Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Helēnas Heinrihsones izstādes recenzija. Starp realitāti un sajūtām

Helēnas Heinrihsones māksla iemieso to, ko gribas saukt par pilnasinīgu glezniecību, kura ir pilna ar enerģiskiem žestiem

Helēna Heinrihsone pieder to Latvijas gleznotāju lokam, kuru radošā darbība tiek piesaukta tikai slavinošās intonācijās. Iespējams, tam par iemeslu ir Helēnas Heinrihsones darbu nepretenciozā pašpietiekamība – rodas iespaids, ka māksliniece glezno tā, it kā pilnīgi nekas ārpus konkrētajiem audekliem, konkrētā radīšanas brīža un konkrētā mākslinieciskā impulsa nemaz neeksistētu. Dažādi kultūrvēsturiski kodi un atsauces ir novērojamas gan tematisko motīvu izvēlē, gan ekspresīvajā gleznošanas manierē, taču tās šķiet sekundāras un līdz galam neattiecināmas uz Helēnas Heinrihsones darbiem. Tiesa, norādīt, ka mākslinieku daiļrade neiekļaujas nekādu žanru vai virzienu rāmjos, ir kļuvis pārlieku klišejiski, taču Helēnas Heinrihsones darbos šo elementu ir tik daudz, ka atsevišķu «-ismu» uzskaitīšana patiešām būtu tikai bezjēdzīga formalitāte.

 

Iestudējuma motīvs

Apmeklējot mākslinieces izstādes, nevar neņemt vērā kādu citu slavas un atzinības aspektu. Helēnai Heinrihsonei notiek vairākas personālizstādes gadā, un viņu droši vien var dēvēt par vienu no Latvijas visbiežāk izstādītajām autorēm, taču šāds ritms mēdz novest radošas personas pie darbu un gatavu formulu atražošanas. Arī Helēnas Heinrihsones pēdējo gadu daiļradē ir izstādes, kas nav šķitušas īsti gatavas, bijis tikai tāds ieceres uzmetums, neattīstot idejas māksliniecisko potenciālu līdz galam. Tās ir pašsaprotamas blaknes, ko sniedz augsti atzīta klasiķa statuss, kuram vairs nav jāapliecina savs talants, – mākslas institūcijas darbus pieprasīs, sabiedrība izrādīs par tiem interesi arī tad, ja atsauksmes būs sliktas, taču visdrīzāk tādu nebūs, jo klasiķa statuss Latvijas kultūrvidē māksliniekiem piešķir savdabīgu imunitāti pret jebkāda veida kritiku. Trūkstot nepieciešamībai sevi pierādīt, pārsteigt skatītāju, mākslinieks nonāk tajā komforta zonā, kura nereti liek šķērsot trauslo robežu starp klasiku un salonismu, tādēļ šāds skatītāju un mākslinieku attiecību modelis ilgtermiņā iemidzina mākslas dzīvi.

Svarīgākās Helēnas Heinrihsones rokraksta iezīmes ir redzamas galerijā Māksla XO notiekošās izstādes Garām gleznu sērijā – mazliet banāls nosacītais sižets, kas tiek risināts caur sakāpinātu naivumu, spilgtu, savstarpēji kontrastējošu spektra krāsu laukumi, kas balansē starp figuratīvo un abstrakto un iemieso dzīves un mākslas pirmatnējību. Tikpat pazīstams ir arī uzveduma, iestudējuma motīvs, autore piesātina kompozīcijas un pašu tēlu kustības ar teatrāliem žestiem. Šoreiz tie veltīti attiecību tēmai, kas izspēlēta horeogrāfiskā dinamikā – antropomorfas pusfigūras dažādās kombinācijās pietuvinās un attālinās viena no otras, iemiesojot arī toņu, gaismēnu un laukumu savstarpējās attiecības uz audekla.

 

Maskarāde divvientulībā

Šo mentālo stāvokļu metaforas atsauc atmiņā Helēnas Heinrihsones 90. gadu beigu glezniecību, piemēram, tādas hrestomātiskas kompozīcijas kā Tuvināšanās mēģinājums (1996), Asaras pār krūtīm (1998), Skumjas (1998), jo arī tajos emocionālā pieredze precīzi izteikta, izmantojot pavisam askētiskus izteiksmes līdzekļus. Pietuvinājumi, sastindzināti deju kadri kopā veido lakonisku formu un krāsu montāžu, kuras intriga tiek saglabāta visā sērijā un neapsīkst vien pāris mehāniskās kombināciju variācijās.

Šajā nozīmē Helēnas Heinrihsones māksla iemieso to, ko gribas saukt par pilnasinīgu glezniecību. Tā ir pilna ar enerģiskiem žestiem, vibrējošu krāsu materializāciju, kuras vitalitāte liek gleznas skatīt kā kaut ko gandrīz bioloģiski dzīvu, iepretim glezniecībai kā sastingušu attēlu mākslai (par piederību tai gan diemžēl atgādina galerijas apgaismojuma lampu atspulgi uz audekliem). Tieši šis vitalitātes faktors Helēnas Heinrihsones darbos mani uzrunā visvairāk, jo tas aktivizē ļoti juteklisku mākslas uztveri, mijiedarbojoties ar izstādē redzamo ārpus intelektuālām konstrukcijām, kas mūsdienu kultūrā arvien biežāk dominē kā medijs starp skatītāju un mākslas darbu.

Helēnas Heinrihsones māksla atrodas kādā īpatnējā realitātes un sajūtu starptelpā, kur tās abas it kā krustojas, taču līdz galam vēl nepārklājas. Tās sižeti nav izvērsti stāstos, māksliniece koncentrējas uz privātiem impulsiem, dažādu situāciju un mirklīgu iespaidu izteikšanu, uzsverot to, kā tie atbalsojas mākslinieces spāniski temperamentīgajā iztēlē. Viņas glezniecība ir sirreāls arhetipisku tēlu karnevāls, kas izstādē Garām noris kā intīma maskarāde divvientulībā, nevis krāšņas dzīres.

Iespējams, kompozīcijas šoreiz organizētas, vairāk vadoties pēc intuitīviem principiem un atbrīvojoties no piesaistes sižetu un stāstniecības slodzei. Darbos ir mazāk mitoloģisku tēlu un simbolu kā citos ciklos, lielāka nozīme ir telpas (vai tieši antitelpas) ilūzijai, kas tiek panākta ar mērogu palīdzību, kā arī lakonisku lielizmēra laukumu saspēlei. Figūru kustības, to žestu trauslums kontrastē ar krāsu monumentalitāti, un tas izvēršas spriedzē starp glezniecību kā cilvēku izgudrotu valodu un cilvēcisko attiecību nepastāvīgumu, ievainojamību un trauslumu.

 

Helēna Heinrihsone

Personālizstāde Garām

Galerijā Māksla XO līdz 7.V

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Cik partijas vai partiju apvienības, tavuprāt, tiks nākamajā Saeimā?

Kopā nobalsojuši: 123

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja