais Viļa Lācīša kā mūsdienu latviešu rakstnieka pluss ir spēja būt priecīgam visos apstākļos. Arī viņa varoņi, no visādām nelāgām ķibelēm izkūlušies, līksmi luncinās kā lempīgi pusauga kucēni, un pat īgnais Drons, cilvēks, kurš jau sen ir pārdevis visus savus ideālus (ja pieņemam, ka viņam tādi reiz ir bijuši), izrādās tīri lāga čalis.

Ir gadījies dzirdēt viedokli, ka tā, kā raksta Lācītis, par latviešiem rakstīt nevajadzētu. Tāpat kā nevajadzētu finansēt tādas filmas kā Kolka cool un Cilvēki tur. Taču Viļa Lācīša darbi vairāk atgādina nevis šos sociāli tracinošos darbus, bet vecās labās krievu komēdijas, kā Šurika piedzīvojumi, Briljanta roka un Divpadsmit krēsli, tikai eiropeiskākā gaisotnē. Bet vīri paliek tie paši.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja