Laika ziņas
Šodien
Migla

Grāmatas Skolotāji recenzija. Teksts kā termometrs

Andris Akmentiņš romānā Skolotāji, izmantojot karstuma un aukstuma metaforu, piedāvā trāpīgu 50.–60. gadu vērojumu

Pēdējais romāns sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts veic interesantu gaisa cilpu, atkal aizvedot lasītāju atpakaļ uz 50.–60. gadiem, tā dēvēto Hruščova atkusni, kuru savos darbos skāruši arī vairāki citi sērijas autori. Tomēr Andris Akmentiņš ar romānu Skolotāji piedāvā īpatnēju filtru, caur kuru uzlūkot šo neilgo, tomēr zīmīgo laikposmu, – lauku skolas un skolotāja tēlu kā vienlaikus simbolu un kritēriju notiekošajam, taču arī reālistiska vēstījuma pamatu.

Ievadā autors piemin faktu, ka viens viņa tuvinieks skolotājs Hruščova laikā pāragri dabūjis galu no pārkaršanas saulē, otrs tajā pašā laikā – no sala. Karstums un aukstums Skolotāju kontekstā kļūst par metaforiskiem jēdzieniem, kas raksturo laikmetu, – no vienas puses, "atkūst" agrīnā sociālistiskā reālisma ledus laikmets, no otras – krasās uzskatu svārstības laikā, kad pēc tautu tēva nāves neviens vairs īsti nezināja, kas atļauts, kas ne, arī par labu nenāca. Kā šādā "neviendabīgā temperatūrā" dzīvoja un izdzīvoja mūsu vecāku un vecvecāku paaudze, un kas bija viņu skolotāji – gan klasē, gan ārpus tās?

 

Savdabīgā kolāža

Romāna pēcvārdā autors mazliet ironiski nosauc Skolotāju žanru par "maģisko socreālismu", taču vismaz sākotnēji apzīmējumu "maģisks" droši varam atmest. Teksta pirmā daļa Sarmas grāmata aiz īsa ievada sāk risināt – labākajās sērijas tradīcijās – gluži reālistisku, laikmetu raksturojošām niansēm bagātu vēstījumu. Sarmīte ir Tērces septiņgadīgās pamatskolas direktora Papiņa jaunākā meita, kuras dzīve rit starp pašas mācībām, meitenīgiem noslēpumiem, konkurences cīņu ar vecāko māsu Veltu un izdzīvošanu pasaulē, kurā vēl atbalsojas gan kara gadi, gan izsūtīšanas šausmas, gan ikdienā pieredzamais trūkums. Tomēr šis ir optimistisks vēstījums, kurā gan nav īpašu dramatisku pagriezienu, bet kurš, regulāri aplaimodams lasītāju ar trāpīgām un ironiskām detaļām, rātni rit uz priekšu tāpat kā kārtīga padomju pilsoņa dzīve – skola, komjaunatne, vidusskola, partija, institūts, darbavieta, kāzas, bērni.

Tieši tāpēc piedzīvojam pārsteigumu, kad jau krietni pāri romāna vidusdaļai vēl pavisam jauniņās Sarmītes stāsts piepeši apraujas un aizsākas Tēva grāmata: dienasgrāmatai līdzīgs Papiņa atmiņu vēstījums, kas pārlec pagātnē uz 40. gadiem. Vēl pēc trīsdesmit lappusēm apraujas arī Papiņa stāsts, ko nomaina Tērces skolas skolotāja Jāņa Nācēja vēstules dažādiem adresātiem, un savdabīgo tekstu kolāžu noslēdz Veltas grāmata, Sarmītes vecākās māsas stāsts, kas atkal trešajā personā atskatās uz notikumiem no vairāku gadu desmitu attāluma. Šāds vēstījuma izkārtojums, no vienas puses, ļauj realizēt autora pēcvārdā izklāstīto ieceri palūkoties uz vēstures posmu no četru dažādu skolotāju skatpunkta, no otras – tomēr ir mulsinošs.

 

Saraustītie pavedieni

Sarmas grāmatai atvēlētā lauvas tiesa teksta gandrīz simtprocentīgi pārliecina lasītāju (kurš vēl nav iepazinies ar autora "maģiskā socreālisma" teoriju), ka stāstījums sekos pirmām kārtām Sarmītei, tāpēc, kad meitenes stāsts tiek nocirsts teju pusvārdā, neizbēgami seko apjukums. Tiesa, Veltas grāmata retrospekcijā sniedz pārskatu par pirmajā daļā iepazīto personāžu turpmākajām gaitām, tomēr šī ir konspektīva daļa, kas lietišķi atreferē faktus; "katrai divi bērni", "katrai pa vienam vīram", "abas redzējušas Karpatus, Brestu, Sevastopoli"...

Zināmu pabeigtības sajūtu Veltas stāsts gan rada, taču apziņas stūrī kņudinās iespaids, ka autors, steigdamies uz finiša taisni, ir pārlēcis pāri krietnai daļai vērtīgas vielas. Gluži kā izlaižot padsmit sēriju seriālā pēc brīža nesaprotam, kāpēc A vairs nav kopā ar B un kur no skatuves pazudis C, tāpat nav skaidrs, kādas psiholoģiskās virāžas ir savedušas Veltu kopā ar māsas jaunības mīlestību Valdi, kādā veidā Sarmīte pārvar bailes no skolēniem utt. Nav arī saprotams, kāpēc romāna ievada epizode vēsta par Valdiņu, kuram turpmākajā tekstā būs tikai abu māsu gaitām pakārtota loma.

Tēva grāmata abu māsu dzīvesgaitas papildina ar atskatu pagātnē, dodot vismaz lakonisku ieskatu "bāzē", uz kuras veidojas Tērces skolas mazās kopienas dzīve, kā arī noapaļo Papiņa tēlu, kurš ir visa romāna būtiskākais smaguma punkts. Taču pilnīgi nesaprotama ir Jāņa grāmata, līdz tam tikai šur tur pieminētā Jāņa Nācēja, ideālistiskā dramatiskā pulciņa vadītāja, stāsts – vēstules, kurās gan uzķeram atblāzmu no galveno personāžu dzīves, bet kuras kopumā iesviež lasītāju tāda tēla daudzvārdīgajās pārdomās, par kuru līdz šim interese bijusi visai pavirša, – un arī Jāņa grāmata to nepadziļina.

Iespējams, teksta sadalījums vaļīgi saistītos riecienos būtu attaisnojies, ja Sarmas grāmata neaizņemtu divas trešdaļas romāna, taču, ja reiz sižets ievedis noteiktā uztveres gultnē, ir grūti pieņemt citus spēles noteikumus. Jāpiezīmē, ka atsevišķas sižeta līnijas arī kopumā sīki izstrādātajā Sarmas grāmatā paliek karājamies gaisā: tā arī neuzzinām, kas bijis pamatā Sarmītes ciešajai draudzībai ar skolotāju Dagniju, kāda ir mistiskās Cukurtantes pagātne un tā tālāk. Lietojot paša autora izmantoto metaforu par saraustītajiem attiecību pavedieniem, aprauti mums nezināmu norišu diedziņi un aizsāktu, bet neturpinātu motīvu gali teksta gobelēnu padara visai spurainu.

 

Iekšējais pretrunīgums

Par spīti irdenajai struktūrai, Skolotāji visai veiksmīgi portretē izvēlēto laikmetu, piedāvājot daudz vēsturiski saistošu detaļu un spilgtu momentu: lauku skolotāju "kūtiņas", kurās tiek turēti mājlopi pašu vajadzībām, un nepieciešamība tiem pa grāvmalām sakasīt legālo siena devu, nez no kurienes Tērcē uzradušies krievu skolēni, kuru izbadējušies organismi "saindējas" ar latviešu govju pienu, obligāti veicamās pazemojošās pārbaudes, vai kādās mājās nenodarbojas ar "privāto saimniekošanu", plāna pārpildes, sienas avīzes, kukurūzas kampaņa, kolhozu talkas...

Ar ikdienas skarbo realitāti savdabīgi kontrastē liriskās atkāpes: katras nodaļas sākumā ievietotās latviešu dzejnieku rindas, kurās klišejiski apdainoti padomju dzīves jaukumi. Tas atsauc atmiņā karstuma un aukstuma metaforu: visu romānu caurauž neuzbāzīgi ironiski akcentēti kontrasti – kamēr skolēni aktu zālē skandē patriotiskas dziesmas par mieru, tuvējā mežā tiek nomērķētas ballistiskās raķetes. Šis teksta iekšējais pretrunīgums, šķiet, arī ir būtiskākā toņkārta, kas padara Skolotājus par trāpīgu laikmeta vērojumu, par spīti teksta lēkājošajai iekšējai temperatūrai.

Top komentāri

Dace
D
Šai recenzentei pilnīgi visi autori raksta izcili un laikmetus portetē filigrāni. Ģeniāli rakstnieki, ģeniāli recenzenti.
Such Fun!
S
Pāris reizes Krievijas literātu (arī Tatjana Tolstaja) runās nācies dzirdēt spriedumus par paūtījuma literatūras žanru kā tādu. Kāda rakstīšana, rezultāts ir tad #JustSaying
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja