Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Sestdiena, 20. aprīlis
Mirta, Ziedīte

Izrādes Lūcis recenzija. Par Lūci – daudz un maz

Valmieras teātris vērienīgi piemin bijušo galveno režisoru triju stundu izrādē, kuras vērtīgākais atradums ir Imants Strads galvenajā lomā.

Neatceros gadījumu, kad izrādes programmā būtu minēti īpaši galvenā varoņa grima, frizūras un uzacu (!) meistari. Valmieras teātra izrādē Lūcis tādi ir, un aktiera Imanta Strada pārtapšanai Pēterī Lūcī vajagot trīs stundas. Taču svarīgākais ir kas cits – pārņemot vizuālo tēlu, aktierim ir izdevies atminēt tāda cilvēka būtību, kuru viņš dzīvē nemaz nav sastapis.

Režisorei Elīnai Cērpai šis ir pirmais tik apjomīgais lielās zāles iestudējums, un tajā netrūkst arī skolniecisku neveiklību un pretrunu. Tomēr pati vēlme censties saprast Lūča fenomenu ir atzīstama, pat ja šo meklējumu gaitā gadās nogriezties arī uz sāņus takām.

 

Lielā, labā sirds

Pēteris Lūcis (1907–1991) ir viens no stabilākajiem pamatakmeņiem Valmieras teātra vēsturē, galvenais režisors no 1957. gada līdz pat savai aiziešanai mūžībā, un vēlēšanās veltīt viņam izrādi ir loģiska, kaut arī risks ir – Lūča vieta Latvijas teātra vēsturē tomēr nav neapstrīdamo izcilību vidū, un viņa laikabiedru rindas pamazām retojas. Pirms pirmizrādes lielākās bažas bija, ka, izmantojot Lūča vizuālo tēlu un atainojot anekdotiskos gadījumus no viņa dzīves, kas teātrī gadiem klīst kā leģendas, par režisoru varētu palikt lielākoties karikatūrisks iespaids. Taču tā nav, jo Imants Strads reizē ir un nav Lūča kopija. Viņa runa brīžiem pietuvinās Lūča runai, tiek aprautas garās skaņas, tomēr tas nekļūst par pašmērķi. Ir izteiktie vārdu uzsvari, bet nav parodijas. Ir raksturīgā gaita, bet, kas ir izšķiroši, – epizodēs, kurās aktieris tiek savam varonim vistuvāk, ir sajusta Lūča būtība. Lielā, labā sirds un cenšanās pēc skaistā, cēlā, pat ja brīžiem dzīšanās pēc pareizās sajūtas noved ārprātā tos, kam šīs ieceres jāīsteno.

Izrādē iekļautas divas ļoti līdzīgas epizodes – kā Lūcis daudzas reizes liek atkārtot kokles uznešanu tautas deju koncertā un kā viņš līdz nervu sabrukumam noved aktrisi, "uzsēžoties" frāzei "bērni iet". Abas ainas ir smieklīgas un dublē viena otru, bet to būtība jau ir režisora autodidakta izmisīgajos centienos pēc patiesīguma, vienlaikus saglabājot to mazliet piepacelto intonāciju, kas Lūcim raksturīga kā personībai, tāpat kā viņa režijas darbiem. Tas, kas parādīts kā komēdija, faktiski ir režisora drāma. Viena no iestudējuma pirmajām epizodēm sākumā liekas ārkārtīgi dīvaina – uz skatuves aktieri atkārto vārds vārdā to, ko citi, nu jau aizsaulē esoši aktieri runā skatuves dibenplānā demonstrētajā videoierakstā. Tas ir fragments no Jāna Krūsvalla lugas Mākoņu krāsas iestudējuma. Tekstu lāgā nevar saprast ne no ieraksta, ne dzīvā izpildījuma. Un tad pienāk brīdis, kad aktieri pārtrauc kopīgās mocības un secina, ka tādā veidā, cenšoties kopēt, Lūcim klāt tikt nav iespējams. "Mēs nebijām patiesi," saka Lelde Kalēja. Tāpēc mulsinošs ir cits izrādes fragments, kuru mūsdienu Valmieras teātra aktieri spēlē otrajā cēlienā, – no kādas Niskavuori cikla lugas –, un šajā priekšnesumā patiesuma nav nemaz. Tiek runāts kokainās balsīs, aktieri statiski stāv vai sēž, un pēc šī nedzīvā teātra demonstrējuma iznāk Lūcis, skanot ierakstītiem aplausiem.

 

Liecinieki un noslēpumi

Izrādes struktūra ir apzināti kaleidoskopiska, tā balstīta dažādos dokumentos un liecībās, izmantota tikai daļa no pētīšanas gaitā atrastā. Viens no spilgtākajiem tēliem ir teātra ilggadējā literārās daļas vadītāja Austra Skudra, kura cienījamā vecuma dēļ izrādē piedalās ar balss ieraksta starpniecību. Būdama talantīga literāte, kuras pūrā ir grāmata ne vien par Pēteri Lūci, bet arī aktieri Jāni Samauski, Austra Skudra vērpj intrigu par Lūča noslēpumiem, kas netiks atklāti. Izrādē izskan daži mājieni, versijas un apgalvojums, ka vielas sanāktu gandrīz vai kriminālromānam.

Taču no tā, kas tiek pateikts skaidri un gaiši, priekšstats par Lūci un viņa laikmetu veidojas nevienmērīgs. Ir viņa publiskās uzstāšanās, kas atspoguļo viedokli, piemēram, par skatuves runu (īpašs gandarījums to dzirdēt no Imanta Strada lūpām, jo šis aktieris šad tad dikcijas precizitātes ziņā mēdz grēkot). Ir spēles formātā izstāstīta epizode par Lūča mešanos ceļos atsevišķos nozīmīgos gadījumos, piemēram, ugunsdzēsēju depo, cīnoties par teātra neslēgšanu ugunsdrošības stāvokļa dēļ. Vēl nozīmīgāka ir cīņa par teātra neslēgšanu vispār, kad Rīgas kabinetos šāda ideja rodas. Cīņa par izdzīvošanu saistās ar brīvdabas izrādēm, no kurām izvēlēts muzikāls fragments – Ivara Vīgnera dziesma no Meldermeitiņas –, bet nez kāpēc puse dziesmas izskan tumsā. No inscenējuma viedokļa tas ir gaužām neveikli, īpaši tāpēc, ka izrādes scenogrāfe un videomāksliniece Ineta Sipunova daudzos gadījumos piemeklējusi ļoti precīzus vizuālos tēlus, Ļeņina pieminekli Valmieras centrā ieskaitot.

Strīdīga ir izrādes veidotāju attieksme pret Lūča pielūdzējām. Ineses Pudžas lasījumā kādas sievietes vēstule izskan pārspīlētā kariķējumā, tas rada iespaidu, ka to sūtījusi ļoti stulba persona, taču diez vai šāds secinājums ir atbilstošs. Otra vēstule ir no izsūtījuma un izskan klusinātā dramatismā. Savukārt triju izrādē klātesošo Lūča laikabiedru – Ausmas Dzintares, Dzintras Lezdiņas un Ivara Brieža – teiktais tiek uztverts kā absolūta patiesība, ieskaitot vairāk nekā strīdīgo apgalvojumu, ka kritika nav Lūci slavējusi, tāpēc ka tā bijusi komunistiskās varas angažēta un nav atbalstījusi nacionālās idejas, kuras Lūča māksla iemiesojusi. Taču stīvajā, neveikli inscenētajā sarunā ar "dzīvajiem lieciniekiem » ieskanas arī viena no Lūča popularitātes atslēgām – izrāžu vienkāršība un saprotamība, kad tas, kas domāts, tā arī nepārprotami tiek parādīts, un «pils ir pils".

 

Trūkst Lasmaņa

Dokumentālā izrādē aculiecinieku klātbūtne ir svarīga, tieši tāpēc liekas, ka nav izmantoti tie resursi, kas teātrī ir. Piemēram, Tālivaldis Lasmanis savas aktiera gaitas sāka lielākoties Lūča iestudējumos, un arī viņa pienesums – dzīvu atmiņu vai kaut ieraksta formā – būtu vērtīgs. Tagad izrādes dalībniekus nosacīti var iedalīt divās grupās. Vienā ir aktieri, kuri ir piedzīvojuši Lūci, kā Astra Baumane, Rihards Rudāks, Lelde Kalēja, Regīna Devīte, turpretim ne vien Imants Strads, bet arī Inese Pudža, Rūta Dišlere, Uldis Sniķers, Ivo Martinsons Lūci nav redzējuši. Tādējādi, lai arī pavāji, tomēr iezīmējas dialogs, kurā jaunie no vecajiem mēģina noskaidrot, kāds bijis Lūcis.

Vāji izrādē iezīmēta arī attiecību līnija ar citiem režisoriem, izņemot Oļģertu Kroderu, bet arī tikai anekdotiskā ainā, kurā Kroders parādās kā lecīgs tipiņš, kas padomju apstākļos sadomājis iestudēt pikantu «seksa lugu». Taču Lūcis ir iemantojis cieņu ar to, ka faktiski nekad nav traucējis savai būtībai pilnīgi pretēju personību darbībai teātrī. Režisore Elīna Cērpa teikusi, ka ir runājusi gan ar Māru Ķimeli, gan Valentīnu Maculēviču, bet vieta izrādē tam nav atradusies.

Lūča aktieru plejādē izceltas divas primadonnas: Ņina Leimane, kura parādās kā Lūča "frakcijas" aktīviste situācijā, kad kolektīvs 50. gados sašķēlies Annas Lācis un Lūča piekritējos, kā arī Elza Barūne, kura izmantota kā piemērs, ka aktrises karjeras dēļ cietusi ģimene un bērni nav redzējuši mammu tik, cik gribētos. Klausoties Regīnas Devītes runātajā tekstā par aplausu varu pār aktieri un skatuvi kā narkotiku, šķiet – pareizi jau ir, bet vai tikai tas? Vai tomēr aktieri – līdzīgi kā skatītāji – teātrī lielā mērā neglābās no skarbās sadzīves, kaut arī viesizrādēs no tās tāpat nevarēja aizmukt?

Viegli no malas pārmest, ka jau tā garajā izrādē kaut kā trūkst. Taču grodāka struktūra būtu nākusi par labu, jo pašlaik izrādes vēstījumu var uztvert, ja labi zināms laikmeta konteksts un redzēts vismaz viens Lūča iestudējums. Citādi ar izrādes piedāvātajiem gabaliņiem pilnam portretam nepietiek.

Lūcis

Valmieras teātrī 24.VIII plkst. 18.30, 15.IX plkst. 18.30, 23.IX plkst. 13

Top komentāri

VĒL var
V
lasīt Ditas Jonītes recenziju d e l f o s.
no rindām
n
Iespējams, ka Valmieras pilsētas un Valmieras teātra patriotus aizskar kādi komentāri. Redzam atkārtojamies atklātību: pirmo reizi dzirdu, uzzinu par Lūci. Daiļrunīgi sanāk- Valmieras zīmols, vēsture, par ko nekas nav dzirdēts. Tad jau nav iemesla apvainoties, paraugieties sevī, kāpēc tad neko nezināt. Labi, tad jau izrādei ir sava īpaša nozīme- kurss nezinīšiem, kam nav bijis laika un vēlēšanās, nepieciešamības uzzināt.
latvietis
l
Žēl ka daži no jums tik negatīvi noskaņoti. Tas tak ir brīnišķigi ka Pēteris Lūcis ir "atgriezies".Manuprāt, izrāde ir izdevusies . Paldies režisorei un pārejai komandai, kuri mums-modernā pasaulē dzīvojošajiem pastāsta par teātra vēsturē tik nozīmīgu cilvēku. Labprāt noskatītos vēlreiz:)
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja