Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Grāmatas Es nekad nerunāju muļķības recenzija. Berelis dzied častuškas

Guntis Berelis stāstu krājumā Es nekad nerunāju muļķības turpina izvērst, apspēlēt un (paš)parodēt tēmu loku, kuru latviešu literatūrā skāris pamatīgāk no visiem

Ne viss, ko autors ieraksta grāmatā, ir smelts no paša pieredzes. Tā it kā būtu ābeces patiesība, tomēr laiku pa laikam joprojām dzirdam, piemēram, viedokļus, ka populāras erotisko romānu rakstnieces teksti esot viņas personiskie "gultas stāsti", kaut gan ar tādu pašu ticamības pakāpi varētu apgalvot, ka tad jau arī detektīvromānu autors visas savos darbos rodamās līķu kaudzes būtu nokopis pašrocīgi. Lai vai kā, tomēr šādam liktenim nav izbēdzis arī latviešu prozas enfant terrible Guntis Berelis.

 

Šausmas īsprozas formātā

Pēc sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts publicētā romāna Vārdiem nebija vietas, kurā Guntis Berelis radījis laikam taču latviešu literatūras vēsturē baisāko vīriešu kārtas protagonistu, pār rakstnieka galvu nobira ne tikai kategoriski spriedumi, bet arī "virtuves kritiķu" visai krāšņās diagnozes. Tomēr Guntis Berelis, šķiet, to ņēmis vērā ne vairāk kā siltu lietutiņu, jo savā jaunākajā grāmatā – stāstu krājumā Es nekad nerunāju muļķības – turpina izvērst, apspēlēt un (paš)parodēt tēmu loku, kuru latviešu literatūrā, visticamāk, skāris pamatīgāk no visiem, proti, baiļu, šausmu, tabu jēdzienus un, ja piesaucam Jungu, personiskās ēnas iepazīšanas svarīgumu.

Vārdiem nebija vietas varētu dēvēt par vēsturisko šausmu odu vai simfoniju, savukārt jaunajā grāmatā Guntis Berelis atgriežas pie sava iemīļotākā, proti, īsprozas, formāta un tās tonalitātes, kuru pazīstam no krājumiem Mitomānija un Mīnotaura medības; tiesa, otrajā krājumā iepazināmies arī ar autora alter ego Viesturu Reimeru, kura spalvai piedēvēti četri stāsti grāmatas vidusdaļā. Gunta Bereļa teksti šausmu un tabu sižetus kariķēja, hiperbolizēja un citādi mētāja pa gaisu erudītu metaforu bumbiņās, Viestura Reimera stāsti vairāk atbilda klasisku "baileņu" shēmai, kuru autors necentās pabalstīt ar postmodernu spēlīšu kruķiem. Taču jau Mīnotaura medību klajā nākšanas brīdī Viestura Reimera inkognito bija atklāts, un turpmāk autora, kuru ērtības labad sauksim par Gunti Bereli, stāstos saplūst abas tendences: ja gribam, varam šos tekstus uztvert kā burtiskus eksperimentus lauciņā, kuru Freids dēvēja par das Unheimliche, ja gribam – drošības labad aizslēpties aiz dažādu iespējamo interpretāciju slāņiem, ko šie stāsti gan pieļauj, gan mudina darīt.

 

Svinīgas pusdienas Saeimā

Turpinot izvērst muzikālo metaforu (no kuras šī darba kontekstā nekādi nav iespējams atbrīvoties), var teikt, ka balādes, kuplejas vai, ja gribat, častuškas, kuras Guntis Berelis jaunajā grāmatā dzied labticīgajam lasītājam, pārsvarā paplašina vai no citiem leņķiem pietuvina tos tabu, ar kuriem autors provocēja jau pirmajos krājumos. Titulstāsts, kurā vēstītājs gari un plaši apraksta glaimojošo notikumu – ģimenes ielūgumu uz svinīgām pusdienām Saeimas namā –, noslēdzas ar grotesku sižeta kūleni, kuram līdzīgu atceramies no stāsta Mēs bijām no teātra.

Tūristu sezona, kurā beidzot noskaidrojam, ar ko tad īsti nodarbojas lauku viesu namu īpašnieki (vismaz daži no viņiem), atsauc atmiņā līdzīgi ievirzītu stāstu Bērnu impērija, savukārt stāsts Sāls, pārvietodams lasītāju savdabīgā laika un telpas dimensijā, kurā vairs neeksistē pazīstamie cēloņsakarību principi – vismaz ciktāl tas attiecas uz uzvedību pie galda, – stāstu Cilvēka muzejs. Taču – ja jautājam, vai tematikas atkārtošanās traucē uztvert jaunos stāstus kā pirmreizīgus, būtu jāatbild noliedzoši. Galu galā cik daudz ir to universālo baiļu un tabu tēmu, pa kurām autors varētu rušināties?

 

Arvien vairāk krāmu

Kā apgalvo pats rakstnieks, cilvēka prātā bailēm vienmēr ir rezervēts kāds plauktiņš – kad no tā kā nelikvīdas tiek izvāktas neracionālās bērnības bailes, to vietā rūpīgi tiek sakrautas pieaugušā fobijas, kas bieži ir ne mazāk iracionālas. Rakstnieks, apspēlējot šo tematiku, spēj tikai no dažādiem rakursiem atkal un atkal piespiest lasītāju paraudzīties uz to, kas, kā apgalvo cits ievērojams publikas šokētājs Stīvens Kings, ir visu mūsu baiļu dziļākais kodols: nāve, svešais, nezināmais, kas būtībā ir viens un tas pats.

Vienalga, vai Stīvens Kings to ietērpj spokaina klauna vai melna kaķa maskā, vai Guntis Berelis tam pārsviež Saeimas nama, maza ciematiņa padomiskās ēdnīcas vai īpaši labi aprīkota cietuma ilūziju, vai stāstu sižetiskā virskārta skar kanibālismu, slepkavības, spīdzināšanas (un to visu Gunta Bereļa stāsti piedāvā pārpilnībā), aiz šī slāņa paslēpies, autors smīkņā (bet varbūt tomēr krīt labi slēptā izmisumā?) par esamības absurditāti un eksistenciālo bezizeju. Tomēr – katra Gunta Bereļa ironiskā "ziņģe par bailēm" iekožas arīdzan kādos lasītājam sirds dziļumos dārgos stereotipos par pasaules lietu kārtību un neomulīgi tiešā trāpījumā aizskar tajā vistālāk nomaskētajā apziņas līmenī, kurā šie teksti mūs biedē. Biedē nevis tāpēc, ka mēs kaut mirkli uztvertu tajos aprakstītās groteski absurdās situācijas kā kaut vai teorētiski iespējamas, bet tāpēc, ka tās mūsos aizķer un sakustina tos arhetipiskos līmeņus, kuros esam spiesti atzīties sev: iracionālie, primitīvie plauktiņi mūsos joprojām nelepojas ar modernam cilvēkam piedienīgu tukšumu, nē, tie ir piebāzti līdz malām, un, mums kļūstot vecākiem, krāmu skaits tajos aug augdams.

 

Spēle uz nervu stīgām

Šīs dziesmiņas vienlaikus ir arī drastiski jautras, tajās nav ne miņas no drūmas blenšanas savā nabā un vaimanām par pasaules nenovēršamo ripošanu bezdibenī. Ar populārās kultūras elementiem Guntis Berelis manipulē tik prasmīgi un krāsas savās absurda ainiņās sabiezina tik bezkaunīgi, ka lasītājs pēc katra stāsta izlasīšanas jūtas, kā noskatījies slaveno vēsturiskās pornofilmas ainiņu, kuru tik krāšņi apraksta Vārdiem nebija vietas, – vienlaikus izbaudot šermuļus, uzjautrinājumu un nenoliedzamu katarsi.

Rakstnieks atkal ir spēlējis uz nervu stīgām kā ģeniāls pianists, kuram saviesīgā vakarā pēc Bēthovena Devītās lūgts "uzraut" kaut ko vieglu – un viņš arī "uzrauj": vienu kārtīgu nāves deju, kuras ritmā kājas cilā visi klātesošie. Stāstā Nāves triumfs vēstītājs sūkstās, ka nāve modernajā laikmetā esot izraidīta no civilizētās sabiedrības. Varbūt var teikt, ka tie ir rakstnieki, kuri savos darbos preparē tumsu, ēnu, aizliegto un biedējošo, aiz rociņas to atkal ieved mūsu vidū. Kur, protams, tai ir īstā vieta.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 239

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja