Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Grāmatas Pēcjēzus vecuma sviests recenzija. Dvēsele sadalās drumslās

Šķiet, ka Oskara Vizbuļa grāmatas Pēcjēzus vecuma sviests uzstādījums ir vārgi un skumji pasmieties par savu dzimuma un vecuma krīžu grotesku pašstigmatizāciju

Līdz šim latviešu lasītājs ar rakstnieka Oskara Vizbuļa vārdu nebija pazīstams, taču autora debijas grāmata – stāstu krājums Pēcjēzus vecuma sviests – droši vien liks lasītājam autora vārdu atcerēties un gaidīt arī uz grāmatas ceturtā vāka pieteikto romānu. Šīs nepretenciozās grāmatas lasītājs varētu atrasties starp tiem, kas nekautrējas no savas gaumes uz ironiskiem stāstiņiem, kuros var atrast iemeslu identificēties ar dzīves sitienu apdauzītu personu, kuru no pēcjēzus vecuma krīzes izraušanās attur vai nu totāla apmaldīšanās visās uzsūktajās zināšanās un pieredzē par to, kas un kāda īstenībā varētu būt dzīve, vai arī neglābjams paštaisnums un "mirēja egoisms".

Grāmatas nosaukumā ietvertā ironija precīzi raksturo nepiespiesto veidu, kādā vēstītāji spriedelē par eksistenciālām problēmām, dzīves jēgu un dvēseles apjausmu, kad tā dzīves izaicinājumu rezultātā jau ir noformējusies šķība greiza un lieliski atbilst "nabadziņa" vai "neveiksminieka" būtības manifestācijai traģikomisku dzīves brīžu attēlojumā, padevīgumā liktenim vai citam lielākam spēkam, nepretojoties devītajam vilnim, bet drīzāk paļaujoties straumei.

 

Pilnpiena sviests

Pamatoti krājumā kā pirmie sakārtoti stāsti Neiespējamā mīlestība, kas apzināti un veiksmīgi attālinās no pazīstamās kultūrtelpas un tēlo galvenā varoņa tiecību izrauties ārpus tās problēmu eksosistēmas, lai gan stāsta nobeigumā negaidīti atklājas neizbēgama piesaiste likteņa pavedienam tepat mājās. Otrais krājuma stāsts Izkrāso pats stāstīts no 60 gadu veca vīra skatpunkta, viņš savā vientulībā atskatās uz dzīves šķietami mazo pieredzi un lielākiem virsuzdevumiem.

Lai gan jau šajos divos stāstos nevar nepamanīt autora tieksmi apzināti dekonstruēt nopietnības smagumu, kāds raksturīgs diskursam, kas pēta cilvēka eksistences izaicinājumus, tālākajos stāstos lasītājs var atraisīties arvien vairāk, jo atraisās arī autors, bez nekāda filtra šaujot ārā jebko, kas ir ienācis prātā. Te minams gan vietumis ne visai motivētais, pašmērķīgi manieriskais žargona izmantojums, klišeju slāņi un nozīmju reducēšana. Piemēram, stāsta Čigānu atriebība izaicinošais "politnekorektais" tonis – kā to apzinās arī stāsta vēstītājs – nespēj aizpildīt stāsta tukšumu, kura kulminācija ir atklājums, ka čigāni ar galvenā varoņa un viņa draugu zobu birstēm savulaik ir nomazgājuši pakaļu.

Vietumis autoram izdodas radīt idejas, par kurām var pasmaidīt. Tāds varētu būt gan stāsts par miroņa vizināšanu Mums vēl jāparāda mironim daži līkumi, gan stāsts par Rīgas smaržām, kas lasītājam liek doties ekskursijā pa zināmo pilsētas vidi, īpaši aktivizējot ožas maņu, ierastos Rīgas vārtrūmju aromātus aizstājot ar indīgi smirdošām sievietēm, jo viņas, no rīta braucot uz darbu, ir dusmīgas. Būtībā smieklīgums vienmēr rodas uz kaut kā cita rēķina – vai tā būtu čigānu kariķēšana, diskurss par sievieti vai jebkas cits, kas ir ārpus vēstītāja ietekmes kontroles. "Nobeigumā es gribētu jums visiem piemiegt ar aci. Tā jautri un nevainīgi. Kas gan būtu pasaule bez smiekliem!" saka Fricis Malums, autora alter ego, vienā no Friča Maluma cikla stāstiem, pēc tam kad reflektējis par to, ka patiesībā laikmetīgās mākslas muzejs ir viens asiņains projekts, kura finanšu pamatā ir pasaules mēroga sociālas un finanšu traģēdijas un kataklizmas.

 

Viņš zina vairāk

Šķiet, ka grāmatas uzstādījums ir vārgi un skumji pasmieties par savu dzimuma un vecuma krīžu grotesku pašstigmatizāciju. Tieši šis arī ir galvenais iemesls, kāpēc grāmatai atradīsies lasītāji – kā vīriešu, tā sieviešu kārtas –, tas viņiem liks brīnīties par autora talantu vienos vākos savietot dažādo vēstītāju neiegrožotu vīrieša šovinismu un sievietes meklējumus pēc mīlestības. Taču Oskars Vizbulis šķietami par savu mērķi neizvirza literāri mākslinieciskas ambīcijas, bet gan sava sviesta pikucīša jeb personīgā stāsta iemešanu lielākā sviesta diskursā. Tomēr viens no vēstītājiem atklāj, ka "...labs dzejolis jau ir tāds, kuru izlasot dvēsele sadalās drumslās kā kautiņā pret galvu sašķaidīta alus pudele".

Autoram debijas krājumā ir izdevies identificēt tēmas, kas definē globālo literāro diskursu, un vienlaikus veiksmīgi izvairīties no jebkādas novitātes vai pienesuma šo tēmu pētniecībā. Nepamet sajūta, ka autors zina vairāk par visām šīm eksistences likstām un pārdomām, nekā stāstu krājumā atļāvies parādīt, slēpdamies aiz nepārejošas ironijas, klišejām par eņģeļiem un daudzkārtēji uzlietām ezoteriskām patiesībām par dzīvi. Šī grāmata ar visiem saviem redakcionālajiem negludumiem ir tikpat neperfekta, kāda ir cilvēka dzīve.

Top komentāri

Pēcklizmas vecuma
P
mīzali un sūdi no smadzenēm.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja