Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Patiesība recenzija. Skatītājiem klēpī

Režisora Intara Rešetina Rīgas Krievu teātrī iestudētās lugas Patiesība skatītāji visus rūpīgi slēptos atvarus ierauga reizē ar izrādes galveno varoni

Noturība, ar kādu režisors Intars Rešetins turpina Latvijas teātri iepazīstināt ar mūsdienu franču dramaturga Floriana Zellera daiļradi, ir intriģējoša. Pēc psiholoģiskajām drāmām Ja tevis vairs nebūtu Dailes teātrī un Ak, tētīt (lugas oriģinālais nosaukums Tēvs) Nacionālajā teātrī nu seko komēdija Patiesība Rīgas Krievu teātrī. Liekas, visos gadījumos Intaru Rešetinu interesējusi Zellera radīto situāciju neviennozīmība, kas rada arī zināmu profesionālu izaicinājumu režisoram – spēt tā sajaukt kārtis, lai skatītājam nebūtu drošas pārliecības, vai uz skatuves redzamais ir realitātes vai varoņa deformētās apziņas atspulgs.

 

Nevienam nevar ticēt

Luga ar eksistenciāli smagnējo nosaukumu Patiesība ir veikli uzrakstīta ironiska komēdija par laulības pārkāpšanu, kurā iesaistīti divi pāri. Jebkurš šī darba iestudējuma apskatnieks gan tiek iedzīts zināmā strupceļā, jo atklāt sižeta peripetijas – kurš ar kuru guļ, ja guļ, – nozīmētu laupīt skatītājam galveno, kāpēc to ir vērts skatīties, – notikumu neprognozējamību. Zellera lugas uzbūve atgādina rondo struktūru. Tā sastāv no atsevišķām ainām, kurās visās darbojas tikai divas personas. Nemainīgs ir galvenais varonis – mūsdienu lielpilsētas biznesa veiksminieks Mišels – tajā nenosakāmajā, bet vēl gana reproduktīvajā vecumā, kad nu kuram iestājas pusmūža krīze. Viņa partneris katrā epizodē ir cits – mīļākā Alisa, sieva Loransa un labākais draugs Pols. Situācijas un pat darbības vietas it kā mainās, bet būtība paliek – šai četrstūrī melo pilnīgi visi, un ticēt nevar nevienam.

Interesantākais Zellera lugā ir veids, kā dramaturgs dozē informāciju, ar katru nākamo ainu izmetot kādu jaunu intrigu, kas pārsteidz nesagatavotu gan galveno varoni, gan skatītājus. Jā, šajā gadījumā komika neslēpjas apstāklī, ka skatītājs zina vairāk un amizējas par to, kā varoņi izpeldēs vai neizpeldēs no pašu savārītā ķīseļa, bet tieši otrādi – publika visus rūpīgi slēptos atvarus ierauga reizē ar Anatolija Fečina Mišelu un, tāpat kā viņš, līdz pat beigām nevar būt droša, vai un kas šajā liekulības tirgū ir patiess.

 

Ironisks atsvešinājums

Intars Rešetins ielicis Zellera lugu intīma tuvplāna spēles nosacījumos Rīgas Krievu teātra Eksperimentālajā skatuvē, kas ilggadējiem šī teātra apmeklētājiem ir pazīstama kā kādreizējā, vēl pirmsrekonstrukcijas perioda Mazā zāle. Ļoti mazs, maksimāli skatītājiem pietuvināts, gandrīz istabas mēroga teātris, kurā vienīgais Kristapa Skultes dekorācijas elements ir dīvāns.

Šāds tuvplāns ir izaicinājums Rīgas Krievu teātra aktieriem, kuri mazajos spēles laukumos strādājuši diezgan reti. Tāpēc jo īpaši prieks, ka ansamblis strādā vienoti un vismaz pirmajās izrādēs publikas smieklu pavadā neiet. Anatolijs Fečins visumā precīzi un gaumīgi pašironiski notur sava varoņa iekšējās darbības līniju – šis Mišels konsekventi spēj interesēties tikai pats par sevi. Savukārt Veronikas Plotņikovas Loransa un Alekseja Korgina Pols dažbrīd burtiski sajūsmina ar mīklainajām reakcijām, kad pilnīgi neiespējami saprast, vai viņi runā patiesību vai talantīgi blefo. Mazliet no ansambļa krīt ārā Marika Šmukste (programmiņā pieteikta kā "brīva aktrise"), kura Alisas lomā gan ir sievišķīgi pievilcīga, tomēr intonatīvi visai vienveidīga.

Izrāde nav gara un virzās uz priekšu labā ritmā, ko lielā mērā nodrošina aktieru fiziskās darbības partitūra, kas realizējas divos aspektos. Vispirms tās ir neobligātas, bet artistiskas etīdes, ko režisors – droši vien kopā ar aktieriem – izdomājis un atdzīvinājis "aiz kulisēm". Piemēram, ainu, kas risinās ārsta kabinetā starp Anatolija Fečina Mišelu un Marikas Šmukstes Alisu, nemitīgi pavada pie ārsta rindā gaidošo klaigas, vai Marsels un Alekseja Korgina Pols pēc tenisa spēles mazgājas dušā, un skatītājs to novēro caur tilla priekškariņu tādā kā ēnu teātra estētikā.

 

Seksīgas intermēdijas

Intars Rešetins ir neitrālu, ikdienišķu kostīmu autors, kuru asprātīgās detaļas kļūst par atsevišķu etīžu objektiem, piemēram, divas zeķes, kas uzvilktas vienā kājā. Minētie joki drīzāk pietuvojas farsa zemajai komikai nekā Zellera ironiskajiem paradoksiem, tomēr izrādes valodai tie netraucē, drīzāk otrādi – kļūst par vēl vienu ironiska atsvešinājuma zīmi.

Otrs izrādes ritmu veidojošs faktors ir Lienes Gravas horeogrāfija, kas ne pirmo reizi teātrī ir konceptuāli jutekliska. Šoreiz dejas gandrīz burtiskā nozīmē veido jautri seksīgas intermēdijas starp ainām, kad visi četri varoņi satiekas dinamiskā, partnerus brīvi mainošā riņķa dancī. Tiesa, dejas ir tik intensīvas un skatītāji aktieriem tik tuvu, ka pirmajā rindā sēdošie var izjust zināmu trauksmi no iespējas, ka kāda temperamentīgāka pagrieziena brīdī aktieris var ievirpuļot skatītājam klēpī. Kaut komēdijas žanra ietvaros tas varbūt pat iederētos. Vienvārdsakot, mīļie skatītāji, ejiet droši, ir jautri.

 

Patiesība

Rīgas Krievu teātra Eksperimentālajā skatuvē

28.XII, 11., 19., 20.I

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja