Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 25. aprīlis
Līksma, Bārbala

Ingas Kalnas solokoncerta Bel canto recenzija. Mūsu dīvas varoņdarbs

Mākslinieciskais līmenis, kādu savā solokoncertā Bel canto 17. maijā, atzīmējot divdesmito skatuves sezonu, klausītājiem Latvijas Nacionālajā operā demonstrēja Inga Kalna, ir apbrīnas cienīgs. Tas ļauj dziedātāju godāt par operdīvu tajā vispilnīgākajā vokālajā un personības spēka plaukumā, ko vienā vārdā dēvē par briedumu.

Lai gan ir zināms, ka Inga Kalna savā starptautiskajā operdziedātājas karjerā ir dziedājusi vairākos opera seria iestudējumos, gan izrādēs, gan koncertizpildījumā atveidojot muzikāli un emocionāli apjomīgas un sarežģītas lomas, piemēram, tādas kā Gaetāno Doniceti lielā, vēsturiskā drāma Marija Stjuarte, kuras titullomu viņa izpildīja jauniestudējumā Insbrukā un koncertversijā Maskavā, vesels solokoncerts tik prasīgajā bel canto vokālajā stilā bija negaidīts pārsteigums. Turklāt vēl tāpēc, ka šis koncerts sekoja nesen uz šīs pašas skatuves Rīgā viņas atveidotajai Mimī lomai verisma melodrāmā Džakomo Pučīni operā Bohēma.

Līdzšinējā Ingas Kalnas klausītāju pieredzē viņa ir viens no veiklajiem, vieglajiem soprāniem, kas vispirms asociējas ar virtuozi un emocionāli dzīvi izdziedātām Georga Frīdriha Hendeļa virtuozajām instrumentālā tipa vokālajām pasāžām un to spodrajām augstajām diapazona virsotnēm, kā, piemēram, Alčīnā, viņas zelta lomā, kura sajūsminājusi publiku Vācijā, Francijā un pie mums Rīgā. Ingas Kalnas balss asociējas arī ar vokālo siltumu, kāds līdztekus rotaļīgajai virtuozitātei apbur viņas Verdi operlomās – Džildā un Violetā. Šoreiz viņa lika lietā dzimtenē vēl neatklāto savas balss pusi, ļaujot vokālajam plūdumam būt skanīgākam, plašākam, krāšņākam, papildinot savu izkopto lirisko soprānu ar dramatiskām krāsām, spēku un vērienu.

Tiesa, Inga Kalna jau diezgan agri pie mums, Baltajā namā, ir dzirdēta arī bel canto lomā Lučijas di Lammermūras iestudējumā – tas bija 1997. gadā, vēl dziedātājas studiju laikā Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Tomēr solokoncertā tagad, savā divdesmitajā sezonā, viņa neatgriezās pie šīs savas pirmās bel canto lomas. Koncerta programma bija īpaša tieši tāpēc, ka dziedātāja izpaudās mūsu publikai mazpazīstamā un ļoti sarežģītā bel canto stila repertuārā – jau pieminētajai Gaetāno Doniceti operai Marija Stjuarte piepulcējot arī viņa Annu Boleinu, Džoakīno Rosīni Turku Itālijā (Fjorillas lomā), Vinčenco Bellīni operu Pirāts (Imodženas lomā) un agrīno Džuzepi Verdi, kuru pārstāvēja Elvīras skats un ārija no operas Ernani.

Tie visi ir lieli, apjomīgi skati, kuros Ingas Kalnas varones izpaužas atšķirīgās, iekšēji pat pretrunīgās jūtās un domās. Viens dziedājums ietver ļoti plašu amplitūdu – no nāves apjausmas līdz visgaišākajām bērnības atmiņām. Tieši šis neparastais pretēju emociju un attiecīgi arī vokālo paņēmienu amplitūdas atvēziens likteņa apzīmogoto varoņu plašajos monologos ir atslēga Kalnas dziedātajiem vājprāta skatiem – operas Anna Boleina titulvarones un arī tikko par atraitni kļuvušās un par dēla drīzo nāvessodu satriektās Imodženas skatam un ārijai no operas Pirāts. Lai tos nodziedātu tik pārliecinoši, kā to izdarīja Inga Kalna, ir vajadzīga meistarība un "aknas": liela koncentrēšanās spēja, prasme ātri pārslēgties, perfekta vokālā tehnika, niansēta intonācija, izkopta toņa kultūra un fiziskā izturība.

Ingas Kalnas meistarība pārliecināja visā koncerta gaitā, un tā bija tik emocionāli piepildīta un patiesa, ka paņēma publiku mūzikas varā, lai arī šī nebija klausītāju iemīļoto, skaisto opermelodiju parāde. Zālē valdīja tāds klusums, ka dzirdētu adatu nokrītam. Vēl jāpiemin arī Ingas Kalnas īpašie "specefekti" – apgaroti izsmalcināts augsto toņu vokālās skaņas gaismojums un rūpīgi iztrenētā elpa, kas dziedātājai ļauj pārsteigt ar neparasti gari vilktām, līdzeni plūstošām skaņām. Koncerta gaitā Kalna vairākkārt pierādīja, ka elpa viņai ir kā nirējam – īpaši efektīgi tas izdevās piedevās nodziedātajā Marijas Stjuartes lūgšanā un saldajā ēdienā pašā koncerta noslēgumā atgriežoties pie Montserratas Kavaljē galā koncertu hita – Frančesko Čileas Adriānas Lekuvrēras.

Koncertā baudu sagādāja ne tikai Inga Kalna, bet arī dziedātājas lieliskie skatuves partneri – britu diriģents Džūlians Reinoldss, kurš, tāpat kā Kalna, būdams perfekcionists, pie operas simfoniskā orķestra pults precīzi vadīja kopīgo muzicēšanu, koncerta otrajā daļā iesaistot arī kori. Bija jūtams, ka arī simfoniskajās epizodēs, kas, izņemot Džoakīno Rosīni operas Seviljas bārddzinis uvertīru, nav šī orķestra repertuāra ikdiena, bija izstrādājis katru niansi, bet pašu programmu izraudzījies tā, lai dotu vārdu visām orķestra solistu grupām. Orķestris ir tāds, kāds diriģents stāv tā priekšā. LNO orķestris šajā vakarā rādīja augstu klasi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja