Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Izrādes Dēls recenzija. Kad ar mīlestību nepietiek

Režisora Intara Rešetina Dailes teātrī iestudētās izrādes Dēls centrā ir emocionāli – dažbrīd arī fiziski – nežēlīga tēva un dēla divkauja, kurā abas puses nepārtraukti zaudē

Mierīgā pārliecība, ar kādu Intars Rešetins turpina iet savu ceļu režijā, raisa cieņu. Tikko Dailes teātra sezonas pašā izskaņā viņš ir iestudējis jau ceturto sava vienaudža mūsdienu franču dramaturga Floriana Zellera lugu, kuru, tāpat kā iepriekšējās, labskanīgi tulkojusi Agnese Kasparova. Režisors televīzijas intervijā, vispirms pašironiski par šo tēmu pareflektējis (daudzi smīkņājot, ka laikam taču Rešetins neko citu, izņemot Zelleru, nelasa), atzīst – ja citi dramaturgi rakstītu tikpat labi, viņš iestudētu arī tos. Tas, protams, ir pārspīlējums, kaut vai, piemēram, līdz Ibsenam Zelleram vēl kāds gabaliņš ejams. Taču nenoliedzami šis četrdesmitgadīgais franču autors smalki jūt un talantīgi dramaturģiski iemieso cilvēka psiholoģiskās pieredzes zonas.

 

Zelleriāde turpinās

Vīrieša un sievietes, vecāku un bērnu attiecības ir mūžīga un universāla mākslas tēma, bet Zellers tās ieliek sava laika un savas paaudzes sociālo ieradumu kontekstā un risina vieglā, elastīgā dialogā, padarot tās šķietami viegli spēlējamas. Tikai «šķietami» tāpēc, ka dramaturgs sadzīvisko konkrētību vispārina, to it kā izšķīdinādams laikā un telpā. Lugas lasītājs un izrādes skatītājs nevar būt drošs, ka viņa acu priekšā redzamais tiešām notiek te un tagad, jo tikpat labi tās var būt kāda varoņa atmiņas, apziņas traucējumi, meli; darbība var notikt sajauktā laikā un vienlaikus vairākās vietās u. tml.

Īsumā raksturojot Intara Rešetina zelleriādi: izrādes Ja tevis vairs nebūtu (Dailes teātris, 2015) un Patiesība (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, 2018) risināja laulāto un mīļāko neviennozīmīgās uzticības un krāpšanas spēlītes, savukārt Ak, tētīt… (Nacionālais teātris, 2016) – pieaugušas meitas un novecojoša tēva sāpīgo nespēju vienam otru sadzirdēt. Jaunākais iestudējums Dēls Dailes teātra Kamerzālē šīs tēmas savelk kopā – vecāku šķiršanās, jauno attiecību un personisko problēmu gūzmā traģiski tiek pazaudēts pusaudzis dēls.

 

Vēl tuvāk skatītājiem

Izrādē Dēls scenogrāfs Kristaps Skulte radījis melni pelēku, askētisku spēles telpu, kura konkrēti neiezīmē darbības vietas maiņu un kurā nav nekā sadzīviska. Konceptuāli tas ir būtiski, jo galvenā varoņa pusaudža Nikolā problēmas patiešām nekādi nav saistītas ar materiālām ērtībām vai to trūkumu mātes vai tēva mājā. Tikai Agneses Kauperes veidotie kostīmi mazliet ieskicē varoņu sociālo situāciju, piemēram, atšķirību starp lietišķā uzvalkā formatēto Ģirta Ķestera Pjēru un mīkstā, izstaipītā kapučjakā paslēpušos Toma Veličko Nikolā, starp Vitas Vārpiņas Annu – vientuļu sievieti, kura grib valdzināt, – un Initas Sondores Sofiju – nogurušu zīdaiņa māti, kura… vienkārši ir nogurusi.

Dailes teātra Kamerzāles nelielais spēles laukums ir ierobežots ar melnu sienu fonā, kas aktierus vēl vairāk pietuvina skatītājiem. Savukārt aizmugurē esošā baltās gaismas zona atklājas tikai izrādes beigās, tieši caur telpiskās perspektīvas maiņu liekot finālā notiekošo uztvert kā iztēles, nevis realitātes norisi.

Iespēju robežās nepasakot priekšā galvenos pavērsienus tiem, kuri izrādi vēl skatīsies, tomēr īsi ir jāieskicē sižets. Zellera lugas titulvaronis ir pusaudzis Nikolā (lugā precīzs varoņa vecums nav dots, bet viņam vēl nav astoņpadsmit, un viņš mācās skolā), kurš pēc vecāku šķiršanās palicis dzīvot pie mātes. Tēvs ir apprecējies otrreiz, arī jaunajās attiecībās jau ir mazs bērns. Nikolā, ilgstoši nespēdams emocionāli tikt galā ar tēva aiziešanu, nonācis dziļā psiholoģiskā krīzē, un kā iespējamu situācijas risinājumu visas puses saredz Nikolā dzīvesvietas maiņu. Viņš pārceļas pie tēva, bet, kā jau itin viegli nojaušams, tas neatrisina tieši neko.

Izrādes centrā ir emocionāli (dažbrīd arī fiziski) nežēlīga tēva un dēla divkauja, kurā abas puses nepārtraukti tikai zaudē, bet spēku samērs nemaz nav tik nelīdzvērtīgs, kā varētu likties. Skatīties to ir psiholoģiski grūti, bet estētiski interesanti. Saturiskā līmenī gan Florians Zellers, gan Intars Rešetins, gan abi aktieri ļoti pārliecinoši atklāj plašu vecāku un bērnu attiecību spektru. Precīzāk sakot, stratēģijas, ko abas puses lieto, lai panāktu sev vēlamo. Vai – lai slēptu katrs savus kompleksus. Uz dēla iekšējā apjukuma izraisīto protestu, izlikšanos, meliem, manipulācijām, šantāžu tēvs atbild ar sava iekšējā apjukuma izsauktām pamācībām, pielāgošanos, ignoranci, aizkaitinājumu, agresiju, vainas apziņu. Pa vidu tam visam ik pa brīdim abu pušu balsīs ieskanas neviltots maigums, ko gan momentā aizslauka kārtējā maska. Neizbēgamais izmisums finālā arī abas puses sit vienlīdz sāpīgi. Jo uzvarētājs šādā cīņā nav iespējams. Atbilstoši šīm dažādajām stratēģijām aktieri arī spēlē atšķirīgi.

 

Man ir smagi dzīvot

Toms Veličko titullomā apliecina jau no diplomdarbu izrādēm zināmo – viņš ir ļoti jūtīgs, iekšēji un ārēji precīzs un labā nozīmē neparedzams aktieris. Žēl, ka šīs kvalitātes tik maz ir bijušas vajadzīgas režisoriem Jaunajā Rīgas teātrī. Nikolā tēlā visvairāk intriģē pārejas – no trausluma, neaizsargātības, vientulības uz apzinātu manipulāciju un racionāli izsvērtu pašiznīcināšanos. Taču īstais tomēr ir tas totāli pazaudējies puika, kurš, neuzvaramas asaras savazāta džempera piedurknēs slaucīdams, atzīstas: "Man ir smagi dzīvot." 

Lugā Nikolā skumjām ir dziļāki, gribētos teikt, pat klīniski cēloņi, ko konkrētie notikumi gan saasina, bet tieši neizraisa, jo depresijas aina faktiski ir konstanta un nemainīga. Izrādē režisors un aktieris Nikolā garastāvokļa svārstības pamato ar psiholoģiski un sadzīviski precīzu reakciju uz tēva jaunās ģimenes attiecībām. Tiklīdz viņiem izdodas kaut īslaicīgi saprasties, kaut kas notiek: kopīgā deja izjūk, jo tēvs sāk skūpstīties ar jauno sievu; vēlmi pieskatīt mazo brāli izjauc pamātes pamatotā neuzticēšanās u. tml.

Ģirts Ķesteris Pjēra lomā savukārt pārliecinoši atklāj katram vecākam pazīstamo emociju kompleksu – kā var būt, ka mans dēls nevar; vajag taču tikai saņemties; kā var neiet uz skolu; ko citi nodomās, ja uzzinās, ka mans bērns ir pametis mācības, u. tml. Arī iemeslus dēla problēmām Pjērs meklē savā pieredzes zonā – viņam noteikti ir problēmas ar meiteni, viņš ir nelaimīgi iemīlējies, vajag iet paskriet pa parku, un kļūs labāk, nekādu ārēju problēmu taču nav, kāpēc tu nevari tikt galā ar dzīvi, man tavā vecumā bija daudz vairāk problēmu…

 

Pieredzes lādītes

Tik smalkā psiholoģiskā tuvplānā, kādā ir veidots šis iestudējums, izrāde no izrādes var atšķirties. Maija pēdējās izrādes vakarā Ģirta Ķestera spēlē tomēr dominēja profesionāli izkopti ārējie izteiksmes līdzekļi (mehāniska balss intonācijas vai ķermeņa valodas maiņa), kas ne viscaur šķita iekšēji pamatoti. Daļēji to varētu ietekmēt lugas forma, kas ir izteikti fragmentēta un faktiski pārlec no viena stāvokļa uz nākamo, procesu starp tiem liekot aktierim izaudzēt pašam.

Dramaturgs Pjēra rakstura līniju gan būvē diezgan paredzami un pat drusku didaktiski. Pjērs ir tāds, kāds ir, tāpēc, ka tāds bijis viņa tēvs, Nikolā vectēvs, – nav bijis klāt, kad mirusi sieva, Pjēra māte, nav gribējis un mācējis ieklausīties savā dēlā. Galu galā arī bisi (kas, protams, izšaus) Pjēram ir uzdāvinājis viņa tēvs. Savukārt režisors kāpina paša Pjēra atbildību, jo izrādē – atšķirībā no lugas – Ģirta Ķestera varonim nepārprotami ir seksuālas attiecības gan ar esošo, gan bijušo sievu. Tātad melo ne tikai dēls, bet arī tēvs, un tas nemainās. Ne velti slimnīcā, ieraugot vecākus, Toma Veličko Nikolā apskauj tikai māti, bet tēvu neslēpti ignorē.

Ģirta Ķestera pazīstamais atsvešināti distancētais spēles stils, kas uzbūvē trauslu un caurredzamu, tomēr sienu starp sevi un skatītāju, konkrētajā vakarā vismaz mani Pjēra vainas apziņas bezdibenī tomēr līdz galam neierāva. Taču ticu, ka bija un būs vakari, kuros siena plīsīs, jo šī nu reiz ir loma, kas gan režisoram, gan aktieriem, gan skatītājiem ļauj atvērt un izpurināt ļoti personiskas pieredzes lādītes.

Vienā no stāsta kritiskākajiem brīžiem Jura Bartkeviča nosvērtais, empātiskais ārsts brīdina Nikolā vecākus par šķietami neiespējamo: "Ar mīlestību šoreiz nepietiks." Ļoti būtiski, ka Intara Rešetina izrādē nav sliktu vai bezatbildīgu cilvēku. Viedi runāt par bērnu audzināšanu lielākoties spēj tie, kuriem bērnu nav, bet dzīvē kļūdās visi, arī visnekļūdīgākie. Un ir brīži, kad ar mīlestību tiešām nepietiek.

 

Dēls

Dailes teātra Kamerzālē 5., 6.IX, 3., 4., 10.X plkst. 19, 20.X plkst. 15

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja