Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Izrādes Heda recenzija. Šāviens stiprāks par motīvu

Nav izslēgts, ka Ivetas Poles Heda nošaujas tāpēc, ka viņu neizturami kaitina tantes dāvinātās sentimentāli sīkās puķītes vāzē.

Latvijā nevajag daudz, lai ap kādu notikumu "saceltos ažiotāža". Jaunā Hedas iestudējuma pirmās izrādes Ģertrūdes ielas teātrī bez lielas reklāmas ir izpārdotas. Ja godīgi – šaubos, ka tas liecina par slāpēm pēc Ibsena. Izrādi saviem spēkiem iestudējuši aktieri, kuru uzvārdi izleca Google meklētājā, kad daudzi ziņkārīgi pirksti sezonas sākumā tur iesita frāzi "Hermanis atlaiž aktierus". Šāds aktieru atbildes gājiens izraisa tikai cieņu. Acīmredzot ar pašapziņu un profesionalitāti viņiem viss ir kārtībā. Bet to, vai viņi var iztikt bez režisora, labas gribas kolektīvā režija tomēr liek apšaubīt.

Tātad Hedas radošajā komandā ir aktieri Iveta Pole, Inga Alsiņa-Lasmane, Gatis Gāga, Edgars Samītis un Liena Šmukste, galvenajā vīriešu lomā – Andris Bulis, kurš ir pazīstams kā režisores Gaļinas Poļiščukas aktieris.

Starp citu, vietā atgādināt, ka teātra vēsturē jau viens jaukta aktieransambļa Hedas Gableres iestudējums ir zināms. 2011. gadā Andrejostā tolaik pavisam jaunie režisori Elmārs Seņkovs un Jurijs Djakonovs, pieaicinot māksliniekus Reini un Kristu Dzudzilo, izveidoja trīsstāvu Hedas "leļļu namu", kurā skatītāji uz Jaunā Rīgas teātra aktrises Sandras Kļaviņas Hedas dvēseles spazmām raudzījās katrs pa savu mazo lūriķa lodziņu/šaujamlūku.

 

Cik smieklīgi, cik barokāli

Ibsens lugu sarakstījis 1890. gadā. Kamertoni var atrast viņa piezīmēs, kuras viņš esot fiksējis lielā bloknotā. "Ne jau dzelzceļi un automaģistrāles jāceļ, bet jāatbrīvo telpa, lai cilvēka gars varētu izdarīt savu lielo pagriezienu, citādi tas ir nomaldījies." Tātad gars ir nomaldījies. Tā nomaldījies 1890. gadā, tā maldās vēl šobaltdien, 2018. gadā. Ziemeļvalstu sieviešu kustība lugas tapšanas laikā iestājās par tiesībām balsot un tiesībām uz augstāko izglītību. Pēc augstākās izglītības Heda neraujas. Atzīšos, viņas eksistenciālais nelabums manās acīs vienmēr kļuvis mazāk līdzjūtams pēc tam, kad Heda ar tādu sarkasmu ir izņirgājusies par sava vīra zinātnisko tēmu – kaut kādi tur podi viduslaiku mājsaimniecībā. Šādas intelektuālas aizraušanās, izskatās, viņai šķiet vienkārši stulbas. Domājot par Hedu, vienmēr neatbildams ir palicis jautājums, kas īsti darbina viņas milzīgo augstprātību pret pārējiem cilvēkiem? Ko viņa vēl bez visa apsmīnēšanas prot pati? Kādi ir Hedas talanti? Ko viņa galu galā liek pretī it kā jaunās ģimenes "mietpilsoniskumam" un ikdienišķajam "seklumam"?

Ibsens ir tiešām meistars drosmīgu sieviešu tēlu radīšanā (Meža pīle, Rosmersholma, Jūras sieviete). Heda viņu rindā, iespējams, ir pati izaicinošākā. Sava laika kritika esot nolādējusi Ibsenu par tik dēmoniska rakstura radīšanu. Viņa grib izbaudīt pilnīgu varu pār kādu, bet pēc tam to bezgalīgi nicināt. "Secinājumā: dzīve nav traģiska, tā ir smieklīga, un tas ir tas, ko es nevaru ciest. (..) Visi tie, kas nogalina sevi. Galvā, nē, vēderā… Cik smieklīgi, cik barokāli… Es nevaru ciest" (Henrika Ibsena piezīmes. Playwrights on Playwriting, Toby Cole, ed. Hill and Wang, © Toby Cole 1960, 1988).

 

Kolka Cool villā

Visspēcīgāk izrādē piesaista telpa un skats pa logu. Spēles telpa šoreiz ir tur, kur parasti sēž skatītāji. Brīnišķīga plaša istaba, augstiem griestiem, kurā tikai dzīvot un dzīvot. Lieliska atbrīvota telpa "cilvēka gara pagriezieniem", kā Ibsens vēlējies. Galu galā Tesmanis taču īstenojis viņas mirkļa kaprīzi un nopircis villu. Augstajās logu ailās savas rotaļas īsi pirms pulksten septiņiem izspēlē vakara debesis. Istaba iekārtota omulīgi ar radošu akcentu. Pirmais acīs krīt milzīgs paklājs, zem kura Heda cenšas paslēpties no sevis, mūzikas centrs ar lielām tumbām (atvainojiet, nespēju uzrakstīt "skandas"). Brīžiem tās dārd Nirvana ritmos, brīžiem izgaro rāmu džezu samtainā sievietes, šķiet, Noras Džonsas balsī. Kreisajā pusē – antīkas klavieres, aiz kurām Heda glabā savu pistoļu kasti.

Iveta Pole kaut kādā ziņā ir hediskākā Heda, kādu nācies redzēt (laikam gan pēc stereotipiskiem pieņēmumiem). Ļoti skaista, efektīga sieviete ap trīsdesmit. Femme fatale tips. Viņa nesmaida, tikai reizēm sardoniski caur lūpu kaktiņu pasmīn vai izgrūž: "Visas šīs tantes!" Viņas seja virsslānī ir sastingusi un apātiska gluži kā tai meitenei no filmas Kolka Cool. Poles Hedai ir cieši savilkta copīte kā flamenko dejotājai, kas apsola dažu labu emociju izvirdumu, un tie arī notiek. Viņa izrauj no vāzes tantes dāvinātās puķes un zvetē pret sienu ar tādu izmisīgu riebumu, ka no pušķa praktiski nekas pāri nepaliek. Viņai ir gara, brīvi krītoša ķieģeļkrāsas, ja nemaldos, stilīga žaketjaka, melnas bikses, augstpapēžu laiviņas, un pirmajā acu uzmetienā (atkal jau – uzdarbojas uztveres klišejas) viņa atgādina veiksmīgu biznesa sievieti vai ko tamlīdzīgu. Iestudējums tomēr ieslīgst stipri lielā aptuvenībā, jo radošā grupa pa īstam akcentēt specifiskās laikmetīgās sievietes problēmas un konfliktus nav vēlējusies. Rakstot var mēģināt visādi izprātoties – iespējams, Ivetas Poles Heda patiešām ir pilnīgi normāla XXI gadsimta sieviete, vienkārši cilvēks, kurš netiek galā ar savu dzīvi. Nāvīgi apjukusi un piekususi starp visu, ko pieprasa sabiedrība, ko piedāvā viņas brīvība un ko grib un jūt pati (ja viņa to tik skaidri varētu zināt!). Sieviete, kurai vajag gan augstpapēžu laiviņas, gan basas kājas, gan… tomēr arī tās čības. Turklāt – vienlaikus. Jā, viņa atgādina tipāžu, kas varētu doties piketēt par iespēju nodot savas olšūnas, ja vien viņai būtu nauda biļetei uz centru. Sižets stāsta, ka Heda ir pilnībā finansiāli atkarīga no sava zinātnieka. Taču, skatoties uz Poles Hedu, nu galīgi neliekas ticami, ka viņa kaut vienu dienu to paciestu. Lai arī Hedas tēlam un iestudējumam kopumā pietrūkst mērķtiecīga konturējuma, viens akcents ir ļoti skaidri nolasāms. Viņa ir ļoti vientuļa un jūtas lieka. Tikai viņa to nemūžam neatzīs, tad jau labāk nošausies. Izrādē ir reālas mizanscēnas, kuras jau uz ilustratīvisma robežas to apliecina. Piemēram, kad viņa pēkšņi pieskrien un burtiski nobiedē Lienas Šmukstes tanti Jūli ar ciešu apskāvienu, līdz tam neļāvusi sev pat pieskarties. Vai kad Heda mēģina iespiesties starp Edgara Samīša Tesmani un Ingas Alsiņas- Lasmanes Teu, kuri aizrautīgā saskaņā uz palodzes mēģina atjaunot zudušo Lēvborga darbu. Vai tā grāmata tiešām bija tik ģeniāla, kā liek domāt pārējo attieksme? Andris Bulis ir pārliecinošs savā izskatīga vīrieša enerģijā, kuru katrai savā veidā neliedz abām sāncensēm Hedai un Teai. Bet kas ir bijis uzrakstīts tajā pazudušajā/ vāzē sadedzinātajā manuskriptā? Varbūt arī labāk to nezināt.

 

Sadzīves varonība

Iestudējumā vēl jaušami daži apzināti akcenti. Edgara Samīša Tesmanis un viņa tante Jūle Lienas Šmukstes atveidā pilnīgi noteikti nav kariķējami ļautiņi, kuri dzīvei nav uzdevuši nevienu lieku jautājumu. Nu, Tesmanis savā absolūtajā labticībā un mīļumā varbūt ir mazliet apsmaidāms. Bet varbūt arī nav. Varbūt labāk tiešām sāncensim pienest kokteili un atstāt ar sievu divatā nekā nākt virsū ar cirvi. Arī citās jaunākajās Hedas interpretācijās, piemēram, Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā Liepājas teātrī tas ir uzsvērts. Viņu spēja (drīzāk – izvēle) dzīvot harmoniski, vispār dzīvot abos iestudējumos drīzāk uztverama kā sadzīves varonība. Turklāt šajā iestudējumā Samīša un Šmukstes saspēlē nolasāms vēl tas, ka viņi tiešām ir ļoti tuvi cilvēki, jo Jūle Tesmanim ir bijusi mātes vietā, tāpēc par tām atnestajām tamborētajām čībām nemaz tik ļoti "ierēkt" negribas.

Kas ir un ko grib Gata Gāgas asesors Braks? Vēl bez tā, ka ieslidināt roku Hedas dekoltē? Viņa Braks šajā iestudējumā īsti nedod vielu interpretācijai. Tā nav aktiera vaina, bet režijas aptuvenības lieta, kura arī varoņu erotiskās pievilkšanās karti nav sazīmējusi gana precīzi. Kurš kuru grib, iekāro, mīl pa īstam. Ibsena gadījumā tas ir ļoti svarīgi, jo viņš visās lugās raksta arī par seksualitāti.

Gribu teikt paldies, ka izrādes reklāmas materiālos ir norāde – izrādē skanēs šāvieni. Cilvēkiem, kuriem ciešanas sagādā pat Silmaču krāsns uzsprāgšana, tas ir ļoti svarīgi – iespēja sagatavoties un aizspiest ausis. Tikai žēl, ka kopumā šāvienu troksnis tomēr ir skaļāks un plēsīgāks nekā Hedas motīvs un izrādes raisītās emocijas.

 

Heda

Ģertrūdes ielas teātrī 11. maijā plkst. 19

Top komentāri

sanāca Lieldienu dāvana
s
Hedu, protams redzējis neesmu, bet nupat pārraidīto Mēdeju gan. Abās JRT aktieri- atlaistie un otrā "ņesravņņenije". Hedai nav režisora, jo...ja es gribu, tad es varu, ko es daru, tas man īsti nesanāk. Mēdejai slavenais Nastavševs. Ja var ticēt, tad no sākta gala iniciatore Mēdejai bijusi Guna Zariņa, lai gan intervijas pacieš visu un teiktais savā starpā atšķiras. Izrāde pierāda, ka Guna Zariņa ir kļuvusi par pašpietiekamu būtni, kam ar pašrealizāciju (?), manuprāt pilnīgi nepiemērotā lomā ir gana. Spīdola, Dieviņš pillā, Mēdeja... Kas vēl gaidāms? Nenormālie slavinājumi, šķiet, būs savu padarījuši. Tādus lomu aprakstus, kā mūsu kritiķes sacerējušas, reti kurš spētu izturēt bez nobīdēm. Nepietiek, ka traģēdija, vēl nabadzīgā teātra estētikā staipīšanās starp diviem beņķīšiem. Vai man jānonāk katarsē no šīs vienveidīgās staipīšanās. Tēlam jau attīstības nav, nekādu lūzumu, pagriezienu. Kādu mēs saspringtu galējā pakāpē, vienas idejas aprobežotā pārņemtībā aptrakušu, Mēdeju ieraugām
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Romāna tulkojums dejā

Musketieri atklāj spēcīgākos ieročus pret meliem, nodevību un varaskāri

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja